Kazhes pierakstu burtnīca

Kāds saguris Kosmonauts jau ilgāku laiku sēž kafejncījā, jo viņam negribas doties uz dzīvokli, kur neviens viņu negaida. Visi viņu atpazīst, bet neviens viņu nepazīst - katrs ir lasījis avīzēs par viņa ceļojumiem, zina vai nu par krāsainajām nūjiņām, ko viņš ir atvedis no Mēness vai par kādiem citiem niekiem, kam vispār nav nozīmes, bet Kosmonautu kā cilvēku neviens ne tikai nepazīst, bet man nevēlas pazīt. Grāmatas gaitā viņš gan sastapsies ar vairākiem (skaitā septiņiem) cilvēkiem, kuri viņu kādreiz pazinuši un pat ar Lielo pelēko vilku, taču arī visi šie runās par visu ko, bet galīgi ne par Kosmonautu. Patiesībā tieši par viņu mēs grāmatas gaitā uzzināsim vismazāk, lai arī ne mirkli viņš nebūs ārpus mūsu redzesloka.

Linas Žutautes grāmatas par "Kiku Miku" mūsu mājās ir bijušas grāvējs, kopš ar tādām iepazināmies pirms nu jau saviem četriem gadiem noteikti. Par Kiku Miku "fano" gan Estere, gan Jurģis, līdzās standarta grāmatām iegādātas arī pāris Kikas Mikas enciklopēdijas un nesen - arī puzles. Uzzinot, ka lietuviešu bērnu literatūras dižpārdoklis tagad pieejams arī multfilmu veidā, sapratām - būs jāskatās. Un te nu jāsaka - grāmatas ir labākas. Patlaban pieejamas astoņas sērijas, vai nākotnē gaidāmas vēl - patiesībā man ir gluži vienalga.

Sportistu biogrāfijas sevišķi bieži nelasu, patiesībā vispār autobiogrāfiski darbi nav mans lauciņš - lai arī šīs grāmatas autore Linda Apse uz tās aizmugurējā vāka apgalvo, ka autobiogrāfija ir vispersonīgākais grāmatas veids, bieži tā ir arī visliekulīgākais. Stāsts par to cilvēku, kāds tu gribētu būt. Un tur pat nav īsti svarīgi - vai varoņa vārds ir norādīts kā grāmatas autors, vai arī oficiāli atzīts, ka tekstu rakstījis cits, bet ar varoni runājis un saskaņojis. Līdz ar to es biogrāfisku grāmatu droši vien mazāk uztveru par dokumentālu prozu, bet vairāk kā literāru darbu, un tad arī vērtēju - vai šī grāmata par izdomātu tēlu, kuram piešķirts reāla cilvēka vārds un šādi tādi vaibsti, spēj mani aizraut sev līdzi vai nē.

Palladium. ansis. Netīrās cilpas.

Anšlava Eglīša dienasgrāmatas ir labs papildinājums viņa daiļradei, lai labāk varētu saprast, kā darbojās mākslinieka mehānisms un kā rakstnieks veidojās kā cilvēks un personība. Nevaru gan teikt, ka šī grāmata sniegtu daudz pārsteigumu, drīzāk tā apstiprina pieņēmumus, līdz kuriem var nonākt pats, turklāt itin daudz no tās nonāca Ievas Strukas monogrāfijā par Eglīti. Vienlaikus šo grāmatu var lasīt kā patstāvīgu Bildungsroman, kurš turklāt nejauši padevies modernāks par īstiem Eglīša romāniem - bez pietātes pret romāna struktūru, ar pārlēcieniem laikā, un bez jebkāda loģiska atrisinājuma.

