Par Kaspara Zaviļeiska literāro darbību līdz manās rokās bibliotēkā nonāca šī grāmata nebiju dzirdējis pilnīgi neko. Kā tāds Kaspars man nav pilnīgi svešs vārds - kā mūzikas žurnālists un dīdžejs viņš noteikti ir dzirdēts (ne tādā mērā, ka es būtu bijis kādā pasākumā, kur viņš dīdžejo, bet principā). "pilnīgs Šahs" ir viņa otrā grāmata, kuru, cik saprotu, var vismaz nosacīti uzskatīt par "Parapops jeb rozā brilles Siguldā" turpinājumu (vajadzēs arī to izlasīt), taču "Šaha" lasīšanai nekādas sevišķas priekšzināšanas nav nepieciešamas.

Vispār jau doktors Dūlitls nav mans mīļākais bērnu grāmatu varonis, bet mana tēta. Taču, tāpat kā tētis lasīja grāmatas par šo brīnumārstu man, tā arī es uzsāku ar doktoru Dūlitlu iepazīstināt Esteri. Jāatzīmē, ka šī grāmata, kas aizsāk doktora un viņa draugu - dažādu dzīvnieku - piedzīvojumus, mūsdienu angliskajos izdevumos ir piedzīvojusi cenzūru, ja tā var teikt. Proti, no šiem izdevumiem ir pazudusi sižeta līnija par to, ka Āfrikas princis Bumpo vēlas kļūt balts (jo, būdams melns, viņš nav paticis apburtajai princesei) un kā labais doktors ar savu devu viltības šo viņa vēlmi izpilda. Arī ilustrācijas, kurās attēloti Bumpo un viņa vecāki, grāmatā neesot sastopamas. Kālab? Tādēļ ka tās labi atbilst simts gadus veciem un izteikti rasistiskiem stereotipiem. Jāatzīst, ka šī būs viena no tām reizēm, kur es nesūdzēšos par mūsdienu pasaules politkorektumu un daiļliteratūras cenzūru. Ja man tev ir jāskaidro, kālab Hjū Loftinga pasaules uztvere nav pieņemama mūsdienu cilvēkam, tad droši vien man nav vērts tev skaidrot neko.

Par grupu Порнофильмы (jeb Pornofilmas tiem, kas kiriļicu nelasa) uzzināju vien brīdī, kad Edijs apvaicājās, vai man būtu interese aiziet uz tās koncertu. Ieskatījies Wikipedia un noskaidrojis, ka šis kolektīvs no krievijas pauž nedalītu atbalstu Ukrainai un nosoda fašistisko valsti, kurā viņiem atgadījies piedzimt, kā arī, ka viņi spēlē pankroku, secināju - vienu jau var! Brīdī, kad iegādājos biļeti, es nebiju dzirdējis nevienu viņu dziesmu un nenojautu, cik mazs vai liels ir tās atbalstītāju pulks, pietika ar to, ka tie ir panki, kuri ir pret asiņaino punduri. Mazliet gan biedēja klubs Andrejsalā, kur bija gaidāms šis koncerts (galīgi ne tāda vide, kurā normāli jūtos komfortabli), bet paļāvos, ka gan jau būs ok.

Ja nekļūdos, šī bija pirmā reize, kad biju kopā ar Marinu teātrī, kopš mums mājās ir divi bērni. Diezgan traki - Jurģim jūnijā jau būs trīs gadi, baigi esam ar šo lietu novilkuši. Bet nu labi - tāda dzīve. Kā lai arī nebūtu, kas gan varētu būt šaubīgāk kā ar sievu doties uz teātra izrādi ar nosaukumu "Meklēju īsto"? Patiesībā - itin daudz kas, bet nu labi. Kā lai arī nebūtu, šo izrādi spēlē teātra klubā Austrumu robeža. Pašā "Austrumu robežā" arī bijām pirmo reizi - nekas, ka šī iestāde pastāv jau vairāk nekā divdesmit gadus, tā nu bija sanācis, ka līdz šim man tur nebija nācies nokļūt. Tagad arī, kaut kā sanāca, ka apvaicājos Kareļinam, ko viņš no šī teātra izrādēm ieteiktu, šis atbildēja, ka no tām, kurās viņš pats spēlē, "Meklēju īsto" ir labāki panākumi. Tad nu uz to arī aizgājām.

Pirms daudziem gadiem kaut kur torrentos atradu lielu kopumu ar grāmatām vācu valodā. Lielākā daļa no tām ir tulkojumi (turklāt galvenokārt - apšaubāmas kvalitātes literatūras), bet arī oriģinālliteratūra tur ir gaužām dīvaina. Katrā ziņā Sebastiana Knauera romāns "Lūdzu, neliekties ārā" ir tik ļoti neievērojams literārs darbs, ka par to nav atrodama neviena atsauksme Internetā, grāmatas autors, šķiet, primāri ir pianists, un līdz ar to neizslēdzu varbūtību, ka šīs grāmatas lasītāju loks ir aptuveni līdzīgs manas Smiltenes futbola grāmatas sasniegtajam. Bet - vai tas būtu šķērslis kaut kā lasīšanai?

