Kazhes pierakstu burtnīca

Pirmajā vakarā, esot Izraēlā, pa tumsu (jo sabatu ievērojošā namā naktī uz sestdienu gaismas ir pieejamas vien tur, kur tās paliks ieslēgtas līdz pat sestdienas pēcpusdienai) no grāmatu plaukta paķēru Filipa Rota romānu "Cilvēka nospiedums". Amizantā kārtā, nupat atklāju, ka vienreiz šo grāmatu jau esmu lasījis - pirms vairāk kā 10 gadiem, bet atmiņā man nekas par to palicis nebija (tas laikam gan nav rādītājs tam, ka tā uz mani būtu atstājusi jebkādu iespaidu). Vienlaikus šī būs īstā situācija, lai salīdzinātu to, kā pasauli redzu 2023. gadā un kā to redzēju tolaik. Lūk, mans tās reizes apraksts.

Diezgan biedējoši, ka kopš esmu sācis patērēto saturu dokumentēt blogā (pirms teju divdesmit gadiem) nebiju lasījis nevienu Alberta Bela grāmatu - kā nekā vidusskolas laikos viņš bija viens no maniem iecienītākajiem latviešu literātiem, vajadzēs kaut kad bibliotēkā paņemt “Būri”, “Cilvēkus laivās” un noteikti arī “Bezmiegu”, kuru, manuprāt, neesmu lasījis, tai skaitā - lai Marina var ar šiem darbiem iepazīties. Bet, kā lai arī nebūtu, tagad vismaz esmu izlasījis viņa pēdējo grāmatu - romānu “Vientulību masu sarīkojumos” (nezinu, cik ticami, ka tā varētu pārstāt būtu viņa pēdējā grāmata, vismaz paša Bela dzīves laikā).

Kaislības labirints ir viena no Pedro Almadova agrīnā perioda filmām, un jāsaka - agrīnais Almadovars ir divtik Almadovars!

Tikai jau pārnesis šo grāmatu mājās no bibliotēkas, es atklāju, ka esmu iegrābies. “Stāsti un noveles” tikpat labi ir lasāms kā “Izlase” jeb “Kaut kādi, vairāk vai mazāk nejauši atlasīti darbi bez konkrētas kārtības, kurus nav šādā veidā publicēt iecerējis pats autors”. Proti, kaut kas līdzīgs kā “Best of ABBA” (pat ne “Greatest Hits”, jo stāstu gadījumā jau nav kādu pārdošanas rādītāju, kas apliecina, ka “Kādas blusas stāsts” ir populārāks par “Migu”). Turklāt Ezeriņa gadījumā man tas šķiet īpaši stulbi tāda iemesla dēļ, ka nav jau viņa literārais mantojums septiņi simti stāstu un divsimt astoņdesmit trīs noveles - šādā grāmatā uz teju četrsimt lappusēm varētu ietilpināt divas vai trīs no viņa sešām prozas grāmatām.

Vispār jau šis romāns ir otrā daļa triloģojai, kuras pirmo daļu neesmu lasījis un pagaidām neesmu arī drošs, vai lasīšu. Kālab tā? Kā noskaidroju, pirmajā romānā galvenais varonis ir vēl kaitinošāks kā šeit, un arī "Cilvēku mežā" reizēm tā vien prasās noslānīt ar slapju lupatu.

Signes Baumanes iepriekšējā animācijas filma "Akmeņi manās kabatās" atmiņā palika kā lielisks un dziļš darbs, kuru varbūt nebija ļoti viegli skatīties, bet saturiski tā bija ļoti spēcīga. Līdz ar to arī no "Mana laulību projekta" es gaidīju daudz, bet ne gluži tieši to, ko reāli sagaidīju.

"Atgriešanās septiņjūdžu mežā" ("Return to the Hundred Acre Wood" by David Benedictus) ir turpinājums klasiskajām A. A. Milna grāmatām par Vinniju Pūku, taču īpatnība ir tāda, ka lai arī šis ir oficiāls turpinājums, rakstījis to, protams, nav ne Alans Aleksandrs Milns, ne Kristofers Robins Milns, bet gan mūslaiku autors Deivids Benediktuss. Kā tas īsti sanāca, ka Milna mantinieki akceptēja šīs grāmatas izdošanu ar viņu oficiālu svētību, tas laikam nav tik ļoti svarīgi, bet fakts ir tāds, ka šāda grāmata ir un tā pat ir pieejama latviešu valodā. Un, ja vēl ņem vērā, ka tā ir pieejama arī RCB Āgenskalna filiālbibliotēkā, nav nekāds brīnums, ka esmu to tagad Esterei izlasījis priekšā.

Reizēm paķeru birojā no plaukta kādu grāmatu, kas potenciāli var izrādīties interesanta vai aktuāla jautājumiem, kas ir tiešām vai netiešāk saistīti ar manu profesionālo darbību. Marka Šēfera dižpārdoklis "The Content Code" ir viena no tām grāmatām - un tā arī ir labs piemērs gadījumam "daļēji aktuāla literatūra". Vispār jau, protams, jebkas attiecībā uz digitālajām lietām un vēl jo vairāk - produkta, pakalpojuma vai jebkā virzīšanu tajā pasaulē ir dramatiski ātri novecojoša tēma - "The Content Code" izdota 2015. gadā un skaidrs, ka tā ir rakstīta par citu Internetu nekā tas ir 2023. gadā. Vienlaikus - šis tas, protams, nemainās.

Ir lietas, ko par Ingas Tropas jaunāko izrādi "Pārcēlāja" (skatāma Dirty Deal Teatro) var pateikt viegli. Ka es tās laikā vienu reizi uz brīdi iemigu, bet trīs reizes apraudājos. Ka šī ir pirmā izrāde, kuru skatījos guļus gultā un zem segas (izņemot varbūt tādas, kas skatītas attālināti sauc Teatris.zip, bet tas tomēr cits gadījums). Ka šajā izrādē Tropa ir ne vien režisore, bet arī dramaturģe un vienīgā aktrise. Ka izrādes darbība risinās Meksikas džungļos un galvenās varones prātā. Stāstīt tālāk kļūt jau grūtāk.

Pirmās divas Vizmas Belševicas triloģijas "Bille" daļas es izlasīju vēl dziļi pagājušajā tūkstošgadē - mana literatūras skolotāja šķita vai apsēsta ar šīm grāmatām, turklāt nepietika ar grāmatu lasīšanu un domrakstu rakstīšanu, šķiet, ka visiem vajadzēja mācīties to fragmentus daiļrunai, bet Andrejam (Sīcim) pat itin labi ar vienu Billes monologu gāja daiļrunas konkursos ārpus skolas līmeņa (es nekad neesmu bijis tik labs runātājs, līdz ar to mani šāds liktenis nepiemeklēja). Taču līdz "Billes skaistajai jaunībai" es tā arī nebiju nonācis, varbūt tālab, ka tā klajā nāca pārāk vēlu - tolaik jau bijām vidusskolēni, vai arī tālab, ka tās saturs uzspēlēti konservatīvajai skolotājai vairs nešķita jauniešiem piemērots. Kā nekā Bille šajā grāmatā jau ir pusaudze - un kāpēc gan lai pusaudži gribētu lasīt par saviem vienaudžiem un viņu problēmām (lai arī citā vidē un laikā)?