Kazhes pierakstu burtnīca

Ja esi Londonā, vajag aiziet uz kādu mūziklu. Tā mēdz apgalvot cilvēki, kas Londonā uz mūziklu jau ir bijuši. Mēs (Edijs, Mārtiņš, Raitis, es) šajā pilsētā bijām, lai skatītos futbolu (un suņu skriešanu), bet bija arī viens vakars, kurā obligāto plānu nebija. Sākotnēji bija domāts par vienu teātra izrādi, bet tur nobremzējām ar biļetēm, tad nu izvēle krita uz variantu: "Kur varam aiziet šovakar, nemaksājot komiski daudz par biļetēm?" Un tā nu mēs nonācām vietā ar nosaukumu Southwark Playhouse Elefant, lai novērtētu muzikālu izrādi, kurai pamatā ir Tima Bērtona filma par Edvardu Šķērroci.

Ceļi, kas mani aizved pie konkrētām grāmatām, mēdz nebūt taisnākie. Tā Valentīnas Freimanes memuārus "Ardievu, Atlantīda!" lasīt sāku tālab, ka Valentīnas tēvs Leopolds Lēvenšteins, iespējams, bija viens no pirmajiem Rīgas ebrejiem, kas spēlēja futbolu. Šī hipotēze gan ne tuvu nav pierādīta, jo avotu futbolam cara laika Rīgā ir gaužām maz un nekur tālāk par hipotēzes līmeni arī man nav izdevies tikt. Nekādu racionālu cerību, ka Freimanes grāmatā varētu būt jebkādas norādes, kas ļautu šo hipotēzi apstiprināt vai arī pierādīt kā aplamu, man nebija, un tomēr - vienmēr jau var mēģināt starp rindām atrast kaut ko, kas vai nu palīdz hipotēzes stiprināšanā vai gluži otrādi.

Pirmais, ko vērts zināt, pirms lasīt grāmatu "Sestklasnieki neraud", ir tas, ka tās lasītāji gan raud, neatkarīgi no tā, vai viņi ietu sestajā vai manā gadījumā apmēram trīsdesmit sestajā klasē (proti, sestklasnieks biju pirms plus-mīnus 30 gadiem). Otrais, ja nu tu sadomā šo grāmatu lasīt, publiska vieta, piemēram, meiteņu futbola turnīrs, nebūs labākā izvēle lasīšanai. Vismaz - ja tev nepatīk raudāt citu priekšā. Turklāt tieši futbols un tieši meiteņu galīgi nebūs tie apstākļi, kas aizsargās pret raudāšanu šīs grāmtas gadījumā.

Februāra sākumā pavadīju nedēļu Lisabonā, un tās ietvaros sanāca arī apmeklēt vienu Portugāles futbola līgas spēli, kā arī paviesoties uzreiz divos Lisabonas futbola stadionos. Dalīšos ar iespaidiem par redzēto.

Cilvēkus, kuri gājuši Santjago ceļu, protams, zinu itin daudzus, citu labāk, citu ne tik labi - un arī viņu iešanas pieredzes ir dažādas. Man pašam šāds aicinājums nav radies, prioritāšu sarakstā tas šobrīd ir gaužām zemā vietā, līdz ar to visa mana personīgā pazīšanās ar to ir padsmit kilometri netālu no Bilbao pa "Ziemeļu ceļu", ko nočāpoju pagājušogad, kad biju Spānijā cita veida svētceļojumā - uz Bilbao Athletic futbola komandas spēli. Lai vai kā - arī lasījis par Santjago gājējiem neko daudz neesmu - man nav sevišķas intereses par citu cilvēku piedzīvojumiem ceļojumos, līdzīgi kā es apzinos, ka citiem cilvēkiem diez vai ir baigā interese par to, ko ārpus Latvijas sadaru es pats, kas gan man neliedz visas šīs pieredzes dokumentēt, jo pašam gan mēdz būt interesanti kādus gadus vēlāk atskatīties un pašūpot galvu - ak, kāds naivulis gan bija Raimonds, kas šo toreiz rakstīja!

