Kazhes pierakstu burtnīca

Reizēm paķeru birojā no plaukta kādu grāmatu, kas potenciāli var izrādīties interesanta vai aktuāla jautājumiem, kas ir tiešām vai netiešāk saistīti ar manu profesionālo darbību. Marka Šēfera dižpārdoklis "The Content Code" ir viena no tām grāmatām - un tā arī ir labs piemērs gadījumam "daļēji aktuāla literatūra". Vispār jau, protams, jebkas attiecībā uz digitālajām lietām un vēl jo vairāk - produkta, pakalpojuma vai jebkā virzīšanu tajā pasaulē ir dramatiski ātri novecojoša tēma - "The Content Code" izdota 2015. gadā un skaidrs, ka tā ir rakstīta par citu Internetu nekā tas ir 2023. gadā. Vienlaikus - šis tas, protams, nemainās.

Ir lietas, ko par Ingas Tropas jaunāko izrādi "Pārcēlāja" (skatāma Dirty Deal Teatro) var pateikt viegli. Ka es tās laikā vienu reizi uz brīdi iemigu, bet trīs reizes apraudājos. Ka šī ir pirmā izrāde, kuru skatījos guļus gultā un zem segas (izņemot varbūt tādas, kas skatītas attālināti sauc Teatris.zip, bet tas tomēr cits gadījums). Ka šajā izrādē Tropa ir ne vien režisore, bet arī dramaturģe un vienīgā aktrise. Ka izrādes darbība risinās Meksikas džungļos un galvenās varones prātā. Stāstīt tālāk kļūt jau grūtāk.

Pirmās divas Vizmas Belševicas triloģijas "Bille" daļas es izlasīju vēl dziļi pagājušajā tūkstošgadē - mana literatūras skolotāja šķita vai apsēsta ar šīm grāmatām, turklāt nepietika ar grāmatu lasīšanu un domrakstu rakstīšanu, šķiet, ka visiem vajadzēja mācīties to fragmentus daiļrunai, bet Andrejam (Sīcim) pat itin labi ar vienu Billes monologu gāja daiļrunas konkursos ārpus skolas līmeņa (es nekad neesmu bijis tik labs runātājs, līdz ar to mani šāds liktenis nepiemeklēja). Taču līdz "Billes skaistajai jaunībai" es tā arī nebiju nonācis, varbūt tālab, ka tā klajā nāca pārāk vēlu - tolaik jau bijām vidusskolēni, vai arī tālab, ka tās saturs uzspēlēti konservatīvajai skolotājai vairs nešķita jauniešiem piemērots. Kā nekā Bille šajā grāmatā jau ir pusaudze - un kāpēc gan lai pusaudži gribētu lasīt par saviem vienaudžiem un viņu problēmām (lai arī citā vidē un laikā)?

Grandiozajam un vērienīgajam "Klūgu mūkam" Ingas Ābeles daiļradē seko ne mazāk grandiozs un vērienīgs darbs: romāns "Duna", kas iznācis sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts". Grāmatas darbība primāri risinās 1949. gada februārī un martā - proti, tieši pirms 1949. gada 25. marta deportācijām, taču dažādi skatījumi uz atpakaļ ietver arī mazliet Ulmaņlaiku, pirmo padomju okupācijas gadu, holokaustu, nacionālos partizānus, leģionārus, pratināšanu čekā, kā arī - dzīvi Rīgas hipodromā visos šajos laikos; un mūsdienu Latviju, kurā mītošā stāstītāja mēģina šo to noskaidrot par Andreja Radviļa - pagātnes varoņa dzīvi.

Pīters Grīnevejs. Kaut kā pasen nebiju šī režisora vārdu dzirdējis, bet tad manās rokās nonāca Ditas Rietumas "Planēta neHolivuda", un tās rezultātā Grīneveja filmu skatīšanās atgriezās dienaskārtībā, kur tā nebija bijusi vismaz padsmit gadus. Un pievērsos vienai no viņa agrīnajām filmām - "Zīmētāja kontrakts". Vispār tā laikam arī pirmā viņa tradicionālā filma, taču liela daļa šī režisora raksturīgāko iezīmju te redzama jau pilnā plaukumā.

Skatīties Maika Lī filmu "Dzīve ir salda" es sāku pirms pāris mēnešiem, pabeidzu vien dažas dienas pirms 2022. gada beigām. Faktiski vispār biju aizmirsis par to, līdz pēkšņi brīvā pēcpusdienā ieraudzīju video failu, un tad nu nofinišēju šo padarīšanu. Turklāt tā nemaz nebija, ka to būtu smagi skatīties, vienkārša aizmāršība, nekas vairāk.

Romānu sērija "Es esmu...", kurā mūsdienu latviešu autori iejūtas vietējo klasiķu ādā, ir patiešām interesants projekts, kas gan palīdz aktualizēt autorus, kuri konkrēti man parasti nav dienaskārtībā, gan paši par sevi kļūst par savdabīgām mūsu laikmeta liecībām, spēlējoties ar robežām starp laikmetiem, tekstiem un to autoriem. Pagaidām gan esmu izlasījis tikai divus šādus darbus - Ingas Gailes "Rakstītāju" un Andra Akmentiņa "Meklējot Ezeriņu", bet iespaidi līdz šim bijuši pozitīvi.

Tas sākās pirms vairāk nekā pusotra gada: 2021. gada 26. aprīlī saņēmu epastu no Sporta muzeja galvenās krājuma glabātājas ar saturu: "Pārsūtu Tev vēstuli no Smiltenes muzeja kā futbola pētniekam. Vai Tevi tas varētu interesēt, ja nē, varbūt zini kādu, kurš būtu ieinteresēts?" (ceru, ka nepārkāpju kādas autortiesības, publicējot šo dokumentu, kas nesatur personīgi identificējamu informāciju. Tad nu es sazinājos ar Smiltenes novada muzeju un uzzināju, ka doma ir par Smiltenes futbola simtgadei veltīta bukleta uzrakstīšanu. Tad pamazām šī iniciatīva pārtapa domā par grāmatu, kuras rakstīšana man šķita jau nopietns izaicinājums, tā pagāja vasara, un augusta pēdējā sestdienā es Neoficiālā Vienības brauciena ietvaros piestāju Smiltenē, kur no vietējā futbola trenera, fotogrāfa un vēstures apkopotāja Gata Samučonoka dabūju zibatmiņu ar viņa savāktajiem materiāliem, pēc kuru iegūšanas sākās jau nopietnāks darbs.

Šis teātra gads nebija gluži tik intensīvs kā pirms kovid ēras sākuma, bet kaut cik pieklājīgs izrāžu apmeklējuma saraksts beigās sanāca (18 gabali, ne visas no tām gan gluži tradicionālas teātra izrādes). Gluži kā senākos laikos, sarindošu šogad baudītās izrādes atbilstoši tam, cik tās man gājušas pie sirds, sākot ar vismazāk uzrunājušo. Jāatzīmē, ka visās izrādēs, izņemot "Branda māju", bija šis tas labs un par absolūtu vilšanos tās nekļuva.

Doma pavisam vienkārša: 2023. gadā apmeklēt dažādus publiskos peldbaseinus Latvijā. Viens apmeklēts baseins - viens ieskaites punkts. Kas apmeklējis vairāk baseinu - tam augstvērtīgāks rezultāts. Vienu un to pašu baseinu apmeklēt vairākkārt ir atļauts, bet papildu punktus tas nedod. Reģistrācija un atzīmēšanās - primitīva, Google dokumentā.