Kazhes pierakstu burtnīca

Andrievs Niedra ir viena no pretrunīgākajām personām Latvijas vēsturē, taču tikai retais apzinās, ka šāds pretrunīgums pastāv. Man ir žēl, ka neesmu redzējis DDT izrādi "Andrievs Niedra" (nezinu, vai tā vēl nākotnē kaut kad tiks izrādīta), un līdz šim arī manas zināšanas par šo vēsturisko personu aprobežojās ar standarta komplektu "tautas nodevējs", "biedrojās ar vāciešiem", "cīnījās pret demokrātisko Latviju". Līdz ar to var teikt ka viņa visnotaļ apjomīgo memuāru, kas skar laika periodu no 1917. līdz 1919. gadam, izlasīšana ļāva man iegūt arī mazliet citu skatījumu uz šo Latvijas vēstures periodu nekā tas, ko, piemēram, māca skolās.

Lepnumu un aizspriedumus man izdevās noskatīties no trešās reizes. Pirmais piegājiens bija paredzēts pāris dienas pēc pirmizrādes, marta vidū. Tobrīd noskaņojums valstī un galvā bija tāds, ka vēl dienu pirms ārkārtas stāvokļa izziņošanas biju izlēmis - kā lai arī nebūtu, uz teātri neiešu, izbaudīt tāpat nesanāks. Taču ārkārtas stāvoklis iestājās, teātri tika apturēti un arī biļetes iesaldētas. Atkārtoti izrāde notika augusta vidū, salīdzinoši ļoti mierīgā laikā. Būtu labprāt gājis, bet netiku - bija jau citi plāni atvaļinājuma dēļ (gada lielākais "ceļojums" uz četrām dienām Latgalē). Gājēji uz izrādi atradās, bet es sev iegādājos jaunu biļeti nu jau uz oktobra vidu. Tagad, protams, skaitļi ir vēl mazāk iepriecinoši nekā tie bija martā, bet arī apziņā ir notikušas kaut kādas pārmaiņas un ir skaidrs, ka līdz laimīgajām beigām savās četrās sienās tāpat nenosēdēsi. Kas zina, varbūt patiesi reiz dziedāja Šubrovskis: "Tā tagad būs vienmēr", un tad jau nav šti izvēles - var nākties komforta zonu pamest, turklāt kultūras pasākumi ir jāatbalsta, lai būtu mazāka varbūtība, ka jaunajā, skaistajā pasaulē (ja tāda, protams, pienāks), vienīgā pieejamā kultūra būs šāda:

Mirdzas Bendrupes debiju "pilnmetrāžas literatūrā", proti, pirmo viņas izdoto stāstu krājumu "Majestāte un pērtiķis" mēdz salīdzināt ar divu citu trīsdesmitajos gados uzplaukumu piedzīvojušu literatūras estētu - Erika Ādamsona un Anšlava Eglīša - daiļradi. Šaubos, ka sevi varu saukt par estētu, bet kaut kas šāda stila literatūrā mani noteikti pievelk. Tiesa, jāatzīst, ka Bendrupes gadījumā tas pats arī mazliet atbiedē.

Šādu, lūk, fotogrāfiju var atrast 1925. gada marta "Sporta žurnāla" numurā.

Par Regīnas Ezeras tetraloģijas divās daļās otro daļu "Nodevība" varu pateikt tika vienu izteikti kritisku lietu - ka mani nepārliecina šīs grāmatas nosaukums. Pati autore gan ievada daļā arī runā par to, ka nosaukuma izvēle bijusi sarežģīta un argumentē to, kāpēc tieši "Nodevība", bet šī būs reize, kad autorei nepiekritīšu - nodevības tēma tajā, manuprāt, ir labākajā gadījumā otršķirīga, bet drīzāk vēl tālākā plānā liekama. Vismaz, ja man vajadzētu tantiņai pieturā paskaidrot, par ko ir šī grāmata, domāju, ka vārdu "nodevība" es nekādi savā stāstījumā neiekļautu.

Pētot ar Latvijas futbola vēsturi saistītus materiālus, uzgāju kāda virsnieka dienesta lietu. Šis virsnieks bija spēlējis futbolu Latvijas Virslīgā, taču ne par to ir šis stāsts, bet par to, cik interesantā veidā komplektā ar sodiem par pālī sastrādātiem sūdiem karjera var iet uz priekšu. Biju domājis, ka armijā disciplīna ir svarīgāka par visu. Šķiet, maldījos.

Varmācība ir pirmā no divām Regīnas Ezeras tetraloģijas "Pati ar savu vēju" daļām. Ja tev kaut kas šajā formulējumā nešķiet pareizi, tad droši vien nojaut, ka atbilstoši definīcijai "tetraloģija" ir kaut kas tāds, kam ir četras daļas. Nezinu, kā tieši tas sanāca, ka Ezera tālāk par otro daļu šim projektam netika, bet tā nu tas ir, un arī šodien, gandrīz 20 gadus pēc rakstnieces "Pati ar savu vēju" ir tetraloģija divās daļās, kas varbūt nemaz nav nepareizi, jo autore jau arī pati ļoti apjomīgajā pirmās daļas ievadā vēsta, ka šis darbs ir žanrisks kokteilis, un tādam itin labi atbilst arī šāda formas dīvainība.

Princeses fenomens ir viens no daudzajiem Regīnas Ezeras stāstu krājumiem, manuprāt, diezgan tipisks viņas daiļradei. Manās rokās nonāca tādā pat veidā kā gandrīz visas grāmatas, ko pēdējā laikā esmu lasījis - atradu grāmatu plauktā, gribēju izlemt: paturēt vai nē, tad loģiski - jāizlasa.

Rietumu (jo sevišķi amerikāņu) rakstnieki, kuru darbi tika izdoti PSRS, ir sarežģīta tēma, un paņemot rokā kādu šādu izdevumu, allaž jārēķinās, ka ir liela varbūtība, ka konkrētais autors bija kāds margināls brīnums, par kuru dzimtenē neviens pat dzirdējis nebija, toties viņš bija komunistiskās partijas biedrs. Kārsona Makkalersa šajā ziņā ir savdabīgs gadījums, kur būtu vērts šo to uzzināt arī par autori, ne tikai par grāmatu.

Kas bija Boriss Jeļcins? Paaudzei, kas vecāka par mani, uz šo jautājumu atbildes noteikti ir, turklāt - ļoti dažādas, atkarīgas gan no tā, kādi ir šo cilvēku pasaules uzskati, gan tas, kura perioda Jeļcins ir tas, kas viņam pirmais nāk prātā. Jauniešiem droši vien tā ir tikai viena nenozīmīga figūra jau tāpat garlaicīgajā pasaules vēsturē, par kuru vispār neko nav vērts zināt, maksimums, varbūt Internetā redzēts kāds video, kur Krievjas prezidents acīmredzamā alkohola reibumā dara kaut ko tizlu. Taču šī būtu tā reize, kur es teiktu: kaut ko zināt gan ir vērts, jo Jeļcins bija viena no svarīgākajām, ja ne pati svarīgākā persona tajos notikumos, kas ļāva 1991. gadā Baltijas valstīm (un ne tikai Baltijas valstīm) atgūt brīvību. Līdz ar to, manuprāt, latvietim ir vērts iepazīties ar šo viņa memuāru grāmatu, kas tapusi vēl laikā, kad pat 4. maija deklarācija nebija pieņemta, ar visu to, ka ne visos jautājumos Jeļcins ir uzticams stāstītājs.