Kazhes pierakstu burtnīca

Nezinu, vai to var nosaukt gluži par reklāmu, taču par Intara Rešetina iestudēju Mihaila Čehova teātrī vairāk nekā, ka šāds iestudējums vispār ir tapis, uzzināju, klausoties Latvijas radio raidījumā "Monopols". Lieki teikt, ka šajos laikos Rešetins nenodarbojās ar pašreklāmu, daudz vairāk runājot par to, ko asiņainais punduris un viņa vēl asiņainākie padotie pastrādā Ukrainā, taču atkal un atkal nākas atgriezties pie tā, ka ja tu nespēj atslēgties no viņu dienaskārtības, teroristi jau ir uzvarējuši. Un tā nu tika sagādātas biļetes uz teātri, nu jau par tradīciju kļuvušajā metodē, ka vienu vakaru baudīt mākslu dodos es, otru - Marina.

Turpinu savu ceļošanu pa Čārlza Dikensa daiļradi, un šajā brīdī esmu sasniedzis vienu no viņa slavenākajiem romāniem - "Oliveru Tvistu". Arī tas, protams, ir iepazīstams visdažādākajās formās un veidos, ieskaitot oskaroto mūziklu "Oliver!" un visai nesen Talsu Polaņska filmu.

Čārlza Dikensa novele "Ziemassvētku dziesma" ir viens no tiem pasaules literatūras darbiem, ar kuriem nepavisam nebūt pazīstamam droši vien nav vispār iespējams - nezinu, cik tas ir piedzīvojis iestudējumus teātrī, ekranizācijas, parodijas, atvasinājumus un variācijas, bet skaidrs, ka šis skaitlis ir milzīgs. Līdz ar to galīgi nav pārsteidzoši, ka pirms tā lasīšanas es itin labi zināju to, par ko ir šī grāmata.

"Stāsts par divām pilsētām" ir slavenākais no Čārlza Dikensa veikumiem vēsturiskās prozas lauciņā. Patiesībā ar šo klasiķi esmu pazīstams gaužām nožēlojamā līmenī - pirms nu jau teju 20 gadiem izlasīju "Deividu Koperfīldu", vēl šo to esmu redzējis ekranizētu, bet nosaukt manu pazīšanos ar Dikensu par pilnvērtīgu nekādi nevar. Līdz ar to var teikt, ka esmu šo robu savā izglītībā lēmis aizlāpīt, tam par rīku izmantojot izdevumu, kurā apkopoti četri no viņa ievērojamākajiem darbiem, kuru pazīšanu izlēmu sākt ar "A Tale of Two Cities" galvenokārt tāpēc, ka par šo darbu līdz šim nezināju neko vairāk, kā tikai tā nosaukumu.

Tas bija pirms gada vai diviem, kad es pirmo reizi no Jāņa Liepiņa kaut ko dzirdēju par noslēpumaino "Liepājas manuskriptu", proti, līdz šim nekad un nekur nepublicētu tekstu, kas vēsta par futbolu Latvijas brīvvalstī pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados. Tas, ko "manuskripta turētājs" (pie kura tolaik pat fiziski neatradās teksts) par šo tekstu tolaik stāstīja, man īsti skaidru nedarīja ne to, kas īsti ir šis teksts, ne cik tas ir vērtīgs un cik daudziem potenciāli interesants. Tālāk man īsti nekļuva skaidrs ne, ko Liepiņš ar tekstu plāno darīt, ne ko ar to vispār ir vērts iesākt. Līdz ar to biju itin pārsteigts, uzzinājis, ka "Apaļās bumbas ēnā" ir nācis klajā grāmatas formā un jau iegādājams grāmatnīcās. Lieki teikt, ka uzreiz steidzos to iegādāties.

Šodien sākas 2022. gada Virslīgas sezona. Pirms Voldemorts ar savu ordu iebruka Ukrainā es būtu teicis: gaidu to ar nepacietību, tagad emociju, protams, pietrūkst, bet par to te nav vērts neko izteikties, rakstīšu par savām ekspektācijām no katras šīs sezonas komandas un to, kas man attiecīgajās komandās (vai klubos, kā nu kurš no tiem reāli ir) patīk un nepatīk.

Šajos apstākļos pamazām pārvēršos par ekspertu bērniem paredzētā saturā, un šajā kontekstā itin vietā šķiet izteikšanās par "Tutas lietu" disku. Īsumā - esmu šo disku dzirdējis neskaitāmas reizes (ne pēc savas vēlēšanās, protams), un līdz ar to man par to ir izveidojies Viedoklis. Un, tā kā ar viedokļiem ir tāpat kā ar dibencaurumiem, uzskatu par savu pienākumu ar šo savu viedokli iepazīstināt arī tos cilvēkus, kas šim saturam seko (lieki teikt, ka man nav ne mazākās nojautas, cik tādu ir).

Nupat deklarējis, ka kādam laikam man pietiks lasīšanas vācu valodā, pieķēros tāpat vācu autores rakstītai grāmatai, bet šoreiz - latviešu valodā. Neesmu pārliecinājies, vai Petras Hammesfāras romāns "Grēciniece" ir pieejams tiešsaistē Gētes institūta bibliotēkā, taču pārmaiņas pēc ir patīkami kaut ko izlasīt arī papīra formātā un vēl dzimtajā valodā. Turklāt, ņemsim vērā, ka "Grēciniece" nav pati patīkamākā literatūra, kurai pievērsties.

Kad beidzu skatīties BoJack Horseman, uzreiz bija jautājums: kas tālāk? Pašā Bodžekā vispār jau bija atbilde: "There's always more show", taču tā īsti nederēja šajā konkrētajā situācijā kā recepte. Un tomēr - izrādījās, ka BoDžeka māksliniece un producente Liza Hanavolta ir izveidojusi pati savu animācijas seriālu pieaugšajiem "Tuca & Bertie", un te nu es esmu nonācis.

Anna Zēgerse skaitās viena no nozīmīgākajām divdesmitā gadsimta vācu rakstniecēm, un "Septītais krusts" ir viņas ievērojamākais darbs. Romāns vēsta par septiņiem bēgļiem no nacistu koncentrācijas nometnes (precizēšu - nometnes, kurā ieslodzīti "parasti" režīma pretinieki, proti, šis nav stāsts par ebrejiem) un to, kā visai ātri seši no viņiem pārvēršas par krustiem, bet septītais tomēr nē.