Jānis Joņevs - Tīģeris

Ar stāstu krājumu "Tīģeris" Jānis Joņevs skaidri apliecina nevēlēšanos otro reizi iekāpt jau izbradātajā deviņdesmito gadu metālistu Jelgavas upē, drīzāk tad jau var teikt, ka "Tīģeris" sasaucas ar Joņeva darbību, rakstot teātrim. Kad grāmata nāca klajā (pandēmijas pirmā viļņa sākumā, 2020. gada martā) vēl nebija zināms, ka šādas tādas idejas no šīs grāmatas aizceļos uz JRT daudzsēriju mākslas filmu "Aģentūra", kuras tapšanā Joņevs aktīvi iesaistījās, līdz ar to tagad šo grāmatu var lasīt arī, saskatot kopīgo un atšķirīgo ar šo kino darbu. Protams, nav tā, ka "Aģentūra" būtu tapusi, tai par pamatu kādu no krājuma stāstiem, taču fakts paliek tāds, ka grāmatā ir stāsts "Cita aģentūra", kurā aprakstītā reklāmas aģentūra šķiet ļoti pat radniecīga tai, kurā pazuda sekretāre. Un kādā citā stāstā ir atsauce uz Kazimiru Maļeviču un "Melno kvadrātu", kas arī tiek piesaukts seriālā (un faktiski arī pilda Aģentūras logotipa funkciju). Gan jau var atrast kādas sīkākas paralēles, bet tik fanātisks pat es neesmu, lai tagad atkārtoti skatītos desmit stundas "Aģentūras" un meklētu, kurā Joņeva stāstā uzpeld kāda niansīte, kas parādās seriālā.

Leonard Cohen - Live in Dublin

Šajā dīvainajā laikā viens no patvērumiem, kuros rodu kaut ko mieram līdzīgu, protams, ir mūzika. Un, ja man vajadzētu izvēlēties vienu ierakstu, kas sevī iemieso visplašāko šajā gadā aktuālo emociju spektru, tad tas būtu šis Leonarda Koena koncertieraksts. Pat nezinu, cik reizes gada laikā to esmu noklausījies (ņem vērā - tas ir pilnas trīs stundas garš), bet nav šaubu, ka visas šogad Spotify klausītākās dziesmas man ir no šī ieraksta. Koncerts Dublinā notika 2013. gada 12. septembrī, dokumentējot Koena mūža pēdējo koncertturneju. Zinu, ka liela daļa tā materiāla pārklājas ar iepriekšējās tūres Londonas koncertu, Dublinas koncertam ir viena liela priekšrocība (šī konkrētā materiāla gadījumā) - tas ir garāks, proti, trīs un nevis divu kompaktdisku apjomā. Un, kamēr attiecībā uz studjas ierakstiem, mana politika parasti ir "izgriez ārā liekos taukus", ar koncertiem ir cita lieta. Un īpaši - ar man tuvu mūziķu koncertiem.

Klaus

Ir dažādas versijas par Ziemassvētku vecīša izcelsmi, no kurām jaukākā nenoliedzami rādīta skandināvu filmā "Rare Exports", tikām animācijas filma "Klaus" piedāvā vēl vienu variantu. Liels pluss multfilmai slēpjas tajā, ka tajā liels uzsvars ir veltīts pasta tēmai un arī galvenais varonis ir pastnieks. Gadā, kad īstais "Pastnieks" nenotika un pastkartes arī mūsu mājās ienāca daudz retāk kā normāli (kas ir prognozējami, ja arī draugi lielākoties sēž mājās un sūtīt pastkartes no ceļojuma uz virtuvi nav standarta prakse).
2020-12-31 | Klaus

Dace Rukšāne - Krieva āda

Ir dažādi veidi, kā var vērtēt Daces Rukšānes romānu "Krieva āda". Pozitīvākais no tiem būs tāds, ka tu kā lasītājs vadīsies no premisas: grāmatas darbības vide ir iedomāta, tā nav reālā okupētā Latvija, bet gan autores fantāzija, kurā daudz kas varētu nesakrist ar realitāti. Un ne tikai viens no centrālajiem dramatiskajiem elementiem - kā gan latvietei var būt intīmas attiecības ar krievu, kas Rukšānes pasaulē uzlika stigmu un garantēja atstumtību, bet arī dažādas sīkākas detaļas te nesaskan ar enciklopēdiski pārbaudāmiem faktiem (piem., par to, cik klašu bija vidusskolā vai cik ilgi bija jādienē padomju armijā). Man gan šāda veida lasīšana nepadodas - es allaž esmu piekasīgs attiecībā uz vēstures atveidojumu, atbilstoši kuram ulmaņlaikos visi latvieši bija turīgi, bet padomju laikos lielākā daļa latviešu - idejiski pārliecināti režīma pretinieki. Ja vien tas viss būtu tik vienkārši.

