Kazhes pierakstu burtnīca

Grāmatas ievadā tās viens no autoriem Miķelis Rubenis atzīst, ka šis ir tikai pirmais mēģinājums kaut ko vispār uzrakstīt par futbola tiesāšanas tradīcijām Latvijā un ka šajā laukā maz darīts, maz pētīts un ir vieta izaugsmei. Tas nu būtu būtiskākais, ko ņemt vērā, ņemot rokās šo grāmatiņu (tā nudien ir grāmatiņa, nevis grāmata - tās izlasīšana man prasīja aptuveni pusotru stundu). Šis nav nopietns pētījums un, lai arī uz tās vāka ir apakšvirsraksts "Vēsture, attīstība, statistika", atļaušos aizrādīt, ka šie trīs atslēgas vārdi nav tie, kas visprecīzāk raksturotu šo grāmatu.

X paaudzes pirmā daļa man patiešām patika, tāpēc ar nepacietību gaidīju, ko tad vēstīs tās otrā daļa, kurā bija solīts Klēras stāsts un "uz skatuves" bija gaidāma Līga Zeļģe. Diemžēl, nācās piedzīvot vilšanos.

Kāda perfekta sakritība - dienā, kad 2020. gadā Latvijā noslēdzas ārkārtas situācija, kuras dēļ katru dienu sniedzu pārskatu pār sporta ziņām pirms 90 gadiem, pirms 90 gadiem laikraksti par sportu neko nerakstīja. Togad 8. jūnijs bija Vasarsvētki, un nākamajā dienā laikraksti neiznāca. Atkal jau neviens Latvijas izlases futbolists šajā datumā dzimis nebija, tālab par ko rakstīt man nav (bet vari ieskatīties kādā futbolista biogrāfijā, ja nu ir interese, tur gan viss vēl ir tapšanas procesā). Tā nu šo rubriku noslēgšu ar domu - kaut kāds sports Eiropā ir atsācies, arī Latvijā cerams drīzumā būs gan futbola Virslīga, gan dažādas sacensības orientēšanās sportā, un Preses apskata rubrika vairs nebūs vajadzīga.

Šoreiz futbolisti konfliktē Smiltenē. Džonsones jaunkundzei uzdāvina lidmašīnu.

Šī grāmata, cik zinu, kļuva par pamatīgu grāvēju tajā lauciņā, kas vēsta par pareizām un mazāk pareizām metodēm, kā veidot tādus produktus, pie kuriem lietotāji atgriežas atkal un atkal. Tēma svarīgane tikai 2014. gadā, bet arī joprojām. Vai tieši man un tieši tagad to vajadzēja lasīt, tas ir mazliet cits jautājums.

Futbolist, paliec pie savas bumbas! Kas būs pasaules čempions boksā?

Nekārtības futbola laukumos Jūrmalā un Daugavpilī. Rīgā gan viss, kā parasti - francūži sakauj mājiniekus.

Futbolisti atkal zaudē francūžiem. Dobelē lieliskas sacensības makšķerēšanā.

Nacionālais teātris turpina Baltajā kubā rādīt teātri, kas pandēmijas apstākļos radīts pandēmijas apstākļiem. Šajā reizē - Valters Sīlis (režija) un Arturs Krūzkops piedāvā Artūra Dīča tekstu "Mīlestība pandēmijas laikā", kas manā skatījumā ir vienlaikus gan labāks, gan sliktāks darbs kā Ināras sluckas "Paaudze X", kurai vēl gaidāmi turpinājumi, kamēr šis stāsts par mīlestību vismaz man šķiet esam noslēdzies.

Iepazinies ar to, ko par "Materia Botanica" teikuši cilvēki, kuriem attiecības ar literatūru ir nopietnākā fāzē nekā tās ir man, esmu uzzinājis, ka tas ir paša lasītāja ziņā - uzskatīt to par "Siltās zemes" turpinājumu vai nē. Un patiesi, lai arī Inga Žolude desmit gadus vēlāk it kā turpina stāstu par Danielu, Vū, Nelliju, Līvu, Andrē, Kiru un Albēru, kurā grāmatas varoņi raksta dienasgrāmatas un mēģina saprast, kuram no viņiem vajadzētu ar kuru gulēt, "Materia Botanica" daudzējādi ir ļoti atšķirīga no iepriekšējās grāmatas, kuras otrā daļa it kā ir, kas gandrīz vai varētu atļaut teikt, ka Žolude ir paņēmusi kaut kādu "Siltas zemes" koda pamatu, uztaisījusi tam "fork" (runājot Git lietotāju leksikā) un attīstījusi produktu citādāk, nekā to bija darījis sākotnējais autors (proti, pati Žolude pirms desmit gadiem).