Kazhes pierakstu burtnīca

Šo Kārļa Vērdiņa dzejoļu krājumu lasīju priekšā Esterei. Viņai, šķiet, patika. Tagad gan noskaidroju, ka vismaz "Jauniešu žūrijas" ietvaros šī grāmata bija paredzēta vecuma grupā 15+, līdz ar to - gluži netrāpījām. Vienlaikus - grāmatas noformējums, kā arī Jāņa Znotiņa veidotā teātra izrāde, kuras mērķauditorija ir 5+, nekādi neradīja sajūtu, ka Estere varētu būt pārāk jauna šai grāmatai. Un kopumā es teiktu, ka pareizā atbilde ir kaut kur pa vidu - nav šī 15+ dzeja, bet arī (lai gan izrādē, protams, visu var pasniegt tā, lai problēmas nerastos) ne 5+.

Kad pirms gada Futurama atgriezās uz mazajiem ekrāniem, es nebiju sajūsmas pilns. Pārāk daudz atsauču pašai uz sevi, pārāk daudz sēriju par tēmām, kuras būtu smieklīgas, ja tām pievērstos īstajā brīdī, nevis vispār (sērija par Covid-19 un problēmām, kas rodas sanāksmēs Zoomā, 2023. gadā bija absolūti novecojusi), faktiski vienīgais, kas kaut cik šo pasākumu saglāba manās acīs, bija pēdējā sērija, kas pievērsās tēmai "vai mūsu pasaule ir simulācija", turklāt darīja to vizuāli lieliskā veidā, cita starpā, atveidojot personāžus ar trīs vertikāli pozicionētu pikseļu palīdzību. Gadu vēlāk Hulu izlaida pie skatītājiem sezonas otrās desmit epizodes, un es, protams, ka tās noskatījos (jo, lai arī šobrīd TV/filmas man galīgi nav prioritāte, pat slikta "Futurama" joprojām ir "Futrama", un svarīgi ir saprast - cik tieši slikta tā ir).

Šī ir viena no dīvainākajām grāmatām, ko man nācies lasīt. Patiesībā jau šīs grāmatas iepazīšanas pieredzē lasīšana nemaz nav nozīmīgākā daļa, jo izdevums ir ļoti vizuāls. Tas ir iesiets spirālē filmas (vai arī tas ir domāts seriāls - nav būtiski) scenārijs, turklāt ar domu, ka tas ir scenārija eksemplārs, kas ir papildināts ar zīmējumiem, piezīmēm ar dažādiem rakstīkļiem, labojumiem, skaidrojumiem, kur un ko filmē kamera, svītrojumiem un tā tālāk. Izdevuma vāks vēsta, ka lasītājs arī ir aicināts ieviest savas korekcijas eksemplārā. Tā kā manās rokās nonāca bibliotēkas eksemplārs, nojaušu, ka šādas darbības no manas puses netiktu vērtētas atzinīgi, lai gan tas tieši vēl vairāk atbilstu grāmatas idejai, bet visai iespējams, ka bibliotekārei būtu atšķirīgs viedoklis.

Vladis Spāre reiz bija viens no trijotnes, kas sarakstīja diloģiju "Odu laiks". Īsā laika posmā viņš ir palicis pēdējais. Lienīte Medne-Spāre, viņa sieva, nomira 2023. gada martā, bet tā paša gada novembrī viņai sekoja Juris Zvirgzdiņš. Stāstu krājuma "Gājiens ar klibo zirdziņu" pēdējais stāsts "Tur viss ir pierakstīts" ar šo laiku ļoti sasaucas, diviem veciem rakstniekiem atsaucoties uz visiem aizgājušajiem draugiem (stāsta varoņi gan ir daudz vecāki nekā autors un viņa līdzgaitnieki). Patiesībā gan Nāve ir nozīmīga tēma lielā daļā šī krājuma stāstu, ne jau velti pat zirdziņš ir klibs.

