Kazhes pierakstu burtnīca

Atgriešanās diena Bergamo kļuva par šī ceļojuma laiskāko. Manā gadījumā tur nekā pārsteidzoša nebija - pēc iepriekšējā vakara skrējiena mana pašsajūta joprojām bija tāla no optimālas, līdz ar to nekādu sevišķu ambīciju mums šajā dienā nebija. Mazliet man par to bija škrobe tādā ziņā, ka ceļojumos vienmēr gribas, lai katru dienu būtu kāds "dienas galvenais notikums", bet šeit nekā īsti tāda nebija - no Morbenjo te atbraucām bez jebkādām pieturvietām pa ceļam, ko veicināja apstāklis, ka galveno apskates punktu - Leko - bijām izmantojuši jau turpceļā. Protams, gan jau būtu bijis iespējams atrast kādu citu pieturvietu, bet šajā dienā man galīgi nebija noskaņojuma pastaigai ar mugursomu, tālab braucām vien pa taisno uz Bergamo.

Attālums, ko mums šajā dienā vajadzēja veikt ar vilcienu, nebija no lielajiem: Tirano no Morbenjo šķir mazliet vairāk kā 50 kilometru, proti, pat reģionālās nozīmes vilciens šādu attālumu veic mazāk kā stundas laikā, un tomēr es biju izdomājis, ka šo posmu varētu sadalīt uz pusēm. Ne tālab, ka mēs nevarētu nosēdēt vilcienā, bet tāpēc ka man nešķita nepieciešams maksimāli ātri ierasties Morbenjo, kur tāpat nekā ļoti daudz interesanta nebūs (ja jau skrējienā nepiedalos), turklāt rezervētajā dzīvoklī ātrāk kā divos mūs tāpat iekšā nelaistu. Apskatījis mūsu maršrutu kartē, ievēroju, ka tieši šī dzelzceļa posma vidū atradās relatīvi lielāka pilsēta ar nosaukumu Sondrio. Šādu vārdu iepriekš dzirdējis nebiju, bet tas jau nevarētu būt šķērslis kādas vietas apmeklēšanai.

No Bergamo devāmies prom ar autobusu, kas veda uz Ponte San Pietro. Apdzīvota vieta, kas nes "Svētā Pētera tilta" nosaukumu, šķiet vismaz mazliet dīvaina, un kaut kādā mērā man pat ir žēl, ka mums nesanāca to apskatīt (pilsētas statusa šai vietai gan nav, tomēr šajā tiltā dzīvo vairāk kā 10'000 cilvēku), bet gan pārkāpt nu jau īstā vilcienā, nevis tikai autobusā, kas pilda vilciena funkcijas (mūsu pseido vilciens tikām bija paspējis nobraukt gar vismaz vienu dzelzceļa staciju, kurā neviens no autobusa neizkāpa un neviens tajā arī neiekāpa).

No mājām izbraucām daudz agrāk, nekā tas ir atbilstoši manai mentalitātei, kura pieprasa dzīvošanu uz naža asmens, bet lieliski sapratu, ka bērni nespēj nosēdēt ilgāk uz vietas un ka līdz ar to jādodas vien būs uz 22. autobusu savas trīs stundas pirms paredzamā izlidošanas laika. Marina no rīta jau bija paņēmusi savu #IkdienasGolfs punktu, bet es, protams, plānoju tam pieķerties vakarpusē Bergamo, jo man jau tieši patīk neziņa - izdosies šoreiz vai nē.

Pēdējos gados visi izbraucieni ārpus Latvijas mums bija ar minimālu iepriekšēju plānošanu. Droši vien visa virsotne bija Izraēla 2023. gada februārī, kad plāni aprobežojās ar aviobiļetēm un sarunātām naktsmājām pie maniem radiem, un pat tur uz vietas mēs īsti neplānojām, kas notiks tālāk.

Mūsu Airbnb dzīvoklī Tirano bija pieejama viena grāmata, tās tēma man šķita interesanta, tad nu ņēmu un to izlasīju.

