Kazhes pierakstu burtnīca

Gabi Ela nav tāda pati meitene kā citas, viņai piemīt dabas dotas dāvanas, kādu citiem nav un tālab viņa pati apzinās savu īpašumu. Viena no šīm spējām gan dažās situācijās nemaz tik vajadzīga nav, jo meitene no latviešu alfabēta spēj skandēt visas skaņas, izņemot vienu, bet tā viena galīgi nav no ekskluzīvākajām un mazāk lietojamajām, tad nu viņai nākas izlīdzēties, teikumus veidojot bez šīs skaņas lietojuma. Vēl Gabi Ela iet skolā, piecieš mammu un viņas mīļoto sievieti, tāpat tēti un viņa jauno ģimene, ko veido Evija un divi puikas: Pelis un Ūdis. Vēl Gabi Ela skolā tiek pie simpātijas - puiša, kam viņa pati dod iesauku Kālis. Kālis, iespējams, nav pats spicākais zīmulis klasē, toties viņš jūt līdzi citiem un cenšas ikvienam palīdzēt, pat tad, ja šis palīdzāmais to nemaz nevēlas.

Jāatzīst, ka manas zināšanas par Kārli Skalbi pirms šīs grāmatas izlasīšanas bija diezgan minimālas. Jā, pasakas. "Kaķīša dzirnaviņas", par kurām man ir nopietnas šaubas, vai tās var iebarot mūsdienu bērniem. Un "Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties", ko vajadzētu pārlasīt pieauguša cilvēka statusā, lai saprastu, cik daudz no tās, skolas obligātās literatūras ietvaros nebiju uztvēris. Bet tas laikam arī viss. Jā, un no seriāla par Emīliju Benjamiņu zinu, ka viņš strādāja "Jaunākajās ziņās". Diez kas nav, manuprāt, ja pretendēju uz to, ka ar latviešu literatūru neesmu uz Jūs vai vēl kādu dīvaināku vietniekvārdu, ja izrādītos, ka latviešu literatūra tā identificējas. Zīmīgs rādītājs - 20 gadu garumā manā blogā Skalbes vārds ir pieminēts precīzi nevienu reizi. "Mazās piezīmes" pat esmu manījis vecāku grāmatu plauktā, bet līdz lasīšanai tā arī netiku. Varbūt drīzumā?

Pēc Nāciju līgas jaunās sezonas izlozes, kur Latvijas futbola izlase noskaidroja savus pretiniekus C grupā, nebija tā, ka acumirklī bija sajūta, ka uz kādu no šīm valstīm obligāti jābrauc. Fēru salas - tas ir ļoti dārgi un diezgan sarežģīti, Ziemeļmaķedonijā ir būts (un nav tā mana sapņu zeme), bet Armēnija... it kā jau varētu, taču nav tā, ka mani uz šo valsti ļoti vilktu (ieskaitot tās vēsturiskās simpātijas pret padomijas mantinieci). Tā es droši vien arī nebūtu sadūšojies nekur doties, ja Raitis nebūtu teicis - jābrauc! Un zināms, ka esmu cilvēks ar vāju raksturu tādā ziņā, ka mani ir viegli uz kaut ko savaņģot. Marinas vienīgā prasība bija, lai es neizlaistu Esteres pirmo 1. septembri (ļoti saprotama prasība), mana paša vēlme - lai pasākums būtu īsāks par nedēļu, un tad viss pārējais, bija kā teikt - darīšanas vaina. Turklāt šo darīšanu uzņēmās Raitis, kurš gan iegādājās aviobiļetes, gan mums rezervēja dzīvokli Erevānā, gan aprunājās ar sev pazīstamiem armēņiem, kas viņam deva daudz un dažādus ieteikumus par to, ko Armēnijā redzēt, ko ēst un ko dzert un tā tālāk. Man atlika vieglākā daļa - pieņemt notiekošo un reizēm izteikt kādu savu vēlmi vai viedokli.

Osvalda Zebra vārds man zināms kļuva, kad no drošiem avotiem uzzinājām, ka Esteres klasesbiedrs ir šī rakstnieka dēls (pats Osvalds Z. svinīgajā pirmā septembra pasākumā uzņēmās klases runājošā vecāka funkcijas). Ieskatīšanās Wikipedia atklāja, ka viņa romāns "Gaiļu kalna ēnā" saņēmis Eiropas Savienības Literatūras balvu (vēl no Latvijas autoriem šādu atzinību ieguvuši Inga Žolude, Jānis Joņevs un Laura Vinogradova), kas lika domāt - gana ievērojams autors, būtu vērts kaut ko iepazīt no viņa darbiem. Bibliotēkā uz vietas nekā daudz nebija, bet viens romāns atradās. Tā nu iepazinu "Koka nama ļaudis".