Par šo grāmatu es varētu rakstīt gari un plaši, kālab tieši tā ir slikta, bet centīšos būt iespējami lakonisks - jo gluži vienkārši tā nav padziļinātas analīzes vērta. "Latvijas sporta apskatam" par pamatu kalpoja 1994. gadā izdotā "Latvijas sporta vēsture", kuras galvenais autors tāpat bija Ilgvars Forands, lai arī daļu tekstu viņš bija saņēmis "mantojumā" no mūžībā aizsauktā vēsturnieka Ērika Kehra. Tā grāmata bija pilna dažādām neprecizitātēm, dīvaini atlasītiem faktiem, plus vēl ar pamatīgu padomju ideoloģijas smaku - jo Kehra teksts bija uzsākts 1981. gadā un, kā šķiet, Forands nebija pacenties tekstu iztīrīt no nodevām sistēmai. 2021. gadā izdotā grāmata vairs nepretendē uz "sporta vēstures" statusu, bet ir tikai "apskats", ko autors arī ievadā pasniedz diezgan zinātniskā veidā, taču tas nemaina faktu, ka šī grāmata ir vecas un stipri sliktas grāmatas papildinātas un pārlabots izdevums, daudzas kļūdas no kura tomēr ir pārceļojušas uz jauno veikumu.

Atsauksmes par latviešu filmām pašas par sevi veido atsevišķu mākslas formu: tā, iepazīstoties ar Internetā atrodamajām profesionālajām un pusprofesionālajām recenzijām par Elzas Gaujas debijas filmu "Mamma vēl smaida", var iegūt gluži citu priekšstatu par šo filmu, nekā to reāli noskatoties. Ticamākais iemesls (kā nu bez sazvērestības teorijas no manas puses) - sava tusiņa interešu sargāšana, plus - kaut kāds specifiska veida politkorektums, ka ir cilvēki, kuru mākslas darbi ir jāvērtē pozitīvāk, jo tos ir veidojuši "pareizie ļaudis", un te nu mēs nonākam pie (kā to prezentē) melnās komēdijas "Mamma vēl smaida", par kuru mans viedoklis noteikti ir daudz kritiskāks, nekā vispārpieņemts.

Romāns (kuru gan pati autore nodēvējusi par fantasmagoriju) "Zemdegas" nodrošinājis Regīnai Ezerai vietu Latvijas kultūras kanonā, taču kaut kā ļoti ilgi līdz tā lasīšanai nenonācu. Iespējams, mani satrauca grāmatas apjoms - lielākoties es vairos no ļoti biezām grāmatām, un autoram ir nepieciešams mani pamazām pārliecināt, ka viņš/viņa ir no tās sugas, kas spēj noturēt manu uzmanību daudzu simtu lappušu garumā. Patiesībā gan "Zemdegas" nav nemaz tik milzīgs darbs, lai arī apjomīgāks par "Pati ar savu vēju" romāniem.

Novērojums, lasot grāmatas par sportu, kuru autori ir nākuši no attiecīgā sporta veida vides - neizbēgami grāmatas tekstā tu atradīsi izvērstus pamatojumus viedoklim, ka tieši šis ir vislabākais sporta veids. Svarcelšana tev dod ķermeni, kas patīk sievietēm, bokss ir sarežģīts un gudrs, futbols ir populārs, ledushokejs ir īstu vīru sports, dambrete ir pieejama cilvēkiem ar kustību traucējumiem, bet lēkšana ūdenī no tramplīna taisa visskaistāko plunkš (vai kaut kā tā). Prognozējami, ka grāmata, kas veltīta Latvijas boksa simtgadei un kuras autors ir bijis bokseris un boksa tiesnesis, arī seko šiem principiem.

Grāmata "Disidentus sporta vidē neatceros" ir kopdarbs starp ilggadīgo sporta funkcionāru Daumantu Znatnaju un sporta žurnālistu Gunti Keiselu, kurš šajā grāmatā reizēm darbojas kā Znatnaja advokāts, bet citkārt - kā prokurors, izvērtējot dažādas epizodes, par kurām Znatnaja atmiņas var būt no objektīvās realitātes par kādu grādu novirzījušās. Tieši šis apstāklis dara šo grāmatu par kaut ko vairāk kā stāstījumu formā "es visu darīju pēc labākās sirdsapziņas", par ko citādi tā varētu pārvērsties, un ko var saprast - jo vairums cilvēku tomēr parasti izvēlas vismaz publiskā telpā sevi attaisnot, nevis kaisīt pelnus uz galvas. Līdz ar to - visu cieņu Znatnajam par gatavību šādam formātam - ar faktu pārbaudi, ar brīžam diezgan nesaudzīgu pret sevi vērstu kritiku.