Pēdējos gados reti sanāk apmeklēt iepriekš man nezināmu Latvijas mūziķu koncertus. Brīvs trešdienas vakars deva iespēju vienā piegājienā iepazīt uzreiz divas grupas, bet par katru no tām rakstu atsevišķi, jo to uzstāšanās bija gana garas un pilnvērtīgas, lai nebūtu korekti runāt par "galveno mākslinieku", pāris vārdos pieminot "iesildītājus".

Valmieras vasaras teātra festivāla noslēgumā devos uz izrādi, kurai mūsu bērni ir daudz par jauniem. Oficiāli tā ieteikta jauniešiem no 13 gadu vecuma, bet iztēlojos, ka konservatīvāk noskaņoti sabiedrības locekļi varētu šo uzskatīt par 18+ saturu, kā nekā te parādās tādas tēmas kā sekss, narkotikas un vēl viendzimuma sakari, par kuriem jauniešiem nekādā gadījumā nedrīkst stāstīt, jo citādi viņi visi sagribēs sev nogriezt krānus un sākt ostīt heroīnu. Reālistiski vērtējot, tas 13+ šķiet ļoti saprātīgs limits, un labi arī, ka "Asociācija Ķimene" un līdzīgi čapļaki par Valmieras teātra festivālu pat dzirdējuši nav, un līdz ar to nezina, ka viņiem pienāktos sašust.

Par to, ka latviešu valodā izdots svaigākais Haruki Murakami stāstu krājums "Vienskaitļa pirmā persona", uzzināju kāda treniņa laikā klausoties ierakstā LR1 raidījumu "Radio mazā lasītava", kuru noteikti varu rekomendēt kā avotu, lai sekotu, kas jauns gan pašmāju oriģinālliteratūrā, gan tulkotās literatūras pasaulē. Piefiksēju, ka tāda grāmata ir, un pieņēmu - gan jau kaut kad tā manās rokās nonāks. Un patiesi - Valmieras vasaras teātra festivāla laikā nakšņojām Rozulas skolā un tur grāmatu apmaiņas plauktā ievēroju šo izdevumu. Daudz nedomāju un pārvedu šo grāmatu mājās.

Mana otrā Valmieras vasaras teātra festivāla ietvaros apmeklētā izrāde atbilstoši instrukcijām bija paredzēta vecuma grupai no 5 līdz 11 gadiem. Atkal jau devos turp ar Esteri, lai viņa varētu apskatīties, kā, atbilstoši anotācijai, "Izrāde no dažādiem bērna skatu punktiem izspēlēs un meklēs atbildes uz dzīves lielajiem jautājumiem: kas ir draudzība, bēdas, prieks, vientulība, mīlestība un citiem."

Esam sasnieguši to līmeni, kad Valmieras vasaras teātra festivālā uz kādu izrādi varam aiziet visi četri. Protams, piedāvājums Jurģim nav tas plašākais, bet šogad pirmo reizi VVTF piedāvāja izrādi ar mērķauditoriju no divu gadu vecuma, un pieņēmām, ka arī Jurģis to varēs izturēt. Protams, zināt ar tādu fruktu kā viņš neko nevar, bet kaut kad jau jāsāk bērni radināt pie teātra un labāk noteikti agrāk, nevis vēlāk.

Man bija patīkams pārsteigums, bijušās Rozulas skolas bibliotēkas plauktā ieraudzīt iepriekš nelasītu Andrusa Kivirehka darbu. Tiesa, "Rijkuris jeb Novembris" galīgi nav viens no viņa svaigākajiem veikumiem (igauņu valodā izdots 2000. gadā, latviskais tulkojums publicēts 2009. gadā, šis arī ir pirmais no mūsdienu populārākā igauņu autora darbiem pieaugušajiem, ar ko varēja iepazīties latviešu lasītājs). Turklāt ar grāmatas saturu patiesībā biju jau lielā mērā pazīstams, jo ir skatīta filma arī ar nosaukumu Novembris, kura diezgan godprātīgi seko grāmatas sižetams.

