Kazhes pierakstu burtnīca

Bibliotēkā bērnu grāmatu plauktā ieraugot izdevumu, kura autors ir Pēteris Blūms, uzreiz bija skaidrs - ar šo mēs iepazīsimies! Pārliecināties, ka tas ir īstais Pēteris Blūms, nebija grūti - vesela grāmata, kas veltīta ekskursijai vienā pilī, diez vai to varētu radīt kāds cits kā viens no vēsturiskumu visvairāk mīlošajiem Latvijas arhitektiem. Un tā nu mēs nonākam pie Rīgas pelēm Ēdolē.

Turpinu Esteri bez loģiskas secības iepazīstināt ar Muminelejas grāmatām. "Vēlu novembrī" ir pēdējā grāmata par muminiem, ko Tūve Jansone uzrakstīja, un patiesībā tajā neviens mumins nepiedalās, līdz ar to tā maksimāli loģiskā veidā iezīmē atvadas no iemīļotajiem personāžiem. Grāmatas noskaņa arī ir daudz sērīgāka kā visiem iepriekšējiem Muminielejas stāstiem (ar visu to, ka tajā neparādās balti zuši). Par pamatu tam kļuva autores mātes nāve. Turpinājumā Jansone vairs neesot varējusi ieraudzīt Muminieleju tādu līksmu kā iepriekš, tāpēc jaunas grāmatas par to vairs netapa.

Atšķirībā no iepriekšējās grāmatas par Loti no Izgudrotāju ciema, ko lasīju Esterei (Lote un Mēnessakmens noslēpums), šai teksta autors atkal ir Andruss Kivirehks, nevis ilustrāciju autors Heiki Ermits, un to uzreiz var just. "Mēnesakmens" radikāli cieta no pārmērīgas liekvārdības, pārāk gari izvērstām neinteresantām tēmām un arī kopumā neadekvāta grāmatas apjoma, kā dēļ man personīgi bija ļoti grūti tikt līdz attiecīgās grāmatas beigām. "Ceļojums uz Dienvidiem", protams, lielā mērā seko tiem pašiem spēles noteikumiem, kas Lotes pasaulē darbojas jau kopš pirmās grāmatas (proti, nekas nav neiespējams, pasaules estētika kopumā atbilst stīmpankam, par jebkuru dīvaini vienmēr atradīsies vēl cits, dīvaināks, dīvainis).

Kā jau tas man ir raksturīgi, katra gada decembrī ir jānokopj dažādi parādi, it īpaši blogā, un obligāta sastāvdaļa te ir kāds nepabeigts ceļojuma apraksts. Par to, kā braucām uz Die Toten Hosen koncertu Berlīnē, biju iesācis rakstīt, kad tapa Berlin Calling: 1. daļa, un re - ir arī otrā!

Par Paula Bankovska pēdējo romānu "Pasaules vēsture" biju lasījis labus vārdus žurnālā "Ir", un arī citu nopietno literatūras ekspertu viedoklis par to, šķiet, ir visnotaļ pozitīvs. Līdz ar to grāmatai pieķēros ar augstām cerībām, lai arī līdz šim lielākoties ar Bankovska grāmatām man bijis tā, ka man pašam ir žēl, ka tās mani nav uzrunājušas. Pamatīgais apjoms - 600 lappuses - mazliet biedēja, jo jau daudz īsāko "18" līdz beigām izlasīju ar lielu piespiešanos, un kopumā sekoju principam, ka es autoram esmu gatavs uzticēties, ka viņš spēj uzrakstīt biezu grāmatu vienīgi tad, kad viņš mani ir jau pārliecinājis ar plānajām, un Bankovska gadījumā īsti tā nav.

Riharda Pīka (tā paša, kurš bijis Kultūras ministrs Šķēles pirmajās valdībās un Ārlietu ministrs Emša valdība; starp citu, interesanti, ka tajos laikos viņa uzvārdu lielākoties pierakstīja bez garumzīmes - gan jau lai nebūtu lieka latviskuma) režisētā filma "Ja nebūtu šī skuķa" ir lielisks uzskates materiāls dažādu jautājumu pārspriešanai, kuri ne obligāti būs tieši saistīti ar pašu filmu. Taču, pirms doties šajā virzienā, mazliet faktoloģiskas informācijas. Filmas pamatā ir igauņu bērnu rakstnieka Enno Rauda (vislabāk mūspusē zināms kā "Naksitrallīšu" radītājs) stāsts "Lidojošie šķīvji", uzņemta filma ir Sabilē un Abavas senlejā ap to. Visās galvenajās lomās ir bērni, no kuriem neviens (šķiet) savu profesionālo dzīvi vēlāk ar aktiera profesiju nav saistījuši. Tāpat filmā piedalās viena no septiņdesmito - astoņdesmito gadu populārākajām igauņu mūzikas grupām (spēlēja džezroku, vēlāk arī metālu) "Magnetic Band" Gunara Grapa vadībā. Jā, un filmas komponists bija Mārtiņš Brauns. Stāsts ir par Sabilē mītošu puiku Kārli, kurš (būdams atvērts visam kam šajā pasaulē) paša attīstītās fotogrāfijās saskata lidojošo šķīvīti, un Hertu - meiteni no Rīgas, kas uz mātes - profesores - komandējuma laiku nosūtīta uz Sabili pie radiem. Starp jauniešiem (kuri ir aptuveni 5. klases vecumā) veidojas draudzība, kura neiet pie sirds vietējam spicākajam čalim - Reinim, kurš pats noskatījies smalko pilsētnieci.

