Kaut kā pagājušonedēļ, kad priecājos, cik ātri ar autobusu varu tikt uz darbu, neiedomājos, ka ir skolēnu brīvdienas. Šonedēļ atkal virzienā uz centru nākas uzticēties pārbaudītām vērtībām - tramvajam. Atceļā gan ātrāk sanāk iet uz Nacionālo teātri un kāpt autobusā. Līdz ar to tagad jādomā - vai man novembrim ir vērts pirkt mēnešbiļeti un ja jā - autobusam vai tramvajam? Vakar savukārt nācās mājās braukt ar trolejbusu, jo kaut kādas avārijas dēļ bija pilnībā nobloķēta Merķeļa iela, apturot autobusu kustību. Jā, Rīgas dome sola aizliegt braukt auto Slokas ielā pa sliedēm. Neticu, ka tam būs kāds efekts.

Grupas Boston debijas albūms vislabāk mūsdienās ir zināms pateicoties grupai Nirvana. Vai tas nav ironiski? Un šeit es domāju īstu ironiju, nevis tādu kā Alanisas Morisetes dziesmā "Ironic". Kur šeit ironija? Boston bija uzpūsti arēnas rokeri, tāli no ikdienas dzīves, šausmīgi elitāri. Nirvana un visa grunge kustība faktiski nospļāvās uz arēnas roka vērtībām, pietuvinot mūziku klausītājam ar savu "nekrutumu".

Bieži tev cilvēki saka - izvairies no draņķīgu turpinājumu skatīšanās! Cik labs lai arī nebūtu oriģināls, turpinājums būs tikai naudas kāšanas mēģinājums, kas tev sagādās šķidru vēderu un liks vilties dzīvē kopumā.

Fakti:

"Bedazzled" daudziem (vai vismaz dažiem) mūsdienās varētu būt zināma kā 2000.gada amerikāņu komēdija ar Brendanu Freizeru galvenajā lomā, kur kāds pagalam neveiksmīgs vīrietis pārdod sievietei-Sātanam savu dvēseli, apmaiņā saņemot septiņu vēlēšanos piepildīšanos. Šī filma faktiski bija diezgan muļķīga sex-comedy, lai arī ne gluži katastrofāli slikta. Taču pirms dažām dienām uzzināju, ka ir vēl viena šāda nosaukuma filma - oriģinālā Bedazzled, kas tapusi Anglijā, kuru režisējis Stenlijs Donens, kas vislabāk zināms kā "Singin` in the Rain" režisors, un kurā piedalās lieliskais angļu komiķu duets - Pīters Kuks un Dadlijs Mūrs.

Viktora Peļevina debijas romāns "Omons Ra" ar garantiju ir arī viens no viņa labākajiem darbiem, tur pat nebūtu vajadzības kaut ko lieki piebilst.

Izlēmu apskatīties, kā izskatās kopsavilkums mūzikas daudzumiem, ko esmu klausījies ar palaistu last.fm sekotāju. Un ko var secināt? Ka esmu vienkārši maniakāli daudz klausījies The Cure - šai grupai esmu veltījis vairāk uzmanības nekā 2., 3. un 4.vietas īpašniekiem kopā. Vēl var secināt, ka es katru ierakstu, par kuru rakstu savā faktoīdā, noklausos pamatīgu skaitu reižu, bet par to nevajadzētu brīnīties. Tiesa ir arī tāda lieta, ka lielu daļu laika, cik saprotu, man last.fm vispār nav bijis palaists, līdz ar to grūti spriest, kādi būtu šie dati, ja tajos parādītos VISS, ko es patiešām esmu klausījies. Un tomēr interesanti redzēt, ka The Cure ir mana mīļākā grupa.

Lucikly this isn`t one of Eric`s 1980s synthesizer infested records but a sincere blues album from the mid seventies when he was still relying on his guitar and not of Phil Collins` money scenting abilities.

Sākšu ar sviestu - esmu pazaudējis bibliotēkas lasītāja karti. Gluži traģēdija tā, protams, nav, bet nepatīkami ir. Vajadzēs tagad jaunu taisīt. Patiesību sakot, "Tuneli" jau paņēmu pēc kartes pazaudēšanas (lai arī tajā brīdī faktiski domāju, ka karti vienkārši esmu aizmirsis mājās).

"Lopkautuve numur 5" ir otrā no sešām pēc Kurta Vonnegūta darbu motīviem tapušajām filmām, ko esmu noskatījies. "Čempionu brokastis" manā izpratnē nebija sliktas, bet ne vairāk (lai gan tur pie vainas varētu būt arī tas, ka romāns tām aizmugurē ne tuvu nebija tik izcils kā Lopkautuves gadījumā).