Mana pirmā pazīšanās ar Ežēna Jonesko “Degunradžiem” bija pirms vairāk nekā 25 gadiem Gunta Bereļa stāstā “Bekets ir dzīvs”. Līdz paša Jonesko lasīšanai gan tā arī neesmu ticis (atšķirībā no stāsta nosaukumā piesauktā Beketa, ar kura lugām esmu itin labi pazīstams), tomēr, uzzinājis, ka “Dailē” iestudēti “Degunradži” (un turklāt vēl kritikas visai labi novērtēti), izlēmu, ka gribu tos redzēt. Pirmajā piegājienā gan nekas nesanāca, jo šī gada pavasarī noliktajā datumā izrāde nenotika (tobrīd bija secinājums, ka Covid laikmetā drošāk pirkt biļetes uz mazākas formas izrādēm, jo tīri matemātiski tur mazāks risks, ka kāds no iesaistītajiem cilvēkiem saslims), tad nu izrādes apmeklējumu atliku uz rudeni, un te nu es esmu - “Degunradžus” redzējis.

Teju pusgads pagājis, kopš Esterei izlasīju priekšā Agneses Vanagas “Plastmasas huligānu” otro grāmatu, un nule beidzot esam tikuši arī pie pirmās. Patiesībā jau biju daļu šīs grāmatas izlasījis, kad pavasarī bijām aizgājuši uz Nacionālo bibliotēku, taču vienā piegājienā (un vēl tik interesantā vietā kā LNB) to izlasīt neizdevās, par to principā bijām aizmirsuši, līdz pagājušajā nedēļas nogalē paviesojāmies Āgenskalna bibliotēkā, kuras plauktā šo grāmatu izdevās atrast. Un te nu mēs esam.

Andžils Remess Liepājā bija ne tikai sporta žurnālistikas, bet arī žurnālistikas kopumā absolūts klasiķis, un viņa nesenā aiziešana mūžībā, protams, skumdināja. Ieraudzījis bibliotēkā viņa pēdējo dzīves laikā klajā nākušo grāmatu - "Kur dvēsele cēlās spārnos. Bohēma Liepājas krogos" - daudz nedomāju, un tās pašas dienas laikā grāmatu izlasīju. Nekāds dižais sasniegums gan tas nav - 150 lappuses, tai skaitā daudz fotogrāfiju, pat Esterei priekšā es tādu droši vien trīs vakaros būtu izlasījis, lai arī tā gan es nerīkotos, jo pagaidām Esterei nav nepieciešamības kaut ko uzzināt par krogu dzīvi Liepājā.

Šī droši vien bija pirmā reize, kad lēmums doties uz teātra izrādi bija tik spontāns. Aizgāju ar Esteri uz Āgenskalna bibliotēku un atceļā ieraudzīju, ka Dirty Deal Teatro pēc stundas gaidāma izrāde bērniem ar nosaukumu "Miega peles", kuras radošā komanda: režisore Paula Pļavniece, dramaturģe Linda Rubene, skaņu autors Edgars Šubrovskis un aktieri Ance Strazda, Klāvs Mellis, Jānis Kronis un Ivars Krasts neradīja šaubas, ka gribu to redzēt. Starp citu, liela daļa šī radošā sastāva (Pļavniece, Rubene, Kronis un Krasts) piedalās arī "Ēdenes dārzā", ko pērn skatījos Botāniskā dārza teritorijā.

Šis ceļojums sākās ar biļeti uz Die Toten Hosen koncertu. Pat īsti neatceros, kā un kāpēc man radās doma, ka šo koncertu man ir nepieciešams apmeklēt, bet beidzās viss ar to, ka es ne tikai sev pašam nopirku biļeti uz vidusskolas gados iecienītākā vācu vokāli instrumentālā ansambļa uzstāšanos Berlīnē, bet uz šo pasākumu savaņģoju arī Andreju jeb Ziņģi (kurš patiesībā par DTH sāka fanot vēl pirms manis, jo viņam agrāk kļuva pieejams TV kanāls VIVA), kā arī Arni un Lauru. Vīzijā, kā notiks nokļūšana uz koncertu un kas ar to ies komplektā, nāca jau tikai ar laiku.

