Kazhes pierakstu burtnīca

Kad šī filma iznāca uz lielajiem ekrāniem, man droši vien nebija nekādas intereses to redzēt. Iepazīstoties ar tās anotāciju pavirši, var iedomāties, ka tev ir darīšana ar tipisku katastrofu filmu - no tā žanra, kura produkcijas Holivudā top vairāk nekā nepieciešams. Kaut kas no kategorijas "The Day After Tomorrow" - stāsts par izdzīvotā globālas kataklizmas apstākļos, kas sastāv galvenokārt no specefektiem un darbības, kurai nav ne pamatojuma, ne jēgas. Un, lai arī patiesībā Stīvens Soderbergs šajā reizē bija pacenties radīt kaut ko daudz nopietnāku, nezinu, vai tobrīd es būtu pa īstam šo atšķirību novērtējis. Lieki teikt, ka pērn filma piedzīvoja daudz lielāku popularitātes vilni nekā iepriekš, kad pēkšņi atklājās, ka tā bijusi pravietiska.

After Life otrā sezona turpina stāstu par Tonija ceļu pēc dzīves beigām, kaut kādā mērā vēršot to plašumā un cenšoties pārmērīgi nenodarboties ar pašplaģiātu, reizēm ar labākiem, reizēm - sliktākiem sasniegumiem. Par ko Džerveizam izsakāma pateicība - Tonija ceļš ir lēns, nav kaut kāda viena klikšķa, kad cilvēks pēkšņi ir restartējies un "vesels", pārmaiņas ir ļoti pakāpeniskas un reizēm atkal viss aiziet nepareizajā virzienā, it īpaši, ja apstākļi nav iegriezušies tā, kā to varētu vēlēties. Kaut kādā mērā mani arī nebeidz pārsteigt, cik labi Džerveizs spēj apvienot ciniskumu un romantiku.

Kad paņēmu šo grāmatu no plaukta (nosaukums krieviski: Переводчик, историк, поэт?), es biju gaidījis kaut ko pilnīgi citu. Patiesībā manas ekspektācijas bija gaužām zemas, vienkārši gribēju paķert kaut ko, kas būtu izlasāms ātri, viegli un ne pārāk sāpīgi. Kaut kāds nezināms padomju autors, atbilstoši nosaukumam - autobiogrāfisks darbs, kura autors ir kaut kādā mērā tulks, vēsturnieks un dzejnieks. Nav tā, ka mani sevišķi interesētu kaut kādi padomju laikmeta tulki un vēsturnieki, bet - var jau reizēm dot kādam autoram iespēju mani pārliecināt, ka viņam ir kas stāstāms. Atslēga tomŗ bija grāmatas apakšvirsrakstā, kurš uz tās vāka nemaz nav redzams, proti, "Слово тебе, машина!" jeb "Vārds tev, mašīna!" Proti, kā izrādās, grāmatā piesauktais tulks, vēsturnieks un dzejnieks ir nevis tās autors Dmitrijs Žukovs, bet gan mašīna (faktiski - dators).

Normālos apstākļos es cenšos nelasīt grāmatu otrās daļas (turklāt vēl - otro daļu, kas nav pirmizdevums, bet atkārtots un mazliet papildināts), ja nav iepriekš iepazīta pirmā, bet šī konkrētā grāmata ir gadījums, kad tai nevajadzētu būt sevišķi lielai problēmai. Lielāko daļu satura var saprast tāpat, ja nu vienīgi nav skaidrs, kas ir galvenie varoņi. Pat ar Interneta starpniecību neesmu noskaidrojis, kas īsti ir Džuljeta un kas ir tas vīrs, kas viņai atstāsta Francijas vēsturi. Kaut kādas lietas var nojaust - ja ņem vērā, ka šis vīrs dažādus notikumus, kas risinājušies laika posmā no 16. līdz 20. gadsimtam atstāsta, pieminot, ko attiecīgajā laikā darījis viņš pats, viņš ir ne gluži parasts cilvēks. Varētu pieņemt, ka grāmatas pirmajā daļā par to ir stāstīts kaut kas vairāk, bet man nākas vienkārši pieņemt, ka viņš ir mūžsens un pārdabisks. Par Džuljetu, savukārt, es minētu, ka viņa ir vairāk vai mazāk pieaugusi jauna sieviete (pretējā gadījumā būtu jautājums, kālab viņas sarunu biedrs vēstures atstāstījumā iekļautu tik daudz pikantu detaļu).

Rikijs Džerveizs, kas ir šī seriāla scenārists, režisors un galvenās lomas atveidotājs, ir viens no maniem iecienītākajiem komiķiem, aktieriem un savā ziņā - vispār cilvēkiem. Ne visi viņa TV un kino darbi mani ir vienlīdz uzrunājuši, bet man Džerveizs patīk ar to, ka viņš ir ļoti konsekvents - savā ziņā var teikt, ka katrā atveidotajā varonī (vismaz gadījumos, kad viņš pats ir scenārija autors) viņš atveido kādu daļu no sevis, no tā, kā viņš redz pasauli un kāda viņš vēlas, lai tā būtu. Viņš ir cinisks un sarakstisks, bet vienlaikus - arī ne bez liriskās nots. Gribētos teikt, ka viņa rokraksta būtiska sastāvdaļa ir tajā, ka paši lielākie riebekļi un idioti, kas parādās viņa darbos, nav riebekļi un idioti tāpat vien, tur ir apakšā kaut kas vairāk, un tajā ir Džerveiza komēdijas sāls - viņš rāda cilvēkus, nevis karikatūras, pat tad, ja šie cilvēki pirmajā brīdī šķiet karikatūriski.