Kā jau to varēja gaidīt, arī 2023. gadam ir tapis izaicinājums. Tā nosaukums "Pilsētnieks" un tā doma - ar velosipēdu apbraukāt visas Latvijas pilsētas, sākot ar tavai dzīvesvietai tuvāko. Ar piemēru mēģināšu paskaidrot, kā tas darbojas:

Nezinu, vai par Viestura Kairiša filmu "Janvāris" ir iespējams rakstīt, nepadaloties tajā, kur un kā tu pats biji 1991. gada janvārī. Protams, ja tu tajā laikā jau biji piedzimis. Es biju, un līdz ar to kaut kādas atmiņas par barikādēm man, protams, ir. Cita lieta, ka savos septiņos gados es pasauli uztvēru visai aptuveni, līdz ar to man bija švaki ar izpratni par lietu "lielo bildi" (vienlaikus - cik gan skaidra tā patiesībā bija arī pieaugušajiem, tas ir cits jautājums). Kā lai arī nebūtu, mans barikāžu stāsts (kuru esmu stāstījis daudzviet, un droši vien kādas dažas reizes arī blogā) ir manai vecuma grupai atbilstošs. Proti, tā bija svētdiena, kurā, neskatoties uz barikādēm Vecrīgā un nebūt ne to mierīgāko situāciju Latvijā kopumā, es kopā ar vienas manas mammas draudzenes dēlu (kurš par mani ir/bija trīs gadus vecāks, neko par viņa tālāko likteni nezinu) braucu no Pārdaugavas uz zīmēšanas pulciņa nodarbībām, kuras notika pie tolaik 21. trolejbusa galapunkta Baznīcas ielā. Taču Ričards (tā viņu sauca) mani savaņģoja, ka daudz interesantāk būtu nevis doties zīmēt, bet gan apskatīties uz barikādēm. Un tā mēs arī izdarījām - Ričards salīdzinoši ar mani labāk orientējās Rīgā, mēs aizgājām uz Vecrīgu, apskatījāmies uz tur notiekošo, tikām uzcienāti ar tēju, kādu laiku vēl paslaistījāmies un tad devāmies mājās. Plāns bija ziņot, ka uz zīmēšanu nebijām tikuši no mums neatkarīgu iemeslu dēļ (lieki teikt, ka pārbraucām mēs arī vēlāk nekā paredzēts), taču meļi izrādījāmies sliktas kvalitātes un mūsu stāstījums par to, kā uz Vanšu tilta autobusam bija nokritusi štanga (laikam jau sapināmies tālab, ka mājās reāli pārbraucām ar 38. autobusu, nevis plānoto trolejbusu) ticamības pārbaudi neizturēja. Un, kā izrādās, no zīmēšanas bija zvanīts (kaimiņiem, mums pašiem telefona mājās nebija), ka neesam ieradušies (vai arī ka pulciņš nenotiek, tik precīzi neatceros), un mana mamma bija uzreiz izspriedusi - nu, jā, puikas noteikti aizgājuši apskatīties uz barikādēm. Tiesa, pa mizu droši vien tāpat dabūju. Vispār jāatzīmē, ka līdzās ne pārāk lielam satraukumam par to, ka tādi kopumā sīkaļas kā es un Ričards vazājāmies vieni pa pilsētu šajos apstākļos, tajā periodā mana māte bija stipri kareivīgā noskaņojumā un tiku tobrīd audzināts ar vērtību modeli: "Ar vairogu vai uz vairoga".

Gaidot rindā uz pases formēšanu, laika īsināšanas labad iegāju turpat PMLP blakus esošajā bibliotēkā, lai paņemtu kādu vieglu lasāmvielu laika īsināšanai. Par to kļuva Andžila Remesa viens no pēdējiem publicētajiem darbiem - sporta pastāstu krājumu "Sporta smaidi un grimases". Savā būtībā tas ir kaut kas ļoti līdzīgs tam, ko Rutku Tēvs (Arveds Mihelsons) Latvijas teātrim deva ar "Latviešu teātris anekdotēs. No 1804. līdz 1940. gadam" (1943), tikai, protams, par sportu un nevis teātri. Dažādi īsi vairāk vai mazāk patiesi stāstiņi iz Latvijas sporta dzīves sākot ar 20. gadsimta sākumu un beidzot ar mūsdienām (par pēdējām gan par laimi nav sevišķi daudz, jo tur jau tāpat esmu gana informēts).

Andrusa Kivirehka daiļrade nenoliedzami ir plaša un daudzšķautnaina, bet pilnīgi noteikti viens no tiem virzieniem, kurā viņš ir rakstījis salīdzinoši daudz, tā ir variācija par igauņu mitoloģiju (tam lielākā vai mazākā mērā atbilst, piemēram, romāns "Zilais, ragainais dzīvnieks" un filma "November"). "Vīrs, kas zinājā čūskuvārdus" patiesībā ir jau gana sen klajā nākusi grāmata, kas turklāt vismaz divreiz iestudēta Latvijas teātros, pēdējo - pavisam nesen Nacionālajā, taču izrādei nebija ilgs mūžs un tā jau ir ārā no aprites.