Vēlme apmeklēt kādu koncertu ārzemēs man neuznāk sevišķi bieži, bet kaut kā sagadījās, ka izlēmu Berlīnē paša acīm skatīt vienu no manām vidusskolas gadu iecienītākajām grupām - vācu šlāgerpanka kolektīvu "Die Toten Hosen", kas šogad svin savu četrdesmito dzimšanas dienu. Protams, runājot par vācu mūziku, izpildītāja raksturošanā vārdu "šlāger" var arī izlaist, jo tas jau ir pašsaprotami - lielākoties jebkas, ko vācieši spēlē, savā būtībā ir šlāgeris, tas var būt dažādi ietērpts, bet lietas būtību tas nemaina (ok, varbūt ar izņēmumu uz krautroku, jo "Can" vai "Amon Düül II" mūzikā šlāgera elementus ir tiešām grūti atrast). Bet tas jau nav iemesls kādu grupu nemīlēt, ka tā spēlē šlāgeri, vai ne? (apraksts top novēloti jo, tā sanāca)

Ernesta Hemingveja memuāru grāmata “Pārvietojami svētki” tika izdota jau pēc autora nāves, proti, 1964. gadā. Pats Hemingvejs to gan patiešām, šķiet, bija paredzējis publicēt, kā nekā viņš pie šī teksta bija strādājis pēc tam, kad 1956. gadā bija to atradis pirms teju trīsdesmit gadiem Parīzē atstātā koferī. Līdz ar to šajos memuāros lasītāji reizē iepazīst jaunu un ne tik jaunu Hemingveju, jo ik pa brīdim tekstā līdzās jaunatnīgajam autoram ieskanās pesimistiska daudz vecāka autora balss.

Sākotnējais plāns Ukuleles koncertam bija tāds, ka es būšu vienīgais mūsu ģimenes pārstāvis, kurš to neapmeklēs - biļetes bija nopirktas abiem bērniem un Marinai. Taču sanāca, ka tieši pirms koncerta Jurģis nelāgi saslima, Marina palika ar viņu Rīgā, bet uz Cēsīm aizbraucu es ar Esteri. Patiesībā jau Estere ir tuvu "Ukuleles" materiāla augšējam vecuma slieksnim, kamēr es prognozējami nemaz neesmu Ukuleles mērķauditorija. Gadījumā, ja arī tu neesi un tev nav ne mazākās nojautas, par ko ir tirgus, tad, lūk, skaidrojums: "Ukulele" ir muzikāls raidījums pašiem mazākajiem TV skatītājiem, kas tapis kā loģisks atvasinājums no "Tutas lietām" (kas arī ir raidījums maziem TV skatītājiem) ar mērķi mazliet paplašināt savu skatītāju auditoriju (būtisks faktors, ka "Tutas lietas" pamazām aug līdzās saviem skatītājiem un vēlāku sezonu raidījumi ir jau paredzēti drusku lielākiem bērniem). Un, ja jau pat "Tutas lietām" notiek koncerti, tikai loģiski, ka arī "Ukulele" ir tagad tikusi uz skatuves.

Turpinu tīrīt plauktus no grāmatām, kuras diez vai man būs noderīgas nākotnē, bet varbūt var kādu saistošu domu dot jau tagad (pirms tās nonāk kaut kur citur un man pārstāj būt aktuālas). Tā nu izlasīju vēl vienu grāmatu par reklāmu - Džuditas Viljamsones darbu "Reklāmu atšifrēšana", kas uz reklāmas industriju raugās no pavisam cita skatu punkta nekā nupat lasītā Deivida Ogilvija grāmata - proti, šī nav grāmata par to, kā taisīt efektīvu reklāmu, bet par to, kā interpretēt reklāmu.

Bija laiki, kad es uzskatīju Džonu Klīzu par smieklīgāko cilvēku uz planētas. Katrā ziņā - par smieklīgāko no Monty Python dalībniekiem. Nu, vai vismaz par otro smieklīgāko aiz Erika Aidla. Kļūstot vecākam, manas Python prioritātes, protams, mainījās, un nu jau ilgus gadus Maiklu Peilinu lieku augstāk par Klīzu (turklāt Peilins daudz retāk kā Klīzs iesaistījies visādos sūdīgos komercprojektos), taču apstākļos, kad Klīzs 2019. gada novembrī izziņoja turneju, kurā iekļāva arī Rīgu, skaidrs, ka es nevarēju laist garām iespēju pats savām acīm skatīt vīru, kurš reiz vadījis Muļķīgo gaitu ministriju, iegādājies gandrīz dzīvu papagaili un vēl arī vadījis vienu no sliktākajām viesnīcām Anglijā.