Nezinu, vai vispār jebkad kāda latviešu radīta filma bija sacēlusi tādu ažiotāžu kā "Straume", vismaz ažiotāžu tieši attiecībā uz to, cik laba ir šī filma (jo, piemēram, "Rīgas sargus" diez vai kāds dēvēja par revolūciju filmās par kara tēmu), tālab savā ziņā iet uz kinoteātri, lai to noskatītos, bija grūti. Kad tavā vietā citi cilvēki ir ļoti augstu pacēluši latiņu tam, ko tev no šīs filmas vajadzētu gaidīt, risks piedzīvot vilšanos tomēr ir milzīgs. No otras puses - šī tomēr ir tā reize, kad labos vārdus filmai veltījuši eksperti ārpus Latvijas, uz kuriem nevajadzētu lietot kritētiju "labs darbs pēc latviešu kino standartiem". Marina uz "Straumi" aizgāja pirms pāris nedēļām, bija sajūsmā un teica - arī man vajadzētu to redzēt. Tad nu gāju un pārliecinājos, kā īsti ir.

Mājsēdes laikā noskatījos Bezkaunīgo veču izrādi no Nacionālā teātra krājumiem, bet tagad beidzot tiku arī līdz romānam, kurā Anšlavs Eglītis raksta par tēmu "dzīve pēc xx gadiem nebeidzas". Šis romāns galīgi nekļūs par manu iecienītāko Eglīša darbu, taču tā ir grāmata, par kuru ir daudz sakāmā, un tas ar nav slikti.

Varētu būt, ka šis Regīnas Ezeras stāstu krājums arī "manos laikos" bija iekļauts skolas literatūras programmā. Un tāpat varētu būt, ka, atbilstoši tam, kā notika literatūras (un arī citu priekšmetu) apgūšana manā skolā, līdz tam mēs nemaz netikām, jo, kā katru gadu, pārāk daudz laika bija veltīts Rainim, līdz ar ko mūsdienīgākus autorus sasniegt neizdevās. Pārbaudīt gan to tāpat nav iespējams, jo par laimi man nav raksturīgas nosliece uz tāda tipa vēsturisku artefaktu kā skolas pieraksti saglabāšanu. Taču šaubu nav par to, ka pēdējo pāris gadu laikā Regīnas Ezeras darbus esmu lasījis daudz, un dīvaini, ka šie stāsti mani līdz šim nebija sasnieguši, jo patiesībā jau tieši šie trīs vārdi: "Cilvēkam vajag suni" ir tas, kas man nāk prātā līdzās Regīnas Ezeras vārdam, kā nekā viņa varētu būt ievērojamākā četrkājaino draugu apdziedātāja latviešu literatūras vēsturē.

"Kamilu, kurš skatās ar rokām" paņēmām no bibliotēkas, jo šī grāmata iekļauta bērnu žūrijas darbu sarakstā, mazliet gan lielākam vecumam nekā Estere, bet ne tik tālu, lai viņa nevarētu šo grāmatu klausīties. Patiesībā sākotnēji viņa gan bija noskaņota negatīvi (jo grāmatu izvēlējos es, nevis viņa), taču jau pēc pirmajām pāris nodaļām viņai grāmata ļoti iepatikās un vismaz kaut kādu daļu tās viņa lasīja arī pati (nezinu - vai to, ko biju jau lasījis priekšā vai arī nē).

Man bija šķitis, ka "Voiceks Voiska" savu muzikālo darbību pirms dažiem gadiem izbeidza. Tagad neesmu gan drošs, kālab man tas tā šķita. Lai vai kā, teikt, ka VV būtu super aktīva grupa, arī nevar. Kad viņiem pēdējo reizi ir bijusi kāda jauna dziesma? Un fakts, ka "Ansamblī" var iegādāties uz šo brīdi svaigāko VV albumu - 2011. gada "Augšā strādā" - šo iespaidu tikai pastiprina. Bet, kā lai arī nebūtu, uzzinājis, ka šāds koncerts būs - noskaņojos, ka uz to jādodas!

Osvalda Zebra stāstu krājums "Šaubas" ir grāmata, kur autors pievērsies desmit sev tuviem literātiem un veltījis katram no viņiem pa stāstam. Taču nav tā, ka Zebris būtu ķēries pie turpinājumiem ("Meistars un Margarita 2" vai "Joprojām bads") vai pat pie stilistiskas imitācijas, tad jau drīzāk to var nosaukt par "šis autors man liek domāt par šādām tēmām", pat laikmets, kurā risinās konkrētam autoram veltīts teksts, nebūs obligāti tas, kurā konkrētais autors dzīvojis.