Jaunu izrāžu iestudēšana šajos apstākļos ir investīcija ar ļoti augstu riska pakāpi. Kas to lai zina, kad un vai vispār sagatavoto izrādi varēs rādīt skatītājiem, varbūt uz reālās publiskās pirmizrādes laiku tā nebūs tas, ko skatītājiem vajadzēs un tā tālāk, un tā joprojām. Andrejs Jarovojs Ģertrūdes ielas teātrī tapušajai izrādei "Krēsls" izvēlējās citu variantu, kurš gan tāpat bija ne bez riska elementa. Standarta variants, kā šobrīd būtu veidot saturu, ja vien tā nav Zoom izrāde, ir izrādi nofilmēt un skatītājiem demonstrēt ierakstu - taču šī risinājuma trūkums ir tajā, ka gala produkts ļoti minimālā mērā ir teātris. Vismaz manās acīs normālos apstākļos viens no teātra burvības svarīgākajiem elementiem ir tas, ka katra reize, kad izrādi spēlē, ir kaut vai pašās sīkākajās niansēs atšķirīga. Kamēr pa skatuvi nepārvietojas roboti, bet gan dzīvi cilvēki, vienu un to pašu saturu nav iespējams divas reizes nospēlēt pilnīgi identiski. Nezinu, vai te būtu vietā runāt par slēptu sadismu skatītājā, kas zemapziņā vēlas, lai izrādē gadītos kāda izgāšanās, bet sajūta, ka "tas notiek pa īstam" vismaz man kā skatītajam ir ļoti svarīga. Tas laikam ir līdzīgi kā skatīties ierakstā sporta sacensības - pat, ja es nezinu to iznākumu, skatoties ierakstu vai tiešraidi, emociju līmenis ir atšķirīgs. Līdz ar to "Krēsls" man šķiet saistošs kaut vai ar to, ka tu to vari skatīties ar apziņu, ka aktieri to spēlē tieši tev (un, tā kā citus skatītājus tu nemaz neredzi un pat nezini, cik viņu ir - varbūt viņi patiešām spēlē tikai un vienīgi tev).

Netflix mini seriāls Dāmas gambīts 2020. gada rudenī pēkšņi šahu padarīja par seksīgu spēli, kuru vēlējās spēlēt ne vairs tikai nūģi, ņergas un zubrilas, bet arī karsējmeitenes un hipsteri. Diez vai šis jaunais popularitātes vilnis būs ilgdzīvotājs, gan jau to drīzumā aizslaucīs nākamā aktualitāte, par stilīgu padarot, piemēram, klingon apguvi vai tvista dejošanu, līdz ar to šaubos, ka šī gada beigās gaidāmā Karlsena cīņa ar vēl nenoskaidroto pretendentu raisīs diži lielāku sabiedrības interesi nekā astoņpadsmitā gada cīņa starp Karlsenu un Karuanu. Pats es sevi arī ne par kādu dižo šaha cienītāju neuzskatu, lai arī savulaik esmu organizējis līdz šim vienīgo Latvijā šaha turnīru slēpņotājiem, bet pats fakts, ka šahs vismaz uz neilgu laiku kļuva aktuāls, man patīk.

Vinetas Trimalnieces debijas stāstu krājums ir viena no tām grāmatām, kuras var izlasīt teju vai ātrāk kā uzrakstīt pilnvērtīgu atsauksmi par to. Līdz ar to kaut kādā mērā pilnīgi pieņemams tās vērtējums būtu aicinājums šo grāmatu vienkārši izlasīt un katram formulēt savu attieksmi pret to. Tikām rakstīt par šo grāmatu "pa īstam" nemaz nav tik viegli, jo tā teju katram lasītājam var atplēst vaļā kādu senāku brūci (vai arī radīt bailes par brūces rašanaos nākotnē), un arī es neesmu izņēmums. Mēģināšu kaut kā rast kompromisu starp godīgumu un vēlmi pasargāt sevi no ekshibicionisma. Kas no tā sanāks - nākamās rindkopas rādīs.

Kad šī filma iznāca uz lielajiem ekrāniem, man droši vien nebija nekādas intereses to redzēt. Iepazīstoties ar tās anotāciju pavirši, var iedomāties, ka tev ir darīšana ar tipisku katastrofu filmu - no tā žanra, kura produkcijas Holivudā top vairāk nekā nepieciešams. Kaut kas no kategorijas "The Day After Tomorrow" - stāsts par izdzīvotā globālas kataklizmas apstākļos, kas sastāv galvenokārt no specefektiem un darbības, kurai nav ne pamatojuma, ne jēgas. Un, lai arī patiesībā Stīvens Soderbergs šajā reizē bija pacenties radīt kaut ko daudz nopietnāku, nezinu, vai tobrīd es būtu pa īstam šo atšķirību novērtējis. Lieki teikt, ka pērn filma piedzīvoja daudz lielāku popularitātes vilni nekā iepriekš, kad pēkšņi atklājās, ka tā bijusi pravietiska.

After Life otrā sezona turpina stāstu par Tonija ceļu pēc dzīves beigām, kaut kādā mērā vēršot to plašumā un cenšoties pārmērīgi nenodarboties ar pašplaģiātu, reizēm ar labākiem, reizēm - sliktākiem sasniegumiem. Par ko Džerveizam izsakāma pateicība - Tonija ceļš ir lēns, nav kaut kāda viena klikšķa, kad cilvēks pēkšņi ir restartējies un "vesels", pārmaiņas ir ļoti pakāpeniskas un reizēm atkal viss aiziet nepareizajā virzienā, it īpaši, ja apstākļi nav iegriezušies tā, kā to varētu vēlēties. Kaut kādā mērā mani arī nebeidz pārsteigt, cik labi Džerveizs spēj apvienot ciniskumu un romantiku.

