Kazhes pierakstu burtnīca

Kaut kā pirms Jāņa Joņeva jaunākā darba "Decembris" lasīšanas es ne gluži pareizi biju sapratis, kas tieši ir šī grāmata, līdz ar to man kļuva par pārsteigumu apstāklis, ka tās saturs ir dokumentāls. Biju sapratis, ka šis nav gluži tradicionāls detektīvromāns, drīzāk gaidīju tādu kā detektīvromāna rekonstrukciju, bet izrādījās - šis ir dokumentālas prozas darbs par gluži reāliem šausmninošiem noziegumiem Rīgā pirms 25 gadiem. Līdz ar to sākotnēji man pat bija sajūta, ka Joņevs dzen muļķi un ka atstāstītie fakti ir gluži vienkārša fikcija, bet ar ieskatīšanos Periodika.lv sapratu - nope, ziņas par sirdis izgriezošo maniaku bija īstas.

Dīvainajā nedēļas nogales izbrauciena uz Stambulu līdzi, protams, gribēju paņemt kādu grāmatu. Mēģināju piereģistrēties Institute Francais bibliotēkā, bet izrādījās, ka tur jāiesniedz papīra formāta fotogrāfija, kādas man, protams, nav, parastajā Āgenskalna bibliotēkā tajā dienā neko paņemt arī nevarēju, jo nebija līdzi lasītāja kartes, tad nu paņēmu ceļā līdzi vienu no nedaudzajām mājās atrodamajām nelasītajām grāmatām - "Labo ārstu". Šis romāns ir gana labi novērtēts, bijis Bukera prēmijas īsajā sarakstā, taču tas, protams, negarantē ne to, ka tam man vajadzētu patikt, ne ka nē. Vērts piebilst, ka par citu savu romānu - "The Promise" - grāmatas autors Deimons Gelgats pie Bukera prēmijas tika, turklāt - pavisam nesen, proti 2021. gadā.

Neatceros, kad pēdējo reizi biju uz kādu Muzeju nakts pasākumu, noteikti stipri sen. Idejiski mani gan uzrunā iespēja ielūkoties vietās, kas parasti apmeklētājiem ir slēgtas, bet vienlaikus mani biedē bezmaksas apmeklējumu statistiķi. Spilgtākā atmiņa no vienas no senajām muzeju naktīm bija mežonīgā rindā uz Dabas muzeju noklausīta jaunkundžu saruna par tēmu "vēl trīs muzeji, un tad laižam uz Essential". Pat man, tolaik aktīvam slēpņošanas statistiķim, tas šķita bezjēdzīgi. Šoreiz tomēr kaut kā bija doma - varētu uz vienu pasākumu tepat netālu no mājām aiziet, turklāt bija cerības, ka Žaņa Lipkes muzejā pārmērīgi cilvēku pūļi nebūs, jo tur izsludinātais Jēkaba Nīmaņa un viņa grupas koncerts laika ziņā pārklājās ar ledushokeja spēli ar Latvijas līdzdalību. Un, kamēr ikdienas muzeju apmeklētāju auditorija ar hokeja faniem diez vai pārmērīgi pārklājas, Muzeju nakts brīvpieejamības cienītāju vidū gan jau hokeja fanu ir bišķi vairāk. Vienlaikus - vai nu pats es te tiesīgs kādam ko pārmest par bezmaksas pakalpojumu izmantošanu, ja pats aizgāju uz bezmaksas koncertun un vēl iedzēru "haļavno" vīnu? Bet vispār ne par to ir šis stāsts.

Pēc ilgstošākas paviesošanās Jeruzalemē sekojām tur dzirdētajam ieteikumam un noskatījāmies vienu Izraēlā tapušu seriālu. "Shtisel" ir viens no pēdējās desmitgades populārākajiem tur tapušajiem darbiem, kas turklāt pievēršas Jeruzalemē ļoti jūtamai, bet "cilvēkam parastajam" (pat Izraēlā) gana svešai tēmai - ultraortodoksālo ebreju komūnas dzīvei. Viņi paši gan nelabprāt saistoties ar "ultraortodoksālo" vārdu, tā vietā dēvējoties par "haredi", bet - tā nav īsti mana darīšana, kādi termini viņiem labāk patīk. Seriālam ir trīs sezonas, agrākos laikos man bija raksturīgi par katru sezonu tapināt atsevišķu aprakstu, bet šoreiz kaut kā to neesmu izdarījis, un varbūt pat labi, ka tā - "Shtisel", lai arī tam ir trīs sezonas, ir viengabalains stāsts, kur īsti mani nesatrauc atšķirības starp pirmo un otro sezonu (un pat ne ar trešo, kura tapa vairāk kā piecus gadus pēc otrās beigām, jo skaidrs bija tas, ka varoņu stāsts vēl nav izstāstīts līdz loģiskajam noslēgumam, kamēr pēc trešās sezonas tas tāds ir).