Jura Poškus jaunāko filmu, kuras reklāmas materiālos allaž piesaukts, ka to radījis "Kolka Cool" režisors, vispirms kinoteātrī noskatījās Marina. Tur bija tā, ka mēs vienojāmies - es skatos "Mātes pienu", viņa - "Saule spīd 24 stundas", un tad vienojamies, vai pēcāk darām otrādi vai nē. Jāatzīst, es daudz reālistiskāk vērtēju variantu, ka mana filma būs tā, ko skatīsies arī Marina, kamēr viņas izvēlēto es itin mierīgi būšu gatavs neredzēt. Kā nekā viena ir pēdējās desmitgades laikam jau ievērojamākā latviešu literatūras darba ekranizācija, bet otra - kaut kāds sviests par vīrieti, kas izdomā doties uz Ziemeļpolu. Sanāca tomēr otrādi - es Mātes pienā biju vīlies, kamēr Marina teica - lai arī viņas noskatītā filma nav šedevrs, redzēt to ir vērts. Tad nu ņēmu un noskatījos arī (daudz vēlāk gan, nekā sākotnēji iecerēts, bet par to nav vērts izplūst detaļās).

Šī gada 11. janvārī pulksten 12:43 es čatā ar nosaukumu "Rajona ultras", kurā pie pieci biedri: Edijs, Kristians, Raitis, Mārtiņš un es pats, iemetu jautājumu: "Vai ir kādam doma par spēles Velsā apmeklēšanu?" Mazāk kā trīs stundas vēlāk manā e-pastā jau bija aviobiļetes četriem cilvēkiem (viss čats, neskaitot Kristianu) lidojumam Rīga - Stansteda - Rīga. Lielākoties tik ātri no ieceres līdz gala lēmumam nonākt neizdodas, kur nu vēl situācijā, kad visas iesaistītās personas ir "jaunie tēvi". Ceļojuma maršruts iecerēts minimālistisks un reizē gana izaicinošs: ielidojam Stanstedā, paņemam nomas auto, ar to aizbraucam līdz Kārdifai (trīs ar pusi stundas vienā virzienā), tur apmeklējam futbola spēli, nakts un rīts Kārdifā, bet nākamās dienas vakarā jau atkal lidmašīna no Stanstedas uz Rīgu.

Līdz šim pirmo un pēdējo reizi, kad es biju lidojis uz Latvijas futbola izlases izbraukuma spēli, bija tas bija 2014. gads un Nīderlande. Toreiz Latvija piedzīvoja savu rezultāta ziņā smagāko sakāvi mūslaiku vēsturē, sliktāk bija gājis vienīgi tad, kad ulmaņlaiki vēl bija nākotne.

Romāns "Gulta ar zelta kāju" ir viens no slavenākajiem Zigmunda Skujiņa darbiem, saturiski krāšņa ģimenes sāga, kuru ne bez pamata dēvē par latviešu "Simts vientulības gadiem", tiesa, ar piebildi, ka Skujiņa reālisms nav maģisks. Iespējams, brīžiem te gadās situācijas, kuras robežojas starp "mazticamas" un "neticamas", taču nekā pārdabiska viņa radītajā pasaulē nav. Vienlaikus stāsta vēriens - Vējagalu dzimtas vēstures stāstījums teju divsimts gadu garumā, gan ir Garsijas Markesa cienīgs. Tomēr šajā grāmatā ir arī problemātiskas lietas, par ko klusēt neklātos - proti, tā ir gulta ne tik tikai ar zelta, bet arī ar āža kāju.

Atceļā no Budapeštas biju stingri izlēmis izlasīt kaut ko franču valodā. Grūti gan gāja ar lasāmā materiāla izvēli: divas grāmatas, ko biju Kindlā iekopējis vēl Rīgā, izrādījās jau lasītas, tad vēl virkne dažādu sarežģījumu un beidzot izvēle gūlās uz it kā pārbaudītu, bet vienlaikus - stipri apšaubāmu - vērtību, proti Bernarda Verbēra grāmatu ar nosaukumu "Ceļojuma grāmata". Situācija ar Verbēru ir sekojoša: viņš ir tāds visai šaubīgs literāts, kuru es nekādi nenosauktu par izcilu rakstnieku (tiesa, viņa trūcīgā literārā valoda ir viens no apstākļiem, kāpēc viņu ir viegli lasīt franciski), kurš turklāt pārmērīgi aizraujas ar pseido filozofiju un pareizākas pasaules radīšanas mēģinājumiem. Tāpat viņam var pārmest to, ka vienu un to pašu konceptu viņš atkārto daudzās grāmatās (runa nav gluži par identiskiem sižetiem, bet drīzāk par idejām, kuras tev, lasot kārtējo viņa grāmatu, šķitīs totāli zināmas).