Kazhes pierakstu burtnīca

Magdalēnas Tulli grāmatu "Polonēze sarkanā" man neceļas roka saukt par romānu, kā tā dēvēta uz grāmatas aizmugurējā vāka. Goodreads to dēvē par noveli, kas šķiet vēl vairāk nevietā. Tad jau drīzāk tā ir poēma prozā vai arī, ja tomēr gribi iesaistīt vārdu "novele", tad tas būtu noveļu sacepums - jo šajā apjomā itin nelielajā darbā tiešām varētu teikt, ka ir ietilpināta vesela virkne ar novelēm, taču tās nepastāv viena no otras neatkarīgi, bet ir salipušas kopā un ne vienmēr ir skaidrs, kur kādai no tām ir galva un kur citai aste.

Jau piekto gadu pēc kārtas organizēju (ja to šādi būtu nepieciešams saukt) Neoficiālo Latvijas riteņbraucēju Vienības braucienu - proti, augusta pēdējā nedēļas nogalē tie, kam bija šāda vēlme, varēja izbraukt maršrutu vismaz 50 kilometru garumā, kuram vajadzēja noslēgties Rīgā. Slinkums katru gadu atstāstīt to, kāda ir šī pasākuma būtība, tālab to nedarīšu. Ļoti ceru, ka nākamgad man būs iedevsma jau savlaicīgāk izziņot šo pasākumu, to aktīvāk reklamēt un piešķirt tam jaunu dzīvību (šogad dalībnieku skaits, šķiet, bija starp 15 un 20, kas ir tālu no diviem pirmajiem gadiem, kad aktivitāte bija būtiski augstāka). Kā parasti, vairāk par to, kā gāja man pašam, kur braucu, ko redzēju, kādi secinājumi.

Domājot par izrādi "Rinda", manī raisījās pārdomas - cik tad bieži man pašam gadās stāvēt rindā? Kā cilvēks, kurš lai arī (relatīvi) agrā bērnībā, bet ir piedzīvojis padomju realitāti, kur rindas bija neizbēgamība, savā pieaugušajā dzīvē parasti no tām cenšos izvairīties. Lidostās cenšos rindā nestāvēt, kamēr bija ierobežojumi veikalu apmeklētāju skaita ziņā, negāju uz veikaliem. Nevaru sevi iztēloties stāvam rindā pēc kāda jauna gadžeta. Ja var kaut kur pierakstīties elektroniski uz konkrētu laiku, lai nebūtu jāstāv fiziskā rindā, vienmēr tā darīšanu. Arī no muzejiem ar garām rindām parasti izvairos. Tomēr viena vājība man ir - ja ir jāstāv rindā uz futbola stadionu, tad stāvu rindā un nekurnu. Ok, patiesībā kurnu gan par sliktu organizāciju un ka ar šādu apmeklētāju daudzumu jau nu vajadzētu varēt tikt galā, bet lietas būtību tas nemaina - arī es mēdzu stāvēt rindās.

Nākamajā dienā pēc "Citu dziesmu svētku" apmeklēšanas es uzzināju, ka šis pasākums patiesībā bija raisījis ļoti pretrunīgas atsauksmes vēl pirms savas notikšanas. Proti, kā izrādās, vārdu savienojums "dziesmu svētki" ir kaut kas tik svēts un neaizskarams, ka ir neiedomājami, ka tas tiktu attiecināts uz pasākumu, kurš kanonam nu nekādi neatbilst. Nejūtos tiesīgs vērtēt, kā ir un kā nav pareizi, no savas puses varu teikt, ka man pat prātā nebija ienācis, ka kāds šo priekšnesumu būtu varējis uztvert kā mērķi piesmiet vai nolaupīt dziesmu svētku jēdzienu. Bet ko nu es saprotu.

Rītu tradicionāli sāku ar skrējienu. Zināmā mērā tas jau ir tik tradicionāli, ka man pašam sāk šķist bezjēdzīgi par to ziņot, bet - precizitāte pirmajā vietā. Šī konkrētā skrējiena atmiņā paliekošākais elements bija tāds, ka saņēmos aizskriet līdz Ostravas centram, kas bija teju piecu kilometu attālumā - tīri ķeksīša pēc, ka tas ir izdarīts. Un tad nu tas tika izdarīts. Neko daudz gan tur neuzturējos, aizskrēju līdz nosacītajam centrālajam laukumam un tad atpakaļ, tiesa, pa citu - daudz mazāk urbānu ceļu kā turp. Atceļā arī bija viens izteikts “Nebūs!” tipa moments. Proti, skrēju pa taku jau gandrīz Landek park teritorijā, kartē ieraudzīju, ka nākamā līmeņa takas malā ir skatu tornis. Apskatījos uz kalnu, kurā jāskrien, un izlēmu: nē!

