Kazhes pierakstu burtnīca

Par pēdējo skatīto izrādi 2025. gadā man kļuva Martas Elīnas Martinsones režisētās "Raganas". Jāpiebilst, ka dažu dienu laikā šis kļuva par otro skatīto šīs režisores radīto darbu, taču stipri atšķirīgai pasaulei piederīgu - iepriekš noskatīta filma "Vecāku sapulce". Šai izrādei pamatā ir Dainas Tabūnes tāda pat nosaukuma romāns, kuru vēl neesmu lasījis, līdz ar to par sižetu neko iepriekš nezināju. Ko gan es zināju, tas ir izrādes aktieru trio: Sandija Dovgāne, Rihards Zelezņevs un Alise Dzene. Dovgāne nupat redzēta "Vecāku sapulcē", Zelezņevs ir ne vien mūsu bērnu iecienīts aktieris (pateicoties "Emī un Rū" un "Kioskam"), bet arī grupas "Effekts" vokālists ("Zudusī paaudze" man kļuva par vienu no top albumiem pagājušā gada beigās, šī sākumā), kamēr Alises Dzenes velosipēds ikdienā stāv līdzās mūsējiem (proti, mitinamies kaimiņos). Tam visam gan nevajadzētu ietekmēt manu viedokli par konkrēto izrādi, jo gana bieži gadās vilšanās par darbiem, ko veidojuši forši cilvēki, kā arī nepieciešamība atzīt, ka pilnīgs mēsls, ne cilvēks, var radīt teicamu mākslu.

Dāvja Sīmaņa "Marijas klusums" 2024. gada Latvijas kino panorāmā drusku nozuda aiz "Straumes" globālajiem panākumiem, taču patiesībā, lai arī ar globālas auditorijas piesaistīšanu šai filmai varētu neklāties viegli, tā ir atzīstama par ļoti kvalitatīvu kino, ko noteikti ir vērts redzēt. Sīmaņa iepriekšējā filma - "Gads pirms kara" - man kļuva par vilšanos, režisoram izvēloties pārāk nekonvencionālus paņēmienus, lai izstāstītu Pētera Krāsotāja stāstu, tikām šajā filmā viņš izvēlējies daudz tradicionālāku pieeju un, manuprāt, šāda izvēle pilnībā attaisnojusies.

Šīs grāmatas autore ir Imanta Ziedoņa meita Baiba, kura tās ievadā vēsta, ka "šīs ir atmiņas, kuras vajadzēja uzrakstīt", bet tās anotācijā teikts sekojošais: "Šis ir stāsts par to Imantu Ziedoni, kuru nepazīstam. Par 20 gadus vecu studentu, kurš tikko iepazinies ar skolotāju Ritmu. Par pirmajiem dzejoļiem un garām vēstulēm, kas ceļoja gan no Rīgas uz Krustpili, gan no Maskavas, gan Gruzijas… Par to, kā pasaulē nāk meita Baiba un dēls Rimants, par bērnības un ne tikai bērnības atmiņām." Diemžēl šī būs tā reize, kad premisa ir daudzsološāka par to, ko grāmata reāli spēj sniegt.

Turpinām ekskursiju jaunākajā latviešu kino, tiesa, ne gluži tajā segmentā, kuru iepazinis viens no šīs firmas varoņiem - apsargs Zintis (Āris Matesovičs), kurš ir noskatījies gan "Klases salidojumu", gan "Klases salidojumu 2", gan "Jaungada taksometru" un pat "Svingerus". Pagaidām tomēr cenšamies sekot tām filmām, kuras izskatāmas Lielā Kristapa kontekstā. Marta Elīna Martinsone pirms dažiem gadiem jau vienu skolas tematikas pilnmetrāžas filmu režisējusi - Tizlenes mani gluži nesajūsmināja, bet vilšanos arī īsti nesagādāja, un varu teikt, ka "Vecāku sapulce", lai arī ir fundamentāli citāda filma, liekama tajā pašā kategorijā pie filmām, kurām atradīsies gan kādi labi, gan arī daži kritiski vārdi veltāmi.

Gada nogali veltam pēdējo gadu latviešu filmu skatīšanai. Gada gaitā kino bija sanācis pievērsties tik maz, ka no Jaunā gada līdz Ziemassvētkiem bija noskatīta tikai viena filma (Tumšzilais evaņģēlijs), toties pēdējās nedēļas ietvaros veicam uzrāvienu, un sākām to ar "Mūžības skartajiem".

