Kazhes pierakstu burtnīca

Jautrākais stāsts par "Pornogrāfisko bildīšu tirgotāju" ir par to, kā es to lasīju. Citas no bibliotēkas paņemtās grāmatas bija jau izlasītas, bet man liela daļa svētdienas bija jāpavada Slokas stadionā, kur zināju, ka būs gana daudz laika lasīšanai. Taču, ja tu brauc uz U8 vecuma grupas meiteņu futbola turnīru, diez vai tur ierasties ar grāmatu "Pornogrāfisko bildīšu tirgotājs" būtu labākā doma. Taču citas grāmatas nav. Ko darīt? Ielikt grāmatu citos vāciņos. Daudz variantu gan man nebija krājumos, tad nu lasīju it kā Andreja Makina "Dreams of my Russian Summers". Nosaukuma dēļ arī tā šobrīd galīgi nav labākā grāmata pasaulē (saturam gan nav ne vainas, bet vismaz bez pornogrāfijas).

"Miesas krāsas domino" ir viens no zināmākajiem Zigmunda Skujiņa darbiem, piedzīvojis arī tulkojumu itāļu valodā, augstu novērtēts no, piemēram, Gunta Bereļa puses, bet lasītājam parastajam manā personā pret šo darbu ir arī sava deva iebildumu, bet par to - vēlāk tekstā.

Grāmatas nosaukums diezgan precīzi raksturo ne tikai to, kas tajā notiek, bet arī to - kā tas notiek. Proti, Bekas Adamašvili romāns "Šajā romānā visi mirst" ir grāmata, kura ļoti apzinās to, ka tā ir grāmata, un par to ir informēti arī tās varoņi. Postmoderna metaliteratūra, tas droši vien būtu precīzākais apzīmējums šādam darbam. Vēstījums, kurā literāro un ne tikai literāro atsauču ir tik daudz, ka nīgrs lasītājs vaicātu: "Bet kur tad ir oriģinālsaturs visā šajā kultūrcitātu pasaulē?" un autors šādu nīgro lasītāju nogalinātu, bet, protams, sekojot literatūras loģikai, nevis patvaļīgi.

Mēs esam Valmieras vasaras teātra festivāla apmeklētāji ar zināmu stāžu - pirmo reizi te bijām 2019. gadā (pirmā izrāde, ko festivālā redzēju, bija Nelabā roka), līdz ar to šogad bijām festivālā jau sesto reizi, un vasaras kalendārā augusta pirmo nedēļas nogali katru gadu rezervējam ļoti savlaicīgi. Šis gads mums kļuva par vērienīgāko VVTF apmeklējumu līdz šim.

Valmieras vasaras teātra festivāla ietvaros pieklājas apmeklēt kādu bērnu izrādi. Patiesībā mazliet pat žēl, ka svētdienā man tāda sanāca tikai viena - kaut kā nebiju savlaicīgi iedomājies, ka uz "Skolotājām" varētu aiziet ar visu Jurģi (kurš gan izrādei izrādījās par mazu, un savā ziņā varbūt sākotnējais lēmums būtu bijis pareizs), līdz ar to tur aizdevās visa mana ģimene bez manis (kā arī Laura, Patrīcija un Vilhelms), tikām es Veideru trijotnei pievienojos uz "Briesmīgi priecīgām lietām", kuras Marina un Estere noskatījās jau pērn. Kālab es gāju uz izrādi, kurai vecuma grupa bija norādīta 6+? Tālab, ka tās teksta autori ir Ance Strazda un Klāvs Mellis no "Kvadrifrona", un es viņiem ļoti ticu.

