Kazhes pierakstu burtnīca

Ģirta Krūmiņa monoizrādi "Vientuļās planētas sala" Marina un es skatījāmies ar vairāk nekā nedēļas intervālu, bet vienlaikus izrādījās, ka ar savu devu mijiedarbības starp mūsu skatīšanās reizēm. Proti, Marina tieši gribēja uzzināt, vai ievads vienmēr ir viens un tas pats, vai arī tas ir atkarīgs no konkrētās situācijas. Un man izstāstīja, ka viņas skatīšanās reizē aktieris bija runājis par to, kā viņš, nesen par autovadītāju kļuvis cilvēks, uz izrādi brauc no savas mītnes vietas Kuldīgā un parko mašīnu Ģertrūdes ielas teātra pagalmā. Arī šajā reizē Krūmiņš to stāstīja, bet ar niansi - ka pēc iepriekšējās izrādes (proti, sanāk, ka tās, kurā bijusi Marina) viņam atgadījies apskrāpēt blakus novietotu mašīnu, un cik grūti viņam nācies sadūšoties risināt šī notikuma sekas. Līdz ar to secinājām - ievadi variē. Tiesa, varbūt arī šis ievadu komplekts ir sagatavots un inscenēts, līdz ar to objektīvisma labad man vajadzētu uz šo izrādi aizsūtīt vēl kādu informācijas ievācēju. Un, ja ņem vērā, ka izrāde gan man, gan Marinai patika, droši varam to ieteikt vēl neredzējušajiem.

Liepājas teātra izrādi "Kur pazuda saimnieks" skatījāmies konservētā veidā ar Teātris.zip starpniecību. Diez vai tā būtu nokļuvusi mūsu redzes lokā, ja mums būtu gadījies Liepājā, kad tā bija teātra repertuārā, bet ar ekrāna starpiniecību var jau noskatīties arī kaut ko tādu, par ko tev nebūtu pārliecības, ka to ir vērts redzēt arī dzīvajā.

Vilis Lācītis atgriežas sava ceļa sākumpunktā vai vismaz kaut kur tā tuvumā - savā jaunākajā romānā "Oxforda ar skatu uz Universitāti" viņš ne tikai atdzīvina to Vili Lācīti, kurš pirms vairāk nekā desmit gadiem ar "Stroiku ar skatu uz Londonu" bija savaldzinājis lasīt protošo latviešu publiku (bet īstie "mantas" zinātāji, protams, jau iepriekš bija pazīstami ar viņu vēl mazliet citā tēlā un veidolā kā eirobomža sūrā ceļa autoru). Proti, stāsts ir par gana intelektuālu latvieti, kuram dzimtenē kaut kas īsti labi nav sanācis un tā rezultātā viņš nonācis britu salās, kur intelektuālo darbu aizstājis ar fizisko, vienlaikus joprojām paliekot gana cinisks, gana erudīts un ar tieksmi uz augšu. Kaut kāda deva visā šajā stāstā, protams, ir no paša tā autora biogrāfijas, bet lielākā daļa noteikti ir "variācijas par tēmu".

Šī ir viena no izrādēm, kuras man ne prātā sākotnēji nebija nācis skatīties. Es varbūt neesmu pirmais, kas metīs Čulpanai Hamatovai ar akmeni par viņas pagātnes izvēlēm un es lieliski saprotu, cik viegli ir demonstrēt savu morālo pārākumu situācijā, kad tev pašam nekādas grūtas izvēles nav nācies izdarīt, un es varu iztēloties, cik viegli ir aizslīdēt pa slīpo virsmu, kad tu sāc ar kompromisiem ar savu sirdsapziņu no kategorijas "šis nav nekas traks", tad pārej uz "šis nav īpaši trakāk kā iepriekšējais", līdz kādā brīdī atklājas, ka tu esi sen jau šķērsojis visas tās robežas, kurām sākotnēji tu pat neapsvērtu domu tuvoties. Un šobrīd jebkurā gadījumā primāri cilvēkus vērtēju pēc tā, kurā pusē viņi nostājās 2022. gada 24. februārī - dienā, kad arī "esmu neitrāls, man nav viedokļa" bija kļuvis par skaidri definētu viedokli. Bet - tas tāpat mani nemotivēja iet skatīties, kā Hamatova spēlē, cik lieliska aktrise lai viņa arī nebūtu. Un, tad, protams, saslēdzās kaut kādi faktori - JRT piedāvāja ļoti draudzīgas cenas neizpārdotajām oktobra izrādēm, sākumā tāpat izlēmām, ka "Post scriptum" un "Sliktos ceļus" neesam gatavi skatīties (atšķirīgu iemeslu dēļ), tad Iveta uzrakstīja, ka "Post scriptum" tomēr ir jānoskatās, un beigu beigās Marina teica: "Ok, iedzeršu šampanieti un iešu raudāt Sliktajos ceļos." Un kas tad atlika man? Nācās vien iet uz "Post scriptum".

