Kazhes pierakstu burtnīca

Ticis publicēts otrais raksts par futbolu Latvijas pilsētās. Šoreiz - Valmieras futbola vēsture.

Džona Kārnija mūzikls "Once" ir apliecinājums tam, ka ir iespējams arī savādāk. Proti, ka lai uztaisītu patiešām no laika brīvu, skaistu, kolosāli emocionālu, sirsnīgu, dzīves spēku rosinošu un neatkārtojamu filmu, tev nevajag nedz skaļus aktieru vārdus, nedz bagātīgus specefektus, nedz - pats svarīgākais - lielu naudu.

"Ali Zaua" manā kinomīļa dzīvē atklāj pilnīgi jaunu kontinentu. Tiešā un pārnestā nozīmē. Vairāk gan tiešā - šī ir pirmā noskatītā Āfrikas filma. Protams, būtu naivi cerēt, ka tūliņ sākšu vienu pēc otras skatīties visādas Burundi, Namībijas un Zimbabves kino lentes. Tā nenotiks. Gan tāpēc, ka nemaz pēc tā nealkstu, gan tāpēc, ka Burundi kino industrija nav gluži Bolivudas līmenī. Proti, ja tur filmas vispār top, tad internetā tu tās tik viegli neatradīsi, tā ka patlaban izskatās, ka nāksies man samierināties ar arābu ziemeļu un DĀR filmām.

Vakar noskatītā īru muzikālā filma "Once" kārtējo reizi apliecina - ne jau liels dolāru daudzums ir tas, kas filmu dara īpašu. Ok, varbūt pēc Latvijas standartiem šīs filmas budžets nav maz - pēc dažādiem avotiem tas bijis 130 vai 180 tūkstoši eiro, bet nekas gigantisks jau arī nē. Galveno lomu atveidotāji nav profesionāli aktieri, bet gan mūziķi. Filmēšanā izmantotas režisora un komandas draugu mājas, dabīgais apgaismojums (un viss paveikts 17 dienās). Lai iekļautos atvēlētajos līdzekļos filmas režisors un scenārists Džons Kārnijs naudu, kas bija paredzēta viņa paša darba apmaksai, sadalīja starp galveno lomu atveidotājiem. Dziesmu autori arī naudu neprasīja.

Vesa Andersona "Karaliskie Tenenbaumi" bija viena lieliska, lai arī mazliet dīvaina komēdija, droši vien labākā filma, kurā līdz šim piedalījies Bens Stillers. Nākamā Andersona filma - "The life aquatic with Steve Zissou" - manai gaumei bija mazliet pārāk dīvaina, pārāk specifiska (filma, kas parodē Žaka Kusto ceļojumus pēc definīcijas nevar nebūt ļoti specifiska). Viņa jauno veikumu gaidīju vienlaikus ar nepacietību un bez tās. Vilties šī filma man nelika, tas ir droši.

Protams, ka pašu ceremoniju es neskatījos, bet tas jau ir cits jautājums, tāpēc iespaidi faktiski ir par rezultātiem.

Labāk man droši vien nedomāt par to, cik daudz vēl "Uriah Heep" albūmu klausīšanās man stāv priekšā - šodienas ieraksts nav pat vēl ne puse no to saraksta, ko dažu mēnešu laikā sakrāju (droši vien prāta aptumsuma bija iestājies).

Šis Katrīnas Dornas romāns ir kārtējais apliecinājums ļoti savdabīgai tulkojamās svešvalodu literatūras izvēlei Latvijā. Es jau neko nesaku par šo rakstnieci, bet droši vien viņa nav pati spožākā zvaigzne vācu literatūrā. Vismaz vāciskajā Wiki par viņu rakstīts nav, par anglisko nemaz nerunājot. Nē, es nesaku neko sliktu nedz par tulkotājiem, nedz par rakstnieci, tikai brīnos. To taču es drīkstu darīt, vai ne?

Viena no labākajām "Creedence Clearwater Revival" dziesmām, bet runa šoreiz nav par mūziku, bet gan par politiku.

Interesanti, vai, ja es izlemtu iet doktorantūrā un to arī pabeigtu, turpmāk ja gadītos, ka es tiktu pieminēts jebkur presē, es tiktu pieminēts kā Dr. Raimons Žakē?