Brauciena no Nāntali uz Helsinkiem vienīgā kaut cik interesantā daļa bija braukšana cauri tuneļiem, kuru posmā Turku - Helsinki ir diezgan daudz un kuri iepriecināja Esteri. Visādi citādi līdz Somijas galvaspilsētai tikām bez piedzīvojumiem un, sekojot navigācijas ieteikumiem, pa apvedceļu apbraucām pilsētai, intensīvā satiksmē tā arī ne reizes neiekļuvuši. Viens no galvenajiem apsvērumiem dažādu situāciju risināšanai šajā ceļojumā mums bija - lai būtu mazāk čakara, tāpēc Helsinkos devāmies uz to pašu kempingu, kurā bijām viesojušies jau iepriekšējā nedēļā. Tiesa, šajā reizē izlēmām izvairīties no likuma par četriem metriem starp teltīm un vienkārši izmantot vienu telti. Uz vienu nakti arī mazākajā mūsu teltī vietas būs gana, tā izlēmām, zinot, ka Olandē itin mierīgi tajā pavadījām divas. Mazāk darba ar guļvietu sagatavošanu un novākšanu, mazākas izmaksas (jo par katru telti jāmaksā - tā gan nav būtiska izmaksu pozīcija) un vēl jo vairāk nav jāsatraucas par to, vai kempinga administrācija neizrādīsies ar vācu tipa domāšanu un nevazāsies apkārt ar metramēru.

Viens no galvenajiem Ūsikaupunki apskates objektiem ir Auto muzejs. "Pag, Auto muzejs pilsētā ar 15'000 iedzīvotāju?" tu man vaicāsi. "Bauskā arī ir auto muzejs, bet tur nav pat 10'000 cilvēku!" pretī došu es. "Ā, nu, labi. Ejam iešaut pa aliņam?" tu atbildēsi. "Vienu jau var!" es atbildēšu, un viss šis teksts aizies pilnīgā beztēmā.

Divus iepriekšējos rītus biju centīgi skrējis (19 + 18 kilometri), tāpēc svētdienas rītā devu sev atpūtu. Pēc brokastīm devāmies uz Turku centru, dienu sākot ar vizīti viduslaiku pilī. To uzskata par galveno apskates objektu šajā pilsētā, no ārpuses to bijām ievērtējuši vēl pirms došanās uz Olandi, jo tā atrodas ļoti netālu no ostas, bet tagad gribējām apskatīt, ko tad tā piedāvā iekšpusē, ja jau ir tik ļoti tūristu iecienīta un labi novērtēta.

Navigācija ieteica uz Turku, kas bija mūsu šīs dienas mērķis, doties pa Helsinku mazo apvedceļu (numur 101, nevis E18), un bez sevišķiem sarežģījumiem tikām ārā no Somijas galvaspilsētas. Ceļā jāpavada aptuveni divas stundas, kas ir pieciešams laika daudzums, ko ar bērniem veikt bez pauzēm. Šī būtu īstā situācija, kur padalīties ar savu pieredzi par Somijas autobraukšanas kultūru. Viena no populārākajām tēmām tajā sociālajā tīklā, kuru agrāk sauca par Twitteri un kuru mūsdienās nesauc, bet ļauj tam iet, kur pats vēlās, allaž bija: "Kāpēc pie mums viss ir slikti, bet ārzemēs viss ir labi", un viena no šīs tēmas apakštēmām ir ceļu satiksmes kultūra, par kuru daudzkārt esmu lasījis tekstus iz kategorijas "tikai Latvijā, ja tu brauc ar maksimālo atļauto ātrumu, tevi apdzīs, bet, piemēram, Somijā, ja tu pa ceļu, kur atļautais ātrums ir 80km/h, brauksi ar 80km/h, tevi neviens neapdzīs, jo visi brauc ar šādu ātrumu". Te nu varu teikt droši: buļļa kaka! Jā, Somijā tu daudz retāk kā Latvijā sastapsi šosejas "lidotājus", kas atļauto ātrumu pārkāpj par 30 un vairāk kilometriem stundā, bet tādu, kas brauc ar 10 vai 15 stundas kilometru pārkāpumu, arī tur netrūkst. Jā, satiksme kopumā ir mierīga, apdzīšanas manevri nav pārgalvīgi, bet runāt par absolūtu likumpaklausību arī ir nevietā. Un, jā, es sekoju tam, ka šie ātruma pārkāpēji lielākoties brauc mašīnās ar Somijas numuriem, nevis pie vainas ir bezkaunīgie latvieši. Tiesa, ātrāk kā ļauts visbiežāk brauc līdzīga tipa mašīnas kā Latvijā - ar izcelsmi no Bavārijas, vai nu ar trīs burtu nosaukumu vai četru riņķu logotipu.