Esam sasnieguši to līmeni, kad Valmieras vasaras teātra festivālā uz kādu izrādi varam aiziet visi četri. Protams, piedāvājums Jurģim nav tas plašākais, bet šogad pirmo reizi VVTF piedāvāja izrādi ar mērķauditoriju no divu gadu vecuma, un pieņēmām, ka arī Jurģis to varēs izturēt. Protams, zināt ar tādu fruktu kā viņš neko nevar, bet kaut kad jau jāsāk bērni radināt pie teātra un labāk noteikti agrāk, nevis vēlāk.

Man bija patīkams pārsteigums, bijušās Rozulas skolas bibliotēkas plauktā ieraudzīt iepriekš nelasītu Andrusa Kivirehka darbu. Tiesa, "Rijkuris jeb Novembris" galīgi nav viens no viņa svaigākajiem veikumiem (igauņu valodā izdots 2000. gadā, latviskais tulkojums publicēts 2009. gadā, šis arī ir pirmais no mūsdienu populārākā igauņu autora darbiem pieaugušajiem, ar ko varēja iepazīties latviešu lasītājs). Turklāt ar grāmatas saturu patiesībā biju jau lielā mērā pazīstams, jo ir skatīta filma arī ar nosaukumu Novembris, kura diezgan godprātīgi seko grāmatas sižetams.

Brauciena no Nāntali uz Helsinkiem vienīgā kaut cik interesantā daļa bija braukšana cauri tuneļiem, kuru posmā Turku - Helsinki ir diezgan daudz un kuri iepriecināja Esteri. Visādi citādi līdz Somijas galvaspilsētai tikām bez piedzīvojumiem un, sekojot navigācijas ieteikumiem, pa apvedceļu apbraucām pilsētai, intensīvā satiksmē tā arī ne reizes neiekļuvuši. Viens no galvenajiem apsvērumiem dažādu situāciju risināšanai šajā ceļojumā mums bija - lai būtu mazāk čakara, tāpēc Helsinkos devāmies uz to pašu kempingu, kurā bijām viesojušies jau iepriekšējā nedēļā. Tiesa, šajā reizē izlēmām izvairīties no likuma par četriem metriem starp teltīm un vienkārši izmantot vienu telti. Uz vienu nakti arī mazākajā mūsu teltī vietas būs gana, tā izlēmām, zinot, ka Olandē itin mierīgi tajā pavadījām divas. Mazāk darba ar guļvietu sagatavošanu un novākšanu, mazākas izmaksas (jo par katru telti jāmaksā - tā gan nav būtiska izmaksu pozīcija) un vēl jo vairāk nav jāsatraucas par to, vai kempinga administrācija neizrādīsies ar vācu tipa domāšanu un nevazāsies apkārt ar metramēru.

Viens no galvenajiem Ūsikaupunki apskates objektiem ir Auto muzejs. "Pag, Auto muzejs pilsētā ar 15'000 iedzīvotāju?" tu man vaicāsi. "Bauskā arī ir auto muzejs, bet tur nav pat 10'000 cilvēku!" pretī došu es. "Ā, nu, labi. Ejam iešaut pa aliņam?" tu atbildēsi. "Vienu jau var!" es atbildēšu, un viss šis teksts aizies pilnīgā beztēmā.

Divus iepriekšējos rītus biju centīgi skrējis (19 + 18 kilometri), tāpēc svētdienas rītā devu sev atpūtu. Pēc brokastīm devāmies uz Turku centru, dienu sākot ar vizīti viduslaiku pilī. To uzskata par galveno apskates objektu šajā pilsētā, no ārpuses to bijām ievērtējuši vēl pirms došanās uz Olandi, jo tā atrodas ļoti netālu no ostas, bet tagad gribējām apskatīt, ko tad tā piedāvā iekšpusē, ja jau ir tik ļoti tūristu iecienīta un labi novērtēta.

Navigācija ieteica uz Turku, kas bija mūsu šīs dienas mērķis, doties pa Helsinku mazo apvedceļu (numur 101, nevis E18), un bez sevišķiem sarežģījumiem tikām ārā no Somijas galvaspilsētas. Ceļā jāpavada aptuveni divas stundas, kas ir pieciešams laika daudzums, ko ar bērniem veikt bez pauzēm. Šī būtu īstā situācija, kur padalīties ar savu pieredzi par Somijas autobraukšanas kultūru. Viena no populārākajām tēmām tajā sociālajā tīklā, kuru agrāk sauca par Twitteri un kuru mūsdienās nesauc, bet ļauj tam iet, kur pats vēlās, allaž bija: "Kāpēc pie mums viss ir slikti, bet ārzemēs viss ir labi", un viena no šīs tēmas apakštēmām ir ceļu satiksmes kultūra, par kuru daudzkārt esmu lasījis tekstus iz kategorijas "tikai Latvijā, ja tu brauc ar maksimālo atļauto ātrumu, tevi apdzīs, bet, piemēram, Somijā, ja tu pa ceļu, kur atļautais ātrums ir 80km/h, brauksi ar 80km/h, tevi neviens neapdzīs, jo visi brauc ar šādu ātrumu". Te nu varu teikt droši: buļļa kaka! Jā, Somijā tu daudz retāk kā Latvijā sastapsi šosejas "lidotājus", kas atļauto ātrumu pārkāpj par 30 un vairāk kilometriem stundā, bet tādu, kas brauc ar 10 vai 15 stundas kilometru pārkāpumu, arī tur netrūkst. Jā, satiksme kopumā ir mierīga, apdzīšanas manevri nav pārgalvīgi, bet runāt par absolūtu likumpaklausību arī ir nevietā. Un, jā, es sekoju tam, ka šie ātruma pārkāpēji lielākoties brauc mašīnās ar Somijas numuriem, nevis pie vainas ir bezkaunīgie latvieši. Tiesa, ātrāk kā ļauts visbiežāk brauc līdzīga tipa mašīnas kā Latvijā - ar izcelsmi no Bavārijas, vai nu ar trīs burtu nosaukumu vai četru riņķu logotipu.

