Kazhes pierakstu burtnīca

Beidzot savā pazīšanās ceļā ar Svena Kuzmina daiļradi esmu ticis līdz viņa pirmajai izdotajai grāmatai: stāstu krājumam "Pilsētas šamaņi". Te uzreiz jāpiebilst, ka stāsti krājumā ir vismaz daļēji saistīti - notikumi un personāži no viena stāsta var ieceļot otrā, bet trīs (secīgi ne viens pēc otra izvietoti) stāsti patiesībā pat vispār ir trīs daļas vienam un tam pašam stāstam, turklāt tieši tam, kas vēsta par īstākajiem pilsētas šamaņiem. Nezinu gan, cik ētiski ir kaut ko atklāt par šamaņu darbībām, jo īpaši, ja zināms, ka tās ir devušas rezultātu.

Pirms kāda laika, kura apjomu paturēt prātā nav manos spēkos, izlasīju Janas Egles stāstu krājumu/romānu "Svešie jeb Miļeņkij ti moj". Toreiz man bija sava deva iebildumu pret to, kā krājuma stāsti līmējās kopā un nebiju sajūsmā par dramatiskā vēstījuma atrisinājumu. "Dzimšanas dienas" gadījumā situācija ir vienkāršāka, jo šeit stāsti patiešām ir viens no otra neatkarīgi un kopējā bilde vairāk veidojas lasītāja galvā, bet mazāk - autores vārdos. Nē, astoņi stāsti, kas veido "Dzimšanas dienu", nebūt nav nejauši kopā sastiķēti, tomēr, rokmūzikas vārdiem runājot, tas ir drīzāk "Dark Side of the Moon", nevis "The Wall" princips - ir kopējā noskaņa, ir centrālās tēmas, bet nav mēģinājuma no daudziem stāstiem izveidot vienu.

Tomass Bernhards ir viens no tiem autoriem, no kuru daiļrades esmu jau izlasījis relatīvi daudz, bet viņš uz mani atstājis tik minimālu iespaidu, ka katru nākamo grāmatu sāku lasīt, neatceroties, ka šis rakstnieks man jau ir zināms. Iespējams, ka Der Untergeher kļūs par to viņa gramatu, kas vismaz kaut kādā mērā iespiedīsies manā atmiņā, lai arī par to nekādas mega sajūsmas man nav.

Zentas Mauriņas eseju krājums "Septiņi viesi" vēsta par septiņu (patiesībā - mazliet pat vairāk) cilvēku stāstiem, kuri vienas nedēļas laikā apciemojuši ievērojamo rakstnieci. Ar manā rīcībā esošo informāciju (proti - nekādu) grūti spriest, cik lielā mērā autore šajā grāmatā izmantojusi reālu cilvēku dzīves un cik daudz ļāvusi vaļu fantāzijai, līdz ar to man ir grūti pat novērtēt, vai šī grāmata būtu uzskatāma par daiļliteratūru, dokumentālu prozu vai visvairāk - pārdomām par cilvēku dabu.

Gunas Rozes romāns "101. kilometrs" atrodas kaut kur pa vidu starp daiļliteratūru un dokumentālo prozu, proti, tam apakšā ir gluži reāli cilvēki un daļēji arī itin reāli notikumi, kas saistīti ar vienu no tām vēstures daļām, par kurām parasti nerunā. Proti, par vienu no burvīgajiem padomju sistēmas risinājumiem, kad režīmam netīkamiem cilvēkiem aizliedza dzīvot un strādāt pārāk tuvu lielajām pilsētām (un, kas ir būtiski - viņu reālajai dzīvesvietai), vienvietus sagrūžot gan gluži reālus deklasētus elementus, gan Sibīrijā bijušos, gan prostitūtas, gan cilvēkus, kuriem vienkārši nepaveicās. Un viena no šādām vietām Latvijas teritorijā bija arī Brīdagas ciems līdzās Ķirbižiem, ar kuru saistīta arī grāmatas autores ģimene, līdz ar to grāmatā redzamas gluži reālas fotogrāfijas un liela daļa tās varoņu ir gluži reāli Brīdagā dzīvojuši cilvēki. Vai autore ir saglabājusi īstos cilvēku vārdus vai arī tos pārveidojusi, neesmu interesējies un diez vai tam arī ir kāda nozīme.

