Kazhes pierakstu burtnīca

Jau iepriekš biju fragmentāri iepazinies ar Kārļa Krūklīša otro atmiņu grāmatu "Tēvu zemei grūti laiki" (pareizāk - uz tajā iekļautajām atsaucēm uz sportu un futbolu), izmantojot LNDB pakalpojumus (proti, tā pieejama caur gramatas.lndb.lv), bet pirmā daļa tur atrodama nav, tāpēc sagādāju sev fizisku šīs grāmatas eksemplāru.

Moriss Meterlinks bija beļģu dramaturgs, dzejnieks un esejists, kurš 1911. gadā saņēma Nobela prēmiju literatūrā. Šķiet, ka lielākie viņi nopelni meklējami dramaturģijas lauciņā, kur viņš attīstījis statiskās drāmas principu - dramaturģiju, kurā tēli ne tikai nespēj paredzēt notikumus uz priekšu, bet arī visai ierobežotā mērā apzinās sevi šeit un tagad. Savus principus viņš arī bagātīgi izteicis dažādās esejās. Vienlaikus, šķiet, ka viņš ir viens no tiem Nobela prēmiju saņēmušajiem literātiem, par kuriem tu nevari tā droši un skaidri pateikt: šī ir tā grāmata, kuras dēļ viņš ir leģendārs, izlasi to un to sapratīsi, par ko viņš saņēma Nobela prēmiju!

Tieši šī grāmata (un nevis "Lote no izgudrotāju ciema") savulaik padarīja Andrusu Kivirehku par plaši aprunātu literātu Latvijas māmiņu sabiedrībā un droši vien arī asociācijas "Ģimene" vidē. Kopš 2012. gada tā latviešu valodā piedzīvojusi vismaz trīs izdevumus, tikusi rādīta kā teātra izrāde un visādi citādi iepriecinājusi mazos un ne tik mazos lasītājus, kā arī raisījusi lokālas nozīmes kaku vētru to cilvēku aprindās, kuri (lielākoties - neiepazinušies ar saturu, bet tikai dzirdējuši nosaukumu) cīnās par tradicionālo vērtību un latviskās dzīvesziņas saglabāšanu.

Bija laiki, kad bija pieņemts būt redzējušam visas studijas Pixar animācijas filmas. Man tie laiki ir diezgan sen aizgājuši pagātnē, bet "Inside Out" atbilstoši atsauksmēm noteikti ir viena no tām animācijas filmām, ko redzēt ir vērts arī apstākļos, kad kino patēriņš salīdzinoši ar "ziedu laikiem" ir krities vismaz desmit, ja ne vairāk reizes.

Garlība Merķeļa "Latviešus" es kaut kad esmu lasījis (ne tad, kad to prasīja skolā, bet droši vien mazliet vēlāk), bet niansēs tās saturu, protams, neatceros. Nacionālā teātra izrāde gan arī īsti nepretendē uz vārdu savienojumu "grāmatas dramatizējums", bet drīzāk kā "iedvesmas avots". Kad Nacionālajā teātrī izziņoja šo izrādi, biju ieinteresēts to redzēt, izreklamēju draugiem, bet kaut kā sanāca, ka pats nemaz uz to neaizgāju. Un tagad, protams, ir par vēlu. Pozitīvi, ka Teātris šajos apstākļos piedāvā izrāžu ierakstus, turklāt vēl tādus, kuri tapuši speciāli šai vajadzībai - ar vairākām kamerām, zālē bez skatītājiem un speciāli pārdomājot, kā tas izskatīsies ierakstā. Protams, ka nekas nespēj aizstāt klātieni teātrī, taču šādā variantā iegremdēšanās sajūta ir daudz labāka nekā vienkārši nofilmētas izrādes gadījumā.

