Kazhes pierakstu burtnīca

Grāmatas par sporta vēsturi pēdējā laikā kļuvušas man par īpašu intereses objektu, un dabiski šķita savā krājumā iegūt Tukuma novada sporta vēstureei veltīto izdevumu, kuru pirms vairāk kā desmit gadiem biju ņēmis lasīt bibliotēkā, bet tagad tur tā vairs nav atrodama, bet mana interese - tikai kļuvusi nopietnāka, turklāt vēl dažādu iemeslu dēļ. Tad nu ar viena no grāmatu tirgošanas lapu palīdzību dabūju šo eksemplāru, izlasīju no vāka līdz vākam un tagad varu sniegt savu atskaiti.

Latvijas mazo un neatkarīgo teātru viena no spēcīgākajām pusēm mūsdienu teātra reālijās ir to spējas un gatavība teju vai katrai izrādei dot kaut ko saucamu par virsuzdevumu, runāt par sabiedrībā samilzušaām problēmām un lieliem jautājumiem pat tad, kad izvēlētā forma nav ne liela, ne nopietna. Droši vien būtisks elements tajā ir arī iespēja šādu izrāžu tapšanai piesaistīt kādu finansējumu - pēc šāda principa darbojas gan Dirty Deal Teatro, gan Kvadrifrons, gan Ģertrūdes ielas teātris. Un šajā paradigmā lieliski iekļaujas arī viena no jaunākajām DDT izrādēm "Ēdenes dārzs".

Neesi aita, neļauj sevi apmuļķot! Klāvas tante šajā izrādē nepiedalās un pat netiek pateikts, kuram viņa vispār ir tante. Proti, šī izrāde galīgi nebūs par attiecībām (stingri heteroseksuālām, veidojot pareizi kristīgu ģimeni ar daudziem bērniem), bet gan materiāls par deģenerātu alkoholiķi, kurš alkohola reibumā brauc vilcienā un brauciena laikā (pretēji jebkādiem noteikumiem) turpina apreibināties. Šajā izrādē trūkst gara skaistuma un šķīstības, un vispār - pat sižeta gandrīz nav. Turklāt vēl liela daļa izrādes nav valsts valodā (tai skaitā - lietojot rupjus vārdus), līdz ar to tā ir uzskatāma par padomju laika atraugu Rīgas centrā (ja Miera iela pretī Dzemdību namam ir centrs) un būtu aizliedzama, visus tās tapšanā iesaistītos cilvēkus nosūtot uz pāraudzināšanas kursiem Asociācijas Ģimene un Nacionālās Apvienības paspārnē. Vai arī nē.

Jau ceturto reizi augusta pēdējā nedēļas nogalē risinājās Neoficiālais Latvijas riteņbraucēju Vienības brauciens. Šoreiz dalībnieku skaits bija mazākais no visiem gadiem, taču manis paša apņēmību braukt tas, protams, nekādi neietekmēja un domāju, ka arī tie pārējie, kas šajā pasākumā piedalījās, savu izvēli nenožēloja.

Lasot Regīnas Ezeras "Saules atspulgu", es pat nenojautu, ka šis stāsts ir tapis sešdesmitajos gados, proti, gan noskaņas ziņā, gan arī jautājumos, par kuriem autore atļaujas tajā runāt, tas īsti neatšķiras no vēlīnākiem Ezeras darbiem, kas tapa laikā, kad padomju savienības dienas jau bija gandrīz vai skaitītas. Cita starpā šajā darbā pat tiek pieminēti radinieki, kas karojuši leģionā un ka šādu radinieku dēļ cilvēkam daudz kas bija liegts.

Balards ar savu romānu "Nogrimusī pasaule" pirms teju sešdesmit gadiem aizsāka jaunu žanru pasaules literatūrā - klimata fantastika. Apstākļos, kad reālās pasaules klimats jau ir lielā mērā kļuvis par fantastiku, var teikt - īpaši aktuāls literatūras paveids, lai arī kaut kādā mērā līdz ar to - vairs ne tik ļoti aktuāls. Brīdī, kad tu pats jau zini, ka tā nav gaisma, kas tuneļa galā, bet apziņa, ka esam dirsā, tev īsti nav nepieciešams šo mantru lieki atkārtot. Tikām pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados bilde vēl bija stipri citāda.

Jau Mīluļu slepenās dzīves pirmā daļa nebija nekāds šedevrs, līdz ar to gaidīt kaut ko pārcilvēciski vērtīgu no šīs animācijas filmas otrās daļas, protams, nevarēja. Normālos apstākļos arī diez vai to būtu skatījušies, taču mūsu īres dzīvoklī Haapsalu bija pieejams Netflix, neko kaut cik nopietnu skatīties nebija noskaņojuma, turklāt vēl bija (absolūti nepamatotas) cerības, ka šo saturu ar mums kopā varētu skatīties arī Estere. Un tā nu mēs to noskatījāmies.

Viens no Valmieras vasaras teātra festivāla piedāvātajiem projektiem bija klausāmizrāde “Urbānais safari”, kas ļāva audiogida pavadījumā izstaigāt dažādas vietas Valmierā, pie reizes uzzinot par dažādu paaudžu tipiskākajām iezīmēm un paradumiem. Atzīšos, ka visu saturu mēs nenoklausījāmies, bet par abiem ar Marinu noklausījāmies trīs no četru paaudžu stāstiem, nedzirdētam paliekot visjaunākās paaudzes vēstījumam.

Šo grāmatu atradu dzīvoklī, kurā esam uz pāris dienām apmetušies Pērnavā. Tā kā ceļojuma (jā, pusotru nedēļu Igaunijā es tagad saucu par ceļojumu) laikā parasti nav ne iespējas, ne vēlmes pievērsties nopietnākai literatūrai, šāda lasāmviela šķita potenciāli piemērota. Jāatzīst gan, ka pirmajā brīdī manī bija cerība, ka šī grāmata ir mīklu un uzdevumu krājums (manā kolekcijā ir izdevums “Can you solve my problem”), kamēr realitātē tā izrādījās tik vien kā anekdošu kolekcija.

Ar lielāko nepacietību pirms šī gada Valmieras vasaras teātra festivāla noteikti gaidīju kārtējo Kvadrifrona gara darbu - iestudējumu ar nosaukumu “Marija un zibens”. Interesi veicināja gan tas, ka šai izrādei bija augstāks ieteicamais skatītāju vecums (šajā gadījumā - 13+, lai arī iztēlojos, ka konservatīvāk noskaņoti tautieši to novērtētu ar 18+ atzīmi vai arī vispār ieteiktu aizliegt tur notiekošas “homoseksuālisma propagandas” dēļ). Izrādes režisore ir Kvadrifrona draudzene Paula Pļavniece, kuras “Vecmāmiņu valsts” bija viens no spilgtākajiem maniem teātra notikumiem pagājušogad. Dramaturgs - Klāvs Mellis, kurš pats izrādē nepiedalās, bet lomās pārējie sākotnējā Kvadrifona pārstāvji: Reinis Boters, Āris Matesovičs un Ance Strazda. Otro sieviešu lomu (jo pašā Kvadrifronā vienīgā dāma ir Ance, bet šajā reizē ārpus izrādes palikušais Jānis Kronis diez vai būtu iederīgs šīs lomas izpildītājs) uzņēmusies Sandija Dovgāne, kas nesen redzēta ĢIT “Krēslā”.