Kazhes pierakstu burtnīca

Esmu pārliecināts, ka kaut kādus no Čestertona stāstiem par tēvu Braunu es esmu lasījis. Kur, kad un kāpēc - tie ir labi jautājumi, uz kuriem atbildēt nespēju. Iespējams, kaut ko cauršķirstīju tajā pašā grāmatā, kuru, man tā pašam šķiet, es varētu būt atvedis no kāda no braucieniem uz Angliju savai mammai. To gan ir neiespējami pārbaudīt (gan faktu, ka atvedu grāmatu, gan, ka no tās kaut ko lasīju). Taču blogā par to rakstījis neesmu (un tas ir senāks par manu pirmo patstāvīgo braucienu uz Angliju), un patiesībā jau nav arī tā, ka tas būtu sevišķi svarīgi.

Šī ir viena no tām latviešu filmām, kuru dažādu iemeslu dēļ es nebiju sevišķi motivēts skatīties tad, kad tā iznāca uz ekrāniem. Pirmkārt, galīgi nav tā, ka man būtu tās siltākās attiecības ar Aleksandra Grīna romānu, kas ir pamatā šai filmai. Būdams tolaik godprātīgs skolēns, izlasījis to tiku, bet kara literatūra vispār nav man pati tuvākā tēma, ciktāl tas attiecas uz aktīvo karadarbību frontē. Un vispār jebkas, kas saistījās ar obligāto literatūru skolā, tur bija sava deva pretestības tam, ko skolotāji mēģināja manī iepotēt. Plus par filmu, cik atceros, tur bija sava tiesa potenciāli šaubīga tās lobija no nacionāļu puses, un ar to politisko spēku arī manas attiecības nav pašas tuvākās. Viss šo apstākļu kopums raisīja situāciju, ka rindā uz "Dvēseļu puteņa" pirmizrādi es nestāvēju.

Šķiet, ka nevienu Viļa Lāča darbu neesmu lasījis kopš skolas laikiem, un arī tad neatminos, ka būtu lasīts jebkas cits, izņemot "Zvejnieka dēlu". Vajadzētu tomēr atzīt faktu - kamēr ir pieņemts par dažādiem vēstures personāžiem teikt, ka viņi bijuši pretrunīgi un tā tālāk, Vilis Lācis, manuprāt, ir diezgan skaidri iekrāsots sarkanos toņos un uzskatāms par kolaboracionisma etalonu. Jā, iespējams, sava mūža nogalē viņš bija neapmierināts ar šo to, kas notika padomijā (pārkrievošana Latvijā, šķiet, viņam pie sirds negāja), taču tas neatsver visu to, ko šis bija sastrādājis iepriekš. Līdz ar to sevišķas vēlmes pievērsties viņa daiļradei man nav, taču šī konkrētā grāmata šķita uzmanības vērta gan ar savu saturu, gan arī stāstu ap šo romānu.

Otto Fišers bija futbolists no Vīnes, kas atstājis gana nozīmīgu nospiedumu Latvijas futbola vēsturē. Viņš ne tuvu nebija pirmais ārzemnieks, kas trenēja kādu futbola komandu Latvijā, taču pilnīgi noteikti - viens no nozīmīgākajiem, un ne tikai sava Latvijas perioda dēļ. Diez vai citādi Austrijā iznāktu Fišeram veltīta grāmata. Šis Aleksandra Juraskes darbs apjomā gan nav liels, taču ne vienmēr grāmatas lappušu skaits ir pielīdzināms tās vērtībai, pretējā gadījumā mans grāmatu plaukts būtu pilns ar telefonu grāmatām.

Juris Riekstiņš bija manas vecvecvecmāmiņas Annas vīrs. Jāatzīst, ka par Juri zinu daudz vairāk nekā par viņa sievu, kurai nezinu ne dzimšanas, ne miršanas gadu. Dzimis Ļaudonas Ķepšos 1863. gada aprīlī. Jura tēva vārds bija Jānis, par viņa sievas īsto vārdu skaidrības nav, baznīcas vārds - Jevdokija. Arī par Juri ir tā, ka no mammas stāstītā un radu vēstulēm viņš visur sanāk "Georgijs Ivanovičs", taču patiesībā, protams, bija Juris Jāņa dēls (atminos kaut kad muižu revīziju dokumentos pat novērojis Jāņa Riekstiņa pārtapšanu par Ivanu līdz ar pāreju pareizticībā). Pirmo izglītību noteikti guvis kādā no tuvējām skolām, tur neko precīzu noskaidrojis neesmu, bet nozīmīgāks dzīves posms viņam bija Baltijas skolotāju seminārs - tā pabeigšana ļāva izsisties dzīve par kādu līmeni augstāk. To Juris Riekstiņš pabeidza 1884. gadā un uzreiz arī sākas savas gaitas kā skolotājs.

