Kazhes pierakstu burtnīca

No Lahti uzņemam kursu uz Dienvidiem ar mērķi palikt kempingā Lovīsā. Uzreiz gan turp vēl nedosimies, jo citādi būsim tur par agru, un arī vispār Lovīsa ir mazpilsēta, jau tāpat mums tur ieplānotas divas naktis, un kā būs ar riteņbraukšanu nevar zināt, laiks pamazām kļūst arvien karstāks, un bērnu noskaņojums attiecībā uz uzturēšanos saulē kašķīgāks. Absolūtajos grādos gan nekā tik traka tur nav, taču šovasar rūdījuma nevienam nav, līdz ar to arī +25 šķiet pārāk daudz.

Regīnas Ezeras grāmatā "Slazds" apvienoti divi šai autorei ļoti raksturīgi īsprozas darbu veidi: zooloģiskās noveles un "dažādi cilvēki stāsta noveles iz personīgās dzīves" stāstu kopums. Gan vienā, gan otrā kategorijā man nav skaidrības, cik tieši daudz šādā manierē Ezera ir sarakstījusi, bet sajūta noteikti ir tāda, ka lielāko daļu no tieši šiem tekstiem lasījis neesmu, bet itin līdzīgus gan.

Es vēl mierīgi laiskojos uz prāmja klāja, kad Marina man Whatsapp atsūta ziņu: "Esam laukumiņā" Kamēr es izmaldos pa labirintiem, lai nokļūtu pie viņiem, ceļā pavadījis četras (!) minūtes, jau pienākušas nākamās ziņas "kāpēc tik ilgi... es jau noguru no viņiem 😅". Tā, lūk, ir ceļot ar bērniem... Reizēm.

Nesen es rakstīju, ka ņemšu pauzi un kādu laiku nelasīšu stāstu krājumus. Un nākamajā reizē, kad aizgāju uz bibliotēku, no tās atgriezos ar diviem stāstu krājumiem. Taču kaut kā Vizmas Belševicas grāmata ar nosaukumu "Tās dullās Paulīnes dēļ" šķita tāda, kas man varētu patikt. Rīgas kinostudijas filmu gan redzējis nebiju, bet tas jau nekas. Tā šķiet, ka neko citu kā triloģiju par Billi no Belševias darbiem lasījis nebiju, līdz ar to šī grāmata uzskatāma par kaut kādu redzesloka paplašinājumu un personīgi man jaunu šķautņu atklāšanu Vizmas Belševicas daiļradē. (ja kas - otrs krājums ir ar Regīnas Ezeras darbiem, bet viņas dēļ es allaž esmu gatavs pieļaut izņēmumus paša noteiktiem principiem)

Kad biju paņēmis bibliotēkā "Burvja cepuri", man bija nepieciešams ilgs pierunāšanas darbs, lai Estere būtu gatava šo grāmatu klausīties. Lasīt pati viņa to vispār nebija gatava, bet pat klausīties - ne un ne, mumini viņai nepatīkot, tur viss ir pārāk drūms un biedējošs. Iespējams, pie vainas bija "Vēlu novembrī", kas viņas gaumei noteikti ir par apcerīgu, vai arī kādas zemapziņas bailes no Morras, taču šī bija tā reize, kad es uzstāju - ja jau viņa ir bijusi Muminzemē un kopā ar brāli krāj muminu kartītes, tad teikt: "Man mumini riebjas!" nav korekti. Un tā "Burvja cepurei" Estere deva iespēju, un grāmatas beigās bija par to priecīga, lai arī lasīšanas procesa gaitā bija pāris reizes, kad viņai bija bail un man atkal nācās viņu pārliecināt, ka viss beigsies labi. No kā varu secināt, ka manas bērnības mīļākajai grāmatai - Astridas Lindgrēnas "Brāļiem Lauvassirdīm" viņa nekādi nav gatava.

