Kazhes pierakstu burtnīca

Nupat man bija atklāsme par viltus atmiņām. Loģisku izskaidrojumi var būt divi: vai nu mēs dzīvojam datorsimulācijā, kurā gadās gļuki (pamata hipotēze) vai arī es esmu androīds un man tikai šķiet, ka manas atmiņas patiešām ir manas atmiņas. Kā lai arī nebūtu, es vienmēr esmu uzskatījis, ka Ingas Ābeles stāstu krājumu "Sniega laika piezīmes" lasīju vidusskolā, kas labi saskan ar to, ka tām nav apraksta blogā, kuru rakstu jau 20 gadus. Nekādu konkrētu atmiņu par grāmatas saturu man gan nav, bet tas jau nebūtu nekas pārsteidzošs. Un te pēkšņi atklāsme - vienīgais Ābeles darbs, kuru es būtu varējis lasīt skolas laikā, ir "Akas māja", bet "Sniega laika piezīmes" izdotas 2004. gadā. Acīmredzama nesakritība, kas sagrauj manus līdzšinējos pasaules uzskatus. Neko darīt, kaut kā nāksies dzīvot tālāk ar šo atklāsmi.

Neesmu drošs, ka esmu Ēriku Ādamsonu lasījis ārpus tā, ko bija nepieciešams lasīt skolā. Patiesībā neesmu pat drošs, ka skolā kaut vienu viņa stāstu patiešām esmu lasījis. Katrā ziņā atmiņā nekas palicis nav, un var gadīties, ka manai literatūras skolotājai Ādamsons nebija gana tikumīgs. Lai vai kā "Smalkās kaites" ir iekļautas Latvijas kultūras kanonā, kas liecina - šis ir ļoti nozīmīgs darbs, kuru kaut vai tīri kārtības labad ikvienam latvietim vajadzētu izlasīt. Grāmatas varoņiem ir raksturīgas lielākas vai mazākas psiholoģiskas problēmas, un par īsti normāliem šos varoņus droši vien nenosauksi.

Kamēr vēl viss nav aizmirsies, piefiksēšu to, kā man gāja manā pirmajā (cerams - ne pēdējā) ultramaratonā, lai citā reizē pieļautu atšķirīgas kļūdas, nevis tās pašas.

Pagājuši ir tie laiki, kad es katru Edgara Šubrovska grupas uzstāšanos gaidīju ar nepacietību. Protams, viens no aspektiem tajā ir tāds, ka es pats kļūstu vecāks, līdz ar bērnu ienākšanu samazinājies brīvā laika daudzums, bet ne mazāk būtisks ir otrs - Šubrovska grupa tagad ir JUUK un nevis "Manta" (vai senākos laikos - "Hospitāļu iela"), un realitāte ir tāda, ka JUUK kā koncertgrupa mani sevišķi neaizrauj. Līdz ar to šajā reizē uz tās koncertu devos galvenokārt tāpēc, ka tas notika tuvu mājām - kultūrtelpā "Balodis", faktiski - Alīses ielas ūdenstorņa pagalmā - un pērn es tā arī ne uz vienu koncertu šajā vietā nebiju aizgājis. Plus vēl Baiba ziņoja par gatavību pievienoties, un kompānijā skatīties JUUK noteikti ir interesantāk kā vienatnē. Uz vietas izrādījās, ka pazīstamu cilvēku bija vairāk - tāpat ieradās Āgenskalna novadnieks Māris un no cita Rīgas gala atbraukušais Prusux ar uzreiz trim dāmām. Arī summāri cilvēku te bija daudz - silts vakars, laba vieta, bezmaksas koncerts, un vēl Uldis Rudaks, kas spēlē vecus Odekolona ierakstus.

Mani un DJ Krankenwagen ceļi lielākoties spītīgi atsakās krustoties - kad viņi kaut kur spēlē koncertu, es atrodos ārpus Latvijas vai arī gluži vienkārši nekādi nevaru uz to tikt. Tiesa, divas reizes viņus spēlējam biju redzējis, bet tās abas bija ar savām dīvainībām. Pirmā - publiskais mēģinājums, nevis pilnvērtīgs koncerts, kur pusotras stundas garumā klausījos divas dziesmas ("Kur tu teci, gailīti?" un "Tumanine"). Otrā - uzstāšanās RVVĢ salidojumā - gan mazliet vairāk līdzinājās koncertam, bet tur arī bija sava specifika, galvenokārt tāda, ka vairums pasākuma apmeklētāju, lai arī zināja, ko nozīmē vārds "Krankenwagen", par tādu DJ neko dzirdējuši nebija un līdz ar to izpalika pilnvērtīga koncerta sajūta. Tiesa, tajā reizē es viņu uzstāšanās laikā no sirds izlēkājos, ne tā kā šajā stīvajā reizē, kur nez kādēļ publika bija izlēmusi, ka tas ir sēdkoncerts un man nebija gatavības mēģināt pierādīt pretējo.

