Kazhes pierakstu burtnīca

Aleksandrs Hercens ir rakstnieks un domātājs, kuru mēdz dēvēt par krievu sociālisma tēvu. Te ļaušos piebilst, ka viņš pats nedarīja neko tādu, kā dēļ būtu peļams un nicināms - ja arī ilgtermiņā var teikt, ka viņš bija viens no tiem stūrakmeņiem, uz kuru bāzes Krievijā uzplauka boļševisms (ko 1870. gadā mirušais Hercens, protams, nepiedzīvoja), nesaskatu iespēju viņu tajā vainot. Tas, par ko rakstīja Hercens - aristokrātijas patvaļa un izlaidība, zemniecības nožēlojamais stāvoklis, bija pilnīgi reālas problēmas un rakstīšana par tām, mēģinot kaut kā mainīt gan sabiedrisko domu, gan arī reālos dzīves apstākļus, noteikti nebija kaut kas peļams, ne jau Hercens izdomāja Ļeņinu, Staļinu un pārējo bandu, kas asins izliešanas jautājumos izrādījās vēl daudz enerģiskāki par Caru un viņa vasaļiem. Kā lai arī nebūtu, visā tā rezultātā Hercens bija godā arī visu padomju laiku, par spīti tam, ka ne viss tas, par ko viņš rakstīja perfekti atbilda attiecīgajai ideoloģijai. Kā lai arī nebūtu, "Kas vainīgs?" ir viņa slavenākais darbs, kas kopā ar Černiševska "Ko darīt?" lielā mērā veidoja 19. gadsimta Krievijas sociālkritisko domu.

Turpinu iepazīt Umberto Eko darbus ārpus viņa darbības daiļliteratūrā, manas mammas krājumā bija vairākas šāda tipa viņa grāmatas (iespējams, kāda pat manis paša dāvināta), tai skaitā šī, kuras tēma aktualitāti tikai ieguvusi laikā kopš 2006. gada, kad tā izdota. Patiesībā šo grāmatu veido eseju un runu apkopojums par periodu starp 2001. un 2005. gadu. Proti, sākot ar 11. septembri un ietverot Afganistānas un Irākas karus, kā arī pirmo Silvio Berluskoni valdīšanas periodu. Kā jau tas raksturīgi Eko, grāmatā ir itin daudz atsauču arī uz senākiem laika periodiem, veidojot tiltus starp tiem un viņa aprakstīto laikmetu.

Pāris gadu nebija būts Liepājā un līdz ar to - Liepājas teātrī. Nedēļas nogalē, kurā vēju pilsētā viesojās Tutas ziemassvētku koncerts, ar kuru izlēmām iepriecināt Esteri, teātrī nebija daudz variantu: Ziemassvētku koncerts vai "1 000 000" labu lietu. Par teātru svētku koncertiem nefanoju, tālab gājām uz miljons lietām. Kā jau tas šobrīd mūsu ģimenē ierasts, vienu vakaru izrādi skatījās Marina, otru - es. Un šī būs tā reize, kad lielā mērā var teikt, ka bijām uz dažādām izrādēm, jo redzējām dažādus aktierus, un šo izrādi ietekmē arī tas, kāda konkrētajā reizē trāpījusies publika un jo īpaši - tie skatītāji, kuriem aktieris uztic kādu no lomām. Man šķiet, ka laimīgo lozi izvilku es.

Grāmatas par Latvijas sportu noteikti ietilpst manā interešu lokā. Nav gan gluži tā, ka es mērķtiecīgi censtos ar katru šādu izdevumu iepazīties, bet ja tāds nonāk manās rokās, iespēju to izlasīt garām nelaižu. Izdevumu "Latvijas teniss" atradu dzīvoklī Liepājā, kura apmetāmies uz trīs naktīm (tā kā vispār dzīvoklī bija tikai četras grāmatas, nebija grūti citu vidū to ievērot), un tad nu būros tam cauri. Daļēji šobrīd varu teikt, ka lasīju ar profesionālu aci - domājot par paša grāmatu plāniem un to, ko no katras lasītās grāmatas var ņemt kā pozitīvo piemēru un ko - ne tik ļoti.

