Kazhes pierakstu burtnīca

Džozefa Konrāda romāns "Lords Džims" atbilstoši oficiālajam formulējumam ir tas literārais mākslas darbs, kas oficiāli aizsācis divdesmito gadsimtu, proti, to parasti uzskata par tādu kā priekšteci visiem mūsu gadsimta lielo rakstnieku veikumiem (mūsu gadsimta, protams, ir nosacīts jēdziens, bet es kaut kā vairāk identificējos kā 20. un nevis 21.gadsimta sastāvdaļa) - vai tas būtu Hemingvejs vai Džoiss, viņi visi ir izkāpuši no "Lorda Džima" (pārfrāzējot citātu par Gogoļa "Šineli").

Itālijas ceļojuma 13.diena: Kalnu pastaiga

Savulaik (atbilstoši manam Ekseļa failam ar disku sarakstu) šis ieraksts man šķita ļoti skaists un saistošs un es to uzskatīju, ja ne gluži par izcilu, tad par teicamu noteikti. Taču pēdējo gadu laikā mana attieksme pret Stinga daiļradi noteikti nav kļuvusi pozitīvāka un 2008.gada augustā es "The Soul Cages" vairs par tik izcilu nenosauktu.

Rīts Mestrē iezīmējas ar visnepatīkamāko notikumu mūsu ceļojumā, nepatīkamāko – no personīgo principu viedokļa. Proti, mums bija paredzēts braukt tālāk uz Belluno (pilsētu netālu no Dolomītu kalniem), bet dzelzceļa stacijā nebija nekādas plašās ēšanas iespējas. Un kur mēs rezultātā ieēdām? Tu patiešām to vēlies zināt? Makdonaldā. Sāpīgi, vai ne?

Boomtown Rats kā grupa ir zināma pamatā divu iemeslu dēļ. Pirmais no tiem ir dziesma "I Don`t Like Mondays", otrais ir Bobs Geldofs. Jā, šīs grupas dziedātājs ir tas pats Bobs Geldofs, kas organizē visus nebeidzamos "Live Aid" stila pasākumus, pret kuriem mana attieksme joprojām nav strikti formulēta, un tas ir arī tas pats Bobs Geldofs, kas atveido galveno varoni filmā "Pink Floyd: The Wall", par ko es viņu neapšaubāmi cienu, taču tas man neuzliek nekādus pienākumus sajūsmināties par šo viņa grupas ierakstu.

No rīta Kristiāns patiešām piecēlās agri, kā bija solījis – ap astoņiem. Mums, protams, šādā laikā celties bija pierastāk nekā viņam, bet mums jau nebija paredzēts doties uz Amsterdamu. Jā, to iepriekšējās dienas aprakstā nepieminēju, ka vakara gaitā Kristiāns bija izlēmis doties uz Amsterdamu nākamās dienas rītā, bet vakarā vēl nebija noskaidrojis tādus sīkumus kā vilcienu uz Milānu laikus, nemaz nerunājot par lidmašīnu grafiku.

Silvio Soldīnī "Maize un tulpes" ir viena no itāļu filmām, kuras pirms došanās uz Itāliju iesaka noskatīties Lonely Planet. Tā kā pirms mūsu ceļojuma (kuru aprakstu es ceru līdz šīs nedēļas beigām pabeigt, lai arī to nebūt negarantēju) grāmatā pat ieskatījies nebiju, tad skatījāmies to tagad. Atbilstoši LP šī ir viena no tām filmām, kuras skatoties tu nezini - smieties vai raudāt un spēcīgas emocijas tevī pēc tās noskatīšanās paliek vēl ilgi.

Kā zināms, grupa Eagles ir visvairāk ievērojama ar to, ka tās labāko dziesmu izlase ir visu laiku pārdotākais ieraksts par spīti tam, ka šajā izlasē nav atrodama vienīgā dziesma, kuras dēļ šo grupu vispār būtu vērts pieminēt. Šajā ierakstā gan šī dziesma ir un tu droši vien diezgan labi nojaut, kā tā saucas. Jā, es, protams, runāju par "The Last Resort", kas kalpoja par nosaukuma iedvesmu slavenajam "Papa Roach" grāvējam.

Šīs dienas rītā atvadījāmies no Romas (kas nebija sevišķi smagi) un uzņēmām kursu uz kādreizējo Bizantijas galvaspilsētu Ravennu. Šādējādi devāmies vienā no garākajiem vilciena pārbraucieniem mūsu ceļojuma ietvaros, kopumā šajā dienā nobraucot ap četriem simtiem kilometru. Šeit atklājās viena būtiska parādība – dzelzceļa biļetes šādiem tālākiem braucieniem labāk ir pašam pirkt kaut vai pa daļām no automāta, nevis izmantot kasi, jo tajā tev visticamākais vismaz kādā no posmiem iedos dārgāka veida biļeti (Intercity, Eurostar), kas gan nedos nekādu vērā ņemamu laika ietaupījumu, bet izmaksās par pietiekamu eiro daudzumu vairāk. Tā kā uz Romu braucot mēs bijām šādi iekrituši, šoreiz izvēlējāmies iespējami lētāko ceļojuma metodi (kura gan tāpat sanāca dārgā, jo, šķiet, no Romas ļoti liels procents vilcienu ir dārgie vilcieni).

Atbilstoši Rolling Stone, AMG un Robertam Kristgau "Dookie" ir tik labs ieraksts, cik vien labs pankroks deviņdesmito gadu vidū vispār spēja būt. Ja tā patiešām ir, tad jāatzīst, ka pankmūzika šajā laikā atradās stipri vien dziļā bedrē. Nē, es nesaku neko sliktu par Green Day, kā nekā viņi savulaik man pat bija gandrīz vai elki, bet sevišķi labi viņi nekad nav bijuši un galvenais - viņi nekad nav bijuši kaut nedaudz daudzveidīgi un viņu visas dziesmas visos laikos ir izklausījušās šausmīgi līdzīgas viena otrai. Bilijs Džo (šīs grupas līderis) vienmēr ir bijis tāds nedaudz gaudulīgs panks (vārds "whine" viņu dziesmu tekstos parādās stipri bieži) un patiesībā es domāju, ka viņi diez vai būtu kļuvuši par tādu leģendāru grupu, ja ne vien "Basket Case". Protams, viņu pazīstamākā dziesma vispār nav pankmūzikai piederīga un drīzāk ir klasificējama kā tīrs poproks, taču labs poproks un vismaz pirmās trīsdesmit šīs dziesmas sekundes neizklausās pēc visa cita, ko šī grupa radījusi, un tās piedziedājums ir tiešām labs. Patiesībā tīri labs ir arī otrs šī ieraksta hits - "When I come around" (kas gan ir daudz tipiskāka šīs grupas dziesma). Vēl var izcelt "Welcome to Paradise", kura gan ir izvilkta no kāda no vecākajiem šīs grupas ierakstiem un ierakstīta par jaunu.