Laura Gundara grāmatai "Sveiks, Vali!" ir viens manā skatījumā nozīmīgs trūkums, ciktāl tas attiecas uz bērniem priekšā lasāmajām grāmatām - tā ir lasāmviela vien dažiem vakariem. Ja grāmata būtu neveiksmīga, es to gan būtu saucis tieši par tās plusu - kaut ko draņķīgu jau nav sevišķas motivācijas lasīt ilgstoši, kamēr, ja tev gadās tādi varoņi, pie kuriem tev gribētos pakavēties, ir visai bēdīgi, ja šķirties sanāk pārāk ātri. Vērienīgākajā šīs grāmatas apskatā, ko esmu lasījis, tā nosaukta par "garstāstu", bet nudien teikšu - nekāds garais tas nav. Protams, reizēm Esterei joprojām tiek lasītas arī tādas grāmatas, kas vispār ir vienā piegājienā lasāmas - piemēram, sērija par "Kiku Miku", taču tā jau ir cita opera.

Rīgas Starptautiskā kino festivāla programmu šogad itin droši var teikt, ka baudīšu attālināti (nu jau šis "itin droši" ir pārtapis par 100% pārliecību, jo drīz nekas klātienē vairs nenotiks), bet vismaz dažas filmas no tā noteikti bija plānā redzēt. "Anete" ir viena no tām, lai arī patiesībā neko daudz par šo filmu līdz nesenam laikam nebiju dzirdējis, tik vien kā grupas "Sparks" dziesmu "So May We Start", kura ievada šo filmu, taču savā ziņā - ar to jau arī bija pietiekami.

Kvadrifrona izrādes "Ciešamā kārta" nosaukumam ir daudz savstarpēji papildinošu un vienlaikus vienu otru neizslēdzošu interpretāciju. Droši vien pirmā un būtiskākā, ja mēs runājam par izglītības saturu, tā kvalitātēm un reformām (un par to galvenokārt arī ir šī izrāde) ir ciešamās kārtas pretnostatījums darāmajai kārtai, proti, tās pašas reformas labākajā gadījumā "tiek veiktas", nevis "notiek", līdz ar to viss notiek pasīvā veidā, kā rezultātā visas iesaistītās puses cieš, bet visvairāk - izglītības pakalpojuma saņēmējs, proti, bērns vai jaunietis, kura dēļ vismaz uz papīra visa šī sistēma vispār pastāv. Ciešanas - visu iesaistīto pušu reizē - kuras turklāt vēl ir arī stipri bezjēdzīgas, ir otrais, kas nāk prātā, kaut kādā mērā sasaucoties ar to, ka "mācīšanās" un "mocīšanās" ir aptuveni viens un tas pats. Bet - neskriesim izglītības satura reformu ratiem un to klibajam zirgam pa priekšu - pāriesim pie pašas izrādes satura.

Pola Origo romāns "Laulības pārkāpēja" ir perfekts piemērs tam, ka bieži es rakstu par kaut ko tādu, kam faktiski nav iespējama mērķauditorija. Ne vien konkrētais romāns, bet arī tā autors ir ļoti, ļoti neievērojams. Parasti kā kritēriju "maznozīmīgs ārzemju rakstnieks" es izmantoju faktu, ka par viņu nav rakstīts Wikipedia angļu versijā, taču par Origo nav rakstīts arī enciklopēdijas franču versijā, un vēl vairāk - neviena viņa grāmata nav atrodama Goodreads. Proti, par viņu neizsakās neviens un nekur. Dažas lietotas viņa grāmatas gan ir iespējams nopirkt, taču nevaru iedomāties - kālab gan kāds to varētu vēlēties. Līdz ar to es varu, šķiet, itin pārliecinoši teikt, ka šobrīd rakstu pirmo Internetā atrodamo recenziju par kādu no šī autora grāmatām (ne tikai latviešu, bet arī jebkādā citā valodā). Protams, šāda "sasnieguma" gadījumā vietā ir arī jautājums - kāpēc es to daru? Un atbilde - jo citādāk nevaru.

Tas nav noslēpums, ka manā lasāmvielas krājumā pēdējā laikā vērā ņemamu vietu ieņēmušas bērniem paredzētās grāmatas. Skaidrs, ka ne viss no tā, ko lasu priekšā Esterei primāri ir paredzēts četrus gadus vecam lasītājam, bet atbilstoši manai izpratnei no labas grāmatas tu kaut ko varēsi pasmelties dažādos vecumos, un grāmata, kas ir mazliet virs tava tagadējā uztveres līmeņa, labi var kalpot kā pakāpiens ceļā uz augšu, raisīt sarunas un pārdomas. Un, ja tu no tās pilnībā uztversi tikai virskārtu, arī tā nav sevišķa bēda - kaut kas tev saslēgsies ar laiku un, atskatoties, tu bērnībā lasītā grāmatā varēsi saskatīt itin daudz tā, kas toreiz tev nebija aktuāls.

