Kazhes pierakstu burtnīca

Šīs izrādes apmeklējums sanāca smags, un Artūra Skrastiņa nogurumam tur nebija nekādas nozīmes. Kārtis iekrita stipri neveiksmīgi - uz papīra foršā iecere Marinas dzimšanas dienas vakaru pavadīt "Kvadrifrona" izrādē sabruka līdz ar Marinas saslimšanu, bijām jau noskaņoti atrast citus gājējus, bet tādi neatradās, līdz ar to apņēmāmies iet vien paši. Un tad pēdējā brīdī kritušajiem pievienojos arī es. Jau no rīta jutos stipri čābīgi, iepļāvu ibumetīnu, lai izturētu darba dienu un neatklātu Marinai, cik tieši slikti man ir. Tā nu uz teātri aizbraucām, iepazīstinājām Rūdolfu Gediņu, kas bija "Kvadrifrona" bārmenis šajā reizē ar to, ka melnais balzams ir pilnīgi pieņemams "jumtiņš" tējai. Labi, ka šī teātra politika ļauj dzērienus ienest skatītāju zālē, līdz ar to nenācās steigties ar dzērienu patērēšanu, bet varējām to pavilkt uz ilgāku laiku, līdz ar to gandrīz izdevās izturēt izrādi bez klepus lēkmēm. Gandrīz - jo pēdējās desmit minūtes gan pārvērtās par ciešanām. Un vēl jo vairāk par tām pārvērtās vakars, jo, atgriezies mājās, drīzumā sev konstatēju temperatūru 38.7 grādu līmenī. Teātrī tik slikti noteikti vēl nebija, bet tāpat pieredze bija tāda - būtu bijis baigi stulbi šādā kondīcijā iet uz vāju izrādi un mocīties pašpārmetumos, ka labāk būtu bijis pavadīt laiku gultā.

Kā jau rakstīju iepriekšējās daļas nobeigumā, nevajadzēja man tajā rītā iet skriet, nudien nevajadzēja. Sākās gan viss salīdzinoši nevainīgi - Golfa punkts bija pietiekami viegli pieejams, nekādas problēmas neradīja, tāpat noskrēju gar stadionu, kurā iepriekšējā vakarā Latvija bija dabūjusi pa snuķi. Bet tad man radās doma - ja jau nebūs lemts Armēnijā izbraukt vilcienu, vismaz līdz centrālajai dzelzceļa stacijai gan es varētu aizskriet. Maršruts veda pa sānielām un pagalmiem, un tad es pieļāvu fundamentālo kļūdu - skriešanas laikā pārmērīgi ieskatījos telefonā. Kas notika tālāk? Straujš lidojums uz priekšu un sāpīga piezemēšanās. Tādā pilsētā kā Erevāna, kur ielu un trotuāru kvalitāte ir izteikti zemāka kā Rīgā, pieļaut vaļības koncentrēšanās jautājumā nekādā ziņā nedrīkst. Kādas bija šī pasākuma sekas? Pirmkārt, pušumi uz plaukstas, ceļgala un potītes (par pēdējo pat nesaprotu, kā to vietu varēja tik smagi sasist), otrkārt labi atsists gurns. Treškārt, pamatīgs zirneklis uz telefona, kurš izlidoja no rokām. Vismaz seju šoreiz nesasitu, kaut kas pozitīvs taču šajā situācijā jāsaskata.

Paķēru bibliotēkā pamatīgu izdevumu, kurā kopdarbā Latvijas Sporta muzeja darbinieki un trimdas sporta aktīvisti apkopojuši būtiskāko informāciju par piecdesmit gadiem trimdas latviešu sportā. Te uzreiz jāpiebilst, ka šī būs tā retā reize, kad par grāmatu rakstu, lai gan visu tās apjomu izlasījis neesmu. Kāpēc tā? Tālab, ka teksta ir sasodīti daudz (šķiet, ap 800 lappusēm, un grāmata ir liela formāta izdevums, proti, vienā lappusē ir stipri daudz teksta), un liela daļa no tā ir ārpus mana primārā (un pat sekundārā) interešu loka.

Jau ceturto reizi patērēju "Jelgavu 94". Pirmā bija, protams, grāmata. Tad - amatierteātra izrāde "Jelgavā". Tad - filma. Un visubeidzot - Leļļu teātra izrāde. Vai būs šīs grāmatas iespaidota floristikas izstāde un sieviešu stendaps, to rādīs laiks.

Pēc ilgās sēdēšanas ar vīnu un sarunām no rīta piecelties nebija viegli, bet zināms, ka sava deva rakstura man ir, un devos vien skriet. Plāna punkti divi - paķert Golfa punktu, un uzskriet augšā pie Kaskādēm, lai apskatītos - varēs redzēt Araratu vai nevarēs. Šīs abas divas lietas pat izrādījās relatīvi labi apvienojamas, jo punktu man iedeva tādā virzienā, ka noskriet gar Kaskādēm pat bija tīri pa ceļam. Protams, tas nozīmēja, ka atšķirībā no iepriekšējā piegājiena, man visi pakāpieni bija jāveic paša spēkiem, un nebūt neteiktu, ka tas būtu bijis ļoti viegli. Tomēr kaut kā līdz augšai tiku, un varēju secināt, ka Araratu... gandrīz aptuveni varēja mēģināt saskatīt. Proti, ar neapbruņotu aci kaut kādas kontūras bija redzamas, bet fotogrāfijās - totāla nulle. Tiesa, ievērojot to, ka es jau vispār neesmu nekāds baigais bildētājs, nav tā, ka tā būtu tik liela bēda, un ar acīm es vismaz varu teikt, ka Araratu redzējis esmu. Jā, blāvu, jā, galīgi ne tā kā pastkartēs, bet - vismaz redzēju to vairāk nekā Raitis. Atkal noskrēju arī gar Māti Armēniju, pa šķībām ieliņām aizlīkumoju līdz Golfa punktam. Šķiet, ka bija mēģinājums skriet arī pēc otra punkta, bet tur nācās secināt, ka ielas bija pārāk šauras, pārāk mašīnainas un pārāk brīvas no trotuāra, tālab devos vien atpakaļ pilsētā. Kopumā par šo skrējienu gan vairāk atceros, ka tā laikā klausījos Edmunda Patreonā tradicionālo piektdienas uzrunu, kur nozīmīga tēma bija Latvijas Jaunatnes izlases spēle pret Norvēģiju un Dario Šita konflikts ar tās galveno treneri. Tagad, kad top šis apraksts, pagājis pusotrs mēnesis, un Dario pa šo laiku ne vien paspējis debitēt pieaugušo izlasē, bet arī gūt tās sastāvā savus pirmos vārtus. Ko no tā var secināt? Galvenokārt, ka reizēm konfliktēt ir vērts.

