Kazhes pierakstu burtnīca

Reizēm mana lasāmās literatūras izvēle mēdz būt stipri neprognozējama. Vismaz racionāli grūti paskaidrot, kas gan varētu mani interesēt grāmatā par sociālajām cīņām Senajā Romā. Izskaidrojums gan visbiežāk ir prozaisks, un arī šoreiz tas ir vietā: paķēru šo grāmatu no plaukta Kuldīgas ielā, un tas nu to izlasīju. Šķiet, ka sākotnējais tās īpašnieks bija mans vecvectēvs, nezinu, cik ļoti viņu interesēja antīkās pasaules vēsture, bet vismaz nešaubos, ka gotiskā vācu druka viņam bija vieglāk lasāma nekā tas ir man. Labi, tas nav tik grūti, bet lasīšanas ātrums, protams, ir zemāks, un šajā fontā atšķirt mazo f no mazā s ir tiešām grūti.

Izlasījis Zentas Mauriņas apceres grāmatu par Annu Brigaderi, ķēros vērsim pie ragiem, proti, pašas Brigaderes darbam. "Kvēlošā lokā" gan nekādi nevar nosaukt par viņas tipiskāko darbu - vienīgais romāns, kas turklāt vēsta par Pirmo pasaules karu un Latvijas Brīvības cīņām, kas galīgi nav tās tēmas ar ko vismaz man personīgi saistās Anna Brigadere. Turklāt vēl viens satraucošs faktors - grāmatas apjoms ap 500 lappusēm. Protams, zinu, ka Brigadere galīgi nebija īsrakstītāja, bet lielas grāmatas mani mēdz satraukt ar jautājumu, vai autors spēs uzturēt manu uzmanību līdz galam. Un kā tad ir ar šo grāmatu?

Mana pazīšanās ar Annas Brigaderes daiļradi ir labākajā gadījumā slikta. Skolā par "Maiju un Paiju" bija jāraksta, manuprāt, pirmais domraksts manā mūžā, pie skolotāja Muižnieka, par kuru spilgtākās atmiņas ir, kā viņš man skrēja pakaļ apkārt galdam, mēģinot savākt manu dienasgrāmatu, kura (kā jau pieklājas manai dienasgrāmatai) bija šaušalīgi nekārtīga. Tad vēl jau pie skolotājas Britānes bija jālasa "Dievs, daba, darbs", ko, iespējams, varētu pasniegt tādā veidā, lai skolēnus ieienteresētu, bet tā tas, protams, nenotika. Ok, un kurš gan nezina Sprīdīti? Jā, un tad vēl manas pirmās atmiņas par teātra apmeklējumu saistās ar Brigaderi - biju Dailes teātrī ar vecākiem uz "Princesi Gundegu un karali Brusubārdu", man bija ļoti bail un es raudāju. Hmm, ja tā beigās padomā - kaut kāda saskarsme ar Brigaderes darbiem man ir bijusi gan, bet - dziļi iepriekšējā tūkstošgadē.

Kaut kā pirms Jāņa Joņeva jaunākā darba "Decembris" lasīšanas es ne gluži pareizi biju sapratis, kas tieši ir šī grāmata, līdz ar to man kļuva par pārsteigumu apstāklis, ka tās saturs ir dokumentāls. Biju sapratis, ka šis nav gluži tradicionāls detektīvromāns, drīzāk gaidīju tādu kā detektīvromāna rekonstrukciju, bet izrādījās - šis ir dokumentālas prozas darbs par gluži reāliem šausmninošiem noziegumiem Rīgā pirms 25 gadiem. Līdz ar to sākotnēji man pat bija sajūta, ka Joņevs dzen muļķi un ka atstāstītie fakti ir gluži vienkārša fikcija, bet ar ieskatīšanos Periodika.lv sapratu - nope, ziņas par sirdis izgriezošo maniaku bija īstas.

Dīvainajā nedēļas nogales izbrauciena uz Stambulu līdzi, protams, gribēju paņemt kādu grāmatu. Mēģināju piereģistrēties Institute Francais bibliotēkā, bet izrādījās, ka tur jāiesniedz papīra formāta fotogrāfija, kādas man, protams, nav, parastajā Āgenskalna bibliotēkā tajā dienā neko paņemt arī nevarēju, jo nebija līdzi lasītāja kartes, tad nu paņēmu ceļā līdzi vienu no nedaudzajām mājās atrodamajām nelasītajām grāmatām - "Labo ārstu". Šis romāns ir gana labi novērtēts, bijis Bukera prēmijas īsajā sarakstā, taču tas, protams, negarantē ne to, ka tam man vajadzētu patikt, ne ka nē. Vērts piebilst, ka par citu savu romānu - "The Promise" - grāmatas autors Deimons Gelgats pie Bukera prēmijas tika, turklāt - pavisam nesen, proti 2021. gadā.

