Kazhes pierakstu burtnīca

Grandiozajam un vērienīgajam "Klūgu mūkam" Ingas Ābeles daiļradē seko ne mazāk grandiozs un vērienīgs darbs: romāns "Duna", kas iznācis sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts". Grāmatas darbība primāri risinās 1949. gada februārī un martā - proti, tieši pirms 1949. gada 25. marta deportācijām, taču dažādi skatījumi uz atpakaļ ietver arī mazliet Ulmaņlaiku, pirmo padomju okupācijas gadu, holokaustu, nacionālos partizānus, leģionārus, pratināšanu čekā, kā arī - dzīvi Rīgas hipodromā visos šajos laikos; un mūsdienu Latviju, kurā mītošā stāstītāja mēģina šo to noskaidrot par Andreja Radviļa - pagātnes varoņa dzīvi.

Pīters Grīnevejs. Kaut kā pasen nebiju šī režisora vārdu dzirdējis, bet tad manās rokās nonāca Ditas Rietumas "Planēta neHolivuda", un tās rezultātā Grīneveja filmu skatīšanās atgriezās dienaskārtībā, kur tā nebija bijusi vismaz padsmit gadus. Un pievērsos vienai no viņa agrīnajām filmām - "Zīmētāja kontrakts". Vispār tā laikam arī pirmā viņa tradicionālā filma, taču liela daļa šī režisora raksturīgāko iezīmju te redzama jau pilnā plaukumā.

Skatīties Maika Lī filmu "Dzīve ir salda" es sāku pirms pāris mēnešiem, pabeidzu vien dažas dienas pirms 2022. gada beigām. Faktiski vispār biju aizmirsis par to, līdz pēkšņi brīvā pēcpusdienā ieraudzīju video failu, un tad nu nofinišēju šo padarīšanu. Turklāt tā nemaz nebija, ka to būtu smagi skatīties, vienkārša aizmāršība, nekas vairāk.

Romānu sērija "Es esmu...", kurā mūsdienu latviešu autori iejūtas vietējo klasiķu ādā, ir patiešām interesants projekts, kas gan palīdz aktualizēt autorus, kuri konkrēti man parasti nav dienaskārtībā, gan paši par sevi kļūst par savdabīgām mūsu laikmeta liecībām, spēlējoties ar robežām starp laikmetiem, tekstiem un to autoriem. Pagaidām gan esmu izlasījis tikai divus šādus darbus - Ingas Gailes "Rakstītāju" un Andra Akmentiņa "Meklējot Ezeriņu", bet iespaidi līdz šim bijuši pozitīvi.

Tas sākās pirms vairāk kā pusotra gada: 2021. gada 26. aprīlī saņēmu epastu no Sporta muzeja galvenās krājuma glabātājas ar saturu: "Pārsūtu Tev vēstuli no Smiltenes muzeja kā futbola pētniekam. Vai Tevi tas varētu interesēt, ja nē, varbūt zini kādu, kurš būtu ieinteresēts?" (ceru, ka nepārkāpju kādas autortiesības, publicējot šo dokumentu, kas nesatur personīgi identificējamu informāciju. Tad nu es sazinājos ar Smiltenes novada muzeju un uzzināju, ka doma ir par Smiltenes futbola simtgadei veltīta bukleta uzrakstīšanu. Tad pamazām šī iniciatīva pārtapa domā par grāmatu, kuras rakstīšana man šķita jau nopietns izaicinājums, tā pagāja vasara, un augusta pēdējā sestdienā es Neoficiālā Vienības brauciena ietvaros piestāju Smiltenē, kur no vietējā futbola trenera, fotogrāfa un vēstures apkopotāja Gata Samučonoka dabūju zibatmiņu ar viņa savāktajiem materiāliem, pēc kuru iegūšanas sākās jau nopietnāks darbs.

Šis teātra gads nebija gluži tik intensīvs kā pirms kovid ēras sākuma, bet kaut cik pieklājīgs izrāžu apmeklējuma saraksts beigās sanāca (18 gabali, ne visas no tām gan gluži tradicionālas teātra izrādes). Gluži kā senākos laikos, sarindošu šogad baudītās izrādes atbilstoši tam, cik tās man gājušas pie sirds, sākot ar vismazāk uzrunājušo. Jāatzīmē, ka visās izrādēs, izņemot "Branda māju", bija šis tas labs un par absolūtu vilšanos tās nekļuva.

Doma pavisam vienkārša: 2023. gadā apmeklēt dažādus publiskos peldbaseinus Latvijā. Viens apmeklēts baseins - viens ieskaites punkts. Kas apmeklējis vairāk baseinu - tam augstvērtīgāks rezultāts. Vienu un to pašu baseinu apmeklēt vairākkārt ir atļauts, bet papildu punktus tas nedod. Reģistrācija un atzīmēšanās - primitīva, Google dokumentā.

Bibliotēkā bērnu grāmatu plauktā ieraugot izdevumu, kura autors ir Pēteris Blūms, uzreiz bija skaidrs - ar šo mēs iepazīsimies! Pārliecināties, ka tas ir īstais Pēteris Blūms, nebija grūti - vesela grāmata, kas veltīta ekskursijai vienā pilī, diez vai to varētu radīt kāds cits kā viens no vēsturiskumu visvairāk mīlošajiem Latvijas arhitektiem. Un tā nu mēs nonākam pie Rīgas pelēm Ēdolē.

Turpinu Esteri bez loģiskas secības iepazīstināt ar Muminelejas grāmatām. "Vēlu novembrī" ir pēdējā grāmata par muminiem, ko Tūve Jansone uzrakstīja, un patiesībā tajā neviens mumins nepiedalās, līdz ar to tā maksimāli loģiskā veidā iezīmē atvadas no iemīļotajiem personāžiem. Grāmatas noskaņa arī ir daudz sērīgāka kā visiem iepriekšējiem Muminielejas stāstiem (ar visu to, ka tajā neparādās balti zuši). Par pamatu tam kļuva autores mātes nāve. Turpinājumā Jansone vairs neesot varējusi ieraudzīt Muminieleju tādu līksmu kā iepriekš, tāpēc jaunas grāmatas par to vairs netapa.

Atšķirībā no iepriekšējās grāmatas par Loti no Izgudrotāju ciema, ko lasīju Esterei (Lote un Mēnessakmens noslēpums), šai teksta autors atkal ir Andruss Kivirehks, nevis ilustrāciju autors Heiki Ermits, un to uzreiz var just. "Mēnesakmens" radikāli cieta no pārmērīgas liekvārdības, pārāk gari izvērstām neinteresantām tēmām un arī kopumā neadekvāta grāmatas apjoma, kā dēļ man personīgi bija ļoti grūti tikt līdz attiecīgās grāmatas beigām. "Ceļojums uz Dienvidiem", protams, lielā mērā seko tiem pašiem spēles noteikumiem, kas Lotes pasaulē darbojas jau kopš pirmās grāmatas (proti, nekas nav neiespējams, pasaules estētika kopumā atbilst stīmpankam, par jebkuru dīvaini vienmēr atradīsies vēl cits, dīvaināks, dīvainis).