Kā tas itin bieži gadās, uz šo izrādi Marina un es gājām ar 24 stundu nobīdi. Šī gan varētu būt bijusi tā reize, kad vajadzēja kaut ko sabīdīt un iet kopā. Ar šampanieti, lašmaizēm un pavieglāku attieksmi pret dzīvi. Ir izrādes, kuras labāk baudīt vienam, vari, piemēram, pats savā nodabā izraudāties, un ir tādas, kur vajag kaut kādu kopības sajūtu, un šī noteikti ir otrajā kategorijā. Ko, protams, vajadzēja zināt jau iepriekš.

Pagājušajā gadā nevienu reizi nebiju šeit kaut ko rakstījis par apmeklētu Grēcīgo partizānu koncertu. Tomēr vienā tādā biju gan, taču tas bija pārāk nepublisks pasākums, lai man šķistu pareizi par to izplūst vārdos. Arī tagad būšu lakonisms - risinājās tas Rozulas skolā, un es biju tas cilvēks, kas sadunāja grupas uzstāšanos. Bija forši, bet ne par to šoreiz.

Latviešu seriāli ir viena no tām izklaidējošās mākslas formām, pret kurām izturos arī lielu piesardzības devu. Īpaši, ja nav dzirdētas bagātīgas atsauksmes, pastāv risks iebraukt pamatīgās auzās. Pozitīvais - ja ir krimināli slikti, var pēc vienas sērijas izkāpt un izlikties, ka nekā tāda nav bijis. No "Paradīzes šķēles" arī neko grandiozu negaidīju, taču treileris vismaz nebija dramatiski slikts, līdz ar to šķita - var mēģināt dot šim iespēju.

Pirmā reakcija, kad izziņoja šo izrādi, bija: "Wow! Izklausās ļoti interesanti. Noteikti gribu to redzēt." Padalījos ar informāciju draugu čatā, tur reakcijas bija sekojošas (rūpējoties par personas datu aizsardzību, protams, nevienu vārdā nesaukšu): "Es plānoju iet 7-dec, ja kādam vēlme pievienoties", "Izklausās riktīgi labi", "Izskatās ļooti labs. Būs jādara kā parasti - jāsagaida brīdis, kad biļetes ir izpirktas un stipri jānožēlo, ka nenoreaģēju ātrāk". Nezinu, kāds bija viedolis pēc 7. decembra apmeklējuma (pirms esmu pabeidzis šo aprakstu, nejautāšu, lai neietekmētos), tomēr tad ienācās manas māsas viedoklis par šo izrādi. Viņai, maigi izsakoties, tā nepatika. Cik saprotu - sen nebija bijis tā, ka viņai kaut kas tik ļoti būtu nepaticis. Arī māsas draudzene (arī vārdā, protams, nesaukšu, esmu maksimāli diskrēts) par izrādi nepavisam nebija sajūsmā. Kā viņa teica - viņa saprata to, kas tur notiek un kāpēc tas notiek, bet viņai tāpat nepatika. Sajūsmas termometrs man sāka kristies. Un tad vēl pāris nedēļas pirms noliktā datuma e-pastā saņēmu ziņu, ka tehnisku iemeslu dēļ būs aktiera nomaiņa. Es, sasodīts, speciāli izvēlējos datumus (ar Marinu gājām ar vienas dienas nobīdi), lai izrādē piedalītos Ģirts Krūmiņš, bet šeku reku - tomēr būs Regnārs Vaivars. Nu, mīļie cilvēki, kā tā var?

Sekoju savam plānam šogad atsākt praksi dažādot lasāmo grāmatu valodu un bibliotēkā paņēmu vienu no nedaudzajām angliski pieejamajām grāmatām. Ierobežotas izvēles apstākļos svarīgi neuzķerties uz absolūtām sēnalām, bet Marks Hadons šķita gana droša izvēle. Viņa romāns "Savādais atgadījums ar suni naktī" savulaik bija iestudēts Nacionālajā teātrī. Primāri gan Hadons ir zināms kā bērniem rakstošs autors, pirmā viņa grāmata bērniem iznāca 1987. gadā, kamēr pieaugušiem domātajā literatūrā viņš debitēja ar to pašu "Suni naktī" vien 2003. gadā, un par šo grāmatu arī vēl esot jautājumi - kāda īsti ir tās mērķauditorija. Līdz ar to savā ziņā pat sanāk, ka "A Spot of Bother" ir pirmā viņa grāmata, kura pilnīgi noteikti nav domāta bērniem.