Neatceros, kad pēdējo reizi biju uz kādu Muzeju nakts pasākumu, noteikti stipri sen. Idejiski mani gan uzrunā iespēja ielūkoties vietās, kas parasti apmeklētājiem ir slēgtas, bet vienlaikus mani biedē bezmaksas apmeklējumu statistiķi. Spilgtākā atmiņa no vienas no senajām muzeju naktīm bija mežonīgā rindā uz Dabas muzeju noklausīta jaunkundžu saruna par tēmu "vēl trīs muzeji, un tad laižam uz Essential". Pat man, tolaik aktīvam slēpņošanas statistiķim, tas šķita bezjēdzīgi. Šoreiz tomēr kaut kā bija doma - varētu uz vienu pasākumu tepat netālu no mājām aiziet, turklāt bija cerības, ka Žaņa Lipkes muzejā pārmērīgi cilvēku pūļi nebūs, jo tur izsludinātais Jēkaba Nīmaņa un viņa grupas koncerts laika ziņā pārklājās ar ledushokeja spēli ar Latvijas līdzdalību. Un, kamēr ikdienas muzeju apmeklētāju auditorija ar hokeja faniem diez vai pārmērīgi pārklājas, Muzeju nakts brīvpieejamības cienītāju vidū gan jau hokeja fanu ir bišķi vairāk. Vienlaikus - vai nu pats es te tiesīgs kādam ko pārmest par bezmaksas pakalpojumu izmantošanu, ja pats aizgāju uz bezmaksas koncertun un vēl iedzēru "haļavno" vīnu? Bet vispār ne par to ir šis stāsts.

Pēc ilgstošākas paviesošanās Jeruzalemē sekojām tur dzirdētajam ieteikumam un noskatījāmies vienu Izraēlā tapušu seriālu. "Shtisel" ir viens no pēdējās desmitgades populārākajiem tur tapušajiem darbiem, kas turklāt pievēršas Jeruzalemē ļoti jūtamai, bet "cilvēkam parastajam" (pat Izraēlā) gana svešai tēmai - ultraortodoksālo ebreju komūnas dzīvei. Viņi paši gan nelabprāt saistoties ar "ultraortodoksālo" vārdu, tā vietā dēvējoties par "haredi", bet - tā nav īsti mana darīšana, kādi termini viņiem labāk patīk. Seriālam ir trīs sezonas, agrākos laikos man bija raksturīgi par katru sezonu tapināt atsevišķu aprakstu, bet šoreiz kaut kā to neesmu izdarījis, un varbūt pat labi, ka tā - "Shtisel", lai arī tam ir trīs sezonas, ir viengabalains stāsts, kur īsti mani nesatrauc atšķirības starp pirmo un otro sezonu (un pat ne ar trešo, kura tapa vairāk nekā piecus gadus pēc otrās beigām, jo skaidrs bija tas, ka varoņu stāsts vēl nav izstāstīts līdz loģiskajam noslēgumam, kamēr pēc trešās sezonas tas tāds ir).

Grāmata par Raiņa reliģisko filozofiju angļu valodā - izklausās savdabīgi, vai ne? Kad pastāstīju savam tētim, ka šobrīd tādu lasu, viņa reakcija bija: "Rainim bija reliģiskā filozofija?" Un varu atzīt, ka mana izpratne pirms šī darba izlasīšanas bija itin līdzīga tēta jautājumam. Taču tagad, pateicoties Arvīda Ziedoņa ne pārāk aizraujošajam darbam, esmu kļuvis mazliet zinošāks.

Mūsdienu Latvijas futbolā nav retums, ka kāds no vadošajiem valsts futbola klubiem raksta vēstules augstāk stāvošām institūcijām, sūdzoties par tiesāšanu vai kādām citām nebūšanām spēlēs ar attiecīgā kluba dalību. Piemēram, Liepājas sūdzība par RFS, vēl viena Liepājas sūdzība par RFS, vēl viena Liepājas sūdzība par RFS. Gan jau var atrast piemērus vēstulēm, kuras nav rakstījuši FK Liepāja pārstāvji (un - kas nav vērstas pret RFS), bet ieskatam šis varētu derēt.

Lidojumā uz Stambulu izlēmu dot iespēju Turkish Airlines filmu piedāvājumam, un izvēle krita uz vācu-turku filmu par ģimeni, kas dodas uz Turciju. Stāsts ir par turku gastarbaiteru, kurš pirms 45 gadiem ieradies Vācijā, labākas dzīves meklējumos, pēc tam paņēmis uz turieni arī sievu un trīs bērnus, Vācijā piedzimis arī ceturtais, un tagad nu ģimenes patriarhs sapulcina visu savu famīliju, lai kopīgi dotos uz vietu, no kurienes dzimta ir nākusi.