Kazhes pierakstu burtnīca

Šo grāmatu par mušu, kura gribēja būt lidmašīna, vispirms bibliotēkā Esterei bija paņēmusi Marina. Foršs nosaukums, smuki zīmējumi, kālab gan lai to neizlasītu? Līdzīgi domāju arī es, kad to vēlreiz paņēmu bibliotēkā. Pārsteigums bija, ka Marina, to ieraudzījusi, teica: "Tikai ne šo atkal!"

Padomju savienības pēdējie agonijas gadi. Igaunijas Tautas frontes laiks. Bariņš jauniešu, kas protestē pret padomju karaspēku. Viens viņu vidū ir pārdevies čekai. Kādu citu apcietinās un pratinās, kā rezultātā viņš reiz arī salūzīs. Čekisti, kas novēro protestu un iekustina procesus, kas izmainīs visu iesaistīto likteņus. Krievu puisis un igauņu meitene, starp kuriem izveidosies attiecības, kuras salauzīs pārpratums. Pārkrievojies igaunis - čekists un viņa dēls, kurš igauniski runā ar akcentu, bet ir igauņu patriots un kaunās, ka viņa tēvs ir pārkievojies ments. Soms, kurš koordinē čekas aģentu kartotēkas nonākšanu Rietumos. Krievu sieviete, kura pārfotografē šīs lietas un viņas gados jaunais igauņu draugs, kas viņu uz to pamudinājis. Un visam pa virsu - tādi personāži, kuri nenogrimst neatkarīgi no režīmu maiņām.

Pēdējo gadu mūsu kino patēriņš nav nekāds augstais, bet decembra pēdējā nedēļā jau esam noskatījušies veselas divas filmas. Atšķirībā no "The Ref", šī itin nemaz nav Ziemassvētku filma. Patiesībā par šo filmu vispār ir diezgan grūti raksturot, kāda tā ir. Marina teica, ka tās dinamika ir aptuveni tikpat augsta kā tam, ko šajā filmā rāda - brīvdienas Turcijas kūrortā.

Šis Anšlava Eglīša darbs, par kura žanrisko piederību man nav pārliecības, tālab saukšu to par noveļu apkopojumu, ir hronoloģiski un strukturāli mazliet neskaidrs. Virsslānī gan viss it kā ir loģiski - pēc Dekamerona parauga bariņš cilvēku slēgtā telpā (šajā gadījumā darbības vietai nav vispār nekādas nozīmes) atstāsta atgadījumus iz savas dzīves. Ar šādu formu ir darbojušies visdažādākie literāti, tai skaitā arī pats Eglītis dažus gadus vēlāk Kazanovas mētelī. Tomēr "Nestundām" ir savas īpatnības. Pirmkārt, šis it kā vienotais vēstījums ir radies ne gluži dabiskā veidā - noveles Eglītis bija pa vienai publicējis presē un tikai pēcāk tās izdotas atsevišķā grāmatā, kura turklāt izdevumu piedzīvoja pirmajos padomju okupācijas mēnešos 1940. gadā, taču kaut kādu rezonansi izpelnījās vienīgi pāris gadus vēlāk, jau citas okupācijas varas apstākļos. Grāmatiņas saturs tikām ir totāli miera laika un ne par kādiem ļauniem nākotnes priekšvēstnešiem neliecina. Dīvainākais šajā grāmatā ir tas, ka autors šķiet vienā brīdī aizmirsa tās principu - varoņi stāsta biedējošus stāstus par to, kā viņiem reiz dzīvē sanācis totāli pārbīties, bet pēdējais stāsts pēkšņi vairs ne ar kādām bailēm nav saistīts, pazudusi gotiskā noskaņa un pēkšņi mēs atgriežamies tajā pasaulē, kurā mīt "Līgavu mednieku" un "Homo novus" varoņi - dīkā, pārtikušā un ar mīlas dēkām.

Tas nu ir noticis - arī mēs noskatījāmies Ziemassvētku komēdiju. Ievērojot to, cik maz filmu mēs skatāmies, kaut ko daudzas reizes redzētu skatīties nešķita prātīgi, tad nu iegūglēju, ko rekomendē no "alternatīvām Ziemassvētku filmām" (ne tādā ziņā, ka kaut ko super dīvainu, bet vismaz ne tik bieži dreijātu kā "Home Alone" / "Die Hard" / "Love Actually"). Ziemassvētku filma par laulības attiecību krīzē esošu pāri, kuru saņem gūstā no policijas bēgošs noziedznieks - tas šķita gana labs variants. Neesmu tik ļoti apritē, lai zinātu, vai šobrīd ir atļauts skatīties filmas ar Kevina Speisija līdzdalību, tāpēc pieņēmu, ka man tas ir pilnīgi vienalga.

