To laiku, kad "Jēkabu, Mimmi un runājošos suņus" varēja redzēt kinoteātrī mēs palaidām garām. Šobrīd gan ir sanācis, ka palaidām garām vispār laiku, kad kaut ko varēja redzēt kinoteātrī, taču šīs animācijas filmas kontekstā tas pat sanāca diezgan izdevīgs variants, jo Kino Bize šobrīd piedāvā iespēju ķinīti skatīties savās mājās un pašmāju kino tur ir labs klāsts, arī Runājošie suņi nav aizmirsti. Tad nu ņēmām un skatījāmies. Estere gan skatīties negribēja (visskaļākais "Pē!" no viņas puses bija, kad Jēkabam viens no kucēniem nolaiza seju, un kaut kādā mērā viņai ir taisnība - jau mājas sunim mēle nav nekāda tīrā, bet no tāda Maskačkas klaidoņa tev ir visas iespējas saņemt itin bagātīgu parazītu komplektu), toties viņai ļoti iepatikās tituldziesma ar visu videoklipu. Kas zina - varbūt arī Estere pamazām kļūs par Andra Keiša fani!

Šo Olgas Tokarčukas romānu lasīju korporatīvā grāmatu klubiņa ietvaros, diez vai citādi mūsu ceļi būtu krustojušies, lai gan iemeslu iepazīt šo grāmatu netrūktu. Kā nekā par šo grāmatu autore saņēma Bukera prēmiju, bet 2019. gadā viņa saņēma Nobela prēmiju literatūrā. Nobela prēmija mani patiesībā interesē mazāk, bet Bukera gan. Kā lai arī nebūtu, pie grāmatas lasīšanas tiku, iespaidos dalīties varu.

Pirms izlemt - skatīties vai neskatīties šo filmu, vērts atbildēt sev pašam uz jautājumu: Ko man nozīmē Viktors Cojs un grupa "Kino"? Ja tava atbilde ir kaut kur robežās starp: tā ir mana mīļāķa grupa un "Цой жив", atbilde ir Nē. Tādā gadījumā tev šai filmai ir jāiet garām ar līkumu, jo tā tevi droši vien darīs vai traku. Iespējams, tā tevi tracinās vairāk nekā mani "Bohemian Rhapsody", jo vēsturiskums nudien nav šīs filmas plusu sarakstā, turklāt vēl tādā mērā, ka pret filmu kategoriski iebilduši teju visi dzīvie tās varoņu prototipi, ir neapmierināti grupas fani un, filmas veidotāji pat nesaņēma atļauju tās varoņus (neskaitot pašu Coju) saukt īstajos vārdos. Nozīmīgākais krievu roka žurnālists Artēmijs Troickis savā recenzijā šo filmu lamā no panckām ārā, un viņš nav viens šādā vērtējumā.

Sparks ir viena no tām senos laikos populārajām grupām, par kuràm diez vai daudzi mēdz iedomāties tādā kontekstā kā: "Nez, vai šie vēl pastāv?" Šķiet, ka pēdējo reizi plašākas masas viņi sasniedza ar "When Do I Get to Sing My Way", kas bija pirms 30 gadiem. Taču patiesībā brāļi Kārli visus šos gadus ir bijuši muzikāli aktīvi un radījuši virkni patiešām interesantu ierakstu, turklāt stilistiski gana daudzveidīgu. Jā, jaunu "Kimono My House" viņi neierakstīs nekad kaut vai tāpēc, ka Raselam Maelam sen vairs nav tāda balss kā jaunībā, bet brāļi ir gana saprātīgi, lai jebkuros laikos uzsvērtu savas stiprās puses, nevis blamētos ar to, kas nesanāk.

Šaubu, vajag vai nevajag iegādāties "Aģentūru", man nebija nemaz. Protams, kaut kādā mērā es esmu JRT fanu puika, bet ne tikai tāpēc. Šajos dīvainajos apstākļos teātra atbalstīšana man šķiet esam tāds kā pienākums - esmu jau par šo tēmu izteicies, bet atkārtošu atkal un atkal: vēlos, lai tajā brīdī, kad kultūras iestādes atkal varēs vērt vaļā savas durvis, mēs neattaptos pasaulē, kur tev ir izvēle starp muzikālām komēdijām un nemuzikālām komēdijām. Līdz ar to man nebija obligāti jāgaida, ka Hermanis būs kavā atradis spēcīgākas kārtis kā Tarkovskim. Jā, protams, daudz lētāk ir uz mēnesi abonēt Netflix un tur tev būs plaša izvēle, Holivudas aktieri un liels budžets, bet ne par to ir šis stāsts - jo ne jau Raienu Goslingu es gribu redzēt nākamgad un aiznākamgad uz teātra skatuves. Un šī laikam būs tā reize, kad es neteikšu, ka šie jautājumi ir jārisina valstij un ka nav normāli šādu "pienākumu" - atbalstīt teātra māksliniekus - uzvelt cilvēkam parastajam. Es esmu tas, kurš ir sajūsmā par Gunu Zariņu, nevis Jānis Reirs - tāpēc tā ir tieši mana probēma. Labi, gana šādu atkāpju, pāreju pie seriāla.

