Kazhes pierakstu burtnīca

Sekoju savam plānam šogad atsākt praksi dažādot lasāmo grāmatu valodu un bibliotēkā paņēmu vienu no nedaudzajām angliski pieejamajām grāmatām. Ierobežotas izvēles apstākļos svarīgi neuzķerties uz absolūtām sēnalām, bet Marks Hadons šķita gana droša izvēle. Viņa romāns "Savādais atgadījums ar suni naktī" savulaik bija iestudēts Nacionālajā teātrī. Primāri gan Hadons ir zināms kā bērniem rakstošs autors, pirmā viņa grāmata bērniem iznāca 1987. gadā, kamēr pieaugušiem domātajā literatūrā viņš debitēja ar to pašu "Suni naktī" vien 2003. gadā, un par šo grāmatu arī vēl esot jautājumi - kāda īsti ir tās mērķauditorija. Līdz ar to savā ziņā pat sanāk, ka "A Spot of Bother" ir pirmā viņa grāmata, kura pilnīgi noteikti nav domāta bērniem.

Pirmā 2026. gadā izlasītā grāmata ir drusku parāds no pagājušā gada. Parasti cenšos pāri gada robežām šādas sīkās neizdarības neatstāt - ja nevari grāmatas lasīšanu kalendārā gada ietvaros uzsākt, tad labāk to nemaz nesāc. Šoreiz tomēr baigo variantu nebija - izņemot, protams, grāmatai veltīt lielāko daļu no 31. decembra, bet varētu gadīties, ka apkārtējie mani nesaprastu.

Kaut kā sanāca, ka šo Viestura Kairiša filmu nenoskatījāmies tad, kad to rādīja kinoteātros, un pēcāk par to vispār aizmirsām. Bet nule tomēr noskatījāmies. Gunara Janovska romānu, uz kura bāzes filma tapusi, izlasīju pērn, Kairišs, pārtaisot šo saturu kino vajadzībām, itin brīvi apgājies ar Janovska materiālu, bet tādas ir viņa tiesības. Būtiskākā izmaiņa, es pat teiktu, nav darbības vietas maiņa (Janovska Katrīnpilī nolasīt Jēkabpili nebija grūti, kamēr filma risinās dziļi Latgalē), bet gan romantiskās sižeta līnijas transformācija. Jā, arī grāmatā Ansim ir sākotnēji simpātijas pret ebreju meiteni, taču šīs sižeta līnijas nozīmība vispār nav salīdzināma ar to, kādu lomu filmā iegūst čehu aktrises Brigita Cmuntovas atveidotā Zisele. Un, kamēr Janovskim svarīgi bija Kāpēc (tur savu skatījumu uz lietām viņš atklāja Anša sarunās ar veco Bernšteinu), Kairišs šajos jautājumos izvēlas neiet. Drusku dziļumu "Pilsēta pie upes" šādā veidā pazaudē, bet neko darīt.

Vienam gadam noslēdzoties un citam sākoties, vērts atskatīties uz aizvadītajā gadā pieredzēto un paveikto. Padomāt - ko vēlos no nākamā gada. Primārais, protams, ir nemainīgi - miers Ukrainā, un ne uz krievijas noteikumiem (putins joprojām ir huilo). Un vispārējās nestabilitātes apstākļos es cenšos nebūvēt gaisa pilis ilgtermiņā - uz jautājumu "Kur tu sevi redzi pēc pieciem gadiem?" mana atbilde joprojām ir: "Ha ha ha! Pēc pieciem gadiem!" Proti, dzīvoju šodien un rīkojos atbilstoši tam, kas šodien šķiet pareizākais. Kaut kas uz priekšu, protams, ir jādomā, bet rēķinoties ar to, ka var gadīties visādi.

Par pēdējo skatīto izrādi 2025. gadā man kļuva Martas Elīnas Martinsones režisētās "Raganas". Jāpiebilst, ka dažu dienu laikā šis kļuva par otro skatīto šīs režisores radīto darbu, taču stipri atšķirīgai pasaulei piederīgu - iepriekš noskatīta filma "Vecāku sapulce". Šai izrādei pamatā ir Dainas Tabūnes tāda pat nosaukuma romāns, kuru vēl neesmu lasījis, līdz ar to par sižetu neko iepriekš nezināju. Ko gan es zināju, tas ir izrādes aktieru trio: Sandija Dovgāne, Rihards Zelezņevs un Alise Dzene. Dovgāne nupat redzēta "Vecāku sapulcē", Zelezņevs ir ne vien mūsu bērnu iecienīts aktieris (pateicoties "Emī un Rū" un "Kioskam"), bet arī grupas "Effekts" vokālists ("Zudusī paaudze" man kļuva par vienu no top albumiem pagājušā gada beigās, šī sākumā), kamēr Alises Dzenes velosipēds ikdienā stāv līdzās mūsējiem (proti, mitinamies kaimiņos). Tam visam gan nevajadzētu ietekmēt manu viedokli par konkrēto izrādi, jo gana bieži gadās vilšanās par darbiem, ko veidojuši forši cilvēki, kā arī nepieciešamība atzīt, ka pilnīgs mēsls, ne cilvēks, var radīt teicamu mākslu.