Īstas skaidrības, ko tieši es cerēju sagaidīt no LSPA simtgadei veiktās grāmatas, man nav. Atšķirībā no citām sporta tematikas grāmatām, kuras esmu pēdējā laikā lasījis, šī nekādi nav saistīta ar Liepāju, acīmredzami ir tāds izdevums, kurš mazāk paredzēts lasīšanai, vairāk - novietošanai redzamā vietā grāmatu plauktā, un vispār nav sevišķi aktuāls cilvēkiem, kuri ar Latvijas sporta pedagoģijas akadēmiju vispār nav saistīti. Bet - ja jau tādu bibliotēkā paņēmu, nācās vien izlasīt.

Esmu gan es nodzīvojies - izlasīju grāmatu par svarcelšanas vēsturi Liepājā. Tas būtu pārpīlējums uz leju teikt, ka svarcelšana nav man pats tuvākais sporta veids. No šajā grāmatā pieminētajiem svarcēlājiem kaut ko vairāk kā "zinu par tāda eksistenci" varu pateikt tikai par diviem: leģendāro Jāni Krauzi, kura vārdā bija nosaukta sporta biedrība neatkarīgajā Latvijā, tās Bauskas nodaļa bija viena no vadošajām komandām Zemgalē, un Valdi Kalnu, kurš ir viens no ievērojamākajiem Liepājas futbola līdzjutējiem un vispār foršs, zinošs cilvēks (bet loģiski, ka ne jau viņa svarcelšanas karjeras dēl es zinu, kas tas tāds - Valdis Kalns). Taču Liepājas ebreju sporta vēstures pētīšanas ietvaros arī svarcelšanai jāpievēršas, tad nu, ieraudzījis bibliotēkā šādu grāmatu, sapratu - nav variantu, būs vien jālasa.

Līdzīgi kā pērn, esmu apkopojis teātra izrādes, kuras esmu šī gada laikā redzējis (klātienē, ignorējot dažas caur teatris.zip skatītās, kur tomēr ir citādāka tipa pieredze). Un sarindojis tās pēc tā, cik lielu emocionālu iespaidu uz mani katra izrāde ir atstājusi. Summāri izrādes ir 18, bet piecas no tām ir paredzētas bērniem un jauniešiem, tad nu tās lieku atsevišķi (sākotnēji biju salicis visu kopā, bet pamanījos nejauši izdzēst dokumentu ar šiem pierakstiem, tad nu atkārtotā piegājienā sekoju Marinas principam).

Vieglatlētikas vēsture īsti neietilpst manā pamata interešu lokā, bet esmu apņēmies uzrakstīt vienu mazliet plašāku pārskatu par Liepājas ebreju sporta aktivitātēm (protams, joprojām ļoti specifiska tēma), un tā ietvaros man nākas studēt arī tādus materiālus, kuriem līdz šim esmu gājis garām ar līkumu. Un tā es nonācu pie grāmatas par Latvijas vieglatlētikas vēsturi, kura aptver tieši mani interesējošo laika periodu.

Nezinu, vai maz ir iespējama izrāde, kurai es būtu vēl vairāk mērķauditorija, nekā "Kur pazuda valsts". Un tas nav tikai lielās tēmas dēļ. Jā, mani ir gana daudz nodarbinājis jautājums, vai Kārlis Ulmanis būtu varējis citādāk rīkoties 1939. gada rudenī un 1940. gada vasarā, un vai viņa izvēles nav bijušas tādas, ka formāli padomji varēja apgalvot, ka Latvijas nonākšana ļaunuma impērijas sastāvā notika gandrīz vai atbilstoši starptautisko tiesību normām. Taču tas būtu tikai viens checkbox, kuru es atzīmētu kā izpildītu. Klāt nāk izrādes darbības vieta: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, kura lasītavā esmu bijis biežs viesis. Un atsaukšanās uz Kārļa Ulmaņa/Rūdolfa Kugrēna video pie okupekļa 2022. gada 10. maijā (tolaik vēl biju twitter lietotājs, visiem notikumiem sekoju). Un atsauce uz filmu Force Majeure, kuru redzējām kinoteātrī un par kuru arī reizēm mēdzu domāt. Un, kas jau pavisam negaidīti - uz Latvijas futbola izlases kvalificēšanos Euro 2004. Nezinu, kādā veidā Toms Treinis un Matīss Gricmanis spēja salikt tik daudz akcentu, kas domāti tieši man, bet - visu cieņu!