Kazhes pierakstu burtnīca

ādā vārdā nenosaukta Latīņamerikas valstī notiek svinības par godu kāda japāņu uzņēmēja dzimšanas dienai. Patiesībā šim uzņēmējam nav nekādas sevišķas saistības ar šo valsti, bet tās vadībai ir naivas cerības, ka japāņi varētu pie viņiem atvērt rūpnīcu un tādējādi radīt ārpasaulei iespaidu, ka šajā valstī ir vēl kaut kas cits, izņemot narkobiznesu (lai gan tā nav īsti tiesa). Japānis ilgi nepiekrita šīm svinībām un paša atbraukšana, bet tad uzņēmējvalsts izmantoja viņa vājību - uzaicināja svinībās uzstāties japāņa mīļāko operdziedātāju, un te nu viņš nevarēja atteikt. Viss iet labi, līdz dziedātājas uzstāšanās laikā ēku, kurā notiek svinības (valsts viceprezidenta māju) ieņem teroristi, visus viesus saņemot gūstā. Patiesībā viņiem vajadzēja tikai vienu cilvēku - valsts prezidentu, taču viņš, lai arī bija plānojis ierasties, tomēr te nav, jo svinības sakrīt ar viņa dienas svarīgāko daļu - seriāla par Mariju skatīšanos. Un te nu sākas sarežģījumi.

Klemenss Zecs ir austriešu rakstnieks, kuram 2021. gadā Georga Bīhnera prēmija, prestižākais literārais apbalvojums vācvalodīgajās zemēs. Izmantojot Gētes bibliotēkas lieliskās iespējas lasīt kvalitatīvu vācu literatūru, fiziski nedodoties uz bibliotēku, iepazinos ar viņa debijas romānu "Dēli un planētas". Diemžēl šajā situācijā biju palaidis garām vienu būtisku detaļu - ka autors ir austrietis. Nezinu, kālab man ir šāda problēma, bet lielākoties esmu novērojis, ka no visiem vācvalodīgajiem autoriem manī vismazāko interesi parasti raisa tieši austriešu literāti. Ir divi izņēmumi: Kafka un Šniclers, bet biežāk ar no šīs zemes nākušām grāmatām man tuvas attiecības neveidojas, un jāatzīst, ka Zecs atbilst manam personīgajam stereotipam, nevis to lauž.

Šī gada Riga IFF programmas iepazīšanu noslēdzu ar filmu "Human Factors". Atšķirībā no pārējām festivāla ietvaros skatītajām filmām, šai pievērsos vienatnē, kamēr Marina ar Esteri devās uz blakus kvartālu spēlēties ar lego. Jā, gluži viens faktiski tomēr nebiju, taču mana sastrādāšanās ar Jurģi kaut kā parasti ir relatīvi vienkārša un arī šajā reizē man nebija nekāda pamata teikt, ka viņš man neļautu skatīties kino.

Pēc abstraktā un vēsturiskām alegorijām pārpilnā "Gada pirms kara" Riga IFF ietvaros prasījās pēc kādas vienkāršakas un izklaidējošākās lentes. Piemēram, kādas marksistiskas vampīrkomēdijas, tādas kā "Asinssūcēji". Un tā nu par trešo filmu, ko redzējām festivāla ietvaros, kļuva tieši šī piesauktā vampīrkomēdija.

Esterei priekšā lasāmo grāmatu klāstā pienāca kārta šim darbam, kurš man pašam bērnībā bija izteikti paticis. Iepazinu to gan laikā, kad pats jau mācēju un varēju lasīt (atšķirībā no grāmatas galvenā varoņa, kuram briļļu pazušanas dēļ šie prieki bija liegti). Saturiski šķita, ka tā varētu Esterei tīri labi iet pie sirds (ne tur notiek kas biedējošs, ne arī saturs ir pārāk sarežģīts), tad nu ķērāmies zirgam pie nagiem (vai kā nu to labāk izteikt).

Pirms skatīties Dāvja Sīmaņa jaunāko filmu "Gads pirms kara" ir vērts noskaidrot, ko no šīs filmas var un ko nevar gaidīt, un līdz ar to pareizi noskaņotu savu ekspektāciju barometru. Lai arī filmas aprakstā tu uzzināsi, ka tajā parādīta viena no noslēpumainākajām latviešu personībām - anarhists Pēteris Mālderis, nekādā gadījumā nevajag gaidīt, ka šī filma būs dinamisks stāsts par cilvēkiem, kas dzīvoja bīstami, dzīvoja ātri un visbiežāk dzīvi beidza ar palielinātu svina daudzumu organismā. O, nē! Daudz precīzāk būtu gaidīt filmu "Pelnu Sanatorija: Ievads", proti, brīžiem mokoši lēnu un daudznozīmīgi interpretējamu arthouse.

