Kazhes pierakstu burtnīca

Denija Boila režisētā filma Trainspotting bija viens no izteiktākajiem deviņdesmito gadu kulta kino darbiem. Es gan to noskatījos jau mazliet vēlāk, bet tāpat - ļoti sen, kā vēsta blogs, pagājuši jau 17 gadi kopš redzēju Makgregoru viņa karjeras ikoniskākajā lomā (tā vismaz man joprojām šķiet). Tikām Ērvina Velša ievērojamāko romānu tā arī izlasījis nebiju. Taču, viesojoties pie Zanes (tās, kas Eniņa), izrādījās, ka viņai ir lieks šīs grāmatas latviskā tulkojuma eksemplārs, un tad nu es to izlasīju.

Koncertu ziņā man bija sanākusi tik dramatiska pauze, ka patiešām bail. Pēdējo reizi koncertā es biju pagājušā gada februārī. Un kas toreiz spēlēja? Itin prognozējami, tā bija Manta. Tagad, kad atkal nonācu koncertā, tā gan nebija gluži tā pati grupa, tomēr atkal Šubrovskis, proti, Juuk.

Šī gada Valmieras vasaras teātra festivāla apmeklējumu sāku ar Pasaules gaļu. Kā teikt, nekā īpaši svarīgāka par šo notikumu nav, droši vien pat Olimpisko spēļu laikā LTV savās ziņās atrastu laiku, lai pieminētu pasaules gala iestāšanos. Savukārt par mums var teikt, ka kopš aizpērn uzzinājām par šāda festivāla norisi, nekas nespēj mūs atturēt no brauciena uz Valmieru augusta sākumā.

Iepazīstot Līvānu mājaslapu, biju sev par pārsteigumu atklājis, ka Līvānos iespējams nokļūt ne tikai, šķērsojot Daugavu pa tiltu Jēkabpilī, bet arī ar pārceltuves palīdzību. Patiesībā Līvānu tuvumā ir pat veselas divas pārceltuves, bet mēs izvēlējāmies to no tām, kas tevi ieved pašā Līvānu pilsētā, proti, Dignājas pārceltuvi. Zasas dzirnavu kempingā gan saimnieks, gan viens no viesiem vāciešiem bija atzinuši, ka tā esot foršs autentisks veids upes šķērsošanai, tad nu mēs to arī izmēģinājām.

Mana lielā atvaļinājuma ievadā bijām iecerējuši izbraukāt visas tās Latvijas pilsētas, kurās līdz šim nebija bijusi Estere (ir mums šāds plāns - izrādīt bērniem dzimto zemi vecumā, kad vēl konkrētas atmiņas neveidojas, proti, skaidrs, ka primāri to darām sevis un nevis bērnu dēļ), un tā kā šādas pilsētas bija atlikušas deviņas, tapa rogaininga kontrolpunktu izvietojumam līdzīgs maršruts formā: Rīga - Aknīste - Līvāni - Viļāni - Kārsava - Viļaka - Balvi - Lubāna - Cesvaine - Ape - Rīga. Gluži perfekti to izpildīt neizdevās, bet par to - vēlāk.

Ar Vladimira Sologuba vārdu iepazinos pirms diviem gadiem, kad izlasīju viņa slavenāko daiļliteratūras darbu - garstāstu “Tarantass”, bet tagad pienāca kārta Sologuba memuāriem, kuri daudzējādā ziņā uzskatāmi par paliekošāku vērtību par viņa veikumu kā nedokumentālās literatūras autoram. Šī līdz ar to būtu reize, kur sekmīgi ir nostrādājusi mana visai nejaušību pilnā izvēle grāmatu lasīšanā no plaukta izceļot kaut ko negaidīti saistošu un vērtīgu.

Pēc ilgāka pārtraukuma beidzot atkal sanāca piedalīties vairāk vai mazāk normāla formāta rogainingā - pasākumā, kas formāli bija Rīgas rogainings, lai gan realitātē lielāko daļu laika tajā sanāca pavadīt ārpus Rīgas pilsētas administratīvajām robežām (vismaz tā man šķiet). Startēju šajā pasākumā komandā ar kolēģiem Maksimu un Robertu, kas ne pirmo reizi bija mani ceļabiedri šādā pasākumā, vienlaikus bija te arī šādas tādas atšķirības no iepriekšējiem piegājieniem.

Nezinu, kā tas nākas, ka no angliskā nosaukuma “A quiet place” latviskajā tulkojumā tas pārtapis par “Klusā pasaule”, bet lietas būtību tas droši vien nemaina. Šī pirms dažiem gadiem daudz dažādu balvu saņēmusī šausmu filma ar kaut ko bija piesaistījusi Marinas uzmanību, tad nu arī es piekritu, ka var jau reizi mēnesī vienu filmu noskatīties.

Vispār jau es saprotu, ka Jura Zvirgzdiņa “Have a nice day. Gandrīz mīlas stāsts” ir darbs gados jaunai auditorijai, kādai sevi nekādi nevaru pieskaitīt. Tomēr no pēdējā laikā Radioteātrī izskanējušā satura nekas cits mani vairāk uzrunāt nespēja, līdz ar to pagājušās nedēļas garā skrējiena laikā izvēlējos klausīties tieši šo saturu.

Šajā esejā ievērojams latviešu trimdas domātājs Roberts Mūks apskata rietumu pasaules filozofu centienus tuvoties tam, ko austrumos pazīst kā nirvānu un samsāru. Par grāmatas galvenajiem stūrakmeņiem var uzskatīt Karla Junga un Džeimsa Hīlmana rakstīto. Tāpat nozīmīgi, lai arī tie sāk otrā plāna varoņi, te ir Heidegers un Korbēns. Tikām Freidam un viņa visur saskatītajai seksualitātei Mūks oponē. Un tam visam vēl klāt nāk latviskā dzīvesziņa.