Kazhes pierakstu burtnīca

Manas attiecības ar starptautisko Eirovīzijas dziesmu konkursu ir pretrunīgs, kā jau vairumam cilvēku, taču mazliet citādā veidā kā lielākajai daļai to ļaužu, kuri apgalvo, ka tas ir sūds un tomēr pēc konkursa spēj nodungot vairākas dziesmas un sūdzās, ka uzvarēja neīstais dalībnieks. Es patiešām neesmu regulārs Eirovīzijas skatītājs, toties es LU maģistra darbu rakstīju par Eirovīzijas rezultātu korekciju, izslēdzot no tiem "kaimiņu balsošanas" faktoru. Tagad, teju 15 gadus vēlāk, varu atzīt, ka arī mans maģistra darbs bija sūds, ne tikai Eirovīzija, bet vispār ne par to ir šis stāsts.

Antuāns de Sent-Ekziperī savā ziņā bija ļoti šaura profila rakstnieks - faktiski visi viņa darbi ir par lidotājiem, kas laikam gan nav pārsteidzoši, jo arī viņš pats primāri bija lidotājs un tikai tad - rakstnieks, turklāt viņš pilnīgi noteikti bija lidotājs tālab, ka tas bija viņa aicinājums, nevis izvēlēts maizes darbs. Arī šis viņa īsromāns "Nakts lidojums" ir par cilvēkiem, kuri gluži vienkārši nespēj nelidot.

No visām izrādēm, kas skatāmas Nacionālā teātra Baltā kuba Interneta projektā "Baltā sieva" vismazāk atbilst teātra izrādei šī vārda tradicionālā nozīmē. Un vienlaikus - vismaz manās acīs tā ir līdz šim lielākais veiksmes stāsts, ko Baltais kubs ir radījis. Jā, kaut ko tādu "normālā teātrī" nav iespējams parādīt, bet tajā arī lielākais spēks - izmantot tās paplašinātās iespējas, ko virtualizācija var piedāvāt, nevis mēģināt kaut kā tomēr no šī formāta izspiest to, kas tajā īsti nav iespējams.

Lielā franču revolūcija ir viens no tiem vēstures lielajiem notikumiem, kuriem ir veltīts ļoti daudz gan mākslas darbu, gan, protams, arī dokumentālu darbu. Viktora Igo pēdējais romāns diez vai skaitās viens no nozīmīgākajiem veikumiem par šo tēmu, bet tajā ir gana daudz ievērības vērta, lai tā izlasīšana varētu kādā veidā bagātināt lasītāju.

Tas viss sākās kā joks, kā jau parasti šādas lietas. Man un Aldim vispār viss parasti bija tikai joks un niekošanās, ne vairāk. Mēs no dzīves negaidījām daudz un tai nedevām daudz, bet vismaz vienmēr saglabājām humora izjūtu, kāda nu tā mums bija.

Trešo X paaudzes daļu skatījos daudz vēlāk kā pirmizrādes dienā. Daļēji šo aizkavētos skatīšanos izraisīja emociju trūkums pēc otrās daļas, daļēji - mazliet izmainījušies dzīves apstākļi. Kā lai arī nebūtu, šis trīs sēriju "seriāls", ja tā to var dēvēt, nu ir noskatīts, un trešās daļas vērtējumā sava tiesa atblāzmosies arī no pirmajām divām daļām.

Nevaru saprast, kā tas nākas, ka manā grāmatu plauktā atradās Milana Kunderas grāmata, kuru neesmu lasījis. Itin droši varu apgalvot, ka pats to iegādājos, turklāt vēl lietotu (savulaik itin regulāri pasūtīju grāmatas no abebooks, bet tagad biju pat aizmirsis par šāda resursa pastāvēšanu), un kaut kā būs sanācis, ka šis "Priekškars" būs izslīdējis cauri maniem lasīšanas plāniem, bet periodiskās grāmatu plaukta tīrīšanas ietvaros šī grāmata atradās, un radās jautājums - saglabāt to vai laist tālākā ceļā. Pirmām kārtām, protams, jāizlasa, tad būs skaidrāks.

Viens no maniem daudzajiem plāniem šim gadam bija klātienē skatīt spēlējam visas Latvijas futbola Virslīgas komandas. Līdzīgi kā citus plānus, arī šo pamatīgi ietekmēja Covid-19, taču šajā gadījumā vismaz ir cerības, ka būs sanākusi tikai aizkavēšanās, nevis pilnīga plānu izgāšanās. Taču kārtu būs mazāk kā plānots, un prognozēju, ka arī man laika tuvākajos mēnešos nebūs ļoti daudz, tāpēc šīs sezonas pirmajā kārtā apmeklēju divas spēles. Diezgan droši varu apgalvot, ka tā ir pirmā reize manā dzīvē, kad divus vakarus pēc kārtas esmu gājis uz futbolu. Un pieredze bija nudien gana interesanta.

Grāmatas par sporta vēsturi (visbiežāk) raksta kādai no divām principiāli atšķirīgām kategorijām piederoši autori: stāstnieki un statistiķi. Pirmo grāmatas raksturo laba lasāmība, liels kolorītu detaļu daudzums un ļoti ierobežotas raizes par to, cik daudz viņu grāmatās ir faktoloģisku kļūdu. Statistiķa rakstītā darbā tikām informācija būs atkārtoti pārbaudīta, salīdzināta un saskaņota līdz tādam līmenim, ka viņu aprakstītās personas savas personīgās atmiņas varētu veidot uz statistiķa rakstītā bāzes, taču lielākoties šādas grāmatas ir sausas un grūti lasāmas. Ideālajā pasaulē grāmatas rakstītu stāstnieki, bet statistiķi gādātu par to, lai stāstnieku aprakstītais būtu faktoloģiski pamatots. Realitātē gluži ideāli šāda metode, domājams, nestrādā, jo neviens stāstnieks nespēs izturēt statistiķa mūžīgo piekasīšanos un noslieci apšaubīt uzrakstīto, tikām statistiķis agrāk vai vēlāk padosies, saprotot, ka stāstniekaa (kurš tomēr ir grāmatas autors un līdz ar to - galvenais noteicējs) acīs statistiķis ir tikai tāds kaitinošs tehniskais darbinieks, bez kura vispār būtu labāk.

Šis nav stāsts par Vilhelma Buša varoņiem - diviem nerātniem zēniem. Varbūt tas vispār nav stāsts. Varbūt tas ir dzejolis. Kā lai arī nebūtu, daži lēmumi te būs jāpieņem tev.