Kazhes pierakstu burtnīca

Apskates objekti šajā ceļojumā noteikti nebija galvenais, tomēr nav jau gluži tā, ka visas desmit dienas neizgājām no mājas, kaut ko jau mēs arī redzējām, par to tad uzrakstīšu šajā reizē.

Neilgā laikā Esterei nolasīju jau otro Ievas Samauskas grāmatu (tiesa, šī ir desmit gadus vecāka kā "Soliņš un miskaste", bet bērnu grāmatas, turklāt savstarpēji nesaistītas, noteikti nav tas mākslas paveids, kurā cenšos sekot jebkādai hronoloģijai), patiesībā šo itin labi klausījās arī Jurģis, kurš pagaidām nav nekāds dižais literatūras cienītājs, un arī viņa atsauksmes par izlasīto mani sasniedz labākajā gadījumā netiešā veidā. Stāsts ir par kādu meiteni - diplomāta meitu, kura ilgstoši ir bijusi kategoriski pret jebkādu svešvalodu apgūšanu (ar domu - ja jau kaķis nemācās suņa valodu, kāpēc lai viņa pēkšņi rīkotos citādi?), taču kāds atgadījums, kas viņai valodas zināšanu trūkuma dēļ rada pārpratumus, liek viņai mainīt savus līdzšinējos uzskatus, un tagad viņa izlemj rīkoties gluži pretēji savai agrākajai filozofijai un apgūt visas pasaules valodas. Iesākumā gan viņa netēmē augstu - sāk mācīties tikai 11 valodas vienlaikus.

Reiz dzīvoja kāds soliņš. Tas nebija nekāds izcilais soliņš - pēc visiem soliņu stadartiem tas bija parasts, bez atzveltnes, ne pārāk svaigi krāsots, to nebija radījis izcils mākslinieks un uz tā, cik man zināms, nekad nebija sēdējis neviens no latvju tautas dižgariem. Arī pats soliņš jutās tā, ka tas nav nekas īpašs un tas nebija laimīgs. Taču blakus šim soliņam atradās vieda miskaste (acīmredzami, šo komplektu bija plānojuši tie cilvēki, kas uzskata, ka sēžot uz soliņa cilvēkam nav nekā patīkamāka kā elpot atkritumu smārdu - un diemžēl šādi dueti Rīgā top vēl joprojām), kura soliņam atklāja, ka nemaz tik parasts un necils tas nav - ka uz tā var risināties interesanti notikumi, un ka reizēm tas var kādam kļūt par pajumti un vispār - ka katram no mums ir dažādas funkcijas šajā pasaulē un ka nevajag no sevis kautrēties, un tā tālāk un tā joprojām.

Kā jau biju apsolījis sev pašam, pēc grāmatas "How to Make a Jewish Movie" noskatīšanās, pieķēros arī tai Jewish movie, par kuru stāsta šī grāmata. Proti, Izraēlas Atbrīvošanas kara stāstam "Met milzīgu ēnu" ar Kērku Daglasu galvenajā lomā.

Sākot Riharda Bargā jaunākās grāmatas - romāna "Nemodernās Slampes meitenes" lasīšanu, ja savlaicīgi nebūsi painteresējies par šīs grāmatas saturu, tevi var sagaidīt pārsteigumi. Es painteresējies nebiju, līdz ar to man tas bija pārsteigums, ka šī ir tikai daļēji jauna grāmata - tikpat labi to varētu saukt par atkārtotu un paplašinātu "Pliko rukšu" izdevumu, kas, savukārt, bija paplašinātas "Tenkas". Cik tālu Bargais plāno turpināt šādu grāmatu rakstīšanu, kur katra nākamā izaug no iepriekšējās, nezinu, tomēr ceru, ka kaut kāda robeža šim pasākumam būs (izņemot neizbēgamo autora un arī lasītāju nāvi). Un likumsakarīgi rodas jautājunms: kurš lasītājs būs lielāks ieguvējs - tas, kurš "Slampes meitenēs" Bargo iepazīs pirmo reizi vai tas, kuram vēl svaigā atmiņā dzejnieka Bargā (tolaik viņš primāri bija zināms tieši kā dzejdaris) tiesas process ar Agitu Dragunu par tēmu - gulēja viņa ar Rolandu Briedi perfektā kāškrustā vai nē.

