Nupat sapratu, ka manā apziņā bija apvienojošies divi savstarpēji ne gluži saistīti sākumskolniekiem paredzēti darbi bērniem - Luīzes Pastores "Mākslas detektīvu" grāmatas un TV raidījums "Mazā Mula lielajā mākslas pasaulē". Un nav jau brīnums - abos darbos ir rudmataina meitene, kas risina noslēpumus, kas saistīti ar Latvijas izcilāko mākslinieku darbiem. Man nav līdz galam skaidrs, kurš radās pirmais - Mākslas detektīvu Poga vai Mazā Mula. Vienlaikus, kurš no šiem diviem lai arī nebūtu nācis pirmais, tas ir diezgan tipiski jebkurai jomai Latvijā, ka jebkuram oriģinālrisinājumam komplektā nāk kāds pārītis pakaļdarinājumu. Pēc tam gan nav svarīgi, kurš bijis pirmais: "Brum brum" vai "Dip dap" riteņi, kurš no kafijas kioskiem pie Vērmaņdārza, Printful vai Printify (šajā reizē gan tiešām abiem ir atradies gana vietas tirgū), kvalitātes sacensībā ne vienmēr uzvar tas, kurš bijis pirmais, vairāk te runa par to, ka jau tāpat mazajā tirgū allaž jebkuram labam risinājumam parādās kloni. Vispār gan laikam tā nav tikai Latvijas problēma - "Bolt" pret "Wolt", šķiet, ka nav Latvijā radusies neskaidrība.

ūtu liels pārspīlējums mani nosaukt par gangsterfilmu cienītāju - tā nebūt nav, ka es šim kino žanram jebkad būtu veltījis pastiprinātu uzmanību, ne velti es pat Kopolas "Krusttēvam" esmu redzējis tik vien kā pirmo daļu. Un tomēr nākas atzīt, ka brāļu Koenu "Millera krustceles" ir viena sasodīti baudāma filma.

Par Aivara Ozoliņa ievērojamāko literāro veikumu - grāmatu "Dukts" - rakstīt ir reizē ļoti viegli un ļoti sarežģīti. Viegli - jo ko tu lai tu par to nepateiktu, tu īsti neko nebūsi pateicis par Duktu. Grūti - tā paša iemesla dēļ.

Pats esmu pārsteigts, kā tas sanāca, ka pāris no agrīnajām brāļu Koenu filmām bija izkritušas cauri manam filmu skatīšanās sietam tajos laikos, kad kino patērēju milzīgos daudzumos. Tai skaitā pati pirmā brāļu uzņemtā filma "Tikai asinis". Viņu pilnmetrāžas debijā var redzēt itin daudz ko no tā, kas raksturojis brāļu daiļradi arī turpmākajos nu jau teju četrdesmit gados. Scenāriju viņi rakstījuši kopā, kā režisors skaitās Džoels Koens, kamēr viņa brālis Ītans ir producenta lomā. Un jau šajā filmā parādās Koenu liktenīgā aktrise Frānsisa Makdormanda. Tas gan laikam nav sevišķi sensacionāli, jo kopš tā paša 1984. gada, kad tapa "Blood Simple" Frānsisa ir precējusies ar Ītanu Koenu.

Bija laiki, kad katra jauna Tima Bērtona filma bija notikums. Arī "Mars Attacks!". Šī filma gan bija pirmais piemērs, kas apliecināja - arī Bērtons var uztaisīt kaku. Un ko gan citu, ja ne šo kaku lai es izvēlētos skatīties kā vienu no pirmajām filmām pēc grāmatas "Planēta neHolivuda" izlasīšanas?

Pētera Pūrīša vārds man līdz šim saistījās ar divām lietām: Twitteri un Pēdējo partiju. Ja par pirmo jautājumu nav, tad par otro droši vien tikai retais atcerās, ka bija tāds savdabīgs veidojums pirms mazliet vairāk nekā desmit gadiem, kuru savā būtībā jau arī bija Twitter partija, līdz ar to viss saskan ar pirmo faktu par Pūrīti. Tolaik PP (Pēdējā partija, nevis Pēteris Pūrītis) kā savu ministru prezidenta amata kandidātu pieteica Laimes lāci un lielā mērā izcēla absurdu Latvijā. Vēl kāda kolorīta detaļa - vismaz sākotnēji Pēdējās partijas viens no vadošajiem dalībniekiem bija dziesminieks Ansis Ataols Bērziņš, kurš vēlāk kļuva nosacīti slavens kā "moceklis" sev par tizlumu piešķirtā kriminālsoda iesaistīšanās Saiemas grautiņos dēļ. Taču šī grāmata vismaz tiešā veidā nav par to, lai gan - kaut kāda saistība tam visam ir atrodama.

Lidoju es mierīgi uz Rīgu no Budapeštas, un ieraudzīju sievietei otrpus ejai rokās grāmatu “Planēta neHolivuda”. Tā mani ieintriģēja, apskatījos, ka šis Ditas Rietumas darbs izdots pirms teju divdesmit gadiem, proti, diez vai to vajadzētu meklēt grāmatnīcās, bet bibliotēkās gan. Un tā nu ar Esteri aizbraucu uz Āgenskalna bibliotēku un tiku pie šīs grāmatas.

Tā vien šķiet, ka Kaurismeki filmas es galvenokārt skatos Ditas Rietumas grāmatu iespaidā. Iepriekšējā manā sarakstā bija “I Hired a Contract Killer” pirms nieka astoņiem gadiem, bet šoreiz pienākusi kārta stāstam par to, kā Ļeņingradas kovboji devās uz Ameriku. Vispār ar Leningrad Cowboys un, iespējams, arī šo filmu esmu bijis pazīstams jau iepriekš, lai gan man pat nav skaidrs, kā un kad notikusi mūsu pirmā pazīšanās (un diez vai tas ir svarīgi).

Ieraugot šo grāmatu bibliotēkā, Esterei bija bažas, vai Jura Zvirgzdiņa grāmata “Tobiass un neparastais ciemiņš” nebūs pārāk baisa (jāatzīst, ka Esteres izpratne par to, kas ir un kas nav baiss, ir ļoti īpatnēja. Tomēr pārliecināju, ka nekā “bailīga” tur nebūs, un tad nu dažos vakaros šo grāmatu izlasījām.

Dienu pirms Saeimas vēlēšanām aizgāju uz rasola “Vēlēšanām”. Izrādes nosaukums gan, kā vērts ievērot, ir “Vēlēšanās”, nevis “Vēlēšanas”, bet precīzi saprast, vai tas nozīmē, ka esmu ieradies vēlēšanās, vai arī, ka notiek vēlēšanās, lai kaut kas izpildītos, man nav lemts (un patiesībā - atšķirība ir tieši tik nebūtiska, ka es būtu varējis par šo pat nesākt domāt). Izrāde primāri paredzēta izrādīšanai Latvijas skolās, kur vecāko klašu audzēkņiem uzskatāmā veidā argumentēt to, kālab dalība vēlēšanās ir nozīmīga (turklāt, izdarot to bez pašai skolai raksturīgā sausuma un liekas moralizēšanas), bet 30. septembra vakarā pirmo un, kā solīts, pēdējo reizi to bija iespējams redzēt arī cilvēkiem, kuriem skolas solu deldēšana ir jau tālā pagātnē.