Anete Kolba bija ievērojama vācu literāte, pacifiste, kura līdz ar Hitlera nākšanu pie varas emigrēja no Vācijas, bet 1941. gadā aizbēga uz Ņujorku. "Eksemplārs" bija viņas pirmais romāns, izdots vēl pirms Pirmā pasaules kara, proti, pilnīgi citādā pasaulē, nekā tā kļuva pāris gadus vēlāk.

Adalberta Štiftera romāns "Atvasara" varētu pretendēt uz manas pēdējo gadu smagākās lasāmvielas statusu. Manuprāt, bija vēl vasara, kad es iesāku cīņu ar to, un tikai pašās novembra pēdējās dienās pāršķīru šī romāna pēdējo lappusi. Zinot to, ka parasti reti kura grāmata man prasa vairāk nekā nedēļu laika, jāsecina, ka šī nav pati vieglākā lasāmviela. Protams, viens no būtiskajiem faktoriem ir tās apjoms. Atbilstoši Amazon.de datiem, šajā grāmatā ir 784 lappuses, Kindle versijā tik precīzi, protams, nepateiksi, bet tas ir tiešām viens apjomīgs romāns. Taču ne jau lappušu skaits vien nosaka to, cik daudz laika nepieciešams, lai kādu grāmatu "izrautu cauri". Murakami arī raksta biezas grāmatas, bet tas man nekad viņa darbu baudīšanai nav šķērslis. "Atvasaras" lielākā sāpe (man) ir tās lēnums komplektā ar sentimentālo noskaņu. Nav tā, ka man vajag, lai visu laiku būtu dinamika, spriedze un tā tālāk, bet kaut vai saruna, kurā grāmatas stāstītājs iepazīstas ar savu "vecāko draugu" un nezin cik lappušu garumā viņi analizē to, vai šodien lietus šajā konkrētajā reģionā būs vai nebūs, spēj mani darīt traku. Un mīlestības sižeta līnija - ak Dievs, cik tā ir banāla, cik tie personāži ir romantiski kaitinoši. Jā, es saprotu, ka šis romāns ir lielisks paraugs sava laikmeta "bildungsroman" tipam, ka Štifters bija ievērojams humānists un grāmatas varoņu vēstījumā viņš licis ļoti daudz aktuālu domu, bet... sižeta kvalitāte šajā grāmatā ir tikai maķenīt labāka nekā sentimentālos dāmu romānos, visi varoņi ir taisīti pēc viena ģīmja un līdzības un viņi tikai muld, muld un muld.

Vispār jau Osips Mandelštams primāri bija dzejnieks, bet šī konkrētā grāmata ir pieskaitāma prozai, lai arī ļoti dzejiskai prozai. Grāmata, kura apjomā nebūt nav liela, sastāv no trim savā būtībā ļoti atšķirīgām daļām. Rakstīts tas viss ir, šķiet, pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, bet vismaz konkrētais izdevums tapis 1991. gadā. Ja ņem vērā, ka Mandelštamu 1933. gadā arestēja par dzejoli, kurā viņš visai skaidrā formā vērsās pret Staļinu, nav brīnums, ka viņa daiļrades statuss padomijā ilgstoši nebija pats legālākais un bieži viņa darbu izdevumi nenotika. Ja pareizi saprotu, tad šajā izdevumā pilns teksts ir tikai pirmajam stāstam - "Ēģiptes marka", kamēr gan "Feodosija", gan "Laika troksnis" te publicēti tikai fragmentāri (bet tā pārliecinoši saprast to nevar). Mēģināšu kaut kādā mērā (cik nu tas man izdosies) raksturot, kādas ir katras šīs grāmatas daļas būtiskākās iezīmes.

Pirmais, ko nepieciešams pastāstīt par interneta vides izrādi "Irānas konference", ir apstāklis, ka Edijs tās skatīšanās laikā esot aizmidzis astotajā minūtē. Lai arī Edijs ir izslavēts ar savu aizmigšanas talantu, astotā minūte varētu būt viņa personīgais rekords. Šis apstāklis gan neliedza iestudējumam saņemt Spēlmaņu nakts balvu kā gada notikums digitālajā vidē. Līdz ar to šo izrādi skatījāmies, ņemot vērā divus pieejamos informācijas avotus: ka izrāde ir laba un vērtīga, un ka tās laikā var viegli aizmigt. Jāatzīst, ka arī mūsu pieredze kaut kādā mērā saskanēja ar šiem abiem raksturojumiem.

Līdz ar tehnoloģijām nāk jauni veidi, kā iepazīt veco. "Ojāra soļi" šajā gadījumā ir mūsdienīgs veids, kā tuvoties droši vien galvenajam Pārdaugavas dzejniekam. Daugavas labajam krastam ir Čaks, mums - Vācietis, vismaz ciktāl tas attiecas uz pilsētas apdzejošanu. Protams, Vācieti laikmeta ziņā pareizāk būtu pretnostatīt Ziedonim, kā nekā viņi bija vienaudži, taču kā Kreisā krasta patriots primāri Vācieti vēlos redzēt kā Rīgas anti-Čaku.