Kazhes pierakstu burtnīca

Lauras Vinogradovas īsromāns vai garstāsts "Upe", kurš saņēmis Eiropas Savienības balvu literatūrā, ir interesants piemērs prozai, kura ir vienlaikus ļoti spēcīga, emocionāli uzrunājoša lasāmviela un reizē - sižetiski šūta baltiem diegiem, ar kļūdām hronoloģijā un apšaubāmu grāmatas pasaules atbilstību realitātei.

Amerikāņu rakstnieks Mario Puzo ir galvenokārt zināms kā "Krusttēva" radītājs, turklāt Puzo piedalījās kā scenārists arī Frānsisa Forda Kopolas filmās, proti, viņš bija tieši iesaistīts kino darbā (runājot par pirmo filmu, nevis tās turpinājumiem), kurš daudzviet atzīts par visu laiku izcilāko.

Inga Tropa-Fišere teātra režijā turpina latviešu dižgaru darbu iestudēšanai. Apsazijas "Zalkša līgavai" (oriģinālā - "Zalša līgava") seko Rainis un "Ekspedīcija Jāzeps". Pārmērīgi nebiju centies noskaidrot, ko tieši no šī iestudējuma vajadzētu gaidīt, un jāatzīst, ka izrādes nosaukums vairāk lika gaidīt Raiņa teksta dekonstrukciju, kamēr realitātē tev tiek pasniegts gandrīz vai "tīrs" Rainis, neskaitot piedzīvojumu filmu manierē veidoto izrādes ievadu, kurā cilvēki ar lukturīšiem bedrē atrod Jēkabu (Jāzepa tēvu), kamēr turpinājumā būs tikai Raiņa dzejas, gurnauti, spieķi un jūdu simboli.

Šī ir kārtējā grāmata no tām, ko lasīju priekšā Esterei. Vispār jau tā ir otrā grāmata "Plastmasas huligānu" sērijā, bet pirmo izlasīt vēl nav izdevies. Proti, bija šāds mēģinājums, apmeklējot Nacionālo bibliotēku, taču tur bija pārāk interesanti, lai Estere varētu nosēdēt uz vietas visā grāmatas garumā, reāli izlasījām labi ja desmit procentus (un Āgenskalnā bibliotēkas, kurā grāmatas varētu ņemt uz mājām, šajā laikā vēl nebija). Taču vismaz kaut kādu ieskatu par "Previously on Plastmasas huligāni" ieguvuši bijām, līdz ar to "Draugs pazudis" nesākām lasīt gluži no nulles.

Tā galīgi nav, ka sportistu biogrāfiskas grāmatas gūtu mana iecienītākā literatūra (pēdējo reizi kaut ko līdzīgu lasīju pirms pieciem gadiem, kad iepazinu I Am Zlatan Ibrahimovic un arī toreiz aprakstu sāku ar vārdiem, ka šādas grāmatas lasu reti), taču Rubina grāmata interesanta šķita kaut vai tālab, ka nesen viņš piedalījās "Pa pāris kausiem" vodkāstā. Un te nu mēs esam.

Kad grupa DJ Krankenwagen izziņoja publisko mēģinājumā bārā Aleponija, man uzreiz bija skaidrs, ka turp došos, ar visu to, ka, protams, gribu tikt uz normālu viņu koncertu, nevis kaut kādu mēģinājumu. Mana līdzšinējā pieredze ar šo muzikālo apvienību bijusi gaužām bēdīga - pērn rudenī viņiem "Noasā" notika koncerts pēdējā vakarā pirms četru nedēļu mājsēdes, biju ļoti noskaņojies to apmeklēt, taču, ieradies uz AB dambja, atklāju, ka pārliecība, ka man ir biļete uz koncertu (tolaik visi pasākumi, ja nu gadījumā neatceries, bija ar stingru apmeklētāju skaita ierobežojumu), ir bijusi maldīga - es pirms dažām nedēļām biju tikai gandrīz nopircis biļeti, bet (laikam) problēmas ar internetbanku pašu pirkuma faktu darīja neeksistējošu. Tā nu es kādu minūti paklausījos no ārpuses, kā iekšā norit koncerts, un tad bēdīgs devos mājup.

Roselena Brauna nekādi nav 20. gadsimta otrās puses amerikāņu literatūras pīlārs, taču pēc ieielgušās ekskursijas literatūras klasikā (Dikensa darbos) izlēmu, ka var pievērsties arī mazāk nozīmīgai literatūrai, un tā pie izlasīšanas tika grāmatu plauktā atrastais romāns "Before and After". Grāmatas vāks jau liecina, ka šis romāns galvenokārt ir ievērojams savas ekranizācijas dēļ - pēc tā motīviem tapusi tāda pat nosaukuma filma, kuru režisēja Barbets Šrēders (režisors ar ļoti bagātīgu filmogrāfiju gan Eiropā, gan Holivudā, tomēr vienīgā viņa filma, ko esmu redzējis, ir "More", kuru skatījos tikai Pink Floyd mūzikas dēļ), bet galvenajās lomās tur ir Merila Strīpa un Laiems Nīsons.

Zanes Volkinšteines grāmata bērniem "Bīstamais dārziņš" uzrunāja ar premisu (lielā māsa sagatavo mazo brāli viņa pirmajai dienā dārziņā, stāstīdama par pati savu pieredzi šajā izglītības iestādē, pamatīgi šo to piefantazējot), kā arī ar Zanes Zlemešas ilustrācijām. Kā jau pieklājas apgādā "Liels un mazs" izdotai grāmatai, "Bīstamais dārziņš" ir acīm ļoti tīmams izdevums, kuru var gana labi šķirstīt arī ārpus paša lasīšanas procesa. Diemžēl jāatzīst, ka tieši teksta kvalitatīvās īpašības mani tik ļoti nepārliecināja. Vienlaikus labā ziņa - Esterei grāmata patika, un viņa jau ir primārā mērķauditorija.

Valtera Sīļa jaunākā izrāde "Komūna" man rosināja droši vien principiālu jautājumu: kā šobrīd skatīties izrādes, kuras pilnīgi noteikti nepievēršas svarīgākajiem jautājumiem? Protams, par jebko tu vari teikt, ka tā ir atslodze no realitātes šausmām, vai tā būtu izklaide vai sports, literatūra vai kino, bet kaut kā tieši teātra gadījumā man ir grūti abstrahēties no jautājuma: "Kāds ir šī darba vēstījums kara laikā?" Un par "Komūnu" nudien mana atbilde ir: tā nestāsta par jautājumiem, kuri mani uztrauc šobrīd un tagad.

Ar romānu "Grūtie laiki" noslēdzās mana ekskursija Čārlza Dikensa literārā mantojuma pasaulē. 2022. gada realitātē man gan neizbēgami nākas teikt, ka Dikenss savā grāmatā neapraksta sevišķi grūtus laikus, bet visai parastus - ne tev vājprātīgas karadarbības, ne miljoniem cilvēku, kas dodas bēgļu gaitās, ne mediju propagandas, ka genocīds ir kaut kas svētīgs un Dievam tīkams.