Kazhes pierakstu burtnīca

Ceturto gadu pēc kārtas augusta sākumā devāmies uz Valmieru, lai apmeklētu Valmieras vasaras teātra festivālu. Šis bija pirmais gads, kurā arī mūsu jaunā paaudze tika pie kādas izrādes noskatīšanās, un šī izrāde bija tieši Hamoka komūna. Jāatzīst gan, ka šogad arī diži daudz variantu, kurp vest bērnus festivālā nebija - VVTF pārmaiņus ir gadi, kad vairāk izrāžu ir vairāk domātas bērnie, un gadi, kad vairāk domā par pieaugušajiem. Šis nebija bērnu gads, bet vienlaikus - viņiem jau uzreiz arī nevajag sākt ar četrām izrādēm vienā nedēļas nogalē, iesim šo ceļu pamazām un prātīgi. Protams, ar labu gribēšanu bērnus varēja aizvest arī uz citām izrādēm, taču "Hamoka komūna" patiešām bija viņiem domāta.

Viesojoties Čehijā, šķita prātīgi apgādāties ar kādu vietējo literatūru, un viens no tiem autoriem, kuru kādu grāmatu bija motivācija nopirkt, bija Bohumils Hrabals. Šis vīrs tiek uzskatīts par vienu no čehu divdesmitā gadsimta dižgariem, lai arī lielu daļu savas rakstnieka karjeras viņš bija vai nu aizliegts vai vismaz nevēlams, kas Čehoslovākijā pēc Prāgas pavasara apspiešanas ar padomju tankiem nebija nekāds brīnums.

Mūsdienās, izdzirdot vārdu Rainis, vairumam latviešu šis vārds galvenokārt ies kopā ar vārdu Dzejnieks. Iespējams, dažs labs vēl iedomāsies par politiķi, kāds īpaši skolā Raini mīlēt iemācījies indivīds pat atcerēsies, ka Rainis bija arī laikraksta redaktors, kamēr dumpinieciskāk noskaņots piesauks vārdu Revolucionārs. Un tikai retais nojauš, ka savos ziedu laikos Rainis plašās aprindās bija zināms pilnīgi citu iemeslu dēļ.

Irēna Douskovas romāns “Oņegins bija ruskijs” ir lielisks uzskates materiāls tam, kāds sapnis bija dzīve padomijas regulētajā sociālismā arī tajās zemēs, kuras nebija PSRS sastāvā, bet tikai tās ietekmes sfērā. Patiesībā tā ir otrā daļa triloģijai, kuru uzsāka autores populārākais darbs - “Hrdý Budžes”, taču man Prāgā sanā nopirkt tieši otro daļu, bet itin labi var iztikt bez priekšzināšanām, lai šo lasītu kā patstāvīgu vienumu.

Pēc lielās pauzes start “Never Let Me Go” un “The Buried Giant” Išiguro ir atgriezies pie vairāk vai mazāk savas tradicionālās pieejas jaunam romānam veltīt aptuveni pieus Gadus. Savā jaunākajā romānā “Klāra un Saule” viņš zināmā mērā atgriežas līdzīgā pasaulē kā “Never Le Me Go”, taču varbūt drusku mazāk depresīvā. Lai gan vienlaikus - īsti pat tev kā lasītājam nav iespējas pārliecināties, vai gadījumā tā tomēr nav tā pati pasaule, tikai šajā reizē tu redzi mazliet citu tās nostūri.

Olgu Tokarčuku es iepazinu caur viņas slavenāko darbu “Lidojumi”, bet nesenā vizītē Polijā paķēru arī mazāk leģendāru viņas darbu - “Vadi savu arklu pār mirušo kauliem” (vai kā nu to pareizāk iztulkot latviski). Uzreiz varu teikt, ka šis darbs ir pilnīgi citāds kā “Lidojumi” - daudz vienkāršāks, ar vairāk vai mazāk lineāru vēstījumu, turklāt vēl daļēji ieturēts detektīvmistērijas žanrā.

Pirmās dienas mērķis mūsu braucienā bija pieticīgs - Augustova Polijā. Vecajos laikos tā varētu būt pilsēta, kuru sasniegt, izbraucot no Rīgas piektdienas vakarā, taču bērni tik pamatīgai nīkšanai mašīnā nav gatavi (un patiesībā arī es nemaz tik ļoti to neizbaudu). Pozitīvi, ka braucienos Centrāleiropas virzienā vismaz mūsu gadījumā var iztikt bez stundas mocīšanās cauri Rīgai, uz Via Baltica no mūspuses tiek ātri un, ja vien nav sastrēgumu posmā līdz Baložiem (šoreiz mazliet bija, ceļu remontu dēļ), tad drīz vien jau jūti, ka brauciens patiešām ir sācies.

Kāds laiciņš bija pagājis, kopš pēdējo reizi bijām kārtīgākā izbraucienā pa Eiropu. Pērn gan bija garāks atvaļinājums vasarā (četras nedēļas!), kura ietvaros itin labi izbraukājām Igauniju, taču Igaunija - tas tomēr ir ļoti tuvu, un braucienu līdz Narvai saukt par eirotripu šķiet nenopietni. Šovasar tikām tādi ieplānoti veseli divi, abi ar muzikāla baudījuma elementu, un te nu būs stāstījums par pirmo no tiem.

No visiem ārzemju māksliniekiem Gogol Bordello šobrīd man sanāk visvairāk dzīvajā skatītais - viņu uzstāšanās Palladiumā 2022. gada jūnijā kļuva jau par ceturto reizi, kad dzīvajā skatīju šo kolektīvu, tai skaitā - trešā reize tieši šajā konkrētajā vietā. Rīgā Bordello ierodas reizi viena Pasaules kausa cikla laikā - proti, ik pēc četriem gadiem. Tiesa, šis koncerts bija būtiski citāds nekā visi iepriekšējie, un par to Hicam un viņa ansamblim - visu cieņu.

Mazliet šokējoši, bet izrādās, ka es patiesībā vienreiz jau brāļu de Gonkūru slavenāko darbu - romānu "Žerminija Lasertē" biju lasījis. Tiesa, tas bija tik sen, ka gandrīz vairs nav taisnība (proti, pirms piecpadsmit gadiem) un tolaik - latviešu valodā. Pat šīs grāmatas lasīšanas fakts man nebija palicis atmiņā, kur nu vēl tās sižets, līdz ar to šajā reizē varu teikt, ka lasīju grāmatu pilnīgi no nulles (šajā reizē līdz ar to nevaru teikt, ka lasot grāmatu franciski man palīdzēja kādas priekšzināšanas par konkrēto darbu).