Edvarts Virza vislabāk ir zināms kā "Straumēnu" autors - šī poētiskā lauku māju apcerējuma, kurš man personīgi saistās ar vienām no baisākajām skolas obligātās literatūras atmiņām. Darbs, protams, apjomā nav liels, taču skolas laikā lasīt kaut ko, kur vispār nav sižeta, ir grūts uzdevums. Taču patiesībā Virza ir vairāk nekā tikai "Straumēni". Savas daiļrades agrīnajā posmā viņš bija ievērojams simbolisma un erotikas dzejā nesējs, taču pamazām virzījās uz konservatīvo un patriotisko pusi, "Jaunajā jundā" (kas gan nav dzeja, bet eseju krājums) sasniedzot teju virsotnes ideoloģiskumā. Cik zinu, Virza tika dēvēts par Kārļa Ulmaņa galma dzejnieku un savā ziņā šis apgalvojums ir patiess - viņa vēlīnajos darbos (arī šajā) jūsmas par Vadoni ir pārpārēm, bet ir vismaz viens faktors, kā dēļ viņu cienu - Virza bija diezgan apsēsts Ulmaņa fans vēl pirms 1934. gada 15. maija, proti, viņš vismaz nebija līdzskrējējs. Tas gan nemaina apstākli, ka "Jaunā junda" ir grūta lasāmviela.

Pēdējo gadu laikā esmu pamazām tuvojies Zentai Mauriņai, bet līdz šim brīdim - ne viņas pašas rakstītiem tekstiem. Aizpērn novembrī skatījos teātrī Dokumentālos sapņus, pērn izlasīju grāmatu par Konstantīnu Raudivi, bet pirms dažiem mēnešiem izlasīju arī Trīsdesmit divi gadi kopā ar Zentu Mauriņu. Tagad beidzot pienākusi kārta kādai no pašas Mauriņas rakstītajām grāmatām.

Otro Lotes grāmatu es Esterei biju sācis lasīt priekšā jau diezgan sen, taču galīgi nevar teikt, ka tā būtu raiti gājusi uz priekšu. Apzinos, ka lielākā mērā te vaina gulstas uz maniem pleciem un ka arī es varētu būt ietekmējis meitas zemo sajūsmas līmeni par šo lasāmvielu. Vienlaikus uzskatu, ka man ir argumenti, lai pamatotu, kāpēc šī nav teicama lasāmviela ne konkrētajai vecuma grupai bērnam (četri ar pusi gadi), ne pieaugušajam (neatkarīgi no vecuma).

Var teikt, ka Ingas Ābeles romāns "Klūgu mūks" ir viena no grāmatām, kuras lasīšana man prasījusi visilgāko laiku. Iesāku to vēl augusta beigās, neoficiālā Vienības brauciena laikā, bet finišēju jau septembrī. Pa vidu vēl pamanījos izlasīt vairākas citas grāmatas, kas vispār nav "mans stils". Taču tāpat varētu teikt, ka es šo grāmatu vispār neesmu lasījis, un tas visu izskaidro. Proti, ar šo romānu es iepazinos caur Latvijas Radio atskaņotu romāna ieskaņojumu 18 daļās, kas tapis 2017. gadā par godu Latgales kongresa un ilgtermiņā arī Latvijas valsts simtgadei. Specifika te ir tajā, ka no vienas puses - lasīts tiek grāmatas teksts, no otras - ir tik daudz aktieru, mūzikas un citādu elementu, ka to nekādi nevar saukt vienkārši par audiogrāmatu.

Zināmā mērā tas man pašam šķiet absurdi - kā tas var būt, ka laikā, kad pats pamazām tuvojos četrdesmit gadu slieksnim, par teju vai manu mīļāko autoru ir kļuvis rakstnieks, kurš lielākoties raksta bērniem? Un tas vēl būtu sīkums - mani viņa bērniem domātie darbi uzrunā varbūt pat vēl vairāk nekā tie, kas paredzēti pieaugušajiem? Taču tāda ir šī realitāte - jaunu Andrusa Kivirehka grāmatu es gaidu pat ar lielāku nepacietību nekā to gaida Estere, un šīs pēdējās pāris nedēļas, kad vakara pasaciņas funkcijas pildīja "Oskars un lietas", es ne mazāk par savu meitu degu nepacietībā uzzināt - kas tad šajā grāmatā notiks šovakar?