Dāvja Sīmaņa "Marijas klusums" 2024. gada Latvijas kino panorāmā drusku nozuda aiz "Straumes" globālajiem panākumiem, taču patiesībā, lai arī ar globālas auditorijas piesaistīšanu šai filmai varētu neklāties viegli, tā ir atzīstama par ļoti kvalitatīvu kino, ko noteikti ir vērts redzēt. Sīmaņa iepriekšējā filma - "Gads pirms kara" - man kļuva par vilšanos, režisoram izvēloties pārāk nekonvencionālus paņēmienus, lai izstāstītu Pētera Krāsotāja stāstu, tikām šajā filmā viņš izvēlējies daudz tradicionālāku pieeju un, manuprāt, šāda izvēle pilnībā attaisnojusies.

Šīs grāmatas autore ir Imanta Ziedoņa meita Baiba, kura tās ievadā vēsta, ka "šīs ir atmiņas, kuras vajadzēja uzrakstīt", bet tās anotācijā teikts sekojošais: "Šis ir stāsts par to Imantu Ziedoni, kuru nepazīstam. Par 20 gadus vecu studentu, kurš tikko iepazinies ar skolotāju Ritmu. Par pirmajiem dzejoļiem un garām vēstulēm, kas ceļoja gan no Rīgas uz Krustpili, gan no Maskavas, gan Gruzijas… Par to, kā pasaulē nāk meita Baiba un dēls Rimants, par bērnības un ne tikai bērnības atmiņām." Diemžēl šī būs tā reize, kad premisa ir daudzsološāka par to, ko grāmata reāli spēj sniegt.

Turpinām ekskursiju jaunākajā latviešu kino, tiesa, ne gluži tajā segmentā, kuru iepazinis viens no šīs firmas varoņiem - apsargs Zintis (Āris Matesovičs), kurš ir noskatījies gan "Klases salidojumu", gan "Klases salidojumu 2", gan "Jaungada taksometru" un pat "Svingerus". Pagaidām tomēr cenšamies sekot tām filmām, kuras izskatāmas Lielā Kristapa kontekstā. Marta Elīna Martinsone pirms dažiem gadiem jau vienu skolas tematikas pilnmetrāžas filmu režisējusi - Tizlenes mani gluži nesajūsmināja, bet vilšanos arī īsti nesagādāja, un varu teikt, ka "Vecāku sapulce", lai arī ir fundamentāli citāda filma, liekama tajā pašā kategorijā pie filmām, kurām atradīsies gan kādi labi, gan arī daži kritiski vārdi veltāmi.

Gada nogali veltam pēdējo gadu latviešu filmu skatīšanai. Gada gaitā kino bija sanācis pievērsties tik maz, ka no Jaunā gada līdz Ziemassvētkiem bija noskatīta tikai viena filma (Tumšzilais evaņģēlijs), toties pēdējās nedēļas ietvaros veicam uzrāvienu, un sākām to ar "Mūžības skartajiem".

Būdams tādā mērā apslimis, ka vienu dienu pavadīju gultā ar aizvērtām acīm un variēdams vien vaidēšanas skaļumu un frekvenci, lai kaut kā kliedētu garlaicību un nomāktību, noklausījos audio seriālu "Plānās sienas". Patiesībā interese ar šo saturu iepazīties man bija jau kādu laiku, taču iepriekš visu laiku problēma bija tajā, ka man īsti nebija tam piemērotu apstākļu. Mēdzu visādu saturu klausīties skrienot, taču lielākoties skriešana sanāk pilsētvidē ar pamatīgiem fona trokšņiem, un manaas aktuālās austiņas ir tādas, kas fona trokšņus nemaz neslāpē. Tas ir labi no drošības viedokļa, jo vismaz esmu gana klātesošs, lai dzirdētu, kas notiek man apkārt, bet noteikti ne optimāls risinājums, lai klausītos detektīvseriālu, kas turklāt vēl veidots ar telpisku skaņu un motivē tevi būt maksimāli vērīgam.