Šo Jāņa Einfelda grāmatu es biju domājis no grāmatu plaukta diskvalificēt, taču pašam par lielu pārsteigumu atklāju, ka nemaz to neesmu izlasījis. Tā nu, protams, ķēros pie lasīšanas, tikai lai secinātu, ka sākotnējais verdikts bijis pamatots.

Grāmata par Jurģi ir pirmā grāmata, ko savā mūžā kā dāvanu saņēmis Jurģis. Diez vai Guna un Mārtiņš, kas sagādāja šo feļetonisko darbu, sevišķi satraucās par grāmatas literārajām vērtībām un to, vai tā ir vai nav cienīga atrasties manā ekskluzīvajā grāmatu skapī, kurā ir ierobežots vietas daudzums un kurš patiesībā šobrīd ir drīzāk iedomāts skapis, nekā reāls, jo "īstais" skapis nemaz vēl nepastāv un pagaidām grāmatas mitinās kur nu kurā. Tāpat esmu visai pārliecināts, ka diez vai dāvinātāji apzinājās, ka patiesībā šīs grāmatas autors - Kazis (Kazimirs) Saja ir visnotaļ ievērojams lietuviešu literāts, kas turklāt vēl arī ir kādu laiku darbojies politikā un pat bijis to cilvēku vidū, kas atbalstīja Lietuvas ekvivalentu tam, ko Latvijā sauc par 4. maija deklarāciju.

Tā nav bieža parādība, ka vācu literatūru lasu tulkojumā, bet šo konkrēto grāmatu saņēmu no Marinas dāvanā, tad nu lasīju to latviski. Bonuss šādam variantam, protams, ir tāds, ka gadījumā, ja man grāmata ir patikusi, arī Marina to pēc tam var izlasīt, kamēr ar vāciskiem izdevumiem tas tā nestrādā. Pašā Vācijā šī grāmata kļuva par pamatīgu grāvēju, vietējā bestselleru sarakstā noturoties astoņdesmit nedēļu garumā un saņemot arī virkni prestižu balvu.

Diena M ir turpinājums Viktora Suvorova (Vladimira Rezuna) slavenākajam darbam "Ledlauzis", šajā izdevumā autoram turpinot izvērst tēmu, ka galvenais vaininieks Otrā pasaules kara izraisīšanā bija PSRS vadonis Josifs Staļins un nevis parasti šo "godu" izpelnījies Ādolfs Hitlers. Argumentācija īsumā: atbilstoši Staļina vēlmei iegūt pilnu kontroli pār Eiropu karš starp Vāciju un relatīvi demokrātiskajām Rietumvalstīm bija PSRS izdevīgs, lai vajadzīgajā brīdī iesaistītos no savas puses un piebeigtu noasiņojušos pretiniekus. Taču situācijā, kad Staļins jau bija gandrīz, gandrīz gatavs likt kārtis galdā un laist milzīgo PSRS armijas mašinēriju pretī vispirms Vācijai, bet tad arī Anglijai, izrādījās, ka Ādolfs viņu par pāris nedēļām apsteidza un pirmais devās uzbrukumā, kā rezultātā padomju karaspēks cieta katastrofālus zaudējumus un vācieši ieguva pasakainas trofejas ieroču ziņā, ko izmantoja karagājienā dziļāk PSRS iekšienē.

Franka Vicela romāns, kura nosaukumu es būtu tulkojis būtu "Kā Sarkanās armijas frakciju izgudroja maniakāli depresīvs tīneidžers 1969. gada vasarā" (diez vai šo grāmatu kāds saņemsies iztulkot latviski) saņēma balvu kā gada grāmata Vācijā un izpelnījās ļoti daudz atzinīgu komentāru no literatūras lietpratējiem. Tam, ka grāmata varētu būt aizgājusi baisā tirāžā, gan būtu grūti noticēt, jo tā ir pārāk bieza, pārāk sarežģīta, pārāk samežģīta un vispār - lai arī regulāri bītlus un rollingstounus piesauca - nekomerciāla.