Vēlme apmeklēt kādu koncertu ārzemēs man neuznāk sevišķi bieži, bet kaut kā sagadījās, ka izlēmu Berlīnē paša acīm skatīt vienu no manām vidusskolas gadu iecienītākajām grupām - vācu šlāgerpanka kolektīvu "Die Toten Hosen", kas šogad svin savu četrdesmito dzimšanas dienu. Protams, runājot par vācu mūziku, izpildītāja raksturošanā vārdu "šlāger" var arī izlaist, jo tas jau ir pašsaprotami - lielākoties jebkas, ko vācieši spēlē, savā būtībā ir šlāgeris, tas var būt dažādi ietērpts, bet lietas būtību tas nemaina (ok, varbūt ar izņēmumu uz krautroku, jo "Can" vai "Amon Düül II" mūzikā šlāgera elementus ir tiešām grūti atrast). Bet tas jau nav iemesls kādu grupu nemīlēt, ka tā spēlē šlāgeri, vai ne? (apraksts top novēloti jo, tā sanāca)

Ernesta Hemingveja memuāru grāmata “Pārvietojami svētki” tika izdota jau pēc autora nāves, proti, 1964. gadā. Pats Hemingvejs to gan patiešām, šķiet, bija paredzējis publicēt, kā nekā viņš pie šī teksta bija strādājis pēc tam, kad 1956. gadā bija to atradis pirms teju trīsdesmit gadiem Parīzē atstātā koferī. Līdz ar to šajos memuāros lasītāji reizē iepazīst jaunu un ne tik jaunu Hemingveju, jo ik pa brīdim tekstā līdzās jaunatnīgajam autoram ieskanās pesimistiska daudz vecāka autora balss.

Sākotnējais plāns Ukuleles koncertam bija tāds, ka es būšu vienīgais mūsu ģimenes pārstāvis, kurš to neapmeklēs - biļetes bija nopirktas abiem bērniem un Marinai. Taču sanāca, ka tieši pirms koncerta Jurģis nelāgi saslima, Marina palika ar viņu Rīgā, bet uz Cēsīm aizbraucu es ar Esteri. Patiesībā jau Estere ir tuvu "Ukuleles" materiāla augšējam vecuma slieksnim, kamēr es prognozējami nemaz neesmu Ukuleles mērķauditorija. Gadījumā, ja arī tu neesi un tev nav ne mazākās nojautas, par ko ir tirgus, tad, lūk, skaidrojums: "Ukulele" ir muzikāls raidījums pašiem mazākajiem TV skatītājiem, kas tapis kā loģisks atvasinājums no "Tutas lietām" (kas arī ir raidījums maziem TV skatītājiem) ar mērķi mazliet paplašināt savu skatītāju auditoriju (būtisks faktors, ka "Tutas lietas" pamazām aug līdzās saviem skatītājiem un vēlāku sezonu raidījumi ir jau paredzēti drusku lielākiem bērniem). Un, ja jau pat "Tutas lietām" notiek koncerti, tikai loģiski, ka arī "Ukulele" ir tagad tikusi uz skatuves.

Turpinu tīrīt plauktus no grāmatām, kuras diez vai man būs noderīgas nākotnē, bet varbūt var kādu saistošu domu dot jau tagad (pirms tās nonāk kaut kur citur un man pārstāj būt aktuālas). Tā nu izlasīju vēl vienu grāmatu par reklāmu - Džuditas Viljamsones darbu "Reklāmu atšifrēšana", kas uz reklāmas industriju raugās no pavisam cita skatu punkta nekā nupat lasītā Deivida Ogilvija grāmata - proti, šī nav grāmata par to, kā taisīt efektīvu reklāmu, bet par to, kā interpretēt reklāmu.

Bija laiki, kad es uzskatīju Džonu Klīzu par smieklīgāko cilvēku uz planētas. Katrā ziņā - par smieklīgāko no Monty Python dalībniekiem. Nu, vai vismaz par otro smieklīgāko aiz Erika Aidla. Kļūstot vecākam, manas Python prioritātes, protams, mainījās, un nu jau ilgus gadus Maiklu Peilinu lieku augstāk par Klīzu (turklāt Peilins daudz retāk kā Klīzs iesaistījies visādos sūdīgos komercprojektos), taču apstākļos, kad Klīzs 2019. gada novembrī izziņoja turneju, kurā iekļāva arī Rīgu, skaidrs, ka es nevarēju laist garām iespēju pats savām acīm skatīt vīru, kurš reiz vadījis Muļķīgo gaitu ministriju, iegādājies gandrīz dzīvu papagaili un vēl arī vadījis vienu no sliktākajām viesnīcām Anglijā.

Deivids Ogilvijs bija viens no divdesmitā gadsimta reklāmas pasaules pīlāriem, ilggadīgs aģentūras Ogilvy & Mather (pēdējos gados, jau pēc viņa nāves, tās nosaukumā ir tikai Ogilvija vārds) vadītājs, uzrakstījis arī dažas grāmatas par reklāmas pasauli. Vienu no tām - "Ogilvijs par reklāmu" - tagad esmu izlasījis.

Sen neesmu dokumentējis ikdienu. Iespējams, reizēm vajadzētu, lai pēcāk varētu atskatīties, kāda bija (vairāk vai mazāk) normāla nedēļas nogale 2022. gada agrā rudenī.

Pastaigājoties pā Āgenskalnu, ieraudzījām, ka Baltās nakts ietvaros tepat netālu no mums, Jaunatnes dārzā, notiks izrāde/instalācija "Branda māja". Tā kā nekādu vērtīgāku plānu vakaram nebija, izlēmām, ka vispirms uz to došos es, pēc tam Marina. Ko tieši no šāda pasākuma sagaidīt, skaidrs nebija, bet apraksts šķita gana intriģējošs, lai varētu tam kādu laiciņu veltīt.

Nesen Mākslas muzejā skatītā Ausekļa Baušķenieka darbu izstāde mani mudināja kārtīgāk iepazīties ar vecāku mājās atrodamo vērienīgo viņa darbu albumu, kas papildināts ar dažādiem tekstiem par Baušķenieka dzīvi un darbību. Albums izdots dažus gadus pēc paša Ausekļa Baušķenieka nāves, bet vēl laikā, kad dzīva bija viņa sieva Ņina, kuras atmiņas te bagātīgi sastopamas.

Magdalēnas Tulli grāmatu "Polonēze sarkanā" man neceļas roka saukt par romānu, kā tā dēvēta uz grāmatas aizmugurējā vāka. Goodreads to dēvē par noveli, kas šķiet vēl vairāk nevietā. Tad jau drīzāk tā ir poēma prozā vai arī, ja tomēr gribi iesaistīt vārdu "novele", tad tas būtu noveļu sacepums - jo šajā apjomā itin nelielajā darbā tiešām varētu teikt, ka ir ietilpināta vesela virkne ar novelēm, taču tās nepastāv viena no otras neatkarīgi, bet ir salipušas kopā un ne vienmēr ir skaidrs, kur kādai no tām ir galva un kur citai aste.