Martins Makdona nav no aktīvākajiem režisoriem pasaulē - šī ir viņa ceturtā pilmetrāžas filma, pirmajai, "In Bruges" iznākot pirms 15 gadiem. Vienlaikus katra no šīm četrām filmām ir gana laba, līdz ar to var arī pieciest ilgo gaidīšanu. Turklāt līdzās kino Makdona turpina rakstīt lugas (kuras arī Latvijas teātros ir gana iecienītas), līdz ar to atkal jau - es nesūdzos.

Tāļa Tisenkopfa eseju krājums "Uzburtā vieta" bibliotēkas plauktā mani uzrunāja gaužām vienkārša iemesla dēļ: lai arī ne sevišķi tuvu, bet ar autoru esmu pazīstams tālabad, ka viņš ir Lottes Tisenkopfas-Iltneres tēvs. Tiesa, ka viņš ir darbojies arī šādā literatūras lauciņā, man bija neliels pārsteigums - bet, kā teikt, kālab nē? "Uzburtā vieta" turklāt vēl saņēmusi speciālbalvu Latvijas Literatūras gada balvā, proti, tā tikusi gana atzinīgi novērtēta. Nu, tad, aiziet!

Kaspara Zavaiļeiska autobiogrāfiskajiem darbiem, protams, esmu piegājis nepareizā secībā. Sāku ar pilnīgu Šahu, turpinu ar "ParaPopu", kas gan iznācis agrāk, gan arī apraksta senākus notikumus. Bet arī ar mūzikas ierakstiem man ir tā gadījies, ka esmu tos klausījies nepareizi. Tā kasetē no mana klasesbiedra Nika vecāku krājumiem bija "The Wall" otrais disks, kuru biju dzirdējis neskaitāmas reizes, pirms noklausījos arī šī ieraksta pirmo (turklāt - labāko) pusi.

Sev par pārsteigumu atklāju, ka Rīgas centrālās bibliotēkas Iļģuciema nodļā ir atrodamas šādas tādas grāmatas vācu valodā, lielākoties gan nekā tāda, ko es gribētu lasīt tieši vācu mēlē, tad nu izvēlējos Tomasa Bernharda romānu "Noriets" (vāciski "Der Untergeher", angliski "The Loser). Kā izrādās, pa kādai Bernharda grāmatai mēdzu laiku pa laikam izlasīt, taču nekad nav gadījies tā, ka, sākot lasīt nākamo, es vispār atcerētos, kas tas Bernhards tāds un kāda man bijusi līdzšinējā pieredze ar viņu.

Dienās, kad Latvijā grasījās ievēlēt jaunu valsts prezidentu, aizciploju uz bibliotēku, lai apgādātos ar grāmatu, kas vēsta par vienu no spilgtākajiem līdzšinējiem mūsu valsts vadītājiem. "Vecais vīrs pilī" sevi pasniedz kā prezidenta Andra Bērziņa dienasgrāmatu vai drīzāk - iekšējo monologu, dažādās viņa prezidentūras situācijās iemiesojoties šajā personāžā, apstākļi kura nonākšanai Rīgas pilī joprojām nav kļuvuši līdz galam skaidri. Grāmatas autori - Jānis Balodis, kas kopā ar Valteru Sīli uzskatāms par politiskā teātra pionieri Latvijā, un Jānis Skutelis, kas primāri (vismaz tolaik) darbojās stendap lauciņā, lasītāju gan brīdina, ka prezidenta domas skaidrība grāmatā ir būtiski uzlabota salīdzinoši ar to, kādu bijām pieraduši dzirdēt viņa improvizētajās runās (un reizēm - pat situācijās, kad viņš centās lasīt iepriekš sagatavotus tekstus), līdz ar to šo grāmatu nevarēs izmantot manai iecerei - apmācīt čatbotu runāt autentiskā Bērziņa valodā, taču vismaz drusku to biezpienu, par kuru mums nācās kaunēties četru gadu garumā, te ir iespējams sajust.