Tas nu ir noticis, un emocijas ir drīzāk skumjas - esmu noskatījies visas sešas "BoJack Horseman" sezonas, un vairāk to nebūs. Labā ziņa - nav jau aizliegts tās skatīties atkal no sākuma!

Šo konkrēto darbu patiesībā es izlasīju drīzāk nejauši nekā plānoti, jo tas bija iekļauts vienā grāmatā ar citu darbu, kura lasīšana ietilpa manā interešu sarakstā (romānu "Das Gemeinekind"). "Aus Franzensbad", kas ir epistolārās formas prozas darbs, ir viens no agrīnajiem ievērojamās austriešu rakstnieces Marijas fon Ebneres-Ešenbahas literārajiem veikumiem, kuram par pamatu ir autores viesošanās Fracensbādes kūrortā (ja nu kas, mūsdienās tā ir pilsēta Čehijā, saukta Františkovi Lazņe, jeb tā pati "Franča peldvieta", tikai čehu valodā).

Manas lielākās pretenzijas, kas saistās ar Marijas Šrāderes filmu "Es esmu tavs cilvēks", ir par to, ka filmā neskan Leonarda Koena "I'm Your Man". Protams, es nojaušu, ka filmas budžetam tā varētu par labu nenākt, un arī saturiski, protams, tā nebūtu nepieciešama, taču nav arī īsti legāli tā spēlēties ar manām jūtām - dot mājienus par Koenu, bet pašu Koenu nepiedāvāt.

Vikijas Baumas slavenākais darbs - romāns "Cilvēki viesnīcā" ir vairāk vai mazāk piederīgs tai pašai ērai, kuru tik krāšņi aprakstījis Frānsiss Skots Ficdžeralds, tikai Vācijas gadījumā to sauc nevis par Džeza laikmetu, bet gan par "zelta divdesmitajiem" - periodu Veimāras republikā, kad vēl nebija iestājusies globālā ekonomikas krīze un arī vīrs ar dīvainajām ūsām bija tikai margināls īpatnis, nevis Vadonis. Te būtu vieta savdabīgam novērojam: nekad un nekur neesmu novērojis, ka kāds būtu ar nostaļģiju aprakstījis Latvijas neatkarības pirmo desmitgadi, kad Ulmanis bija tikai viens no daudzajiem politiķiem (un arī Latvijā tobrīd krīze, protams, vēl nebija pienākusi). Bet ne par to, protams, ir šis stāsts.

Šajos sarežģītajos laikos jebkura pasākuma apmeklējums ir sarežģīts dažādu iemeslu dēļ, viens no būtiskākajiem ir - vai pasākums vispār notiks. Aizvadītajā sestdienā biju izvilcis tukšo lozi ieplānotās "Degunradžu" skatīšanās Dailē vietā, tāpēc uz karstām pēdām izvēlējos kaut ko, kas vēl nebija atcelts, proti, Edgara Mākena kameroperas "Kontakts" atskaņošanu (iestudējumu? izrādi? nezinu, kāds te pareizais termins) Ģertrūdes ielas teātrī.

Katarīna Hermane ar šo grāmatu nodrošina itin labu apkopojumu, kas varētu man palīdzēt nākotnē lasāmās vācvaodīgās literatūras izvēlē, proti, viņa apraksta (savuprāt, bet man ar to pietiek, jo personīgā viedokļa jau man nav) nozīmīgākās vācu rakstnieces, kuras savus darbus radījušas laikā, kad sievietes loma literatūrā tradicionāli bija labākajā gadījumā mūza, bet sliktākajā - ķēkša un/vai rakstnieka seksuālo vajadzību apmierinātāja. "Senākā" autore, kas šeit parādās, ir Luīze Adelgunde Viktorija Gotšeda, kas dzimusi 1713. gadā un piedalījusies vācu teātra reformas tapšanā (viņas vīram radās novatoriskā doma, ka vācvalodīgs teātris varētu būt kas vairāk par ceļojošiem komediantiem, kas izrāda joku spēles, kurām pat nav īsti dramatiskā materiāla apakšā, galvenokārt izlīdzoties ar vulgāriem fiziskiem jociņiem), bet aiziet grāmata līdz pat divdesmitā gadsimta sākumā dzimušām rakstniecēm. Uzskaitīšu dažus atslēgas pieturas punktus, kuriem pats varētu mēģināt sekot.

Tas droši vien nav pārsteidzoši, ka šī nav pirmā Islandes filma par aitām, kuru šī valsts virzījusi "Oskaram" kā labāko filmu svešvalodā. Ja tu dzīvo Islandē, aitas ir viena no nebūt ne tik daudzajām tēmām, kas tevi var nodarbināt. Īsti citu zīdītāju kā aitas un zirgi Islandē nav, un skaitliski aitu tur laikam ir pat vairāk nekā cilvēku. Šobrīd vēl nav zināms, vai "Jērs" tiks arī līdz nominācijai, bet vismaz sarakstā ar 15 atlasītajām filmām tas ir iekļauts. Filma bija redzama arī Riga IFF ietvaros, bet noskatījāmies to vien tagad, un šobrīd esmu gatavs sniegt savus iespaidus par šo kinolenti.

Bērniem domātas grāmatas, nudien, mēdz būt visdažādākās, un izpratne par to, kāds saturs ir un kāds nav bērnu psihei piemērots, pamatīgi variē dažādās kultūrās un laikos. Spilgtākais piemērs, ko tev piesaukt, protams, ir tas, par ko Andersena skumjā un traģiskā "Mazā nāriņa" pārvērtās Disneja studijas interpretācijā. Ulfa Starka stāsts "Proti svilpot, Juhanna" arī ir viens no tiem darbiem, kuri savā oriģinālversijā diez vai ir savietojami ar Holivudas izpratni par to, kāds saturs ir bērniem piemērots.

Bezsirdīgā Amanda ir pēdējais austrumvācu autora Jureka Bekera romāns, kas turklāt izdevumu piedzīvoja jau laikos, kad nekādas Austrumvācijas vairs nebija. Savulaik, kad Gētes institūta bibliotēku regulāri apmeklēju klātienē, biju iepazinis vairākus šī autora darbus un tagad, digitālajā laikmetā, šķita interesanti atkal satikties ar viņa prozu.

"Mazo Stjuartu" esmu lasījis pats savā bērnībā, bet nesen nolasīju to priekšā arī Esterei. Droši vien būtisks atslēgas elements ir tajā, ka par šo grāmatu no tās sākotnējās lasīšanas reizes man nav pašas siltākās atmiņas. Iespējams, tādēļ, ka biju jau pārāk liels, kad to iepazinu. Latviešu valodā grāmata tika izdota 1993. gadā, aptuveni tad to arī iepazinu, būdams 10 gadus vecs, kas, manuprāt, ir par daudz šim konkrētajam darbam. Tagad, lasot to priekšā Esterei, pārliecinājos, ka viņas vecumā tas šķiet gana saistošs, kamēr man pret to ir vēl vairāk iebildumu, nekā tos atceros no savas bērnības laikiem.