Ziemassvētku jampadracis

Ziemassvētku jampadracis ir viena no tām latviešu filmām, par kurām man nav skaidrs, kā īsti tas sanāca, ka es to nebiju noskatījies kaut kad iepriekš? Piemēram, tajā laikā, kad biju atbilstošs filmas mērķauditorijai. Līdz ar to no bērnības man ir nevis atmiņas par šo filmu, bet par to, cik tā skaitījās laba, faktiski - pēdējais kaut cik ievērojamais Latvijas kino veikums pirms lielā deviņdesmito gadu sabrukuma, kad pilnmetrāžas kino Latvijā faktiski izbeidzās. Par "Ziemassvētku jampadraci" atminos esam dzirdējis, ka tas ir starptautiskiem panākumiem bagāts, izcili smieklīgs un tā tālāk. Protams, ar laiku esmu kļuvis ciniskāks un skeptiskāks visdažādākajos jautājumos, bet reizēm sanāk arī tā, ka mana pozīcija nav mainījusies, jo kaut ko esmu pieņēmis par pašsaprotamu faktu (jo to vienmēr esmu šādi zinājis) un man pat nebija ienācis prātā, ka to varētu apšaubīt.

Kristiāns Girvičs - Mūsu lielās spēles

Latvijas futbolam veltīto grāmatu klāstā jauns ieraksts - ilggadīgā laikraksta "Sports" žurnālista un pārliecinātā kāda Glāzgovas futbola kluba fana Kristiāna Girviča veikums "Mūsu lielās spēles", kas vēsta par nozīmīgākajiem Latvijas futbola izlases sasniegumiem laika posmā kopš neatkarības atjaunošanas. Ja man šī grāmata nebūtu gājusi pie sirds, es noteikti būtu aprakstā kļūdaini Giru nosaucis par Rangers fanu (tādā veidā droši vien izpelnoties labākajām gadījumā lāstu, sliktākajā - tādu likteni, kāds, iespējams piemeklēja apbedīšanas biroja darbinieku, kuram šķita laba doma šārēt soctīklos selfiju ar Djego Maradonas mirstīgajām atliekām), bet nē, grāmata ir laba, un Girvičs fano par Celtic.

Aleksandrs Vampilovs - Lugas

Līdz šim mana pazīšanās ar Aleksandra Vampilova daiļradi aprobežojās ar vienu 2014. gadā JRT redzētu izrādi - "Provinces anekdotes", kurai turklāt nebija nekāds ilgais skatuves mūžs. Patiesībā gan Latvijas teātros Vampilovs tradicionāli ir bijis gana regulāri iestudēts, turklāt padomju laikos pat skaitījās, ka Latvijā Vampilovu bieži iestudēja labāk nekā Krievijā, līdz ar to kaut kādā mērā var teikt, ka latvieša kultūrkodam šī autora daiļrade varētu būt saprotama, un līdz ar to arī man bija interesanti uzzināt kaut ko vairāk.

Kino un mēs

Ir daudz dažādu iemeslu, kāpēc tāda filma kā "Kino un mēs" varēja tapt tikai 2020. gadā, būtiskākais no tiem - diez vai kādam no tur iesaistītajiem cilvēkiem vispār būtu ienācis prātā kaut ko tādu uzņemt un vēl jo vairāk - tieši šādā veidā. Šī gan būs no tām reizēm, kur ārkārtas apstākļu uzspiestā nepieciešamība darīt kaut ko citādu kā iepriekš ir attaisnojusies pilnībā, un radītais materiāls pilnīgi noteikti savu vērtību nezaudēs arī tad, ja Covid ēra reiz atmiņās būs palikusi tikai kā ļauns murgs.
2020-12-24 | Kino un mēs

Paul Arène - La Chevre d'Or

Kāda vella pēc man vajadzēja mēģināt lasīt šo grāmatu, nudien nesaprotu. Jau kuro reizi aplaužos ar to, ka mana izvēlētā lasāmviela franču valodā ir gan valodas ziņā virs manas lasītprasmes, gan sižetiski nav gana vienkārša, lai es varētu normāli to uztvert. Visam pamatā viena no regulārajām problēmām - lasāmvielu izvēlēties +/- uz dullo no tā, kas pieejams Project Gutenberg (proti, darbi, kam iztecējušas autortiesības).

Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi

To laiku, kad "Jēkabu, Mimmi un runājošos suņus" varēja redzēt kinoteātrī mēs palaidām garām. Šobrīd gan ir sanācis, ka palaidām garām vispār laiku, kad kaut ko varēja redzēt kinoteātrī, taču šīs animācijas filmas kontekstā tas pat sanāca diezgan izdevīgs variants, jo Kino Bize šobrīd piedāvā iespēju ķinīti skatīties savās mājās un pašmāju kino tur ir labs klāsts, arī Runājošie suņi nav aizmirsti. Tad nu ņēmām un skatījāmies. Estere gan skatīties negribēja (visskaļākais "Pē!" no viņas puses bija, kad Jēkabam viens no kucēniem nolaiza seju, un kaut kādā mērā viņai ir taisnība - jau mājas sunim mēle nav nekāda tīrā, bet no tāda Maskačkas klaidoņa tev ir visas iespējas saņemt itin bagātīgu parazītu komplektu), toties viņai ļoti iepatikās tituldziesma ar visu videoklipu. Kas zina - varbūt arī Estere pamazām kļūs par Andra Keiša fani!