Kazhes pierakstu burtnīca

Pirmā izrāde šajā festivālā, kuru apmeklējām jau publiskā versijā, proti, pēc festivāla atklāšanas. Sākotnēji bija iecerēts, ka uz izrādi dosies vien no pieaugušajiem un Estere, taču radās iespēja aiziet visiem četriem. Jurģis gan īsti neatbilda mērķauditorijai - izrāde paredzēta 6+ vecuma grupai, bet pieņēmām, ka gan jau tik traki nebūs. Patiesībā gan tā vecuma grupa nebija noteikta nejauši - Jurģis droši vien tomēr ir drusku par mazu un bailīgu, lai pilnvērtīgi piedalītos. No otras puses, piecgadīga Estere, manuprāt, būtu iesaistījusies daudz labāk, līdz ar to - viss atkarīgs no konkrētā bērna. Un astoņgadīgai Esterei izrāde patika.

Grāmatas mani sasniedz dažādos veidos. Šo konkrēto es atradu aizkritušu aiz dīvāna Rozulas skolā. Taču tad gadījās tā, ka pazaudēju to grāmatu, kuru jau biju sācis lasīt. Pa rokai gadījās "Trīs runči un viņu cilvēks", un līdzīgi, kā tas sanāk ar kaķi, kurš izvēlas, ka tieši tu būsi viņa cilvēks, šī grāmata izvēlējās mani. Diemžēl, tās izvēle nebija pati trāpīgākā.

Turpinu ziņot par Valmieras vasaras teātra festivāla izrādēm pirms vēl festivāls oficiāli sācies. Šīs dienas notikums - izrāde "Ziedēšana un posts". Patiesībā manā sākotnējā plānā festivālam šīs izrādes nemaz nebija, taču plāni vismaz manā gadījumā visbiežāk ir radīti tālab, lai tos koriģētu. Šajā reizē izšķiroša bija iespēja pieteikt bērnus (vecumā no 7 līdz 12 gadiem) līdzdalībai šajā izrādē. Apvaicājāmies Esterei, vai viņa gribētu. Protams, ka viņa gribēja. Tad pagāja kāds laiciņš, līdz saņēmām apstiprinājumu, ka viņa ne tikai grib, bet arī var. Tad, savukārt, nācās koriģēt savus plānus nedēļai pirms festivāla, jo pēkšņi kļuvu par to vecāku, kurš katru dienu bērnu ved pamatīgu gaisa gabalu uz treniņiem (šajā gadījumā - mēģinājumiem). Kā vēsta Google, no Rozulas skolas līdz Valmieras teātrim ir 37.6 kilometri, kas veicami 32 minūtēs (ja nav satiksmes). Un tā - katru dienu, bet pāris pēdējās reizes - pat divreiz dienā. Ne gluži mana ierastā kilometrāža ar auto (ja ņem vērā, ka pēdējos gados vidēji nobraucu ap 10'000 kilometriem gadā, bet te desmit dienās starp Rozulu un Valmieru vien sanāk ap 750 kilometriem). Bet zināms, ka māksla, kā jau jebkurš cits skaistums, prasa upurus. Un tad nu ceturtdienas vakarā bijām uzaicināti uz iestudējuma ģenerālmēģinājumu, lai varētu pašu acīm novērtēt, kas tad tas īsti ir par pasākumu, kurā esam savu bērnu iesaistījuši. Jāuzslavē Estere - lai arī, kā jau mana meita, viņa ir pamatīga pļāpa, par mēģinājumos notiekošo un par to, kas gaidāms izrādē, viņa mums nebija pastāstījusi gandrīz neko, uz izrādi gājām ar minimālu izpratni par to, kas tieši tas būs.

Valmieras vasaras teātra festivāla desmitais gads mums sākās ļoti savlaicīgi - jau pagājušajā nedēļā, jo Esteri pieteicām kā dalībnieci vienai no festivāla izrādēm (par to izrādi arī, protams, būs apraksts), līdz ar to jau vairāk kā nedēļu ik dienas mērojam ceļu no Rozulas uz Valmieru un atpakaļ uz mēģinājumiem. Tā, protams, ir papildu slodze, bet līdzi tai nāk arī zināmi bonusi. Viens no tiem ir būšana festivāla pilsētā nedēļā pirms paša festivāla, kas ļauj itin daudz redzēt no mēģinājumu procesa (maksimālais, ko izdevies novērot, sēžot pie teātra un gaidot Esteri, ir sekot trīs izrāžu tapšanai vienlaicīgi), un vienu no izrādēm caurlaides (tā vismaz to stādīja priekšā, ne kā ģenerālmēģinājumu) veidā. Līdz ar to jāņem vērā, ka "Kas tur kustas?" es redzēju, domājams, ne gluži pabeigtā veidā un, iespējams, arī neesmu tiesīgs dalīties savos iespaidos. No otras puses, tā kā teikšu labus vārdus un līdz ar to, cerams, drīzāk kādu pārliecināšu uz šo izrādi aiziet, nevis pretējo, ticu, ka tas nav grēka darbs. Un, protams, jāņem vērā, ka nekādu lielo auditoriju ar šo aprakstu tāpat nesasniegšu, līdz ar to var prognozēt, ka ietekmes tam nebūs nekādas.

