Džūdu Apatovu daudzi uzskata par mūsdienu Holivudas komēdiju mesiju, kas atbrīvos komēdiju žanru no daudzām tā negatīvākajām iezīmēm un pacels to jaunos, iepriekš nepieredzētos intelekta līmeņos. Pēc manām domām, šādas cerības ir mazliet pārspīlētas. Es saprotu, ka es izklausos pēc galīga "nekūla" veča, sakot, ka man Apatovs nav nekāds varonis. No filmām, kurās viņš bijis iesaistīts, esmu redzējis sekojošas:

Kaut kā absolūti nevaru atcerēties esam lasījis šo Vonnegūta romānu, lai arī pēc idejas it kā es to varētu būt lasījis pirms kādiem 5-6 gadiem. Dīvaini. Attiecībā uz Vonnegūtu šis princips lielākoties tā nedarbojas, lai arī pie vainas varētu būt mana pārāk vieglprātīgā un straujā lasīšanas maniere angļu valodā, kas tolaik noteikti neatbilda manām valodas zināšanām.

Pēc pirmās dienas nogurdinošās braukšanas (ap 1050 nobrauktu kilometru) gulēju ļoti labi, bet ne pārāk ilgi, jo vispār par gulētāju sevi nenosauktu. No rīta izlēmām apskatīt Vroclavu un tad beidzot atstāt Polijas draudzīgās (ne pārāk) āres. Pilsēta izrādījās negaidīti glīta un agrajā svētdienas stundā, kad tajā vēl nebija daudz cilvēku, šķita kā patīkams pārsteigums visumā garlaicīgajā un nepievilcīgajā Polijā. Iespējams, ka šeit lomu spēlē pilsētas tuvums daudz “interesantākajai” Čehijai un tālums no mūsu pašu kaimiņiem lietuviešiem. Normunds gan centās pilsētas apmeklējumu izvērst iespējami īsu, jo bija izsalcis un vairāk vēlējās ieturēties nekā apskatīt akmens bloku valstību, tomēr vismaz Lienča un es paspējām gan sabildēties pie pilsētas ievērojamākajiem objektiem (lai arī mums, protams, nav zināms, kas tie tādi par objektiem bija), gan apbrīnot vairākus ēku kopojumus, kas stipri līdzinājās Vecrīgas trīs brāļiem, tikai šeit šo brāļu skaits lielākoties bija sākot ar desmit – laikam jau poļiem tās ģimenes ir lielākas.

Mūsu bija četri – Normunds un Nora (jeb NorNor) un Raimonds un Liene (jeb Žakes). Mūsu misija bija divās nedēļās gūt iespējami daudz pozitīvu emociju no ceļojuma pa Čehoslovākiju un Lielvāciju (t.i., - Čehiju, Slovākiju, Vāciju un Austriju). Izvēlētais līdzeklis – auto ceļojums, izmantojot NorNor piederošu Landrover Defender džipu. Starta laiks: 2007.gada 15.septembris 4:00 (no rīta). Finiša laiks: kā nu sagadīsies. Tālāk sekojošais apraksts vēstīs par to, kāds nu mūsu brauciens izvērtās.

Pirmā lieta, ko izdarījām pēc atgriešanās no sava Eirotripa, bija atlikušo trīs IT Crowd otrās sezonas sēriju iegūšana un noskatīšanās (ok, varbūt ne gluži pirmā lieta, bet ķērāmies pie tā patiešām savlaicīgi).

Oficiāli pasludinu, ka aptuveni divas nedēļas šajā saitā jaunu rakstu nebūs sakarā ar došanos uz pseido-siltajām zemēm. Iespējams, ka oficiālais pasludinājums tiks pārkāpts, ja būs daudz pieejama interneta un maz ko darīt, bet centīšos to nepieļaut. Pēc atgriešanās - tonnas ceļojumu aprakstu, kādas stulbas bildes, maģistrantūras studiju apraksti un tā tālāk. Veiksmīgu mums ceļavēju!

Sešdesmito vidus patiešām bija izcils laikmets britu mūzikā - Bītli, Stouni, Kinks, The Who - visas šīs grupas radīja unikālu un gribētos pat teikt - mūžīgu mūziku. "The Who" pirmais albūms visvairāk, protams, zināms tā tituldziesmas dēļ, kas ar pamatīgi distorted ģitārām, Kīta Mūna traku bungošanu un stostošos Daltrija vokālu neapšaubāmi bija pelnījis kļūt par savas paaudzes himnu. Bet nedrīkst aizmirst arī šīs dziesmas partnerdziesmu - daudz ausij draudzīgāko "Kids are alright", kura vēlreiz pievēršas jauniešu paaudzes problemātikai, bet šoreiz - ar drīzāk bītlisku skanējumu (es pat spēju iztēloties Makartniju dziedam šīs dziesmas piedziedājumu). Bet bītli 1965.gadā nemūžām neizpildītu neko tik mežonīgu kā dziesmu "Ox". Arī stouni tā nedarītu - tā ir tik smaga un avantgardiska, ka neviens izņemot Taunshendu un kompāniju 65.gadā kaut ko tādu nespēlēja.

Beidzot esmu pieveicis vienu no Verbēra grāmatu cikliem un varu pateikt īsi - tas ir mēsls! Jā, es, kas sākotnēji pret šo rakstnieku izturējos pozitīvi, varu pateikt, ka viņš ir ļoti vājš rakstnieks. Viņa romānos mēdz ieviesties labas idejas, bet pasniegt viņš tās nemāk. Šī pati "Skudru revolūcija" brīžiem gandrīz kļūst par normālu romānu, bet...

Borhess pamatoti vai nepamatoti tiek uzskatīts par vienu no 20-tā gadsimta izcilākajiem rakstniekiem, lai arī viņa darbu nav daudz un tie nav īpaši populāri (tā vismaz, manuprāt, varētu teikt). Šajā stāstu krājumā ir apkopots vairums viņa pazīstamāko stāstu un daļa no tiem ir patiešām savdabīga sirreālisma un zināmā mērā maģiskā reālisma pilni. Daļa to tikām mani kaut kā īpaši neieinteresēja. Vispār viņš tiešām ļoti īpatnējs rakstnieks, kura "doma" man bieži nekļūst skaidra. Labprāt viņš raksta par kaut kādiem vēsturiskiem vai pseidovēsturiskiem notikumiem un tā, ka īsti saprast, ko viņš ar to domājis ir, man nerodas. Savā ziņā varbūt es savos stāstos gribētu viņam līdzināties, kad esmu nopietns, bet tas man, protams, nesanāk. Un vienlaikus viņš man ne tik ļoti patīk. Pretruna? Gluži iespējams. Vispār man gan labāk patiktu, ja viņš būtu mazāk nopietns un smagnējs (pat nieka 150 lappusēs viņš paspēj iekļaut tik daudz traģisma, ka citam vajadzētu veselu "Zaļo zemi" uzrakstīt tā sasniegšanai). Interesantākie stāsti - "Alefs" par kādu vīrieti, kurš raksta šausmīgu dzeju, skatoties Merlina burvju lodē (vai līdzīgā veidojumā). Vēl bija labs stāsts par slepkavību labirintā. Arī krājuma pirmais stāsts par nemirstību un nemirstīgajiem bija atmiņā paliekošs. Bet kopumā es no oficiāli tik izcila rakstnieka biju gaidījis vairāk. Daudz vairāk.

Turpinu savus studiju gadu pierakstus, kas aizsākti šeit un turpināti šeit. Šoreiz 2003./2004. un 2004./2005. mācību gadi.