Holivudas vampīru pastāvēšanu kaut kā līdz šim nebiju piefiksējis, lai arī vismaz teorijā Elisa Kūpera daiļradei turpinu sekot. Šajā projektā viņš apvienojies ar Džo Periju - Aerosmith ģitāristu - un Džoniju Depu. Jā, patiešām šīs roka supergrupas dalībnieks ir populārais Holivudas aktieris, kurš savas karjeras laikā nudien ne reizi vien ir atveidojis vampīrus. Arī pats Kūpers, protams, ir gaužām piemērots tēls vampīra lomai. Par Periju nekad tik ļoti neesmu interesējies, lai zinātu, vai arī viņam ir kāda vampīriska saikne. Jā, vēl grupā ir ceturtais štata dalībnieks - vēl viens ģitārists Tomijs Henriksens, kurš jau ilgāku laiku darbojas Kūpera pavadošajā grupā.

Ja šī grāmata būtu izdota latviskā tulkojumā, diez vai tās nosaukums būtu "Prezentāciju dzen", jo tas skanētu gaužām muļķīgi un šādu grāmatu būtu grūti uztvert kā nopietnu literatūru par tēmu "ko nevajadzētu darīt, veidojot prezentācijas". Mans ikdienas darbs gan primāri ir saistīts ar otro medaļas pusi, proti to, kas atbilstoši grāmatas autora domām, galīgi nav svarīgākais - proti, programmatūru, kurā tu savas prezentācijas veido, taču arī no šīs ierakumu pusei šai Garra Reinoldsa grāmatai ir sava vērtība.

Tā nu ir sanācis, ka "Mans kaimiņš Totoro" ir vispār pirmā japāņu multfilma, ko esmu redzējis pilnā garumā. Neuzskatu sevišķi par šausmīgi aizspriedumainu (nezinu gan, vai ir cilvēki, kuri sevi par tādiem uzskata), un pilnīgi noteikti jau ilgāku laiku nekādu mentālu šķēršļu, kas man liegtu iepazīt kaut ko no šī mākslas paveida, nav. Kaut kādā mērā laikam esmu mazliet par vecu, lai mani būtu skāris japāņu animācijas bums - pokemoni un digimoni Latvijā ienāca, kad tiem biju jau par lielu, kamēr tas anime paveids, kas pamatā šķiet paredzēts tīņu uzbudināšanai ("Sailor Moon" u. tml.; apzinos, ka šajos jautājumos esmu aizspriedumains, bet... whatever), man šķita mazāk saistošs nekā sacensības sinhronajā peldēšanā (proti - itin nemaz), un kaut kādā mērā tas ir veicinājis, ka arī kvalitatīvākas japāņu multfilmas tā arī nenonāca manā redzes lokā. Un tā nu beidzot 2021. gada janvārī krustojās mani un Totoro ceļi.

Čārlijs Brukers un Anabela Džonsa vislabāk ir zināmi kā Black Mirror veidotāji, vismaz mūsu reģionā, bet šajā filmā atskats uz 2020. gadu veikts no visai reālistiskām pozīcijām un bez sevišķas krāsu sabiezināšanas, kas gan attiecībā uz 2020. gadu arī nemaz nebūtu nepieciešams. Filma veidota kā viltus dokumentālais kino, miksējot reālus kadrus no svarīgākajiem pagājušā gada notikumiem ar intervijām, kuru varoņi ir izdomāti, bet atspoguļo visai tipiskus tēlus mūsdienu sabiedrībā. Laikam tuvākā analoģija, kas man nāk prātā filmas humora ziņā, ir "The Rutles: All You Need Is Cash". Sava deva britu absurda humora, sava deva vārdu spēļu, sava deva patiesa stāsta. Filma veidota Netflix paspārnē un tās saturā ir arī itin daudz bezkaunīgas Netflix pašreklāmas, kas gan atkal jau ir britiskā manierē ļoti pašironiska.

Ar šo grāmatu ir saistīti vairāki stāsti, kuriem nav nekāda sakara ar pašas grāmatas saturu, bet tāpat nevaru tos neizstāstīt. Pirmais bija mistērija nākamajā dienā pēc Spēlmaņu nakts ceremonijas. Pārrunājot "Puikas, kurš redzēja tumsā" izrādes panākumus šajā pasākumā ar manu tēti, noskaidrojās, ka viņš nez kāpēc uzskata, ka es noteikti esmu lasījis šo grāmatu un pat tās saturu atstāstījis viņam. Es, savukārt, apgalvoju, ka tā nekādi nevarētu būt, jo tieši no viņa vispār biju dzirdējis par to, ka šāda grāmata eksistē. Tad tētis izteica īpatnēju versiju, ka varbūt viņš pats šo grāmatu ir lasījis (jo kā gan citādi viņš zinātu tās saturu), kam savukārt es nebiju gatavs ticēt - tētis lasa tikai un vienīgi Internetu. Un tad laikam tikai nākamajā dienā kļuva skaidrs, ka patiesībā grāmatu vispār bija vēlējusies nopirkt mana māsa, bet uz grāmatnīcu aizsūtījusi tēti, kurš tad, pirms māsa pēc savas grāmatas ieradās, aiz gara laika bija to izlasījis, un tad patiešām par to stāstījis man.