Kazhes pierakstu burtnīca

Rakstīt par jebko, kas ir saistīts ar Dž. K. Roulingas vārdu, šobrīd nav sevišķi vienkārši. Vai arī ir ļoti vienkārši - atkarībā no tā, kā tu sevi vēlies pozicionēt. Līdz ar to, lai uzturētu pārliecinošu sniegpārslas reputāciju sākšu ar apgalvojumu, ka "Fantastiskās būtnes — un kur tās meklēt" ir grāmata, kas paredzēta tikai un vienīgi tādiem īpatņiem, kuru krājumā ir ne tikai visai grāmatas par Hariju Poteru un visu filmu DVD, bet arī vismaz divas Grifindora šalles, kādi pāris zižļi, Dobijam pasniegtās zeķes kopija un kolekcija ar deepfake videorullīšiem, kuros attēlota Daniela Redklifa un Ralfa Fainsa mīlestība. Proti, šī grāmata ir pilnīgi bezjēdzīga "cilvēkam parastajam". Taču, ja tev no tā kļūst vieglāk ap sirdi, varu teikt, ka man šī grāmata nepatika, jo Roulinga ir transfobe, antisemīte un kas tik vēl ne (būtu rakstījis - putiniste, bet par šiem jautājumiem es nejokojos).

Lielākā un faktiski arī vienīgā drāma, ko šajā reizē pieredzējām, mūs piemeklēja pašā brauciena sākumā. Telavivas lidostā, kad krāmējām Annas mašīnas bagāžniekā mūsu daudzās mugursomas, Marina bija blakus kādam stabam novietojusi savu mazo mugursomu, kurā atradās visas mūsu pases. Īsti neviens no mums nebija piefiksējis brīdi, kad šo somu kāds ielika mašīnas bagāžniekā, taču, pirms izbraukšanas apskatot apkārtējo teritoriju, šo somu nemanīju, arī atpakaļgaitas spoguļos Anna to neredzēja, līdz ar to pieņēmām - gan jau, ka soma ir mašīnā. Kad ieradāmies Jeruzalemē un nesām somas, pēkšņi Marina pavaicāja: "Bet kur ir mana mugursoma?" Un izrādījās, ka tās nav. Sākās šādā situācijā neizbēgamā panika, mēģinājumi saprast, vai kāds ir tomēr redzējis to nonākam mašīnā, bet neko jaunu neizdomājām. Izlēmām, ka Marina un bērni paliks ar Šaulu, kamēr Anna un es dosimies atpakaļ uz lidostu dzīt pēdas pazudušajai somai. Tikai vēl vajadzēja, lai es ienesu mājā lielāko no visām mugursomām - savējo. Un ko es ieraudzīju mājas viesistabā? Marinas somu, kuru Anna neapzināti bija ienesusi mājās uzreiz pēc mūsu atbraukšanas, kamēr es biju sācis celt laukā ratus un lielās mugursomas. Tā šī dramatiskā situācija atrisinājās bez nepieciešamības kaut kur atkal braukt, un varējām tik vien kā pasmieties par ne no kā radīto stresa pilno situāciju.

Šī gada februārī notikušais ceļojums uz Izraēlu bija tik ļoti citādāks kā visi iepriekšējie, kuros esmu devies, ka arī apraksts tam nav iespējams standarta veidā. Standarta ceļojuma aprakstu sāku ar plānoto maršrutu, kaut kādām iecerēm un motivācijām, bet turpinājumā dokumentēju katrā dienā notikušo un pieredzēto. Šī ceļojuma gadījumā šāds apraksts būtu gaužām garlaicīgs, jo uzsvars galīgi nebija uz iespējami bagātīgāku apskatīto vietu skaitu, ātrāku traukšanos uz katru dienu citām, iepriekš neredzētām, vietām, tā vietā laikam varētu teikt, ka šis stāsts bija par attiecībām, nevis piedzīvojumiem. Līdz ar to, ja šī būtu filma, tad tas būtu tāds lēns Eiropas kino, kurā varbūt gadās pa kādam jocīgam notikumam, bet ar varu neviens skatītāju nekutina.

