Kazhes pierakstu burtnīca

Jau Mīluļu slepenās dzīves pirmā daļa nebija nekāds šedevrs, līdz ar to gaidīt kaut ko pārcilvēciski vērtīgu no šīs animācijas filmas otrās daļas, protams, nevarēja. Normālos apstākļos arī diez vai to būtu skatījušies, taču mūsu īres dzīvoklī Haapsalu bija pieejams Netflix, neko kaut cik nopietnu skatīties nebija noskaņojuma, turklāt vēl bija (absolūti nepamatotas) cerības, ka šo saturu ar mums kopā varētu skatīties arī Estere. Un tā nu mēs to noskatījāmies.

Viens no Valmieras vasaras teātra festivāla piedāvātajiem projektiem bija klausāmizrāde “Urbānais safari”, kas ļāva audiogida pavadījumā izstaigāt dažādas vietas Valmierā, pie reizes uzzinot par dažādu paaudžu tipiskākajām iezīmēm un paradumiem. Atzīšos, ka visu saturu mēs nenoklausījāmies, bet par abiem ar Marinu noklausījāmies trīs no četru paaudžu stāstiem, nedzirdētam paliekot visjaunākās paaudzes vēstījumam.

Šo grāmatu atradu dzīvoklī, kurā esam uz pāris dienām apmetušies Pērnavā. Tā kā ceļojuma (jā, pusotru nedēļu Igaunijā es tagad saucu par ceļojumu) laikā parasti nav ne iespējas, ne vēlmes pievērsties nopietnākai literatūrai, šāda lasāmviela šķita potenciāli piemērota. Jāatzīst gan, ka pirmajā brīdī manī bija cerība, ka šī grāmata ir mīklu un uzdevumu krājums (manā kolekcijā ir izdevums “Can you solve my problem”), kamēr realitātē tā izrādījās tik vien kā anekdošu kolekcija.

Ar lielāko nepacietību pirms šī gada Valmieras vasaras teātra festivāla noteikti gaidīju kārtējo Kvadrifrona gara darbu - iestudējumu ar nosaukumu “Marija un zibens”. Interesi veicināja gan tas, ka šai izrādei bija augstāks ieteicamais skatītāju vecums (šajā gadījumā - 13+, lai arī iztēlojos, ka konservatīvāk noskaņoti tautieši to novērtētu ar 18+ atzīmi vai arī vispār ieteiktu aizliegt tur notiekošas “homoseksuālisma propagandas” dēļ). Izrādes režisore ir Kvadrifrona draudzene Paula Pļavniece, kuras “Vecmāmiņu valsts” bija viens no spilgtākajiem maniem teātra notikumiem pagājušogad. Dramaturgs - Klāvs Mellis, kurš pats izrādē nepiedalās, bet lomās pārējie sākotnējā Kvadrifona pārstāvji: Reinis Boters, Āris Matesovičs un Ance Strazda. Otro sieviešu lomu (jo pašā Kvadrifronā vienīgā dāma ir Ance, bet šajā reizē ārpus izrādes palikušais Jānis Kronis diez vai būtu iederīgs šīs lomas izpildītājs) uzņēmusies Sandija Dovgāne, kas nesen redzēta ĢIT “Krēslā”.

Tajā brīdī, kad tika atceltas “Uzvara ir mirklis” izrādes šī gada Valmieras vasaras teātra festivālā, “Bumba nerunā” atlika kā vienīgā vismaz kaut kādā mērā ar futbolu saistītā izrāde šī gada festivāla programmā. Protams, saistība ar futbolu te nav tik milzīga - galvenā varoņa iesauku “Bumba” veidojis tas, ka viņš allaž ir tas, kuram futbola spēles apstākļos ir jāskrien pēc kaut kur aizlidojušas bumbas, plus viens no diviem aktieriem šajā priekšnesumā ir savulaik perspektīvais (kurš gan no mums jaunības gados nav bijis perspektīvs!) futbola vārtsargs Kristians Kareļins, kurš tagad zināms ne tikai kā Kostja no “Viņas melo labāk”, bet arī kā “Pa pāris kausiem” dzīvesveida piekopējs.

Nevaru saprast, kālab tas tā ir, bet vienīgā kaut cik autentiskā ekranizācija, ko piedzīvojuši Remarka "Trīs draugi", tapa Amerikā 1938. gadā. Ir vēl vairākas "inspired by" filmas, kur varoņi pārnesti uz citu laikmetu un vidi, taču šī ir tā filma, kuru tev vajadzētu skatīties, lai kaut cik tuvu varētu iztēloties "kā tas bija".

Šo Ilmāra Šlāpina grāmatu ieraudzīju plauktā dzīvoklī, kurā aizvadījām Valmieras vasaras teātra festivālu. Lasāmā tur neko daudz nebija, tad nu ņēmu un izlasīju - lai zinātu.

Globālā mērogā nav šaubu, ka nozīmīgākais Remarka romāns ir “Rietumu frontē bez pārmaiņām”, tomēr manas ģimenes mērogā tikpat neapšaubāmi svarīgākais viņa veikums ir tieši “Trīs draugi”. Šo grāmatu ļoti mīlēja mana mamma, savukārt manai māsai tā vispār laikam ir visu laiku mīļākā grāmata. Es pats šo romānu biju lasījis vēl kaut kad skolas gados, bet tagad, kad līdz tam bija tikusi Marina, šķita īstais brīdis pārlasīšanai, lai novērtētu, kāds tas šķitīs man pieauguša cilvēka statusā.

Denija Boila režisētā filma Trainspotting bija viens no izteiktākajiem deviņdesmito gadu kulta kino darbiem. Es gan to noskatījos jau mazliet vēlāk, bet tāpat - ļoti sen, kā vēsta blogs, pagājuši jau 17 gadi kopš redzēju Makgregoru viņa karjeras ikoniskākajā lomā (tā vismaz man joprojām šķiet). Tikām Ērvina Velša ievērojamāko romānu tā arī izlasījis nebiju. Taču, viesojoties pie Zanes (tās, kas Eniņa), izrādījās, ka viņai ir lieks šīs grāmatas latviskā tulkojuma eksemplārs, un tad nu es to izlasīju.

Koncertu ziņā man bija sanākusi tik dramatiska pauze, ka patiešām bail. Pēdējo reizi koncertā es biju pagājušā gada februārī. Un kas toreiz spēlēja? Itin prognozējami, tā bija Manta. Tagad, kad atkal nonācu koncertā, tā gan nebija gluži tā pati grupa, tomēr atkal Šubrovskis, proti, Juuk.