Piecas dienas pirms Ziemassvētkiem nogrand sprādziens galvenajā Ziemassvētku ceptuvē. Notikuma vietā atrod mirušu Ziemassvētku vecīša dubultnieku, bet pats Ziemassvētku vecītis ir pazudis. Nolaupīšana? Atentāts? Kuram tas ir izdevīgi: elfu sievietei Eloīzai, kas vada ceptuvi? Galvenajam Ziemeļbriedim Rūdolfam? Viņa aizvietotājam Toram? Varbūt Lieldienu zaķim, kura īstais vārds ir Stenlijs? Vai revolucionāru šokolādes figūriņu līderim (viņa vārds vāciski ir Knecht Ruprecht, neesmu drošs, kā šo personāžu dēvē latviešu valodā)?

Viesojoties Izraēlā, manos plānos noteikti bija apmeklēt kādu vietējā futbola spēli. Tā kā bāzēšanās bija paredzēta Jeruzalemē, tur arī būtu visloģiskāk iet uz futbolu. Pilsētas populārākā komanda Beitar gan nav tāda, uz kuras mačiem baigi gribētos iet. Beitar ir "slavens" ar to, ka tas ir vienīgais Izraēlas klubs, kurā nekad nav spēlējis neviens arābs, kam par pamatu ir tas tas, ka kluba ultras ir izslavēti rasisti. Protams, nešaubos, ka šie fani ir skaļi un atmosfēra kluba spēlēs ir jaudīga, bet pārmērīgi šāds variants mani nepriecēja. Taču pēcāk sev par pārsteigumu atklāju, ka pirms pāris gadiem Izraēlas augstākajā līgā ir atgriezusies Jeruzalemes "Hapoel" komanda, kura šo līmeni bija pametusi pirms 20 gadiem. Un tad nu izlēmu - iešu uz "Hapoel".

Nozīmīga daļa šajā mūsu ceļojumā bija iepazīšanās ar vietējām tradīcijām un to ievērošana, cik nu tas bija mūsu spēkos. Pieņemot, ka tas, kādas ir jūdaisma noteiktās uztura un uzvedības normas, nav vispārzināma informācija (cilvēkiem, kas par to neinteresējas), izstāstīšu par tām, cik nu to ļauj mana kompetence. Te jāņem vērā, ka nepastāv vienots standarts iz kategorijas "visi ebreji dara tā" - ir tonnām dažādu faktoru, kas nosaka to, cik stingri vai brīvi konkrētais cilvēks interpretē to, kas viņam ir atļauts un aizliegts, līdz ar to pilnīgi iespējams, ka citā ģimenē mēs būtu novērojuši gluži atšķirīgas no šoreiz pieredzētajām ieražas.

Viesojoties Izraēlā, mājas saimnieku grāmatplauktā ieraudzīju grāmatu ar nosaukumu "Kā uztaisīt ebreju filmu". Tā kā grāmatas apakšvirsrakstā bija pieminēti Džons Veins, Frenks Sinatra, pieci miljoni dolāru un Izraēlas armija - izlēmu, ka šī izskatās pēc gana saistošas lasāmvielas (un labas atsoldzes pēc stipri smagās "The Human Stain"), līdz ar to pēdējās trīs ceļojuma dienās šo grāmatu patiešām izlasīju.

Zigmunda Skujiņa pēdējais izdotais darbs - grāmata "Aplikācija par rakstnieku un laikmetu", kuru kopā ar rakstnieku veidoja viņa meita Inga Skujiņa, aptver teju visu šī ievērojamā latviešu rakstnieka mūžu, skatās mazliet arī tam apkārt - par norisēm Latvijā (un ārpus tās), līdz ar to tas noteikti var kalpot kā vērtīgs papildmateriāls, iepazīstot Skujiņa literāro mantojumu.