Šīs vasaras lielajā atvaļinājumā bija plānots braukt ar riteņiem. Sākotnējā iecere saistījās ar braucienu ar prāmi uz Gotlandi un velobraucienu pa šo Zviedrijas salu, taču prāmja izmaksas šim pasākumam šķita drusku tā kā par augstām. Maksāt pusotru tūkstoti par transportu vien, lai nokļūtu vietā, kas atrodas mazāk kā 200 kilometru attālumā taisnā līnijā no Ventspils - tas šķiet kaut kā drusku par daudz. Pie vainas, protams, galvenokārt kajītes cena uz prāmja. Tad plānus mainījām - ar domu doties uz Somiju ar auto, nobāzēties kaut kur Lahti tuvumā un braukāt pa tās apkārtni ar riteņiem. Taču laikapstākļu prognoze jūlija otrajai un trešajai nedēļai vēstīja, ka Lahti būs 17 grādi pa dienu, desmit - naktī, un tas viss kaut kā baigi nemotivēja doties šajā virzienā. Jā, un vēl sanāca, ka pēdējā brīdī mainījām arī paša atvaļinājuma grafiku - pārcēlām to nedēļu uz priekšu (vai atpakaļ, ar domu - atvaļinājumu sākām agrāk), lai 19. jūlijā būtu atpakaļ Latvijā uz "Sigmas" koncertu Cēsīs.

Oskara Vizbuļa vārds man izsaka precīzi neko, bet grāmatas nosaukums "Pēcjēzus vecuma sviests" un tās atrašanās manis regulāri apmeklētās bibliotēkas plauktos nozīmēja to, ka agrāk vai vēlāk es šo grāmatu būtu spiests izlasīt. Es nudien nesteidzos - vairākas reizes bija tā, ka mana roka jau gandrīz paķēra šo sējumu no plaukta, bet tomēr spēju savaldīties, iekšējai balsij sakot: "Vai tev to patiešām vajag?" Taču neizbēgamais kādā reizē mani panāca, un "Pēcjēzus vecuma sviests" iekāpa manā mugursomā un veica tālo ceļu no Šampētera uz Zasulauku.

Turpinu iepazīt "Es esmu..." sērijā izdotās monogrāfijas. Šai reizē kārta pienākusi Kārlim Skalbem un tam, ko par viņa dzīvi un darbiem uzrakstījusi Lita Silova. Man šī sanāk piektā no trīspadsmit šīs sērijas monogrāfijām, taču patiesībā visas tās nemaz nav izdotas, tāpat, domājams, ir ar romāniem. Līdzīgi kā romāni katrs ir ļoti atšķirīgs, atbilstoši literātam, kuru darbu ietekmē tie tapuši, tā arī monogrāfijas ir katra ar savām īpatnībām un kaut kādus vispārinājumus pēc piecu no tām izlasīšanas droši vien varu veikt.

Mākslas festivāla "Cēsis 2025" atklāšanas koncertā baudījām Filipa Glāsa un grupas "Sigma" mūziku. Te uzreiz jāuzsver, ka "Sigma" - tā ir Marinas pēdējā laika aizraušanās, kura, kā jau tādām aizraušanām gadās, sākās kādā karaoke ballītē. Precīzāk, izrādē Love Is a Stranger, kurā piedalās arī "Sigmas" solists Jānis Ozoliņš. Jā, tā tas ir - vienu no jaudīgākajiem mūsdienu latviešu dziedātājiem Marina vispirms iepazina, šķībi dziedot Krisa Aizaka "Wicked Game" un Madonnas "Material Girl". Izrādes apmeklējums rezultējās drusku detalizētākā "Sigmas" iepazīšanā, Marina bija arī grupas 20 gadu jubilejas koncertā un, tā nu mēs abi piektdienas vakarā bijām koncertzālē "Cēsis".

Savas rakstnieces karjeras ievadā Laura Vinogradova rakstīja grāmatas bērniem, bet ar "Izelpām" viņa iegāja literatūrā pieaugušajiem un, jāatzīst, pārliecinoši iegāja.

Ravintola Tirra, koncerta norises vieta, ir leģendārs Lahti bārs un klubs, ko vērts apmeklēt autentiskai Somijas pieredzei. Koncerta publika - kādi 60-70 cilvēki, dažādu gadugājumu. Liela daļa - ne visai jauni, bet bija arī daži studenti, kas līdzinājās hobitiem no LOTR filmām, pāris jaunas sievietes vakarkleitās, daži klasiski iereibuši somi utt.