Kazhes pierakstu burtnīca

Barijs un Stjuarts ir divi angļu burvju mākslinieki/komiķi, kas slavu ieguva ar saviem raidījumiem "Magick" BBC4 kanālā un kas vienmēr savos priekšnesumos rūpējas par zināma skandalozuma klātbūtni. Šajā filmā viņi pasniedz kā trikus dažādus brīnumus no "Vecās derības" - pārvērš nūjas par čūskām, pārvērš viens otru par sālsstabu, izdzen ļaunos garus, utt.

Pagājušonedēļ piedalījos tā sauktajā Vikipēdijas talkā, kurā Latvijas blogosfēras iemītnieki tika aicināti aktīvi piedalīties latviešu wiki uzlabošanā un papildināšanā. Šeitan atskaišos par izdarīto (ignorējot pavisam sīkos darbus):

Reti gadās kāds mūzikas ieraksts, par kuru varētu pateikt vienlaikus tik daudz un tik maz. Tik daudz - tāpēc ka emociju, asociāciju, atmiņu un informācijas par šo ierakstu manī ir gūzmas. Tik maz - tāpēc ka nekādas vajadzības kaut ko par to vēl teikt vai vēl jo vairāk kaut ko mēģināt atklāt nav.

Pēc ilga, ilga pārtraukuma vakar ņēmām un noskatījāmies svaigāko Simpsonu sēriju (S19E03). Diemžēl tā apstiprina pēdējā laika tendenci - dažas pēdējās Simpsonu sezonas NAV SMIEKLĪGAS. Tieši tā. Reizēm gadās pa kādai labākai sērijai, bet ne vairāk. Ir acīmredzami, ka Groening un kompānija sevi ir izsmēluši (pilnmetrāžas filma man gan patika, bet arī tā nebija nekas ūberkruts), situācijas jau ir totāli nodreijātas utt. Nav iespējams divdesmit gadus no vietas nezaudēt humora svaigumu, it īpaši ja tu darbojies ierobežotā gandrīz Ziepenes stila žanrā - ar fiksētiem personāžiem, fiksētu vidi. Šajā ziņā man patīk "The Office" un "The Extras" veidotāja Stīvena Mērčanta viedoklis, ka seriālam optimālais ilgums ir divi gadi (viņš kā ideālu piesauc "Fawlty Towers"), kas atļauj pateikt pietiekami daudz un vēl nekļūt apnicīgam, bet noturēties līmenī tādu laiku kā tas ir ar Simpsoniem - tas nav iespējams principā.

Reti kad kāds rokmūzikas albūms dod iespēju atstāstīt tā sižetu, bet šis ir tieši tas gadījums. Un tomēr es to neatstāstīšu, jo nekāds dižais šis sižets nav. Tas stāsta par kādu puisi vārdā Džimijs, kuram ne īpaši labi sokas dzīve, un kurā sadzīvo četras dažādas personības, bet neko vairāk es neteikšu.

Kā jau kaut kad nesen rakstīju, pagājušajā nedēļas nogalē tika mazliet runāts par to, cik daudz mūsu (2001.gada absolventu) laika kādreizējo skolotāju vēl ir Āgenskalna ģimnāzijā. Rezultātā radās vēlme apzināt pilnu mūsu kādreizējo skolotāju sarakstu. Atklājās, ka daudzi vārdi ir kaut kur laika gaitā pagaisuši. Šeit publicēju sarakstu ar skolotājiem, pie kuriem esmu savulaik mācījies, un daļai no viņiem (tiem, par kuriem zināju, vai tiem, par kuriem nebija slinkums noskaidrot) - tagadējā nodarbošanās. Ja tev ir kāda informācija, kādas man nav - you`re welcome papildināt. Priekšmetos, kur pastāvēja "alternatīvie" skolotāji (t.i. - bija dalījums grupās), esmu atzīmējis variantus. Kā pamata variantu visur izvēlējos tos skolotājus, pie kuriem mācījos es. Ģimnāzijai atzīmēju arī paralēlklases skolotājus. Jautājuma zīmes vietās, kur esmu aizmirsis skolotājam vārdu (given name), kā arī vietās, kur zinu, ka kaut kāds skolotājs bija, bet kā viņu sauca, neatceros. Noteikti ir arī vietas, kur esmu aizmirsis, ka tur bija vēl kāds skolotājs.

Pie Laacz raksta par Vikipēdijas talku radusies diskusija par tēmu, cik lielai ir jābūt brīvībai Vikipēdijā. Proti, vai šādā enciklopēdijā ir jāpieļauj rakstīšana par (strikti ņemot) nebūtiskām tēmām, rūpējoties par projekta atvērtību. Piemēram, vai es varu izveidot Vikipēdijā rakstu par manām nierēm vai milzīgu kalkulatoru, kas stāv uz mana galda darbā.

Vārds "barbars" - ar ko tas tev asociējas? Vai tev prātā ienāk augsti civilizēts un humāns cilvēks, kas ir ne tikai prasmīgs arodnieks, bet arī šo to jēdz no dabas un zinātnes? Vai arī tu iztēlojies zvērādā tērpušos mežoni, kas grauž kaulu?

"End of the Century" ir viens no visdīvainākajiem albūmiem rokmūzikas vēsturē, tur nevar būt divu domu. Tajā viena no pirmajām amerikāņu pankroka grupām (vai pareizāk grupa, kura būtu uzskatāma par pankroka "izgudrotāju") par producentu bija pieaicinājusi Filu Spektoru, kura "wall of sound" atpazīstamie aranžējumi caurvija megatonnas sešdesmito gadu saldās popmūzikas un kura galvenais triks bija aranžējumos iesaistīt iespējami vairāk dažādu mūzikas instrumentu. Kā Spektora maksimālisms varētu sadzīvot ar Ramones minimālismu? Kā Ramones vispār iedomājās, ka Spektors varētu būt viņiem piemērots producents? Nezinu. Bet tā sagadījās.

Reta situācija - vienā vakarā noskatījāmies divas filmas, turklāt divas romantiskas komēdijas. Nezinu, vai būtu godīgi, tās salīdzināt vienu ar otru kā Holivudas un Eiropas kino pretskatu. Kaut gan - kāpēc nē? Abas šīs filmas nekļuva par komerciāliem grāvējiem, abās bija pāris zināmas sejas un (izdomā trešo līdzību pats).