Grāmata ar nosaukumu "Plakanzeme" mūslaikos varētu būt aktuāla šī vārda dēļ vien - kā nekā pēdējās desmitgadēs plašumā gājuši cilvēki, kuri uzskata, ka globuss ir masonu sazvērestības daļa un patiesībā mēs visi mītam uz šķīvja. Jāatzīst, ka nekur tālu domāšanā no plakanzemiešiem šie ļaudis nav tikuši, bet viņiem šī grāmata varētu būt par sarežģītu.

"Ēnu aleja" ir viens no pēdējiem Zigmunda Skujiņa darbiem. Rakstīts 2003. gadā, bet grāmatā izdots 2016. gadā. Šī grāmata (apjomos pavisam neliela) ir vēstījums par zudušu laiku, par zudušām mākslām, par zudušām vietām un par zudušām vērtībām, līdz ar to kāds gan brīnums, ka tam visam pamatā ir ēnas. Jauns cilvēks, kas pēckara gados Rīgā mācās vispirms poligrāfiju, bet tad cinkogrāfiju (pateicoties šim darbam mazliet vairāk esmu sapratis par pustoņu druku un mazliet arī ar šo paspēlējies saistībā ar kādu "sānu aktivitāti"), iepazīstas ar vecāku vīru, kura dzimta tipogrāfijas jomā darbojusies no paaudžu paudzēm, bet tagad vairs ceļa uz priekšu tam nebūs. Vecs vīrs vientulībā mit tikai minimāli apdzīvotā namā, kura vietā reiz taps Dailes teātris (jāatzīmē, ka mans tētis, kuram vajadzētu atcerēties, kā izskatījās tā vieta, kur šis teātris ir uzcelts, šādas atmiņas sevī nav uzglabājis, kas nav pārsteidzoši - kad uzbūvē kaut ko jaunu, atmiņas par to, kas tur reiz bijis, ātri vien tiek izspiestas).

Gunāru Janovski uzskata par vienu no ievērojamākajiem, ja ne pašu ievērojamāko trimdas latviešu literātu. Iespējams, Anšlava Eglīša vārds ir skanīgāk, tomēr to lielā mērā veicina apstāklis, ka Eglīti pazina jau viņa Latvijā izdoto darbu dēļ, kamēr Janovska literārā darbība Latvijā īsti vēl pat uzsākusies nebija, un, jā, patiesībā jau par Anšlavu Eglīti tāpat pieņemts uzskatīt, ka savus izcilākos darbus viņš uzrakstīja vēl Rīgā, līdz ar to Janovska liktenis radniecīgāks sanāk Dzintaram Sodumam, kura talants arī uzplauka jau trimdā. Labi, kā lai arī nebūtu, tā nu ir sanācis, ka līdz šim es nevienam Janovska darbam pieķēries nebiju, un savā ziņā pat pārsteidzoši, ka viņa daiļrades iepazīšanu uzsāku ar to darbu, kura dēļ viņu arī kopumā iepazina latviešu lasītāji, proti, ar romānu "Sōla".

Romānu sērijā "Es esmu..." nonācu pie Arno Jundzes romāna par Eduardu Veidenbaumu. Patiesībā vēl pirms grāmatas lasīšanas biju iepazinies ar Latvijas Radio raidījumu par to, līdz ar to gluži no baltas lapas pie romāna neķēros. Kā jau raksturīgi šīs sērijas darbiem, grāmatas autors iejūtas kāda ievērojama literāta ādā, rakstot no pirmās personas. Šajā gadījumā romāna darbība risinās Eduarda Veidenbauma dzimtas mājās "Kalāčos" dzejnieka sasodīti īsā mūža pēdējās nedēļas garumā. Līdz ar to "Es nemiršu nekad" vēsta par to, kā Veidenbaums visas grāmatas garumā mirst. Protams, ja viņš tikai mirtu, šis varētu būt absolūti nelasāms darbs, līdz ar to lielu tā daļu veido Eduarda atmiņas/murgi, kas vēsta par viņa dzīvi pirms letālās saslimšanas - sākumā salīdzinoši hronoloģiski, bet jo tuvāk gals, jo arī atmiņas kļūst putrainākas un lēkājošākas no vietas uz vietu, no notikuma uz notikumu.