Latvijas futbola izlases viesošanās Armēnijā šī gada septembrī man kļuva par pirmo vizīti šajā valstī. Līdzās futbolam mums (man un Raitim) bija itin bagātīga kultūras programma, bet šajā konkrētajā ierakstā galvenokārt pievērsīšos divām tēmām, kuras bieži aicina vienu ar otru nejaukt: sportam un politikai. Un zināms arī, ka parasti tie cilvēki, kas šādi deklarē, tieši vai netieši pārstāv konkrētas intereses, proti, ar krieviju saistītas. Un Armēnija šajā ziņā kalpo kā uzskatāms piemērs tēmai.

Anšlava Eglīša trimdas gadu daiļradē romāns "Ilze" noteikti ir viens no svarīgākajiem un personīgākajiem darbiem. Kā nekā tam par pamatu ir personīgs stāsts, ja ne gluži viņa paša, bet vismaz ar viņa stāstu tam ir daudz kopīga. "Ilzes" prototips ir Anšlava sievasmātes Elīzes Janelsiņas dzīve - viņa, līdzīgi romāna varonei, kopā ar jauno pāri devās bēgļu gaitās uz Vāciju 1944. gadā, taču sanāca tā, ka no viņiem tika nošķirta un kara beigas sagaidīja tajā Vācijas daļā, ko iekaroja sarkanie, un līdz ar to bija spiesta atgriezties okupētajā Rīgā. Pārdzīvojusi desmit gadus okupācijas apstākļos, Hruščova "atkušņa" laikā Elīze spēja iegūt atļauju izceļot uz Zviedriju pie dēla, mūža nogalē apmeklēja arī meitu Amerikā, un tad nu viņas stāstītais kļuva par fundamentu šim romānam.

Esot svešā valstī, ir interesanti un vērtīgi aiziet uz kādu vietējās mūzikas koncertu. Armēnijā diemžēl ir diezgan draņķīgi ar jebkādas informācijas atrašanu internetā, un tā nu sanāca, ka piektdienas vakarā nonācām bārā ar nosaukumu "Stop Club", kurā regulāri notiek dzīvās mūzikas koncerti. Šajā vakarā tur uzstājās grupa ar nosaukumu "Another Story". Kāda bija šī pieredze? Pamācoša.

Operu es apmeklēju vidēji reizi desmit gados, un nekas neliecināja, ka brauciens uz Armēniju būtu saistīts ar operas riskiem. Taču notika tā, ka vēlā pēcpusdienas stundā Vimba painteresējās, vai gadījumā Erevānā nevarētu aiziet uz kādu teātri vai varbūt operu vai, ideālā gadījumā, baletu. Noskaidroju - ir šāda iespēja, pēc pusotras stundas Traviata, biļešu vēl pa pilnam. Iespējams, mums nebija gluži optimālās teātra drēbes (botas, t-krekli, šorti), līdz ar to es biju skeptisks, vai mūs operā ielaidīs, bet Vimba bija kategorisks - jābūt pārliecinošiem, jāiet. Nu, ko, kas jādara - jādara. Izrādījās, ka apmeklētāju vidū tādu kā mēs bija diezgan liels procents, bet apmeklētāju kopējais skaits - pavisam neliels. Ja ņem vērā, ka izrādes sākumā uz skatuves bija ap 60 dziedātājiem, plus vēl prāvs skaits mūziķu bedrē, tad jautājums bija, kāda ir izrādes dalībnieku un skatītāju skaitliskā attiecība - lielāka par 1 pret 2 vai nē. Kas ir visnotaļ bēdīgi, jo - sasodīts, tur nav ko pamatot, skaidrs, ka šādā formātā opera nevar būt ne tikai rentabla, bet pat tikai nedaudz naudu zaudējoša. Bet ne par to ir stāsts.

Reti gadās tā, ka Estere kādai grāmatai pretojas tik ļoti kā Lapsai un zaķim. Manuprāt, pagāja divi gadi kopš pirmā mēģinājuma viņai šo grāmatu lasīt priekšā līdz brīdim, kad beidzot to izlasījām. Iemesli? Pārliecība, ka agrāk vai vēlāk lapsa zaķi apēdīs, nekas, ka grāmatas sākumā šie dzīvo kopā. Sava loģika tur ir, tomēr mēģināju Esteri pārliecināt, ka bērnu grāmatā diez vai gluži tā vis lietas notiks, turklāt rādīju arī bildes, kur vēl pēdējā lappusē zaķis ir redzams un nav apēsts. Tomēr Estere bija nepielūdzama - tikai ne šo grāmatu! Gan jau, ka speciālisti bērnu audzināšanā man aizrādītu, ka prakse laiku pa laikam it kā nejauši paņemt šo grāmatu no plaukta un piedāvāt: "Varbūt izlasām šo?" nav laba, bet lai tie speciālisti paliek savās vietās, es palikšu savējā. Un tad beidzot pienāca vakars, kad Jurģis piekrita klausīties šo grāmatu, un tad arī Estere samierinājās. Un pēkšņi izrādījās, ka viņai šī grāmata ļoti patīk.

Šeit apkopošu būtiskākos novērojumus no šī brauciena, kas, iespējams, kādam varētu noderēt, domājot par braukšanu (vai nebraukšanu) uz Ōlandi ar riteņiem.