Grāmata par Raiņa reliģisko filozofiju angļu valodā - izklausās savdabīgi, vai ne? Kad pastāstīju savam tētim, ka šobrīd tādu lasu, viņa reakcija bija: "Rainim bija reliģiskā filozofija?" Un varu atzīt, ka mana izpratne pirms šī darba izlasīšanas bija itin līdzīga tēta jautājumam. Taču tagad, pateicoties Arvīda Ziedoņa ne pārāk aizraujošajam darbam, esmu kļuvis mazliet zinošāks.

Mūsdienu Latvijas futbolā nav retums, ka kāds no vadošajiem valsts futbola klubiem raksta vēstules augstāk stāvošām institūcijām, sūdzoties par tiesāšanu vai kādām citām nebūšanām spēlēs ar attiecīgā kluba dalību. Piemēram, Liepājas sūdzība par RFS, vēl viena Liepājas sūdzība par RFS, vēl viena Liepājas sūdzība par RFS. Gan jau var atrast piemērus vēstulēm, kuras nav rakstījuši FK Liepāja pārstāvji (un - kas nav vērstas pret RFS), bet ieskatam šis varētu derēt.

Lidojumā uz Stambulu izlēmu dot iespēju Turkish Airlines filmu piedāvājumam, un izvēle krita uz vācu-turku filmu par ģimeni, kas dodas uz Turciju. Stāsts ir par turku gastarbaiteru, kurš pirms 45 gadiem ieradies Vācijā, labākas dzīves meklējumos, pēc tam paņēmis uz turieni arī sievu un trīs bērnus, Vācijā piedzimis arī ceturtais, un tagad nu ģimenes patriarhs sapulcina visu savu famīliju, lai kopīgi dotos uz vietu, no kurienes dzimta ir nākusi.

Marina Kosteņecka Latvijā nav pienācīgi novērtēta - sākšu ar šādu apgalvojumu. Jā, nav tā, ka viņa nemaz nebūtu saņēmusi atzinības no Latvijas valsts, bet esmu visai pārliecināts, ka maniem vienaudžiem un vēl jo vairāk - jaunākām paaudzēm - viņas vārds izsaka gaužām maz. "Kaut kāda krieviete" - varētu būt tipiska versija. Taču tā, protams, absolūti nav pareizā atbilde. Ne jau tāpat vien Kosteņeckas iztrūkums manī raisīja vienu no lielākajām sašutuma vētrām pirms dažiem gadiem izdotajā grāmatā "Mūsējās", kurā bija stāsti par iedvesmojošām sievietēm no Latvijas un Tatjanu Ždanoku. Tātad, atkārtoju: Marina Kosteņecka ir pirmkārt zināma kā cilvēks, kas padomju gados pirmais (turklāt ne tikai padomju Latvijā, bet visā padomijā) publiski ierunājās par nožēlojamo stāvokli bērnu namos, it īpaši - tajos, kuros dzīvo bērni ar īpašām vajadzībām, par kuru eksistenci šīs pasaules varenie labprātāk izvēlas nezināt. Tāpat viņa bija viena no spilgtākajām, ja ne spilgtākā persona to krievu vidū, kas iestājās par Latvijas neatkarību Atmodas gados. Un Kosteņecka daudz darīja arī Černobiļas katastrofas seku novēršanā iesaistīto Latvijas iedzīvotāju interešu aizstāvībā un atbalstā viņiem.

Noras Ikstenas otrais romāns "Jaunavas mācība" vēl atgriezīsies - teju 15 gadus pēc tā klajā nāks "Mātes piens", par kura melnrakstu var uzskatīt "Jaunavas mācību". Dzimtas stāsts trīs paaudžu sieviešu veidolā, kur otrā nejūt mīlestību pret savu meitu, bet vēlas strādāt mediķa darbu, tomēr apstākļi viņai to liedz - izklausās kaut kur dzirdēts, ja esi lasījis (vai skatījies?) "Mātes pienu". Protams, citādos veidos šīs grāmatas ir ļoti atšķirīgas - "Jaunavas mācība" ir vairāk poētisks un mazāk sižetisks vēstījums, un arī viss tajā notiekošais ir vairāk aptuvens salīdzinājumā ar "Mātes pienā" lasāmo.

Mēs bijām trīs: Joahims, Gregors un es. Kā jaunākais no trīs dēliem es sevi uzskatīju par gudrāko, jo visas pasakas māca, ka tie ir maldi, ka mēs esam tie muļķīši. Tālab es sevišķi nepārdzīvoju, ka pēc tēva nāves Joahims mantojumā saņēma dzimtas dzirnavas, Gregors - tēva pēdējo sievu, kas bija aptuveni Gregora vecumā, bet es - Jāņa Godiņa romāna "Vakardienas pusdienas" manuskriptu. Protams, vairāk es būtu priecājies par runci, kurš varētu mani ar laiku padarīt par ķēniņa znotu, taču mājdzīvniekus mūsu ģimenē neturēja, nācās vien iztikt tāpat un mēģināt saprast, kāds bija tēva plāns, padarot mani par šī manuskripta glabātāju.