Kad paņēmu šo grāmatu no plaukta (nosaukums krieviski: Переводчик, историк, поэт?), es biju gaidījis kaut ko pilnīgi citu. Patiesībā manas ekspektācijas bija gaužām zemas, vienkārši gribēju paķert kaut ko, kas būtu izlasāms ātri, viegli un ne pārāk sāpīgi. Kaut kāds nezināms padomju autors, atbilstoši nosaukumam - autobiogrāfisks darbs, kura autors ir kaut kādā mērā tulks, vēsturnieks un dzejnieks. Nav tā, ka mani sevišķi interesētu kaut kādi padomju laikmeta tulki un vēsturnieki, bet - var jau reizēm dot kādam autoram iespēju mani pārliecināt, ka viņam ir kas stāstāms. Atslēga tomŗ bija grāmatas apakšvirsrakstā, kurš uz tās vāka nemaz nav redzams, proti, "Слово тебе, машина!" jeb "Vārds tev, mašīna!" Proti, kā izrādās, grāmatā piesauktais tulks, vēsturnieks un dzejnieks ir nevis tās autors Dmitrijs Žukovs, bet gan mašīna (faktiski - dators).

Normālos apstākļos es cenšos nelasīt grāmatu otrās daļas (turklāt vēl - otro daļu, kas nav pirmizdevums, bet atkārtots un mazliet papildināts), ja nav iepriekš iepazīta pirmā, bet šī konkrētā grāmata ir gadījums, kad tai nevajadzētu būt sevišķi lielai problēmai. Lielāko daļu satura var saprast tāpat, ja nu vienīgi nav skaidrs, kas ir galvenie varoņi. Pat ar Interneta starpniecību neesmu noskaidrojis, kas īsti ir Džuljeta un kas ir tas vīrs, kas viņai atstāsta Francijas vēsturi. Kaut kādas lietas var nojaust - ja ņem vērā, ka šis vīrs dažādus notikumus, kas risinājušies laika posmā no 16. līdz 20. gadsimtam atstāsta, pieminot, ko attiecīgajā laikā darījis viņš pats, viņš ir ne gluži parasts cilvēks. Varētu pieņemt, ka grāmatas pirmajā daļā par to ir stāstīts kaut kas vairāk, bet man nākas vienkārši pieņemt, ka viņš ir mūžsens un pārdabisks. Par Džuljetu, savukārt, es minētu, ka viņa ir vairāk vai mazāk pieaugusi jauna sieviete (pretējā gadījumā būtu jautājums, kālab viņas sarunu biedrs vēstures atstāstījumā iekļautu tik daudz pikantu detaļu).

Rikijs Džerveizs, kas ir šī seriāla scenārists, režisors un galvenās lomas atveidotājs, ir viens no maniem iecienītākajiem komiķiem, aktieriem un savā ziņā - vispār cilvēkiem. Ne visi viņa TV un kino darbi mani ir vienlīdz uzrunājuši, bet man Džerveizs patīk ar to, ka viņš ir ļoti konsekvents - savā ziņā var teikt, ka katrā atveidotajā varonī (vismaz gadījumos, kad viņš pats ir scenārija autors) viņš atveido kādu daļu no sevis, no tā, kā viņš redz pasauli un kāda viņš vēlas, lai tā būtu. Viņš ir cinisks un sarakstisks, bet vienlaikus - arī ne bez liriskās nots. Gribētos teikt, ka viņa rokraksta būtiska sastāvdaļa ir tajā, ka paši lielākie riebekļi un idioti, kas parādās viņa darbos, nav riebekļi un idioti tāpat vien, tur ir apakšā kaut kas vairāk, un tajā ir Džerveiza komēdijas sāls - viņš rāda cilvēkus, nevis karikatūras, pat tad, ja šie cilvēki pirmajā brīdī šķiet karikatūriski.

Holivudas vampīru pastāvēšanu kaut kā līdz šim nebiju piefiksējis, lai arī vismaz teorijā Elisa Kūpera daiļradei turpinu sekot. Šajā projektā viņš apvienojies ar Džo Periju - Aerosmith ģitāristu - un Džoniju Depu. Jā, patiešām šīs roka supergrupas dalībnieks ir populārais Holivudas aktieris, kurš savas karjeras laikā nudien ne reizi vien ir atveidojis vampīrus. Arī pats Kūpers, protams, ir gaužām piemērots tēls vampīra lomai. Par Periju nekad tik ļoti neesmu interesējies, lai zinātu, vai arī viņam ir kāda vampīriska saikne. Jā, vēl grupā ir ceturtais štata dalībnieks - vēl viens ģitārists Tomijs Henriksens, kurš jau ilgāku laiku darbojas Kūpera pavadošajā grupā.

Ja šī grāmata būtu izdota latviskā tulkojumā, diez vai tās nosaukums būtu "Prezentāciju dzen", jo tas skanētu gaužām muļķīgi un šādu grāmatu būtu grūti uztvert kā nopietnu literatūru par tēmu "ko nevajadzētu darīt, veidojot prezentācijas". Mans ikdienas darbs gan primāri ir saistīts ar otro medaļas pusi, proti to, kas atbilstoši grāmatas autora domām, galīgi nav svarīgākais - proti, programmatūru, kurā tu savas prezentācijas veido, taču arī no šīs ierakumu pusei šai Garra Reinoldsa grāmatai ir sava vērtība.