Ko tev izsaka pilsētas vārds Jīhlava? Laikam vienīgais, ko es varētu pateikt (un arī to - ne uzreiz), Jīhlavas futbola klubā “Vysočina” sastāvā visai sekmīgas divas sezonas aizvadīja Latvijas uzbrucējs Dāvis Ikaunieks. Tiesa, Visočina galīgi nav viens no slavenākajiem čehu klubiem, lielākoties tas spēlējusi pēc spēka otrajā Čehijas līgā, nekad nav tikusi eirokausos. Tas laikam arī viss - neko iespaidīgi, vai ne? Ja vēl ļoti painteresējas, var uzzināt, ka Jīhlavā kādu laiku dzīvojis komponists Gustavs Mālers, bet tas laikam tiešām būs viss, ko par pilsētu varētu zināt cilvēks no malas.

Nebiju lasījis nevienu grāmatu krieviski kopš šī gada februāra, un arī tagad man bija diezgan grūti saņemties kaut ko lasīt šajā valodā. Vienlaikus Boriss Akuņins ir viens no tiem krievu literātiem, par kuriem nav šaubu, kurā pusē viņi ir. Ne velti viņš putinzemi pameta 2014. gadā, un arī tagad galīgi neslēpj savu viedokli par to, ar ko nodarbojas viņa dzimtene. Jāatzīst, ka man pat šobrīd nav skaidrs - cik daudz vispār ir tādu krievu rakstnieku, kuru darbi man šķiet pieņemami. No dzīvajiem un man zināmajiem laikam vēl tikai Vladimirs Sorokins, Ludmila Uļicka un Viktors Šenderovičs atbilst šim kritērijam.

Rītu sāku ar nelielu tuvējās apkārtnes iepazīšanu skrējiena veidā. Neko sevišķi ievērības cienīgu gan neredzēju, un neko citu tādos pāķos kā Kalnu Kazenē arī gaidīt nevarēja. Vai pareizāk - savā ziņā es biju vienā ievērojamā vietā, tikai tajā brīdī vēl nenojautu, ka šī vieta mums kļūs ievērojama - proti, apmeklēju metro staciju Černy Most (Melnais tilts). Par tās nozīmi - mazliet vēlāk šajā pašā tekstā. Vēl noskrēju gar pāris ūdenstilpēm, no kurām viena izskatījās potenciāli piemērota peldēšanai, otra - absolūti nē, kā arī apmeklēju Kazenes parku. Tad, protams, atkal uz kempingu, dušā un - kārtīga ģimeniska diena.

No kempinga devāmies taisnā ceļā uz Lodzu, turklāt šajā reizē apņēmāmies neparkoties lielveikalā, bet doties apskatīt pilsētu, turpat arī ieēst brokastis. Uzgājām tīri jauku cukierņu, kurā nobaudījām dzērienus un kūciņas. Taču iet tālāk izrādījās problemātiski, jo Estere pavēstīja, ka viņai vajag uz tualeti, bet kafejnīcā tādas nebija. Ko šādā situācijā labākais darīt? Protams, aiziet uz kādu muzeju. Tas, šķiet, nebija sevišķi mērķtiecīgi, ka aizgājām uz Dabas muzeju, bet - kālab nē?

Reizēm gadās tādi pasākumi, kuros ierodoties, tu ātri saproti, ka tie nav domāti tev, bet gan tikai iniciētajiem. Pirms teju divdesmit gadiem biju šādā pasākumā iniciētajiem - Septītās dienas adventistu kāzās. Ir gadījies būt arī koncertos, kur šaubu nav - es neesmu mērķauditorija. Izrādie "Tuvie tālie" izrādījās mazliet uz šo pusi. Nē, nebija tik viss tik traki, bet mani ne mirkli nepameta sajūta, ka šis iestudējums, izrāde un/vai performance man daudz labāk patiktu, ja man būtu vairāk informācijas. Piemēram, ja es personīgi pazītu kādus no tajā iesaistītajiem cilvēkiem - sajūta vismaz bija tāda, ka itin liela publikas daļa bija ar Kirilu Ēci, Gerdu Lapošku un pārējiem iesaistītajiem māksliniekiem daudz tuvākās attiecībās nekā "esmu viņus redzējis uz skatuves".