Kazhes pierakstu burtnīca

Pirms ķerties pie monumentālās Latvijas sporta vēstures, Vilis Čika kopā ar Arnoldu Šmitu uzrakstīja vēl vairākas ne gluži tik grandiozas grāmatas par Latvijas sportu, tai skaitā šo. Kā jau vēsta grāmatas nosaukums, šis ir krājums ar pastāstiem par sportu un sportistiem. Daļa no tiem ir ar izteikti komisku piesitienu, citi nopietnāki, daļai ir maksimāli precīza hronoloģija, citi ir aptuveni un varbūt nemaz tieši šādi nav notikuši.

To, ka bērnu grāmatu sērijā "Plastmasas huligāni" ir parādījusies trešā grāmata, piefiksējām Nacionālajā bibliotēkā, bet mājās to paņēmu Rīgas centrālajā (jo tur var). Dažos piegājienos izlasīju to Esterei, un nu varu dalīties iespaidos.

Šī grāmata ir pirmais ievērojamais teksts par sporta vēsturi neatkarīgajā Latvijā, un par to vien Vilis Čika un Gunārs Gubiņš ir pelnījuši pieminekli. Tā kā šāds teksts nepaspēja tapt vēl brīvā Latvijā (lai gan, kā grāmatas ievadā pieminēts, šādi mēģinājumi bija), vienīgie apstākļi, kur šāda grāmata varēja tapt, bija trimdā. Kā nekā padomijā naratīvs bija tāds, ka "buržuāzistiskajā republikā" sports bija pieejams tikai sabiedrības elitei, bija nožēlojamā līmenī un nevienu īsti neinteresēja. Šis nebūtu īstais brīdis, lai atspēkotu šos mītus, bet neapšaubāmi ir tas, ka tikai brīvajā pasaulē nonākušie latvieši varēja un vēlējās rakstīt par zudušās Latvijas sporta sasniegumiem. Vienlaikus es patiešām apbrīnoju to darbu, kas bija ieguldīts šīs grāmatas tapšanā - liela daļa pastāvošo informācijas avotu autoriem nebija pieejama, jo tie atradās otrpus dzelzs priekškaram, man pat nav īsti skaidrs, kādā veidā viņi tika pie preses materiāliem, kuri grāmatā plaši izmantoti.

Anšlava Eglīša novele "Ģīmetne" rakstīta laikos, kuri noskaņas ziņā labi atbilda tās ievadam un nobeigumam, bet ne tam, kas pa vidu. Līdzīgi kā romānā "Homo novus", šajā mazajā grāmatiņā autors mēģināja atgriezties tādā Latvijā, kas jau bija zudusi, taču noveles noskaņa ir drūmāka kā dzīvespriecīgajā romānā. Ne velti tās galvenais varonis jau sākumā ir dzīves salauzts cilvēks. Vēl nesen Klāvs Raipals bija laimīgs un veselīgs mākslinieks ar darbu operā, ar skaistu draudzeni un ar nākotnes ambīcijām. Taču viņu pieveica alkohols un tagad viss, kas viņam ir atlicis, ir viens sudraba pieclatnieks, par kuru jānopērk jauni zābaki (vai pareizāk - veci zābaki, jo jaunus viņš nevar atļauties), taču reāls ir arī variants, ka zābaku vietā viņš nopirks šņabi, jo šis kungs viegli tevi vaļā nelaiž. Rezultātā viņš tomēr nopērk ģīmetni, kas dod viņam dzīvē otro iespēju.

Šo grāmatu par mušu, kura gribēja būt lidmašīna, vispirms bibliotēkā Esterei bija paņēmusi Marina. Foršs nosaukums, smuki zīmējumi, kālab gan lai to neizlasītu? Līdzīgi domāju arī es, kad to vēlreiz paņēmu bibliotēkā. Pārsteigums bija, ka Marina, to ieraudzījusi, teica: "Tikai ne šo atkal!"