Izlasījis Jānim Ziemeļniekam veltīto Jāņa Zālīša rakstīto monogrāfiju Kam puķe zied..., nekavējoties ķēros pie Andra Zeibota romāna, kas tapis tās pašas sērijas ietvaros. Kā teikt - kamēr biogrāfiskie fakti kaut cik svaigā atmiņā (lai arī monogrāfijā bija piesaukts tik daudz personu, ka tās visas atcerēties tāpat bija neiespējami). Kā tas Zeibotam raksturīgi (visas bibliotēkā atrodamās viņa grāmatas ir gana smagas, lai tās varētu izmantot vingrošanai), "Krauklis" ir milzīga apjoma romāns - pāri par sešsimts lappusēm, lai arī tajā aprakstīti vien divi pēdējie gadi dzejnieka dzīvē, sākot ar viņa (pēdējo) iznākšanu no Šēnfelda klīnikas un beidzot ar viņa nāvi, kura bija vai nebija apzināta izvēle.

Nu, tā - mēģināšu formulēt savu viedokli par šo visai sarežģīto izrādi. Olgas Tokarčukas romānu, kura nosaukums latviešu valodā par vienu vārdu atšķiras no izrādes nosaukuma ("stum", nevis "dzen"), esmu lasījis, līdz ar to man gan nebija problēmu uztvert uz skatuves notiekošo, gan arī nebija aktuāls jautājums: "Kurš ir slepkava?" Ja šis darbs būtu klasisks detektīvs, tad šādas priekšzināšanas varētu kaitēt baudījumam, taču šeit bija drīzāk otrādi: vismaz es ne mirkli nebiju samulsis, salīdzinoši labi uztvēru simbolus un varēju vairāk pievērsties jautājumam "kā?", nevis "kas?" Protams, priekšzināšanas par darba nobeigumu neliedza man mēģināt starpbrīdī Marinu pārliecināt, ka vainīgais izrādīsies Mācītājs, jo Kaspars Dumburs vienmēr atveido dažādu veidu psihopātus un maniakus.

Šis Kārļa Skalbes pasaku krājums ir iekļauts Latvijas kultūras kanonā, bet slavenākā no šīm pasakām - "Kaķīša dzirnavas" - 2014. gadā LTV "Lielajā lasīšanā" atzīta par populārāko grāmatu latviešu lasītāju vidū. Un, ar visu to, manuprāt, vietā būtu jautājums par to, kāda ir reālā situācija mūsdienu realitātē - vai mūsdienu bērni (izņemot skolas literatūras programmas) Skalbi lasa un vai viņiem šīs pasakas lasa priekšā vecāki?

Monogrāfiju autori grāmatu sērijā "Es esmu...", šķiet, ka izvēlējušies katrs radikāli atšķirīgu pieeju tam, kā rakstīt par sava pētījuma varoni. Patiesībā pat jāatzīst, ka viņu izvēlētie risinājumi šķiet daudzveidīgāki, nekā šīs sērijas romānu autoriem, no kuriem vairāk izvēlējušies apļa stuktūru, nāvei tuvu esošajam dižgaram atskatoties uz savu dzīvesgājumu. Jāņa Zālīša risinājums, rakstot par Jāni Ziemeļnieku, ir daudz atkāpties no centrālās sižeta līnijas, kārtīgi ieskicējot daudzus cilvēkus, kuru stāsti ar Ziemeļnieka dzīvi ir pārklājušies. Ja ņem vērā, ka paša Ziemeļnieka mūžs nebija no ilgākajiem - šaisaulē aizvadīti vien 32 gadi, aktīvā literārā darbība - mazāk kā 10 gadi, dzīves laikā izdoti četri dzejas krājumi (un dažas grāmatas bērniem, kuras gan sevišķi augstu, šķiet, nekotējas), tas šķiet pat loģiski - necensties pārāk dziļi ierakties netīrajā veļā (un Ziemeļnieka gadījumā tāds kārdinājums noteikti varētu būt), bet iezīmēt kaut kādu panorāmu. Un, kas ir būtiski - izstāstīt dažādus saistošus stāstus.

Grāmatas apakšvirsraksts "1952-1980. Atmiņas, piedzīvojumi un pārdzīvojumi."