Zane Daudziņa perfekti izvēlējās laiku, kad sākt rakstīt dienasgrāmatu - līdz ar 2020. gada sākumu, proti, brīdī, kad Corona bija tikai alus, bet Uhaņa - tikai pilsēta Ķīnā, kuras vārds standarta rietumniekam neko neizteica. Ja tā tas būtu palicis, diez vai šī dienasgrāmata kādā brīdī kļūtu publiska, jo pašai tās autorei būtu citi darbi, kam pievērsties, un arī no potenciālā lasītāja viedokļa tas būtu tikai viena (lai arī nenoliedzami ļoti interesanta) cilvēka stāsts, bet ne laikmeta liecība. Taču notika tas, kas notika, un līdz ar to "Dienasgrāmata" ir pieejama ne tikai Zanei, Vilim un viņu bērniem, bet arī visiem pārējiem latviski lasīt pratējiem. Mazliet ciniski jāpiebilst, ka viņu bērnu un vēl jaunākai paaudzei līdz ar to - tikai daļēji.

Toms Kreicbergs ir savdabīgs latviešu autors. Kālab savdabīgs? Jo savas grāmatas viņš raksta angliski, un latviešu lasītājam ir pieejams vien to tulkojums (vai, protams, var lasīt arī angliski, bet diez vai Rīgas bibliotēkās tu atradīsi anglisku "Lopu ekspresi"). Un reizē viņš ir ne tikai rakstnieks, bet arī finansists un pat viņa Wikipedia lappuses diskusijā pats Toms ierakstījis, ka viņš vēlētos, lai tur būtu mazāk par viņu kā rakstnieku, jo šāda reputācija traucē viņa karjerai biznesā.

Gundegas Repšes grāmatu "Retināts gaiss", šķiet, pareizākais veids raksturot ir ar vārdiem "prozas cikls". Var teikt arī "stāstu krājums" taču tas būs mazliet dīvaini, jo šajā tekstā ir četri stāsti, no kuriem viens ir tik ļoti garāks par visiem pārējiem, ka tie sanāk labākajā gadījumā fons šim lielajam veikumam. Proza skaista, taču gana grūti uztverama.

Par "Stāstiem un teikām Laika vecim" uzzināju, klausoties Latvijas Radio "Radio mazo lasītavu", kurā grāmatas fragmentus priekšā lasīja Gundars Āboliņš, bet par grāmatu runāja pats autors. Šķiet, ka līdz šim no Zeibota veikumiem neko citu kā vēl pagājušās tūkstošgades pasakas par Jamuleju, Tupu un Gākas Baismu, kas bija obligāta "Bē Bē brokastu" sastāvdaļa un kuras katru jaunu rītu gaidīju ar nepacietību. Bet tie bija citi laiks, cits Zeibots un vēljovairāk - cits es.

Māra Ozoliņa stāsts "Raganu festivāls", kas piedzīvojis izdevumu atsevišķā grāmatā, ir klajš piemērs tam, ka ne katrs uzrakstīts darbs ir pelnījis izdošanu. Tiesa, ja ņem vērā, ka šī grāmata, kā rakstīts tās iekšpusē, "izdota ar draugu atbalsu", un neviena sevi cienoša izdevniecība šajā pasākumā iesaistīta nav, varu jau arī atzīt - ja nu cilvēkam sagribas izdot grāmatu, nevaru jau to viņam aizliegt. Lai arī tā neapšaubāmi ir papīra izniekošana. Ja jau sāku ar kaunināšanu (un nekā cita šajā aprakstā nebūs), tad īpaši gribu kaunināt Ievu Bečeri, kura norādīta kā šīs grāmatas redaktore. Nesen izlasīju citu darbu, kurā viņa bijusi analoģiskā statusā - Veco vīru pilī, un tur man nekādu pretenziju nebija, taču "Raganu festivāls" ir tik sasodīti paviršs, ar līdzīgu daudzumu drukas kļūdu kā mans blogs (kur es nemēdzu pārlasīt ierakstus pirms to publicēšanas), ar kļūdām svešvalodu lietojumā (piem., "Deutsches Ordnung", bītlu dziesma "Black bird" vai BMW atšifrējums kā "Bavarian Motor Werken"), ar nepiedodamām valodas kļūdām (piem., "pie tam"), faktoloģiskām un loģiskām kļūdām (BVB nodēvēšana par Berlīnes futbola komandu un vēl tam varoņa sekojošs teksts, ka viņš ir Minhenes Bayern fans - pasniedzot to kā kopīgas intereses, lai gan skaidrs, ka neviens Dortmundes Borussia cienītājs neuzskatīs Bayern fanu par savējo, jo "mums abiem patīk futbols"). Vienīgais iespējamais redaktores attaisnojums varētu būt: "Tu iedomāties nevari, kāds tas teksts bija sākotnēji!" Vai arī otrs variants: "Uzreiz sapratu, LOL nau vērc veikt mākslīgo elpināšanu sen nosprāgušam zirgam."