Kazhes pierakstu burtnīca

"Romantika un cigaretes" ir viens ļoti specifisks mūzikls, tik specifisks, cik vien mūzikls var būt. Sāksim jau ar to, ka varbūt tas nemaz nav mūzikls. Varbūt ir, tas grūti padodas definēšanai. Otrkārt, tas ir absolūti "netīrs". Nē, ne tāds asiņains un baismīgs kā Tima Bērtona un Džonija Depa bārddziņa filma, bet gan seksuāli netīrs. Faktiski šī ir filma par pusmūža vīrieti, kas iemīlas seksapīlā rudmatē, kura ir tik neķītra, ka maz neliekas. Jā, šī rudmate ir Keita Vinsleta (spriežot pēc "Extras" redzētā, neķītrību runāšana vispār ir viens no viņas jājamzirdziņiem). Savukārt šī vīrieša sieva nez kāpēc nav sajūsmā. Plus - viņa pusaugu meita ir ieķērusies dziedātājā ar nikneimu Freiburgs, tas varētu īsajā atstāstā būt viss, ko no sižeta šeit būtu nepieciešams pieminēt.

Tu taču pazīsti Egonu? Tas ir tas tips tavā darbavietā, ar kuru neviens nekad nesarunājas. Viņš sēž stūrī un kaut ko lodē, pārbauda atskaites vai darbojas ar kalkulatoru. Viņš dienā izdzer divas kafijas un apēd vienu smalkmaizīti. Egons parasti nav sevišķi smaržīgs un viņa mati vienmēr ir vismaz nedēļu nemazgāti. Tu nenojaut, kā viņš spēj nodrošināt to, ka arī uzreiz pēc mazgāšanas viņa mati izskatās netīri un nekopti. Bet Egonam tas ir pa spēkam.

Kas gan var būt labāka mūzika, ko klausīties vasaras sākumā, par svinga - hot jazz stilā ieturētu Ziemassvētku dziesmu krājumu? Godīgi sakot - gandrīz jebkāda mūzika varētu būt labāka. Nē, šī nav slikta Z-svētku mūzika, to es nebūt neapgalvoju, lai arī, protams, kā jau X-mas mūzika tā ir relatīvi mierīgaka par "vāveru" standarta ierakstiem, tā spēs tev sagādāt pietiekami daudz sezonālu prieku. Faktiski jau tā aizraušanās ar Ziemassvētku albumiem, dziesmām un jebkāda šīs sezonas tematika mani diezgan pamatīgi kaitina. Dažas šīs kompilācijas dziesmas, tādas kā "Carolina Christmas" vai "Indian Giver" (lielākoties - dzīvelīgākās) man pie sirds iet tīri labi, bet citas ir absolūti garām - saklausīt kaut ko skaistu diezgan atonālajā "Gift of the Magi" vai pārmērīgi garajā "Hanging Up My Stockings" (fragmentāri tā gan ir klausāma, bet kopumā - diezgan izteikts borefests) man ir pagrūti. Varbūt ziemā tas būtu savādāk, bet šobrīd tā nu nekādi nav tā mūzika, kurai es gribētu veltīt pārāk daudz uzmanības.

Interesanti, kā sapņos bieži pie manis atnāk dažādas dziesmas, kuras nomoda pasaulē parasti nemaz nav sastopamas. Šonakt arī - braucu pa Vanšu tiltu ar velosipēdu un man austiņās skanēja dziesma ar sekojošu piedziedājumu (bija arī pants, bet tā tekstu neatceros):

Our city elders have decided that spending around 40-45 thousand euros on a huge foam pig in the city market is not a reasonable measure under the current economic situation. And as they now have "spare" 45 thousand euros they now can spend a 1.4 million euros on illuminating the Riga city canal. Isn`t it nice to live in a rich country?

Ja ir kāda lieta, ko lielajam gaļas gabalam Meat Loaf nevar pārmest, tad tā būtu nepietiekama atdeve. Viņa dziesmas nekad nav tādas, ka tev šķiet, ka tās būtu nepabeigtas, nenostrādātas, nepietiekami emocionāli piesātinātas vai kā tamlīdzīgi. Protams, vienlaicīgi tas nozīmē, ka viņš ir gandrīz vai "the king and queen of cheese", jo ir grūti iedomāties kādu mūziķi, kam būtu vairāk uzspēlētības un teatrāluma. Taču vienlaikus (domājams) viņš pats apzinās savu banālumu un, iespējams, viņš spēj par šo lietu arī pasmieties.

"Tsotsi" manā kino projektā, kā var jau nojaust, pārstāv Dienvidāfrikas Republiku. Tāpat, kā jau var iedomāties, DĀR kino ziņā ir vismaz galvastiesu priekšā vairumam Āfrikas valstu - šeit kino veido patiešām īsti profesionāļi nevis traki entuziasti, kuriem no kino mākslas ir ne vairāk sajēgas kā teiksim man. Līdz ar to nav ko brīnīties, ka Tsotsi nav pat vienīgā Oskaram nominētā DĀR filma. Bet tā ir vienīgā, kurai ir izdevies šo prestižo statueti savā rīcībā iegūt. Es gan nevaru apgalvot, ka tā būtu galvastiesu pārāka par citām attiecīgajā gadā nominētajām filmām (jo, izņemot "Paradise Now" nevienu no tām neesmu redzējis), bet prestiži tas, protams, ir.

You know the "Queen" song with this title? It sucks.

Ar "Bedlam Ballroom" vāveru grupa pirmo reizi tā kārtīgi iziet ārpus tīrās diksīlenda svinga tematikas un sāk pievērsties arī citiem retro mūzikas stiliem, kas reizēm dod labus, bet reizēm - ne tik ļoti lieliskus rezultātus. Protams, visu mūžu spēlēt vienu un to pašu varētu būt nogurdinoši un izaugsme arī ir laba lieta.

"Zobi" 2007.gada Sundance filmu festivālā kļuva par vienu no skandalozākajām filmām, un par to būtu lieki brīnīties. Filma, kuras galvenajai varonei ir vagīna ar zobiem, diez vai daudzus atstās vienaldzīgus. Jā, tu mani sadzirdēji pareizi - vagīna ar zobiem jeb vagina dentata. Kā izrādās, mīts par šādu no anatomiskā viedokļa pietiekami dīvainu parādību bijis pazīstams daudzām civilizācijām, un šīs filmas galvenā varone Dawn (nez, kā šo vārdu izrunāt latviešu valodā? Dona? Duona? Donna?) ir dzīvs šī mīta iemiesojums. Viņa pati gan līdz pat vēlīniem pusaudzes gadiem to neapjauš, jo ir iesaistījusies tajā lieliskajā organizācijā, kuru apjūsmo Diskonts - īstā mīlestība gaida. Jā, tie ir tie paši lieliskie gredzenu nēsātāji, kas svēti nosolījušies pirms stāšanās laulībā neiesaistīties nekādos dzimumsakaros vai tamlīdzīgās neķītrās nodarbēs. Dawn gadījumā, kā varētu secināt, abstinence nemaz nav tas sliktākais risinājums.