Varbūt ne gluži pareizā secībā, bet esam pabeiguši iepazīties ar visām (līdz šai dienai) izdotajām Laura Gundara grāmatām par Spindzeli un Vali. Grāmata "Vaļa balss" šajā ciklā ir otrā un, manuprāt, labākā grāmata.

Jurijs Galičs, īstajā vārdā Georgijs Gončarenko, vairāk interesants šķiet kā cilvēks un mazāk - kā šīs konkrētās grāmatas autors. Aristokrātu dzimtas pārstāvis Gončarenko bija dzimis Varšavā, sekmīgi veidojis karjeru Krievijas impērijas, kādu brīdi - Ukrainas, un tad - baltgvardu armijā, karjeras laikā uzdienējis līdz ģenerālmajora pakāpei (neizlikšos gan, ka man būtu sevišķa izpratne un interese par militārajām pakāpēm). Pēc boļševiku uzvaras Krievijā (un arī Ukrainā) viņam izdevās bēgt, un tā visa rezultātā viņš 1923. gadā nonāca neatkarīgajā Latvijā, kļuva par Latvijas pilsoni, rakstīja vietējā lielākajā krievu laikrakstā "Сегодня". Prognozējami pēc Latvijas okupācijas kā bijušajam "baltās" kustības pārstāvim viņam labi negāja, 1940. gada decembrī, divas dienas pēc izsaukšanas uz NKVD, savā dzīvoklī pakāries. Pirmo grāmatu (dzejas krājumu) izdevis vēl 1907. gadā, bet kā literāts visvairāk izpaudies savā dzīves periodā Latvijā, grāmatās arī gana daudz atsaucies uz Rīgu un Latviju.

Herta Millere ir vācu rakstniece, kura sava mūža pirmos 35 gadus pavadīja Rumānijā, lielākoties - Nikolajes Čaušesku psihopātiskā režīma apstākļos. Rakstnieces karjeru pa īstam viņai izdevās izveidot vien pēc nonākšanas Rietumvācijā 1987. gadā, bet 2009. gadā viņa saņēma Nobela prēmiju literatūrā par "literāro daiļradi, kura atklāja dzīves skarbumu Rumānijā Nikolajes Čaušesku diktatūras laikā".

Tas droši vien ir liels noziegums, ka Laura Gundara grāmatu sēriju par Spindzeli un viņas vectēvu Vali nelasām gluži pareizā secībā - trešās grāmatas laiks pienāca pirms otrās, bet tā nu Estere izvēlējās, un bērna izvēles ir jāciena (ja neskaita situācijas, kad nav). Diez vai tas šajā gadījumā ir patiešām sevišķi būtiski, jo nekas tik kritisks starp grāmatām nenotiek, lai pēkšņi vairs nevarētu saprast notiekošo (arī Esteres vecumā), piemēram, ja otrās grāmatas laikā būtu izšķīrušies Spindzeles vecāki un tagad viņa vectēvu satiktu tikai mēneša otrajās piektdienās augošā mēnesī. Nē, nekas tamlīdzīgs te nav noticis un nezinu, kāpēc par to vispār ieminējos.

Esmu ticis pāris pusei BoJack Horseman stāstam, un tagad sanāk mazliet iepauzēt pirms tā turpinājuma, jo pārāk daudz sakrājies citu lietu, ar kurām jātiek galā vispirms, tā kā es neesmu kā šī seriāla galvenais varonis un vismaz kaut kādā mērā māku rūpēties par prioritātēm šajā dzīvē.

Nezinu, vai es būtu ņēmies lasīt "Avota laiku", ja par to tik lielu sajūsmu soctīklos nebūtu paudis viens no pašmāju Interneta nozīmīgākajiem influenceriem Toms Lūsis. Tā kā Toms nav no tiem cilvēkiem, kas parasti aktīvi dalās ar ieteicamo literatūru, tad man šķita, ka ja jau šis "dzīvē parasts lūzeris" (citējot kādu sabiedrībā savulaik populāru personāžu, diemžēl nevaru atcerēties, kuru tieši) saka - šī ir lieliska grāmata, vajadzētu arī man tai dot iespēju.