Pirmajā vakarā, esot Izraēlā, pa tumsu (jo sabatu ievērojošā namā naktī uz sestdienu gaismas ir pieejamas vien tur, kur tās paliks ieslēgtas līdz pat sestdienas pēcpusdienai) no grāmatu plaukta paķēru Filipa Rota romānu "Cilvēka nospiedums". Amizantā kārtā, nupat atklāju, ka vienreiz šo grāmatu jau esmu lasījis - pirms vairāk nekā 10 gadiem, bet atmiņā man nekas par to palicis nebija (tas laikam gan nav rādītājs tam, ka tā uz mani būtu atstājusi jebkādu iespaidu). Vienlaikus šī būs īstā situācija, lai salīdzinātu to, kā pasauli redzu 2023. gadā un kā to redzēju tolaik. Lūk, mans tās reizes apraksts.

Diezgan biedējoši, ka kopš esmu sācis patērēto saturu dokumentēt blogā (pirms teju divdesmit gadiem) nebiju lasījis nevienu Alberta Bela grāmatu - kā nekā vidusskolas laikos viņš bija viens no maniem iecienītākajiem latviešu literātiem, vajadzēs kaut kad bibliotēkā paņemt “Būri”, “Cilvēkus laivās” un noteikti arī “Bezmiegu”, kuru, manuprāt, neesmu lasījis, tai skaitā - lai Marina var ar šiem darbiem iepazīties. Bet, kā lai arī nebūtu, tagad vismaz esmu izlasījis viņa pēdējo grāmatu - romānu “Vientulību masu sarīkojumos” (nezinu, cik ticami, ka tā varētu pārstāt būtu viņa pēdējā grāmata, vismaz paša Bela dzīves laikā).

Kaislības labirints ir viena no Pedro Almadova agrīnā perioda filmām, un jāsaka - agrīnais Almadovars ir divtik Almadovars!

Tikai jau pārnesis šo grāmatu mājās no bibliotēkas, es atklāju, ka esmu iegrābies. “Stāsti un noveles” tikpat labi ir lasāms kā “Izlase” jeb “Kaut kādi, vairāk vai mazāk nejauši atlasīti darbi bez konkrētas kārtības, kurus nav šādā veidā publicēt iecerējis pats autors”. Proti, kaut kas līdzīgs kā “Best of ABBA” (pat ne “Greatest Hits”, jo stāstu gadījumā jau nav kādu pārdošanas rādītāju, kas apliecina, ka “Kādas blusas stāsts” ir populārāks par “Migu”). Turklāt Ezeriņa gadījumā man tas šķiet īpaši stulbi tāda iemesla dēļ, ka nav jau viņa literārais mantojums septiņi simti stāstu un divsimt astoņdesmit trīs noveles - šādā grāmatā uz teju četrsimt lappusēm varētu ietilpināt divas vai trīs no viņa sešām prozas grāmatām.

Vispār jau šis romāns ir otrā daļa triloģojai, kuras pirmo daļu neesmu lasījis un pagaidām neesmu arī drošs, vai lasīšu. Kālab tā? Kā noskaidroju, pirmajā romānā galvenais varonis ir vēl kaitinošāks kā šeit, un arī "Cilvēku mežā" reizēm tā vien prasās noslānīt ar slapju lupatu.

Signes Baumanes iepriekšējā animācijas filma "Akmeņi manās kabatās" atmiņā palika kā lielisks un dziļš darbs, kuru varbūt nebija ļoti viegli skatīties, bet saturiski tā bija ļoti spēcīga. Līdz ar to arī no "Mana laulību projekta" es gaidīju daudz, bet ne gluži tieši to, ko reāli sagaidīju.

"Atgriešanās septiņjūdžu mežā" ("Return to the Hundred Acre Wood" by David Benedictus) ir turpinājums klasiskajām A. A. Milna grāmatām par Vinniju Pūku, taču īpatnība ir tāda, ka lai arī šis ir oficiāls turpinājums, rakstījis to, protams, nav ne Alans Aleksandrs Milns, ne Kristofers Robins Milns, bet gan mūslaiku autors Deivids Benediktuss. Kā tas īsti sanāca, ka Milna mantinieki akceptēja šīs grāmatas izdošanu ar viņu oficiālu svētību, tas laikam nav tik ļoti svarīgi, bet fakts ir tāds, ka šāda grāmata ir un tā pat ir pieejama latviešu valodā. Un, ja vēl ņem vērā, ka tā ir pieejama arī RCB Āgenskalna filiālbibliotēkā, nav nekāds brīnums, ka esmu to tagad Esterei izlasījis priekšā.