Angļu komēdija "Burvji", kā to apmēram varētu prognozēt, stāsta par diviem burvju māksliniekiem un viņu savstarpējo attiecību problēmām. Divi burvju mākslinieki strādā kopā līdz viens no viņiem salaiž ar otrā sievu, un tad neveiksmīga trika rezultātā vīrs sievu giljotinē. Pēc vairākiem gadiem viņi izlemj atkal apvienoties kā burvju duets, lai varētu izcīnīt divdesmit tūkstošu dolāru balvu.

Es nemaz nezināju, ka vienīgais NOFX albūms, kas ir manā krājumā, tiek uzskatīts arī par labāko šīs grupas albūmu. Wow - tā man reti gadās, lielākoties man mēdz būt šādām grupām vismazāk pazīstamie un vissliktāk novērtētie albūmi.

Ceļojuma septītā diena atkal lielākoties aizritēja automašīnā. No rīta kārtīgi ieturējām brokastis viesnīcā (ja jau par tām maksājam vismaz piecus eiro no cilvēka, tad jāpaēd arī pieklājīgi!), tad sākām pamatīgi līkumotu braucienu pa Austrijas alpu ceļiem. Jāatzīst, ka pēc Bavārijas jaunu pārsteigumu tie vairs nesagādāja, bet vismaz kaut kādas pārmaiņas ieviesa. No rīta vēl izgājām mazā pastaigā pirms viena maksas ceļa posma (pie reizes ar dzeramo ūdeni uzpildījām pāris mūsu minerālūdens pudeles), bet tam sekoja “puke-puke” stila brauciens. Ne tādā ziņā, ka nebūtu skaisti – bija, bet tādā ziņā, ka līkumi bieži bija gandrīz 360 grādus asi un stipri nogurdinoši veselībai.

Pēdējā dienā Vācijā jau pie pašas Austrijas robežas devāmies apskatīt vienu no Vācijas slavenākajiem ezeriem – Königssee (nejaukt ar pilsētu Königsee šī ezera tuvumā!). Königssee jeb Karaļa ezers ir slavens vairāku iemeslu dēļ:

Vairāki man labi zināmi cilvēki par šo filmu ir teikuši, ka tā ir obligāti jānoskatās. Kādu laiku nevarējām saņemties tai pieķerties, bet vakar beidzot šo savu pienākumu pret tēvzemi izpildījām un arī es tagad varu teikt lepnā balsī: Es esmu noskatījies "Zeitgeist".

Ceļojuma piektās dienas moto bija: pavadīt iespējami vairāk laika automašīnā. Atšķirībā no citām dienām tajā nedevāmies nevienā ilgākā pastaigā, toties nobraucām lielu daudzumu kilometru un paspējām kārtīgi izbaudīt līkumotos kalnu ceļus.

No visām hardcore pankroka grupām, kuras man ir gadījies klausīties, tikai Mirušie Kenediji ir spējuši mani pārliecināt, ka viņu mūzika ir tā vērta, lai es tai veltītu vairāk nekā tikai paviršu uzmanību? Kāpēc tā? Tāpēc, ka viņi lieliski māk apvienot agresīvu ātro panku, lipīgas melodijas, nežēlīgu satīru par šīs pasaules varenajiem un brīžiem šausminošu poētiku.

Kārtīgi izgulējušies lieliskajā Rozvadovā (šī bija pirmā nakts, kur mums katram pārim bija sava istabiņa, lai arī mūsu istabā nebija tualetes un dušas, tāpēc mēs tomēr daļēji bijām arī viņu numura iemītnieki), sagatavojāmies pirmo reizi mūsu ceļojumā iebraukt kārtīgā rietumvalstī.

Trešās dienas centrālais plāna punkts bija Prāga – pilsēta, kurā trīs no mums četriem jau bija bijuši iepriekš. Normis un es – divas reizes, Liene – vienu. Pazīstot šo pilsētu, viena lieta šķita baisa – pārvietoties pa to ar Defu. Lai nu ko Prāgai nevarētu pārmest, tā būtu nepietiekama satiksmes intensitāte. Tomēr Nora ar savu rumaku galā tika gluži labi un, kā izskatījās, no satiksmes šajā nopietnajā pilsētā īpaši nebaidījās. Problēmas gan radīja parkinga atrašana, jo pirmdienā kaut kur novietot mašīnu nav vienkāršs uzdevums, turklāt daudzas pazemes stāvvietas mums nebija pieejamas Defendera pamatīgā augstuma dēļ. Beigās atradām stāvvietu zem kāda tilta (par 20Kč jeb 50 santīmiem stundā), kas mums par pārsteigumu izrādījās ļoti tuvu no centra.

Gaļas Gabals Meat Loaf jau nu gan ir viens pamatīgs naudas kāsējs - nezinu citus mūziķus, kuri ik pēc desmit gadiem (vai vairāk) izdotu kārtējo turpinājumu savam slavenākajam ierakstam, kurš patiesībā gan nav nekāds turpinājums, bet vienkārši mēģina kārtējo reizi iekāpt jau izstaigātā upē.