Kazhes pierakstu burtnīca

Esteres bibliotēkā ienācies jaunākais populārā igauņu autora Andrusa Kivirehka stāstu krājums. Kā allaž - Guntara Godiņa tulkojumā, kā allaž - "Liels un mazs" izdevumā un kā allaž - ar Edmunda Jansona ilustrācijām. Šajā reizē uzsvars tieši uz "kā allaž", jo grāmata seko tai pašai formulai kā divas iepriekšējās: "Kaka un pavasaris" un "Karnevāls un kartupeļu salāti", kā nekā pat nosaukums seko tai pašai formulai kā divām iepriekšējām.

Būtiskākais secinājums pēc "BoJack Horseman" trešās sezonas noskatīšanās: ne tikai pats seriāla galvenais varonis, bet arī es kā skatītājs nemitīgi mēģinu rast argumentus tam, ka "sirds dziļumos, par spīti visiem sastrādātajiem sūdiem, Bodžeks ir labs čalis, tikai dzīve viņu ir pamatīgi sačakarējusi". Bet vai tā patiesībā tiešām ir? Arvien vairāk nākas atzīt, ka tu tomēr esi visi tie sūdi, kurus tu sastrādā, pat ja savā būtībā tu apzinies, ka tā darīt nevajadzētu, savas izvēles nožēlo un pastāvīgi dzīvo pašpārmetumos.

Jau vismaz divdesmit gadus esmu cītīgs Haruki Murakami grāmatu lasītājs. Ne visas no tām mani ir aizgrābušas līdz sirds dziļumiem, bet teju katrā ir kaut kas tāds, kā dēļ to ir vērts lasīt. "Nogalēt Komandoru" šajā ziņā nav izņēmums, lai arī grāmatai ir acīmredzami trūkumi.

Virsnieku istaba ir viena no dīvainākajām grāmatām par karu un karavīriem, ko man nācies lasīt. Kā apgalvo tās autors Marks Dugēns, par pamatu tai kalpojusi kāda viņa senča pieredze Pirmajā pasaules karā, bet man personīgi nav tik ļoti svarīgi, no kā tas radies, bet vairāk - par ko tas izvērties. Proti, teju visa grāmatas darbība risinās kara hospitālī, kurā pēc savas pirmās un pēdējās iesaistīšanās Francijas dalībā Pirmajā pasaules karā nonācis leitnants Adrians Furnjē. Faktiski pirmajā personā no kara viņš pieredz minimāli - viena vienīga militāra operācija, kuras laikā viņš pat vācu karavīrus nav redzējis, kas laupījusi dzīvības visiem viņa biedriem, bet viņu pašu atstājusi faktiski bez sejas.

Bojack Horseman otrā sezona sekmīgi turpina to, ko pirmā aizsākusi, neko radikālu formātā nemainot, bet sajūtu līmenī seriāls nav kļuvis sliktāks. Sezonas galvenā sižeta līnija saistās ar galvenā varoņa lielā sapņa piepildīšanos - galvenās lomas atveidošanu filmā "Secretariat", kas ir bijis viņa sapnis kopš jaunības dienām. Ja kas, mūsu realitātē Secretariat bija leģendārs sacīkšu zirgs, kas bija uzvarējis... man pilnīgi vienalga, ko un kā, jo šis ir viens no tiem sporta veidiem, par kuriem man nav pilnīgi nekādas intereses. Būtiskākā atšķirība starp seriāla Sekretariātu un viņa prototipu (izņemot to, ka seriāla gadījumā viņš, protams, bija antroformfisks) ir tajā, ka seriāla pasaulē Sekretariātu pieķēra dopinga lietošanā un viņš dzīvi beidza ar pašnāvību. Tādējādi iedvesmojošais stāsts pārtapa pamācošā stāstā. Un šī stāsta ekranizācijā tad filmējās Bodžeks.

Pieaugušajiem paredzētas multfilmas ir viena no manām vājībām, taču patiesībā tādas skatos itin reti (un nekas līdz šim nav manā sirsniņā spējis izkonkurēt Futurama), bet tā nu sanāca, ka vienā youtube kanālā dzirdēju labus vārdus par Netflix seriālu "Bojack Horseman", un izlēmu dot tam iespēju. Sev neraksturīgi straujā tempā - 4 dienās - esmu noskatījies seriāla pirmo sezonu (proti, 12 sērijas), un varu piefiksēt pirmos iespaidus.

Lai arī digitālā veidā (kā gan citādi šobrīd tas vispār būtu iespējams!), bet "Skolotājs Jāps un klase" Esterei kļuva par pirmo pilnā garumā noskatīto teātra izrādi. Un kas gan var būt labāks teātra gaitu sākšanai kā kaut kas, kur piedalās Guna Zariņa! Līdz ar to varbūt tikai pareizi, ka mūsu līdz šim vienīgais mēģinājums klātienes teātrī - vēl pirms Covid-pasaulē notikušais gājiens uz "Pifu" Leļļu teātrī beidzās ar Esteres asarām un ātru evakuāciju no skatītāju zāles. Tur, kā nekā, Guna nepiedalījās.

Perfektās valodas meklējumos ir Umberto Eko grāmata, kuru varētu izmantot kā lielisku pavadoni manam iecienītākajam šī autora darbam - romānam "Fuko svārsts". Nebūtu pārsteigts, ja šis esejiskais izdevums arī reāli būtu tapis kā pārinieks romānam vai pat kā romāna blakusprodukts. "Fuko svārsts" tika izdots 1988. gadā, kamēr "Perfektās valodas meklējumos" - piecus gadus vēlāk. No vienas puses, tā ir gana liela atstarpe laikā, no otras - šāda tipa darbi jau pēc noklusējuma netop ātri, un vismaz man nav grūti iztēloties, ka viens varētu būt kalpojis par iedvesmu otram.

Savulaik daudzu (tai skaitā manu draugu) iecienītā un vienlaikus daudzu nīstā numetal grupa "Limp Bizkit" ir atgriezusies ar savu pirmo studijas albumu pēc desmit gadu pārtraukuma. Tas, kas beigās kļuva par "Still Sucks", tapa desmit gadu garumā, līdz ar to šis ieraksts tika dēvēts par ņūmetāla "Chinese Democracy" (veselu mūžību tapis Guns'n'Roses albums, kurš, kad beidzot bija pabeigts, prognozējami izrādījās nekas īpašs) ekvivalentu. Tiesa, te vērts piebilst, ka "Limp Bizkit" reputācija un statuss noteikti ir dažus līmeņus zemāki nekā Rozēm.

Turpinoties apstākļiem, kuros par normalitāti var runāt tikai ar ļoti lielu piespiešanos, Dirty Deal Teatro turpina eksperimentus ar formām, kuras par normālu teātri arī parasti nenosauksi. "Piederības vingrinājumi", manuprāt, ir tālākais punkts no tradicionāla teātra, kādā šajā dīvainajā periodā esmu paviesojies.