Elmārs Seņkovs uz Valmieras vasaras teātra festivālu atveda savus audzēkņus - Kultūras akadēmijas 4. kursa studentus, kuri izrādē "Kristāla bērni" demonstrēja novērojumus par sevi un saviem vienaudžiem, par tēmām, kas viņiem aktuālas. Šī izrāde īpatnējā veidā sasaucās ar divu gadu pagātni šajā festivālā. 2022. gada vasarā daļa šo pašu jauniešu piedalījās iestudējumā Citu dziesmu svētki, kur viņi atveidoja pankus, kas ālējās uz vecas automašīnas. Arī šoreiz bija mašīna, ar kuru apiešanās bija dažāda, arī šoreiz bija zīmēšana uz sienas (tiesa - ar ūdeni, līdz ar to ne visai paliekoša), taču bija viena būtiska atšķirība - kamēr toreiz Mārtiņa Meiera režisētajā pasākumā šie jaunieši acīmredzami atveidoja citu paaudzi - tādu, kas bija jauna pirms gadiem 20-25, bet šeit stāsti ir ja ne gluži par pašiem to stāstītājiem, tad vismaz par tādiem cilvēkiem, ar kuriem viņiem ir saskarsme ikdienā.

Divi no šī gada VVTF jauniestudējumiem bija par karu. Vienu no tiem iestudēja Mārtiņš Eihe, otru - Valters Sīlis. Man uzreiz bija skaidrs, ka abiem es gatavs nebūšu. Arī bez papildu atgādinājumiem tu visu laiku par to atceries, zemapziņā tas atrodas nemitīgi un jebkura garāka saruna agrāk vai vēlāk šai tēmai pieskarsies. Taču vienu noskatīties vajadzēja - jo izlikties, ka viss ir kārtībā, ka nekāda kara tepat netālu no Latvijas robežām nav, arī nevar. Līdz ar to izvēle bija, kuru no šīm izrādēm skatīties. Beigās izlēmu, ka Mārtiņa Eihes "Izdzīvošanas piezīmes", kas vēsta par sievietes likteni karā, kļūšanu par līdzīgu kara trofeju kā veļasmašīna, būs pārāk smaga, tik smaga, ka es tai gluži vienkārši neesmu gatavs. Arī "Ik dienas", protams, nav viegls materiāls, bet vismaz izvarošana tur nav viena no centrālajām tēmām.

Sērijā "Es esmu..." iznākušais Ilzes Jansones romāns "Laika rēķins" vēsta par ievērojamo trimdas latviešu rakstnieci Ilzi Šķipsnu. Tā kā relatīvi nesen (pirms mazāk kā gada) izlasīju vienu viņas stāstu krājumu, un tas man patika, izlēmu, ka varētu būt interesanti un pamācoši kaut ko vairāk uzzināt arī par tā autori. Protams, zināms, ka šīs sērijas grāmatas nav uzskatāmas par precīziem biogrāfiskiem vēstījumiem, bet gluži no zila gaisa pagrābtas fantāzijas, kas atainotu Raini kā futbolistu vai Vili Lāci kā cīnītāju pret okupācijas režīmu, tās arī nav.

Šis priekšnesums nes vārdu "Koncertizrāde" un tas tika izrādīts Valmieras vasaras teātra festivāla ietvaros, līdz ar to savā klasifikācijas sistēmā to pieskaitu teātrim un nevis koncertiem, lai gan šī būtu tā reize, kur man ir grūti pateikt, kas tas ir vairāk - izrāde vai koncerts. No vienas puses, Agnese Budovska, kas ir šī pasākuma soliste, ir aktrise, turklāt viņa te ne tikai dzied, bet arī lasa dzeju. No otras, dziesmu cikls ar mūsdienu latviešu dzejnieku dzeju, ko mūzikā ietērpis Edgars Mākens - tas taču ir vistīrākais koncerts. Atkal no pirmās - bet Mākens pēdējā laikā galvenokārt ir zināms kā teātra komponists, līdz ar to šis nevar būt vienkārši koncerts. Atkal no otrās - bet šim priekšnesumam nav pat norādīts režisors, tātad tā nav izrāde. Beigu beigās - nav jau arī dižas nozīmes, kurā kastītē to ieliec, bet vairāk - ko tas izvelk ārā no tevis.

Izrādes anotācija bija tāda, ka uz to liku teju vai lielākās cerības, ka šī varētu kļūt par manu 2024. gada VVTF lielāko notikumu. Tā vēsta sekojošo: