Tas sākās teju no pirmās dienas, kad es vairs nebraucu uz biroju. Lai vismaz kaut cik uzturētu sevī mentālā un fiziskā formā, es katru dienu sāku iet pastaigāties. Iepriekš mans dienas režīms bija bijis vienkāršs: ar auto uz darbu, atceļā lielākoties iebraucu veikalā pēc kaut kā ēdama un dzerama. Ja nebija noskaņojuma pašam sildīt mikroviļņos pusfabrikātus, reizēm pasūtīju kādu picu. Vakars pie TV vai datora, kas patiesībā bija viens un tas pats. Izņēmums - ceturtdienas, kad ar čomiem no darba spēlēju basketbolu un pēc tam pāris stundas pasēdējām kādā krogā līdz laikam, kad kārtīgajiem ģimenes tēviem pienāca laiks doties pie sievām un bērniem. Es parasti vēl vienu glāzi alus izdzēru vienatnē un tad arī sēdos taksometrā, lai atgrieztos dzīvoklī, kas ceturtdienu vakaros šķita vēl tukšāks vēl citkārt. Ja ne pastāvīgu sievieti, tad vismaz kaķi man noteikti vajadzētu, tā es sev reizēm atgādināju, bet tālāk par ieceres fāzi netiku. Kas attiecas uz sievietēm, tur es palaikam mēģināju kaut ko darīt lietas labā, bet kaut kā tāda, ko varētu saukt par ilgtermiņa attiecībām, man nebija bijis jau piecus gadus kopš viņa piesavinājās mūsu kopīgo dēlu un aizbrauca uz to valsti, kuru pat vārdā vairs nesaucu. Pārāk bieži par to es nedomāju, vismaz ne apzināti, bet kaut kāda atspere manī noteikti tajā dienā salūza, un šāds defektīvs es tiešām neesmu derīgs nekam ar skatu uz nākotni. Pats to lieliski apzinos, bet atkal un atkal ir atkārtojusies situācija, kad es gultā sāku žēloties par pagātnē piedzīvoto, it kā klāt esošajai sievietei ar to būtu jebkāda darīšana. Un pat tagad es to daru, lai gan biju stingri sev apsolījies turēties rāmjos un neaizpeldēt kaut kur beztēmā.

Romāns Polaņskis ir klasisks piemērs kategorijai "pretrunīgs mākslinieks". Domājams, pat lielākie viņa kritiķi atzīst, ka viņš ir izcils režisors. "Rozmarijas mazulis", "Ķīniešu kvartāls" un "Pianists" ir tāda kino klasika, ka lielāku teju vai nevar iedomāties, un arī viņa mazāk ievērojamo darbu vidū ir daudz tā sauktās "kulta klasikas". Tikām Polaņskis kā cilvēks ir sarežģīts gadījums, un kopumā galīgi - ne tas simpātiskākais.

Aisedoru Dunkani ne bez pamata dēvē par mūsdienu dejas māti. Tiesa, par viņas pašas dejas tehniku ir saglabājušās galvenokārt nostāstu tipa liecības, jo reālu ierakstu ar pašas Dunkanes dejām īsti nav. Tas gan nav nekas sevišķi šokējošs, jo mirusi Dunkane ir pirms nu jau teju 100 gadiem - 1927. gadā viņas mūžu izbeidza traģisks negadījums, atvērta tipa automašīnas aizmugurējā asī ieraujot viņas zīda šalli. Kaut kādā mērā gan tas varētu būt loģiski, ka Dunkane nevarēja aiziet vienkāršā veidā, jo arī viņas dzīve nebija vienkārša. Lielu tās daļu viņa aprakstījusi šajā autobiogrāfijā, taču viņai memuārus neizdevās pabeigt, līdz ar to ārpus tiem palika visai nozīmīga viņas mūža daļa - mēģinājums pārcelties uz dzīvi Padomju Krievijā un laulība ar krievu dzejnieku Sergeju Jeseņinu (spoileris: Padomija viņu mazliet piečakarēja, bet Jeseņins brutāli dzēra un par sevi astoņpadsmit gadus vecāko sievu sita).

Pirms diezgan daudziem gadiem esmu lasījis Daniela Penaka eseju "Kā romāns" - apliecinājums gadu daudzumam ir tas, ka par šo grāmatu nav apraksta manā blogā, kurš pastāv aptuveni 18 gadus. Kaut kādā mērā "Kā romāns" manā apziņā ir laikam iesēdies, ne velti, kad man vajadzēja uz ātru roku kaut ko paķert grāmatnīcā, lai būtu pārtērēts dāvanu kartes limits, izvēle krita par labu tieši šī autora grāmatai. Labi, te vēl var piebilst, ka uz grāmatas vāka ir Gata Šļūkas zīmējums, kas momentā piesaista uzmanību.

Gijs de Mopasāns ir absolūts īsā stāsta un noveles žanra klasiķis, viens no tiem rakstniekiem, par kuriem var teikt - bez viņiem literatūra būtu citādāka. Kopumā Mopasāna literārajā mantojumā ir vairāk nekā 300 stāstu, šajā krājumā apkopoti aptuveni 30 no tiem jeb, rupji rēķinot, desmit procenti. Cik saprotu, tā ir padomijā tapusi izlase, par pamatu ņemot 1956. - 1957. gados Francijā izdotu visu Mopasāna īsprozas darbu apkopojumu. Lieki teikt, ka nevaru komentēt, kādā mērā stāstu izvēli ietekmējus padomijā valdošā ideoloģija, bet šķiet, ka vairums ievērojamāko Mopasāna stāstu šajā krājumā patiešām ir iekļauti. Vēl vajadzētu piebilst, ka grāmatu lasīju franču valodā - proti, tas ir PSRS izdots teksts franciski, ne adaptēts, bet normāls, taču ar nelielu daudzumu skaidrojošu komentāru krievu valodā grāmatas beigās.

Filma "Vēl pa mēriņam" šogad saņēma Oskaru kā labākais darbs svešvalodā. Tās režisors Tomass Vinterbergs ir uzskatāms par dāņu kino klasiķi, līdzās Larsam fon Trīram viņš radīja Dogme 95 kustību. Fon Trīrs laikam kopumā gan slavenāks, taču Oskars ir Vinterbergam. Nezinu gan, cik ļoti šādiem režisoriem tas ir svarīgi.

Sen nebija sanācis Esterei lasīt priekšā pilnvērtīgu grāmatu - kad viņa bija pavisam maziņa un viņai vēl bija vienalga, kāds audio skan fonā, biju lasījis vispirms dažādas bērnu grāmatas, pēc tam mums nāca secinājums, ka vispār jau viņai vēl ir vienalga, tālab notika pāreja uz nebūt ne bērnu grāmatām - tā viņa noklausījš Riharda Bargā "Plikos rukšus" un Anšlava Eglīša "Homo Novus", bet Peļevina "Čapajevs un Tukšums" laikā sākās sūdzības, un pieaugušo grāmatu lasīšana aptrūka. Turpinājumā ir bijuši dažādi periodi, kuros ir lasītas vienas un tās pašas īsgrāmatas par cūciņu Pepu katru vakaru no vietas vairāku mēnešu garumā, Lupatiņu rīts (atkal un atkal), tad bija Bikibuku dzejoļu periodi, ilgāks laiks, kad vajadzēja "pastāstīt par mazu Esteri", visubeidzot pēdējā laikā modē bija nākušas pasakas no Andrusa Kivirehka grāmatām "Karnevāls un kartupeļu salāti" un "Kaka un pavasaris". Visus šos risinājumus vienoja kopīgais elements - katru vakaru saturs vai nu atkārtojās vai arī nebija saistīts ar iepriekšējā dienā klausīto. Un tad nu beidzot pirms dažām dienām Estere paziņoja, ka viņa grib, lai tētis lasa grāmatu par Loti no izgudrotāju ciema. Daudzas reizes viņai biju lasījis grāmatas pirmo nodaļu, bet tālāk nekad ticis nebiju, un līdz ar to biju patiešām priecīgs, ka beidzot izdevās tikt šajā grāmatā ne vienkārši tālāk, bet pilnībā cauri tai.

Valtera Sīļa klausāmizrāde "Noklausies" ir labs piemērs gan tam, kā ar moderno (nosacīti) tehnoloģiju palīdzību nodrošināt vismaz kaut kādu teatrālu pieredzi izslāpušiem tā cienītājiem, gan labi darbojas izklaides lauciņā, gan ļauj mazliet aizdomāties par sarežītākiem jautājumiem.

Bez jebkādiem pārspīlējumiem var teikt, ka Gunārs Jākobsons ir leģenda. Ilgus gadu desmitus viņa balss bija sinonīms radio translācijām no lielākajām sporta sacensībām, kas risinājās ne tikai Latvijā, bet arī globālā mērogā. Tāpat savas karjeras gados bijis iesaistīts Mikrofona aptaujas organizēšanā, relatīvi sekmīgi darbojies šlāgermūzikas lauciņā un vispār Latvijas Radio Jākobsons ir tik leģendārs, cik vien vispār kāds cilvēks var būt. Līdz ar to memuāru grāmatā viņam bija patiešām daudz visa kā stāstāma, jautājums tikai - cik daudz no šī satura ir interesants man kā lasītājam.

Dorotejas Elmingeras postmodernā vinješu kolekcija "No cukura fabrikas" galīgi nav īstā grāmata, kuru lasīt apstākļos, kad tev ir paaugstināta temperatūra un diezgan brutāli sāp galva. Vienlaikus jāatzīst, ka sāku to lasīt apstākļos, kad man nekas nesāpēja, bet arī tad man nebija pa spēkam uztvert šo prozu. Tas, ka tās vēstījums nav lineārs, vēl būtu sīkums - tas ir dažādām atsaucēm pārsātināts teikumu kopums, kuru spēju labākajā gadījumā uztvert kā dzeju ar skaistu poētiku, bet no satura tur kaut ko saprast ir izteikti pāri manām iespējām.