Laura Gundara grāmatai "Sveiks, Vali!" ir viens manā skatījumā nozīmīgs trūkums, ciktāl tas attiecas uz bērniem priekšā lasāmajām grāmatām - tā ir lasāmviela vien dažiem vakariem. Ja grāmata būtu neveiksmīga, es to gan būtu saucis tieši par tās plusu - kaut ko draņķīgu jau nav sevišķas motivācijas lasīt ilgstoši, kamēr, ja tev gadās tādi varoņi, pie kuriem tev gribētos pakavēties, ir visai bēdīgi, ja šķirties sanāk pārāk ātri. Vērienīgākajā šīs grāmatas apskatā, ko esmu lasījis, tā nosaukta par "garstāstu", bet nudien teikšu - nekāds garais tas nav. Protams, reizēm Esterei joprojām tiek lasītas arī tādas grāmatas, kas vispār ir vienā piegājienā lasāmas - piemēram, sērija par "Kiku Miku", taču tā jau ir cita opera.

Rīgas Starptautiskā kino festivāla programmu šogad itin droši var teikt, ka baudīšu attālināti (nu jau šis "itin droši" ir pārtapis par 100% pārliecību, jo drīz nekas klātienē vairs nenotiks), bet vismaz dažas filmas no tā noteikti bija plānā redzēt. "Anete" ir viena no tām, lai arī patiesībā neko daudz par šo filmu līdz nesenam laikam nebiju dzirdējis, tik vien kā grupas "Sparks" dziesmu "So May We Start", kura ievada šo filmu, taču savā ziņā - ar to jau arī bija pietiekami.

Kvadrifrona izrādes "Ciešamā kārta" nosaukumam ir daudz savstarpēji papildinošu un vienlaikus vienu otru neizslēdzošu interpretāciju. Droši vien pirmā un būtiskākā, ja mēs runājam par izglītības saturu, tā kvalitātēm un reformām (un par to galvenokārt arī ir šī izrāde) ir ciešamās kārtas pretnostatījums darāmajai kārtai, proti, tās pašas reformas labākajā gadījumā "tiek veiktas", nevis "notiek", līdz ar to viss notiek pasīvā veidā, kā rezultātā visas iesaistītās puses cieš, bet visvairāk - izglītības pakalpojuma saņēmējs, proti, bērns vai jaunietis, kura dēļ vismaz uz papīra visa šī sistēma vispār pastāv. Ciešanas - visu iesaistīto pušu reizē - kuras turklāt vēl ir arī stipri bezjēdzīgas, ir otrais, kas nāk prātā, kaut kādā mērā sasaucoties ar to, ka "mācīšanās" un "mocīšanās" ir aptuveni viens un tas pats. Bet - neskriesim izglītības satura reformu ratiem un to klibajam zirgam pa priekšu - pāriesim pie pašas izrādes satura.

Pola Origo romāns "Laulības pārkāpēja" ir perfekts piemērs tam, ka bieži es rakstu par kaut ko tādu, kam faktiski nav iespējama mērķauditorija. Ne vien konkrētais romāns, bet arī tā autors ir ļoti, ļoti neievērojams. Parasti kā kritēriju "maznozīmīgs ārzemju rakstnieks" es izmantoju faktu, ka par viņu nav rakstīts Wikipedia angļu versijā, taču par Origo nav rakstīts arī enciklopēdijas franču versijā, un vēl vairāk - neviena viņa grāmata nav atrodama Goodreads. Proti, par viņu neizsakās neviens un nekur. Dažas lietotas viņa grāmatas gan ir iespējams nopirkt, taču nevaru iedomāties - kālab gan kāds to varētu vēlēties. Līdz ar to es varu, šķiet, itin pārliecinoši teikt, ka šobrīd rakstu pirmo Internetā atrodamo recenziju par kādu no šī autora grāmatām (ne tikai latviešu, bet arī jebkādā citā valodā). Protams, šāda "sasnieguma" gadījumā vietā ir arī jautājums - kāpēc es to daru? Un atbilde - jo citādāk nevaru.