Gundegas Repšes romāns "Jauki ļaudis", lai arī apjomā neliels, nebūt nav viegla lasāmviela, laikam jau tā nevarētu būt Repše, kas rakstītu viegli. Sākotnēji man ar to reāli nācās cīnīties, grāmata negribēja iet uz priekšu, bet pamazām kaut kā tā atslēdzās un grāmatas beigās vairs nebija sajūtas, ka man ir sanākusi darīšana ar kaut ko robustu un nelasāmu. Mēģināšu kaut cik atšķetināt, kas īsti ir tie "Jaukie ļaudis".

Vispār jau "Nasing spešal" joprojām var noskatīties arī Ģertrūdes ielas teātrī uz vietas, bet ja jau izrāde bija pieejama "Teatris.zip" ietvaros, izlēmām - lai nu būtu, skatīsimies šādā veidā. Turklāt no ĢIT repertuāra izrādēm šī īsti nebija tā, kuru būtu sevišķi liela interese iet skatīt klātienē - pat es neesmu tāds politiskās virtuves cienītājs, lai vienai konkrētai Saeimas sēdei veltīta izrāde būtu kaut kas tāds, ko man patiešām gribētos redzēt. Ar skatīšanos gan sanāca sarežģīti - vakarā, kad sākām to skatīties, bērni aktīvi trobelēja, un Marina it ne pavisam pēc pirmajām 20 izrādes minūtēm neizskatījās pārliecināta, ka viņa vēlas redzēt, ar ko šis "Nasing spešal" turpināsies. Beigās sanāca tā, ka atlikušo izrādes daļu es noskatījos telefonā, braucot ar vilcienu no Cēsīm uz Rīgu - ne tas loģiskākais veids izrādes baudīšanai, bet patiesībā nebūt arī tas sliktākais (ņemot vērā, ka šī nav izrāde ar grandiozu skatuvisko risinājumu, kam nepieciešams maksimāli liels ekrāns, kamēr tās izteiksmīgāko pusi - audiālo - austiņu veidā varēju novērtēt pilnvērtīgi).

Nezinu, kāds būtu Elmāra Seņkova un Justīnes Kļavas veidotais iestudējums "Spēlēju, dancoju", ja tas ievadītu Seņkova un viņa komandas pirmo pilnvērtīgo sezonu pie Nacionālā stūres, nevis aktuālajos apstākļos, kad Seņkovs, Mākens un kompānija savas oficiālās attiecības ar teātri jau ir noslēguši un ne uz pašas pozitīvākās nots. Par potenciālo un netapušo "Spēlēju, dancoju", protams, neko daudz pateikt nevar, bet tā izrāde, kura nonāca līdz skatītājiem, par vienu no savām centrālajām tēmām padarījusi mākslinieka sūtību, brīvību un uzdevumu. Proti, jautājums ir par to, kas var būt mākslinieks, ko viņam vajag spēlēt, vai mākslai ir nepieciešams vēstījums un tā tālāk. Lai arī Raiņa tekstu lasījis neesmu, nojaušu, ka viņš, rakstot šo lugu, domāja par mazliet citiem jautājumiem nekā, vai bistes sišana pret paplāti var tikt uzskatīta par mākslu (mūziku). Bet nav jau arī tā, ka izrādes kvalitātes būtu tieši atkarīgas no tā, vai tā gana precīzi seko oriģinālajam materiālam.

Rozulas skolā noliku Jurģi diendusā, bet nevarēju doties nekur prom, nācās kaut kur turpat bibliotēkā paķert kādu grāmatu, ko lasīt, kamēr pieskatīju jaunā cilvēka miegu. Tā nu sanāca, ka par šo grāmatu kļuva Mudītes Treimanes darbs par vienu no vēsturē ievērojamākajām bērnu literatūras rakstniecēm "Astridas Lindgrēnes darbi un nedarbi". Izlasīt šo grāmatu galīgi nav grūti - teksta tikai nedaudz vairāk par 100 lappusēm, autore labi zināma, viņas darbi tāpat, taču uz vienu jautājumu atbildi tā arī neguvu: kāpēc?

Futurama ir kārtējo reizi atpakaļ, mazulīt! Un ar blekdžeku un prostitūtām! Vai arī bez, kā nu tev labāk tīk. Lai vai kā, bet viens no maniem iecienītākajiem animācijas seriāliem (ar kuru man gan, protams, ir mīlu-ienīstu tipa attiecības) ir kārtējo reizi reanimēts, šajā reizē - straumēšanas platformā Hulu. Izlikšos, ka zinu, vai šī platforma ir pieejama Latvijas iedzīvotājiem un ka jaunās sezonas sērijas skatījos tieši tur, un vairāk neko par šo tēmu neteikšu. Tā vietā mēģināšu rast atbildi uz jautājumu: vai kārtējo reizi ar elektrošoka palīdzību reanimētā Futurama ir izrādījusies no kapa izcelšanas vērta?

Ilzes Šķipsnas vārdu es zinu no kādas grāmatas, kas bija manā plauktā skolas laikos. Droši vien esmu to grāmatu lasījis, bet precīza fakta atmiņā nav. Vēl zinu, ka par šo autori atzinīgi izteicies Guntis Berelis savā "Latviešu literatūras vēsturē", raksturojot viņu kā nozīmīgu trimdas literāti. Tagad esmu izlasījis viņas krājumu "Puse patiesības un citi stāsti".