Kazhes pierakstu burtnīca

Andrusa Kivirehka daiļrade nenoliedzami ir plaša un daudzšķautnaina, bet pilnīgi noteikti viens no tiem virzieniem, kurā viņš ir rakstījis salīdzinoši daudz, tā ir variācija par igauņu mitoloģiju (tam lielākā vai mazākā mērā atbilst, piemēram, romāns "Zilais, ragainais dzīvnieks" un filma "November"). "Vīrs, kas zinājā čūskuvārdus" patiesībā ir jau gana sen klajā nākusi grāmata, kas turklāt vismaz divreiz iestudēta Latvijas teātros, pēdējo - pavisam nesen Nacionālajā, taču izrādei nebija ilgs mūžs un tā jau ir ārā no aprites.

Kas tas īsti bija, ko es izlasīju? Šāds jautājums šķiet neizbēgams, kad esi pieveicis Artūra Snipa stāstu krājumu "Stāsti laika logos". Iespējams, lai viss kļūtu, ja ne gluži skaidrs, tad vismaz mazāk neskaidrs, mazliet jāpastāsta par to, kas tāds īsti bija Artūrs Snips un ar ko viņš bija ievērojams.

Visai trūcīgo koncertdzīves ziņā 2022. gadu noslēdzu (domājams, diez vai vēl uz kaut ko aiziešu, lai gan izslēgt to, protams, nevar) ar grupa JUUK koncertu "Aleponijā". Apliecinājums tam, kā nāk vecums, ir tajā, ka par šo koncertu biju uzzinājis tās pašas dienas rītā, klausoties Radio "Klasika". Nezinu gan, par kura vecumu tas liecina vairāk - manējo (ka klausos Klasiku) vai Šubrovska (ka par viņu Klasikā ziņo). Kā lai arī nebūtu, varu būt tikai pateicīgs tam, ka šis paziņojums par koncerta norisi sasniedza manas ausis, jo - bija nudien labi!

Iepriekšējā grāmata, ko mēģināju lasīt, kļuva par to ļoti reto gadījumu, kad es padodos grāmatas lasīšanā un atzīstu - nē, es neesmu gatavs tajā investēt nepieciešamo laika daudzumu (Zigumnda Freida "Sapņu interpretācija"), līdz ar to kā nākamo izvēlējos kaut ko gana drošu, ka vismaz ar tā pieveikšanu līdz galam sarežģījumiem nevajadzētu rasties. Tā nu es nonācu pie Paula Bankovska stāstu krājuma "Zvēru zvaigznājs". Vispār jāatzīst, ka lai arī neesmu sevī līdz šim atradis pārmērīgu sajūsmu Bankovska daiļradē, droši vien varētu saņemties un visas viņa publicētās grāmatas izlasīt (diemžēl, jaunas priekšlaicīgi mirušais autors vairs neradīs), un jā, te nu es esmu "Zvēru zvaigznājā".

Kad pirku biļeti uz politiski erotisko kabarē "Bez morāles. Ar lellēm", es neesmu drošs, ko tieši es sagaidīju no šīs Leļļu teātra izrādes. Droši varu teikt - izrādi pieaugušajiem un izrādi ar lellēm. Šogad bija plāns apmeklēt lielāku skaitu teātru kā dažus iepriekšējos gadus, un tā kā uz "Kiosku" ar Esteri Leļļu teātrī aizgāja Marina, tad sev izvēlējos kaut ko, kā man šķita - no šerpā gala. Iespējams, man vajadzēja rūpīgāk izlasīt aprakstu un noskaidrot, cik tieši šis kabarē būs muzikāls un ka tajā daudz skanēs apdarinātas latviešu estrādes dziesmas. Proti, ja es arī īsti nezināju, ko tieši es gaidīju no šī iestudējuma, es noteikti negaidīju to, ko tas sniedza.

Paula Bankovska romāns "18" ir viens no darbiem, kas tapuši sērijas "Mēs. Latvija. XX gadsimts" ietvaros, gatavojoties Latvijas simtgadei. Man visai interesanti sanāca ar kontekstu tā lasīšanai - "18" es pievērsos kā nākamajam darbam pēc Īvandes Kaijas "Iedzimtā grēka", kurš rakstīts un risinās Pirmā pasaules kara priekšvakarā, kamēr "18" vēsta jau par notikumiem šī kara laikā. Atšķirība gan, protams, ir tajā, ka Īvande Kaija rakstīja par savu laiku, kamēr Bankovskis - par teju 100 gadus senu pagātni. Un, kā jau to varētu gaidīt - Bankovska tekstā mēs atgriežamies pie 700 verdzības gadiem un latviešiem, kuriem nekas šai zemē nepieder. Tiesa, ar tādu īpatnību, ka pagātnes stāsta galvenais varonis ir labi izglītots un viņa vecāki pārvalda muižu.

Īvandes Kaijas ievērojamākais literārais veikums "Iedzimtais grēks" ir reizē izcils un ne visai labs romāns. Tas sagrāva virkni manu stereotipu, daudzkārt pārsteidza, rosināja uz pārdomām un visādi citādi varu teikt - šī grāmata man paliks spilgtā atmiņā. Vienlaikus tā literārās kvalitātes labākajā gadījumā var raksturot kā nevienmērīgas.

Būtu pārspīlēti teikt, ka es daudz līdz šim zināju par rakstnieci Īvandi Kaiju. Faktiski - vien to, ka tāda bijusi. Nojaušu, ka viņas daiļrade nevienos laikos nav bijusi obligātajā literatūras programmā skolās, viņas pašas dzīves laikā autore (īstajā vārdā Antonija Lūkina) dēvēta par lubu literatūras rakstnieci, kuras darbi vēl turklāt ir netikumīgi, un par to, ka mūsdienās būtu notikusi būtiska viņas darbu reabilitācija, es arī nebūtu īsti pārliecināts. Taču mani ieintriģēja, kādu darbu no viņas biogrāfijas varētu būt izveidojusi Inga Gaile, kura droši vien būtu visloģiskākā no mūsdienu latviešu literātēm, kas varētu pievērsties Īvandes Kaijas stāstam.

Kvadrifrona trupas jaunākais iestudējums "Pisties vai dzīvot" man kādu laiku raisīja pārdomas - gribu es to redzēt vai nē. Lai arī es lieliski apzinos, ka tēma "prostatas vēzis" ir viena no tām, par ko man kā 1983. gada izlaiduma vīrietim klātos domāt vairāk nekā to esmu darījis līdz šim, tas automātiski nenozīmē, ka es par to vēlos domāt un vēl jo vairāk, ka vēlos skatīties koncertizrādi par prostatas vēzi. Tomēr sadūšojos un pat aizgāju uz pirmizrādi, tagad varu droši teikt - bija vērts.

Dažus stāstus no muminu pasaules krājuma "Neredzamais bērns" Esterei biju izlasījis jau aizvadītajā vasarā - Eiropas ceļojuma laikā man aptrūkās papīra grāmatu un Kindlā ielādēju šo krājumu. Toreiz Estere bija gatava klausīties tikai tos stāstus, kuros piedalījās mumini vai vismaz Susuriņš. Arī tagad viņa ne visam un ne uzreiz bija gatava, bet ar savu devu pārliecināšanas panācu, ka viņa tomēr noklausījās arī tos stāstus, ar kuriem iepriekš nebija pazīstama.