Kazhes pierakstu burtnīca

"Relics" patiesībā nav īsts Pink Floyd albūms, bet gan agrīno dziesmu izlase, līdz ar to man nemaz par to šeit rakstīt nevajadzētu. Taču tā kā ievērojama daļa šo dziesmu netika iekļautas grupas studijas albūmos, tad savs pamats par to rakstīt man, protams, ir.

"Melnā grāmata" ir Nīderlandes pienesums manā projektā "Ar filmām apkārt pasaulei". Taisnību sakot, tuvākajās nedēļās šo filmu kā Nīderlandes pārstāvi laikam gan aizstās viena cita Paul Vērhovena filma - "Turkish Delight", kas tikusi atzīta par pagājušā gadsimta holandiešu filmu (un līdz ar to varētu kalpot kā labāks attiecīgās valsts kino pārstāvis).

Bedres asfaltā Kuldīgas ielā (t.i., ielā, kur dzīvoju) ar katru dienu kļūst arvien burvīgākas - platākas, dziļākas un grūtāk apbraucamas. Patiesībā es brīnos, kā tāda bedrainība vispār ir iespējama. Nu jau ir sasniegta situācija, ka bez īpašas nepieciešamības virzienā uz Vīlipa ielu no mājas nebraucu, jo līdz Slokas ielai posms tomēr ir daudz maz ciešamāks un mazāk saistīts ar iespēju atsist kādu daļu mašīnas apakšā. Pamazām sāku domāt par vēstules rakstīšanu uz Rīgas Domi (nez - kam tieši ko tādu adresēt) ar sūdzību, ka šāds ceļa segums būtu kauns un negods jebkurai zaņķiskai mazpilsētai. Pietiek atcerēties, kā mēs sīkā Slovākijas ciematiņā redzējām, kā vienas dienas pirmajā cēlienā operatīvi tika uzklāts jauns asfalts visās ciemata centrālajās ielās, kā pārņem skaudība.

"Meddle" klasiski tiek uzskatīts par pirmo Pink Floyd albūmu bez Sida Bareta, kas ir patiešām liels, tāds, kuru ikvienam vajadzētu klausīties un apbrīnot.

Lielu daļu šī romāna izlasīju šorīt, stāvot rindā pie PMLP durvīm. Nezinu, vai tas ir būtisks faktors, bet tomēr vismaz kaut kāds labums šādai rindā stāvēšanai ir - tajā var labi palasīt, tur nav vārdam vietas.

"Shopgirl" ir viena no filmām, kuras lejuplādēju mānijas "noskaties visas Džeisona Švarcmena filmas" ietvaros. Filma vēsta par kādu jaunu sievieti, kas strādā Ņujorkā piektajā avēnijā veikalā par cimdu pārdevēju. Viņas dzīve nav sevišķi piepildīta, un tajā vienīgo gaismu ienes viņas aizraušanās ar zīmēšanu un kaķis. Taču tad gandrīz vienlaikus viņas dzīvē ienāk divi vīrieši - gadus 30 par viņu vecākais miljonārs Rejs Porters un dīkdienis - viņas vienaudzis Džeremijs.

Līdz nesenam laikam biju pilnīgi pārliecināts, ka vārdu "ebrejs" latviešu valodā ieviesa padomju laikos, bet pirms tam tika tika izmantots gandrīz tikai un vienīgi vārds "žīds". Bet caurskatot pirmskara (1937.gada) Jelgavas avīzi, ievēroju, ka tur Hakoah futbola komanda tiek saukta par EBREJU komandu. Tā kā biju par to pārsteigts, mazliet pagūglēju un uzgāju šādu pasāžu Republika.lv intervijā ar profesoru Leo Dribinu:

Tā kā PMLP šorīt darbu sāk 8:30, par labu ierašanās laiku pie tās durvīm atzinu 7:30, pieņemot, ka uz to laiku pārmērīga rinda saveidojusies vēl nebūs. Un patiesi - priekšā vien 7 cilvēki, kas laikam ir labs rezultāts, zinot, ka ierodoties vēlāk, rindā var nogaidīt arī četras un vairākas stundas. Protams, rīts šodien nebija īpaši patīkams - vēss un mitrs, bet tā būtu mazākā problēma. Būdams tālredzīgs, biju paņēmis grāmatu, ko gaidot lasīt (nesaprotu, kā var izturēt šādā rindā vairākas stundas bez jebkāda laika kavēkļa). Ap astoņiem un desmit tika atvērtas pirmās durvis, lai ātrākie nācēji tiktu priekšnamā (tā vēl nav uzgaidāmā telpa). Vēl desmit minūtes vēlāk rinda jau ieplūda īstajā gaidīšanas telpā. Nu jau cilvēku bija īsteni pamatīgs bars, tā ka mani visu laiku māca bažas, vai vienā brīdī rinda nepajuks un man garām neaizspruks desmitiem cilvēku. 8:35 pirmie trīs tika ielaisti iekšā. Man vēl kādu laiciņu nācās uzgaidīt, bet ap 9:00 biju veco pasi iesniedzis (un saņēmis atpakaļ), nofotografējies, vairākas reizes parakstījies un tagad līdz 7.maijam varu par pasu padarīšanu nelikties ne zinis.

"All Things Must Pass" ir tieši tāds ieraksts, kādam tam vajadzētu būt, tas precīzi atspoguļo Dšordša Harisona emocionālo stāvokli laikā ap bītlu kā grupas izjukšanu un viņa dvēseliskos meklējumus. Bet vienlaikus tas ir ieraksts, kas pārsteidza pasauli. Kas to būtu domājis, ka klusākais no bītliem, kas katrā grupas albūmā deva vien pāris savas dziesmas, pēkšņi varētu izdot ierakstu uz veselām trīs platēm ar veselu kaudzi emocionālu un ļoti spēcīgu kompozīciju? Katrā ziņā viņš to izdeva un tādējādi vismaz solo karjeras sākumā pierādīja, ka viņš ne par mata tiesu nebija mazāk talantīgs par pārējiem bītliem. Ok, izņemot Ringo Stāru. Neviens nav talantīgāks par Ringo, jo viņam ir liels deguns un viņš "sometimes plays the fool". Nu jā, un Lenons arī bija talantīgāks par Harisonu, viņš tomēr tika traģiski nošauts, un viņš bija grupas galvenais vīzijas nesējs. Bet par Makārtniju Harisons noteikti nebija mazāk talantīgs. Vai arī ja bija, tad nav tik būtiski, kurš bija talantīgāks un kurš nē.

Jā, es pilnā nopietnībā uzskatu, ka jaunajā Rīgas Dinamo kā vienam no vārtsargiem ir jābūt Artūram Irbem. Es zinu, ka Arča nu jau kādu laiku nekur nespēlē un ka viņa sportista karjeras labākie gadi ir pagātnē, bet VIŅŠ IR IRBE. Proti, pirmkārt tas būtu simboliski, ka lielajam hokejam atgriežoties Rīgā (jo par spīti to, kāda attieksme katram būtu pret Krieviju kā valsti, Krievijas hokeja līgā droši vien tomēr spēlē labāko hokeju Eiropā - kas gan man, protams, neliedz bieži just pret krievu klubiem vai izlasi starptautiskos turnīros), tieši Irbe būtu tas, kas sargātu mūsu komandas cietoksni.