Padomju savienības pēdējie agonijas gadi. Igaunijas Tautas frontes laiks. Bariņš jauniešu, kas protestē pret padomju karaspēku. Viens viņu vidū ir pārdevies čekai. Kādu citu apcietinās un pratinās, kā rezultātā viņš reiz arī salūzīs. Čekisti, kas novēro protestu un iekustina procesus, kas izmainīs visu iesaistīto likteņus. Krievu puisis un igauņu meitene, starp kuriem izveidosies attiecības, kuras salauzīs pārpratums. Pārkrievojies igaunis - čekists un viņa dēls, kurš igauniski runā ar akcentu, bet ir igauņu patriots un kaunās, ka viņa tēvs ir pārkievojies ments. Soms, kurš koordinē čekas aģentu kartotēkas nonākšanu Rietumos. Krievu sieviete, kura pārfotografē šīs lietas un viņas gados jaunais igauņu draugs, kas viņu uz to pamudinājis. Un visam pa virsu - tādi personāži, kuri nenogrimst neatkarīgi no režīmu maiņām.

Pēdējo gadu mūsu kino patēriņš nav nekāds augstais, bet decembra pēdējā nedēļā jau esam noskatījušies veselas divas filmas. Atšķirībā no "The Ref", šī itin nemaz nav Ziemassvētku filma. Patiesībā par šo filmu vispār ir diezgan grūti raksturot, kāda tā ir. Marina teica, ka tās dinamika ir aptuveni tikpat augsta kā tam, ko šajā filmā rāda - brīvdienas Turcijas kūrortā.

Šis Anšlava Eglīša darbs, par kura žanrisko piederību man nav pārliecības, tālab saukšu to par noveļu apkopojumu, ir hronoloģiski un strukturāli mazliet neskaidrs. Virsslānī gan viss it kā ir loģiski - pēc Dekamerona parauga bariņš cilvēku slēgtā telpā (šajā gadījumā darbības vietai nav vispār nekādas nozīmes) atstāsta atgadījumus iz savas dzīves. Ar šādu formu ir darbojušies visdažādākie literāti, tai skaitā arī pats Eglītis dažus gadus vēlāk Kazanovas mētelī. Tomēr "Nestundām" ir savas īpatnības. Pirmkārt, šis it kā vienotais vēstījums ir radies ne gluži dabiskā veidā - noveles Eglītis bija pa vienai publicējis presē un tikai pēcāk tās izdotas atsevišķā grāmatā, kura turklāt izdevumu piedzīvoja pirmajos padomju okupācijas mēnešos 1940. gadā, taču kaut kādu rezonansi izpelnījās vienīgi pāris gadus vēlāk, jau citas okupācijas varas apstākļos. Grāmatiņas saturs tikām ir totāli miera laika un ne par kādiem ļauniem nākotnes priekšvēstnešiem neliecina. Dīvainākais šajā grāmatā ir tas, ka autors šķiet vienā brīdī aizmirsa tās principu - varoņi stāsta biedējošus stāstus par to, kā viņiem reiz dzīvē sanācis totāli pārbīties, bet pēdējais stāsts pēkšņi vairs ne ar kādām bailēm nav saistīts, pazudusi gotiskā noskaņa un pēkšņi mēs atgriežamies tajā pasaulē, kurā mīt "Līgavu mednieku" un "Homo novus" varoņi - dīkā, pārtikušā un ar mīlas dēkām.

Tas nu ir noticis - arī mēs noskatījāmies Ziemassvētku komēdiju. Ievērojot to, cik maz filmu mēs skatāmies, kaut ko daudzas reizes redzētu skatīties nešķita prātīgi, tad nu iegūglēju, ko rekomendē no "alternatīvām Ziemassvētku filmām" (ne tādā ziņā, ka kaut ko super dīvainu, bet vismaz ne tik bieži dreijātu kā "Home Alone" / "Die Hard" / "Love Actually"). Ziemassvētku filma par laulības attiecību krīzē esošu pāri, kuru saņem gūstā no policijas bēgošs noziedznieks - tas šķita gana labs variants. Neesmu tik ļoti apritē, lai zinātu, vai šobrīd ir atļauts skatīties filmas ar Kevina Speisija līdzdalību, tāpēc pieņēmu, ka man tas ir pilnīgi vienalga.

Īstas skaidrības, ko tieši es cerēju sagaidīt no LSPA simtgadei veiktās grāmatas, man nav. Atšķirībā no citām sporta tematikas grāmatām, kuras esmu pēdējā laikā lasījis, šī nekādi nav saistīta ar Liepāju, acīmredzami ir tāds izdevums, kurš mazāk paredzēts lasīšanai, vairāk - novietošanai redzamā vietā grāmatu plauktā, un vispār nav sevišķi aktuāls cilvēkiem, kuri ar Latvijas sporta pedagoģijas akadēmiju vispār nav saistīti. Bet - ja jau tādu bibliotēkā paņēmu, nācās vien izlasīt.