Kazhes pierakstu burtnīca

Uh, kā man patīk kāpt uz viena un tā paša grābekļa - pārbaudīt, vai veca mīlestība (metaforiski izsakoties) nerūsē. Proti, klausīties mūziku, par ko fanoju pamat- un vidusskolā, skatīties filmas, kas no bērnības palikušas atmiņā kā ģeniālas, lasīt kādreiz ļoti mīlētas grāmatas. Un diemžēl ļoti bieži šāds pārdzīvojums izrādās ne pārāk veiksmīgs.

Klausoties šo "Gentle Giant" albūmu man nākas nonākt pie apbēdinoša secinājuma, ka pēdējā laikā esmu atradis no kvalitatīva progresīvā roka klausīšanās, kam pie vainas droši vien ir mans lieliskais mēģinājums iepazīt visus ierakstus kolekcijā, kas man dāvāja iespēju izbaudīt dažādas draņķīgas ziemeļu metāla grupas, aizdomīgus amerikāņu deviņdesmito gadu pankus, visus sliktākos Ērika Kleptona albūmus un tuvākajā nākotnē droši vien piedāvās vēl kaut ko pārsteidzoši nekvalitatīvu.

Taisnība tiem ļaudīm, ka viss dzīvē plūst tādās kā strīpās. Un ne tādā ziņā, ka ir veiksmīgie un neveiksmīgie posmi - tieši tas nebūtu nekas pārsteidzošs. Bet sērijās notiek arī pilnīgi nebūtiski un nekādi nevērtējami notikumi. Piemēram, kad pirms apmēram divām nedēļām četru dienu laikā pieredzēju trīs gandrīz identiskas tramvaja-mašīnas sadursmes. Vai pēdējo dienu mistiskā pasen neredzētu cilvēku sastapšana/ieraudzīšana. Vispār es no dabas nepavisam neesmu vērīgs un uzmanīgs, līdz ar to droši vien es vairumam paziņu centrā paeju garām, viņus nemaz nepamanījis. Jā, man patīk iegrimt sevī un droši vien tā rezultātā daudzi mani uzskata par neaudzinātu cūku. So be it. Līdz ar to, ja es kādu pamanu, tad parasti tas ir tā otra cilvēka nopelns, bet faktiski tas atgadās ne biežāk kā reizi mēnesī.

Šī nav īsti filma, bet gan dažādu Pītera Kūka skeču kopums, kas droši vien tapis ilgākā laika periodā. Tā kā pēdējā laikā esmu sevī atklājis slēptu Pītera Kūka cienītāju, nav brīnums, ka man šis raidījums patika. Taču pāris lietas nepieciešams iepriekš precizēt. Pirmkārt, ieraksta kvalitāte. Šausmīgs astoņdesmito gadu TV rips noteikti nebūtu labākais formāts, kurā skatīties jebko, bet ne vienmēr pastāv izvēles iespēja. Un šis bija viens no tiem ne vienmēr gadījumiem.

Cik daudzas norvēģu multfilmas tu esi redzējis? Cik daudzas norvēģu 3D datorgrafikas multfilmas tu esi redzējis? Cik daudzas norvēģu 3D datorgrafikas multfilmas par ziloņiem-narkomāniem tu esi redzējis? Ja atbilde uz visiem jautājumiem ir vienāda un tā ir viens, tad tu droši vien esi redzējis "Brīvību Džimijam". Ja kaut vienā jautājumā tava atbilde ir lielāka par viens, tad tu esi lielāks Norvēģijas animācijas mākslas eksperts par mani.

Interesanti novērot, kā it kā gluži nebūtiska un sīka detaļa maina cilvēka skatījumu uz kaut ko daudz lielāku. Ņemsim par piemēru šo filmu, ko aizgājušo skatījāmies pie N2. Kad N.R. paziņoja, ka skatīsimies kara filmu "Rescue Dawn", mana pirmā reakcija bija wtf? Kara filmas mani interesē minimāli, kur nu vēl doma kaut ko tādu skatīties kompānijā. Taču nepagāja ne minūte filmas, kad savu viedokli mainīju uz gandrīz diametrāli pretējo - ieraugot, ka filmas režisors ir Verners Hercogs. Tas pats Verners Hercogs, par kuru tikai pāris dienas iepriekš biju lasījis Rodžera Eberta slavinājumu:

Cik bieži gan nākas dzirdēt par kaut kā Latvijā tapuša kvalitāti atrunu, ka labāka, redz, tāpat neesot. Māja nekvalitatīvi uzcelta, jo strādnieki ir nekvalificēti alkoholiķi? Labāku nav. Politiķi - korumpēti zagļi? Labāku nav. Rīgas sargos aktieri izklausās pēc parodijas? Labāku nav.

Interesanti pašam novērtēt, kā mainās mana muzikālā gaume un muzikālā tolerance. Kad es pirmo reizi izdzirdēju "The Dwarves", mani viņi vienkārši atbiedēja ar savu pretīgo neķītro skanējumu, briesmīgo albūma vāciņu un šausminošajiem dziesmu tekstiem. Tagad, nieka sešus gadus vēlāk, esmu secinājis, ka "Dwarves" nemaz nav tik briesmīgi, kā es viņus pats reiz mālēju. Protams, viņu mūzika ir ļoti vardarbīga un uz seksu tendēta, protams, Blag Dahlia nedzied gluži Engelberta Humpeldinka balsī, bet es pēkšņi esmu sapratis, ka šī mūzika ir lipīga un diezgan forša. Varbūt ne katrām ausīm klausāma, tā ir tiesa, bet vairākas šī ieraksta dziesmas ir vienkārši lieliskas un īstenībā pat popsīgi baudāmas. Tāda ir "Drug Store" (kurā gan tiek dziedāts, ka galvenais varonis nogalinājis savu māti), tāda ir albūmu ievadošā "Back seat of my car", tāda ir pilnīgi slimā "SFVD", kurā galvenais varonis grib pārgulēt ar AIDS slimnieci, ka tik dabūtu seksu. Jā, salīdzinoši ar "rūķiem" Dead Kennedys ir mierīgi pusmūža onkuļi, kas spēlē kantrīmūziku. Ne velti šīs grupas koncerti reti ilga vairāk par piecpadsmit minūtēm un tajos netrūka seksa un vardarbības. Ne velti šis "albūms" ilgst mazāk nekā piecpadsmit minūtes (patiesību sakot, manā ierakstā kaut kāda iemesla dēļ viena no apmēram minūti garajām albūma dziesmām iztrūkst, bet nedomāju, ka man tas liedz gūt pilnīgu viedokli par šo albūmu).

Esmu "atklājis" kārtējo kvestu, ko spēlēt. Kā droši vien zina daudzi kvestotāji, oriģinālais 1993.gada "Sam&Max hit the road" tiek uzskatīts par vienu no labākajiem veikumiem šajā datorspēļu žanrā. Diemžēl es to spēlējis neesmu un mani māc bažas, ka tagad varētu būt par vēlu, lai to darītu. Tomēr ir šausmīgi grūti saņemties un spēlēt vecas datorspēles ar baismīgi zemu grafikas detalizāciju. Protams, es apzinos, ka humora un satura ziņā tās ir ģeniālas, bet...

Interesanti, vai tas, ka man nepatika Hermaņa Banga romāns "Ceļa malā" (angliskais nosaukuma tulkojums īstenībā ir romāna galvenās varones vārds), liecina, ka esmu homofobs (vai vēl ļaunāk - nepārliecināts par savu seksuālo orientāciju)? Iespējams, jo nupat izlasīju, ka Hermanis Bangs bija gejs.