If there is a God, atheism must seem to Him as less of an insult than religion.

Atzīšos, ka es kaut kā biju domājis, ka šie "Defiance" ir amerikāņu thrash-metāla grupa, bet patiesībā tā ir amerikāņu Oi! pankroka grupa. Nezinu, kurā gadījumā man vajadzētu būt negatīvāk noskaņotam - thrash man nepatīk, bet Oi! vispār ir kaut kāds sviests.

"Žermīnija Lasertē" ir romāns no grāmatas manu vecāku grāmatplauktā, kas mani intriģējusi jau kopš agras (vai daudzmaz agras) bērnības. Proti, uz grāmatas muguriņas vēstošais uzraksts "Edmons un Žils de Gonkūri" man vienmēr bija radījis jautājumu, vai tas nozīmē, ka šīs grāmatas autori ir divi tipi, kuriem uzvārds ir de Gonkūrs (Edmons un Žils) vai arī divi tipi, no kuriem viens ir Žils de Gonkūri, bet otrs - vienkārši Edmons. Nezinu, kāpēc mani tas vienmēr tā satrauca un kāpēc es nekad nebiju paņēmis šo grāmatu rokās, lai rastu atbildi uz šo jautājumu, bet tā nu tas ir. Faktiski atbildi, ka runa ir par diviem brāļiem de Gonkūriem es uzzināju diezgan nesen - saistībā ar Gonkūru literāro prēmiju.

"Licence to wed" ir viena no tām filmām, no kurām tu neko negaidi un neko nesagaidi. Taču tas nenozīmē, ka šo filmu skatoties tevi rauj uz vemšanu - kā bezjēdzīga izklaide piektdienas vakarā, kad tevī ir sakrājies pamatīgs nogurums, tā ir tīri ciešama. Protams, var iedomāties arī kvalitatīvāku bezjēdzīgu izklaidi.

Šodien man nav brīvdiena, lai arī vairumam ir. No vienas puses tas, protams, nav nekas jautrs - kamēr citi var laiskoties, es esmu darbā. No otras puses - brauciens uz darbu šādā rītā ir daudza vērts. Pilsētas centrā gandrīz nav cilvēku. Skaņas ir individuālas, katra par sevi, nevis kopīgs un vienots troksnis. Retas mašīnas, retas sarunas. Tramvajs, kurā var dabūt sēdvietu. Ja vēl nevajadzētu pēc tam 8 stundas pavadīt darbā...

Personīgi man tas nav nekāds pārsteidzošs jaunatklājums, un tomēr šis fakts ir jāpiefiksē: lielākā daļa ierakstu, kas ir manā MP3 diskā, kuram Dmitrijs (myohmy) deva nosaukumu "Punks & more" ir diezgan draņķīgas kvalitātes. Jā, ir daži lieliski pankroka piemēri, bet "D.I." otrais albūms noteikti nav viens no tiem.

Angliskās grāmatas, ko mēdzu atrast mājās, iedalās divās kategorijās: pašu pirktajās un kaut kādās aizdomīgās "haļavās" no amerikāņu radiem. Pašu pirktās bieži izrādās aizdomīgas kvalitātes. Haļavā iegūtās - vienmēr tādas izrādās. "Autsaiders" ir otrās kategorijas grāmata.

Fanot par Ingmara Bergmana filmām skaitās ļoti labs stils - tas apliecina tavu kino cienītāja labo gaumi un spēju uztvert sarežģītu mākslu. Ja dažas no viņa filmām patiešām ir ģeniālas arī manā uztverē (it īpaši "The Seventh Seal"), tad "Klusums" nav viena no šīm filmām. Bergmana filmas jau pēc definīcijas nav īpaši jautras un notikumu pilnas, taču šī filma ir gandrīz unikāls kaitinošuma piemērs.

Tātad apkopojums:

Kad šorīt ieraudzīju ikdiena.lv blogā bildi ar bēdīgi slaveno no tilta Daugavā lēcēju Gulbi "Afganistānā" (t.i., ka bilde, kuru viņš izmantojis kā savu apliecinājumu karošanai Afganistānā, ir atrodama afgan.ru lapā tikai ar citu ģīmi Gulbja vietā), atcerējos, ka es taču arī toreiz Afganistānā karoju un ka man arī bija tāda pati bilde. Te tad nu to arī publicēju līdzās Dienas bildei ar Gulbi (melnbaltā 1) un afgan.ru bildei bez Gulbja (krāsainā).