Valtera Sīļa un Jāņa Baloža tandēms dokumentālā teātra radīšanā jau ilgākus gadus ir top līmenī, un, kas man īpaši priecē, viņi regulāri spēj ne tikai atrast jaunus sižetus (ar tiem jau problēmu nav), bet arī formas. Šī konkrētā izrāde, piemēram, ir mūzikls, kas diez vai būtu pašsaprotams veids, kā ilustrēt 2011. gadā notikušo spēļu zāles aplaupīšanu Jēkabpilī. Atkarībā no sava vecuma, tu vai nu šo atgadījumu atceries vai nē, bet tolaik tas bija ļoti skaļš - laupīšana, kuru veica "Alfā" dienošie, kura turklāt vēl beidzās ar policista nāvi. Vienlaikus jāatzīst, ka nav tā, ka es būtu šai lietai ļoti sekojis, un, kā izrādās, tur pat bijušas dažādas versijas, kas patiesībā bija noticis, bet Sīlis un Balodis šajā izrādē jau nenodarbojas ar pētniecisko žurnālistiku, bet gan ar audzinoša stāsta pasniegšanu.

Kad gada nogalē apgādājos ar vairākām grāmatām franču valodā, kaut kāda iemesla dēļ to vidū nokļuva arī viens Frederika Beibgedera romāns. Man šķiet, ka esmu pirms vairāk kā desmit gadiem redzējis viena viņa romāna ekranizāciju: filmu "Mīlestība ilgst trīs gadus", bet vienlaikus pilnas pārliecības man par to nav, jo šādu ierakstu blogā neatrodu. Taču tā tomēr vajadzētu būt - ne jau tāpat vien man ir nepatīkamas asociācijas saistībā ar šo filmu, nevar taču būt, ka tās radušās no zila gaisa. Vienlaikus gan, protams, tas nav sevišķi svarīgi.

Sākot aprakstu par izrādi Leļļu teātrī, kā uzzināju "Leģendārajā izrādē", nepieciešams pieminēt, ka uz to nedevos kopā ar meitu un ka gaisa temperatūra bija apmierinoša, tāpat piedāvājums teātra bufetē. Izrādi "Interlellis '67", kura daļēji kalpojusi par izejas materiālu "Leģendārajai izrādei", diemžēl, man nesanāca noskatīties, jo tās slavas laikos biju aptuveni mīnus sešpadsmit gadus vecs. Apvaicājos savam tētim, vai viņš šādu izrādi bija redzējis, taču nē - arī viņš neko par to nezināja. Par laimi, režisori Vija Blūzma un Edgars Kaufelds, veidojot "Leģendāro izrādi" netēmēja tikai uz 1967. gada auditoriju, līdz ar to bez priekšzināšanām te var iztikt.

Ne tik sen gan es, gan Marina izlasījām Andrusa Kivirehka tāda nosaukuma stāstu, un tas, kā jau var gaidīt no Kivirehka, bija labs. Līdz ar to, kad cita teātra apmeklējuma ietvaros ieraudzīju uz tā bāzes veidotas izrādes reklāmu, divu domu nebija - gribu šo redzēt. Mans tētis laipni piekrita pieskatīt mūsu bērnus (faktiski, protams, mēs viņu stādījām fakta priekšā vien iepriekšējā dienā, bet lietas būtību tas nemaina - Paldies tētim!), un tā nu sestdienas vakarā devāmies uz Zirgu pastu.

Ilgs miegs Marekam nepadevās - vēl nebija seši no rīta, kad viņš pamodās ar kliedzienu. Labi, ka neviens to nedzirdēja. Par laimi Marekam, jau pēc mirkļa viņš bija aizmirsis, ko tieši viņš bija murgojis. Vieglāka gaidāma diena gan no tā nekļuva. Ko darīt tālāk? Bez naudas, bez plāna, ar telefonu, kuram pat lidmašīnas režīmā drīz beigsies baterija. Vienīgais, kas Marekam bija atlicis, bija skolas soma ar dažām mācību grāmatām un tas stulbais domraksts, kura dēļ viss šis ārprāts bija sācies. Aizmigt vēlreiz nebija cerību, Mareks aiznesa haizivis uz to dabisko dzīvesvietu, iespēju robežās sakārtoja gultu un ielīda atpakaļ skapī. Domāt, ko darīt tālāk.