Būdams tādā mērā apslimis, ka vienu dienu pavadīju gultā ar aizvērtām acīm un variēdams vien vaidēšanas skaļumu un frekvenci, lai kaut kā kliedētu garlaicību un nomāktību, noklausījos audio seriālu "Plānās sienas". Patiesībā interese ar šo saturu iepazīties man bija jau kādu laiku, taču iepriekš visu laiku problēma bija tajā, ka man īsti nebija tam piemērotu apstākļu. Mēdzu visādu saturu klausīties skrienot, taču lielākoties skriešana sanāk pilsētvidē ar pamatīgiem fona trokšņiem, un manaas aktuālās austiņas ir tādas, kas fona trokšņus nemaz neslāpē. Tas ir labi no drošības viedokļa, jo vismaz esmu gana klātesošs, lai dzirdētu, kas notiek man apkārt, bet noteikti ne optimāls risinājums, lai klausītos detektīvseriālu, kas turklāt vēl veidots ar telpisku skaņu un motivē tevi būt maksimāli vērīgam.

Ģirts Koknēvičs, kas ir šīs grāmatas autors, ir darbojies arī mūzikā, Ingus Baušķenieka studijā ierakstīti divi grupas "Dodo" albumi. Viens no tiem šobrīd skan man fonā, rakstot šo aprakstu. Jāatzīst, līdz šim brīdim ar grupas daiļradi pazīstams neesmu bijis, taču manu draugu lokā grupa zināma gan - tās atbalstītāju vidū Bandcampā ir gan Raitis (tas jau pašsaprotami), gan Edijs. Arī par Koknēviču kā tekstu autoru nezināju neko, līdz dzirdēju "Radio mazo lasītavu", kur bija vēstīts par "Puškina ielas buru skolu", un te nu mēs esam nonākuši.

Uz Ķelni no Diseldorfas var aizbraukt ar vismaz trim dažādiem vilcienu veidiem: S-Bahn (piepilsētās vilciens), Regionalbahn (parastie starppilsētu vilcieni) un ICE (ātrvilcieni). Pēdējais ir būtiski dārgāks, kamēr pirmais - tikpat būtiski lēnāks, līdz ar to izvēlējāmies reģionālo vilcienu. No pagājušā gada brauciena Frankfurte - Štutgarte man bija radies iespaids, ka Vācijā diezgan daudzi vilcieni kavējas, bet realitātē izrādījās pat daudz sliktāk, nekā biju iztēlojies. Tiesa, brauciens uz Ķelni mums patiesībā izdevās gandrīz ideāls - no Diseldorfas vilciens izbrauca ar divu minūšu kavēšanos, bet Ķelnē ieradās desmit minūtes vēlāk par grafiku. Protams, ja ņem vērā, ka vilciena paredzamais braukšanas laiks bija 31 minūte, procentuāli tās desmit minūtes kavēšanas ir itin daudz, taču turpmākajos braucienos par šādu minimālu kavēšanu varētu vien sapņot.

Brīvdienu izbrauciens divatā ar Andreju, to, kurš tagad liepājnieks, bija mana iniciatīva. Doma bija vienkārša - piektdienas vakarā aizlidot uz Diseldorfu, sestdien aiziet uz futbolu un svētdien atgriezties mājās. Vienkārši un skaidri. Kāpēc uz Diseldorfu? Protams, ka tālab, ka tā ir pilsēta, no kuras nāk ne tikai futbola klubs "Fortuna", bet arī grupa "Die Toten Hosen", kura pat savulaik finansiāli palīdzēja "Fortunai" tās īpaši smagos laikos. Šobrīd "Fortuna" spēlē Vācijas otrajā Bundeslīgā, kas ir itin labs līmenis un skaitās arī viens no atmosfēras ziņā labākajiem turnīriem Eiropā (pilni stadioni un vairums publikas tur ir aktīvie līdzjutēji, nevis tūristi, kas atbraukuši apskatīties uz slavenībām). Nekādu detalizētāku plānu šim pasākumam nebija, rezervēju kaut kādu Airbnb un sākām gaidīt, kad pārdošanā parādīsies futbola biļetes. Proti, aviobiļetes jau bija, bet futbola vēl nebija. Tai taču nevajadzētu kļūt par problēmu, pareizi?

Dziļi ieelpoju un mēģinu sākt rakstīt. Marģera Vestermaņa magnum opus - izdevums "Cilvēcība tomēr nebija mirusi" - nav tāda grāmata, par kuru vari tā vienkārši piesēsties un uzrakstīt kaut kādus savus pārspriedumus par tēmu, ko gan es būtu rakstījis citādāk, kāds ir mans viedoklis par grāmatas noformējumu un vispār - kādam lasītājam tā paredzēta. Ui, nē, šī ir sarežģīta un, protams, smaga lasāmviela, un arī rakstīt par to nav viegli. Turklāt svarīgi uzsvērt - autors kopā ar redaktori Jolantu Trelli nav gājis pa "sitīsim uz jūtām" ceļu, proti, te nav nekādas mākslīgas emociju raisīšanas lasītājā - lai gan materiāls, protams, ir tāds, ka varētu. Bet - tas nav arī matemātiski sauss traģēdijas pārskats, kur upuri pārvēršas tikai par skaitļiem dažādās tabulu ailītēs. Labi, mēģināšu kaut kā tuvoties grāmatas būtībai.