Pirmās dienas maršruts bija pavisam vienkāršs: pa Tallinas šoseju aizbraukt līdz Tallinai. Gluži vienā piegājienā šādu distanci parasti neveicam, līdz ar to, kā jau tas ierasts šajā ceļā, piestājām Pērnavā. Idejiski es droši vien izvēlētos apstāties kādā pilsētā, kurā būts mazāk reižu, bet sevišķu alternatīvu nav, vismaz ja vēlies pauzi taisīt aptuveni brauciena vidū. Nekādu dižo plānu šajā pilsētā mums nebija, un pirms pāris gadiem jau kārtīgāk šajā pilsētā izdzīvojāmies (šķiet, ka par mūsu 2021. gada vasaras Igaunijas tūri aprakstu tā arī nebiju uztapinājis, tas vilciens laikam gan būs nokavēts). Kā lai arī nebūtu, Marina izlēma, ka piemērots pastaigas mērķis mums būs piejūras parks. Ceļā uz Pērnavu bērniem (un tālab arī Marinai) bija izaicinājums - viņi varēja dabūt pa vienai želejas konfektei ik pēc noteikta intervāla (tipiski - apmēram ik pēc 20 kilometriem). Paši bērni, protams, šo konceptu ne līdz galam pieņēma, bet konfekšu turētāja bija nepielaužama, un man par pārsteigumu līdz Pērnavai bijām tikuši, pakā vēl esot konfektēm. Pati Marina arī sekoja šiem ierobežojumiem, kamēr es pret sevi biju stingrāks - neapēdu nevienu želejas konfekti (jo man tādas negaršo).

Vasaras atvaļinājuma sākotnējais plāns bija paviesoties līdz šim mazāk iepazītajā Polijas Austrumu daļā, ar uzsvaru uz Zamoscu, sauktu par "Polijas Paduju" un "renesanses pērli". Ļoti detalizēti plāni gan nebija tapuši, atbilstoši jūnija sākumā veidotam dokumentam, maršruta pirmā daļa būtu Rīga - Viļņa - Bjalistoka - Ļubļina - Zamosca, un ar to šis dokuments arī beidzās. Biju ieskatījies kempingu piedāvājumā Zamoscas apkārtnē, neko prātīgu tur neatradis, bet paļāvos, ka gan jau brauciena laikā kaut ko jēdzīgāku atradīsim. Vēl mazāk nekā nedēļu pirms atvaļinājuma sākuma nekādu šaubu par to, ka brauksim tieši uz Poliju, man nebija, un tad pēkšņi trešdienas vakarpusē man nāca atklāsme: Centrāleiropā valda mežonīgs karstums, jau pērn mūsu abos vasaras braucienos cīnījāmies ar tveici, un īsti nejutos gatavs to atkārtot arī šogad.

Šī grāmata droši vien būtu pareizāk lasāma kā turpinājums citam Andras Manfeldes darbam - grāmatai "Zemnīcas bērni", kas vēsta par viņas ģimenes piedzīvoto izsūtījumā Sibīrijā. Kā nekā "Mājās pārnāca basa" tieši no šīs grāmatas "izauga" - proti, pēc "Zemnīcas bērnu" izlasīšanas dažādi cilvēki ar rakstnieci dalījās savos un savu senču stāstos, un tā nu radās šis stāstu krājums, kurš daļēji atbilst dokumentālās prozas definīcai, ne velti grāmatas tekstā izmantoti arī autentiski vēstuļu un dienasgrāmatu fragmenti, tos bagātinot ar autores radītu tekstu, un arī katra stāsta varonim ir gluži reāls vārds un uzvārds.

Zanes Daudziņas pirmā Covid gada dienasgrāmatas tapšanai par katalizatoru kļuva viņas cīņa ar sevi, rakstot doktora disertāciju. Tad nu šķita interesanti iepazīties arī ar šo tekstu, kurš viņai sagādāja tik daudz pārdzīvojumu. Ar aktieriem gan man nekādas saistības nav un pat publiskā runa nav gluži viena no manas dzīves nozīmīgākajām sastāvdaļām, bet vienlaikus teātris mani interesē un publiska uzstāšanās, lai arī nav profesionāla nepieciešamība, raisa pietiekamu interesi, tālab izlēmu pārliecināties, cik saistoša vai nesaistoša lasāmviela izrādīsies šī grāmata.