Rīts Erevānā, kas pienāca pusdienlaikā, mūs izveda ārā no dzīvokļa virzienā uz brokastīm. Kur tādas meklēt, zināja Raitis, vai pareizāk - ļāvu viņam par šo jautājumu domāt. Raitim vismaz bija kaut kāda izpratne par to, kur tieši Erevānā mēs atradāmies (kā izrādījās - gandrīz pašā pilsētas centrā). Pirmais variants, kur varētu ēst, bija "Garšīgi un tīri" tepat pie mūsu dzīvokļa durvīm, tomēr izlēmām meklēt kaut ko autentiskāku (beigās gan atradām kaut ko galīgi neautentisku, bet par to - dažus teikumus vēlāk). Pirmie iespaidi par Erevānu - neskaidri. Lielas mājas, galvenokārt izskatās pēc Eiropas, bet šur tur arī pa tādam graustam, ka jūties nonācis normālā trešās pasaules valstī. Šiks un bomzība sadzīvo itin labi. Nespējot atrast neko pēc definīcijas atbilstošu brokastu iestādei (lai arī reāli nav nekāds brokastu laiks, bet mums diena ir nupat sākusies), un tad nu nonācām visnotaļ smalkā iestādē, kas varētu būt viesnīcas brokastu restorāns (varbūt bija arī, mana pieslēgšanās realitātei vēl nebija pietiekami augsta, lai es spētu kaut ko pilnvērtīgi novērtēt). Dabūjām tur pilnvērtīgas brokastis - Raitis vairāk angļu gaumē, es - drīzāk kontinentālas (jo man jau tās gaļas lietas nevajag). Kad Raitis mēģināja palūgt krāna ūdeni, viņš saņēma atbildi, ka viņi tādu nepiedāvā, bet beigās tomēr pie krāna ūdens viņš tika.

Pirms RFS līdz šim lielākās spēles uz Eiropas skatuves - sacensības Frankfurtē pret vietējo "Eintracht" (kā solīts - apmēram 55'000 skatītāju klātbūtnē), atcerēsimies pirmo reizi, kad Latvijas futbola komanda spēlēja Vācijā pret kādu vietējo grandu (vismaz man tā šķiet, ka tai vajadzētu būt pirmajai reizei - neatminos savos pierakstos manījis, ka pirmās brīvvalsts gados kāds klubs būtu aizvadījis spēli pret kādu no Vācijas futbola grandiem). Domāju, ka šis no tiem faktiem, par ko vien retais būs dzirdējis.

Šo Kārļa Vērdiņa dzejoļu krājumu lasīju priekšā Esterei. Viņai, šķiet, patika. Tagad gan noskaidroju, ka vismaz "Jauniešu žūrijas" ietvaros šī grāmata bija paredzēta vecuma grupā 15+, līdz ar to - gluži netrāpījām. Vienlaikus - grāmatas noformējums, kā arī Jāņa Znotiņa veidotā teātra izrāde, kuras mērķauditorija ir 5+, nekādi neradīja sajūtu, ka Estere varētu būt pārāk jauna šai grāmatai. Un kopumā es teiktu, ka pareizā atbilde ir kaut kur pa vidu - nav šī 15+ dzeja, bet arī (lai gan izrādē, protams, visu var pasniegt tā, lai problēmas nerastos) ne 5+.

Kad pirms gada Futurama atgriezās uz mazajiem ekrāniem, es nebiju sajūsmas pilns. Pārāk daudz atsauču pašai uz sevi, pārāk daudz sēriju par tēmām, kuras būtu smieklīgas, ja tām pievērstos īstajā brīdī, nevis vispār (sērija par Covid-19 un problēmām, kas rodas sanāksmēs Zoomā, 2023. gadā bija absolūti novecojusi), faktiski vienīgais, kas kaut cik šo pasākumu saglāba manās acīs, bija pēdējā sērija, kas pievērsās tēmai "vai mūsu pasaule ir simulācija", turklāt darīja to vizuāli lieliskā veidā, cita starpā, atveidojot personāžus ar trīs vertikāli pozicionētu pikseļu palīdzību. Gadu vēlāk Hulu izlaida pie skatītājiem sezonas otrās desmit epizodes, un es, protams, ka tās noskatījos (jo, lai arī šobrīd TV/filmas man galīgi nav prioritāte, pat slikta "Futurama" joprojām ir "Futrama", un svarīgi ir saprast - cik tieši slikta tā ir).

Šī ir viena no dīvainākajām grāmatām, ko man nācies lasīt. Patiesībā jau šīs grāmatas iepazīšanas pieredzē lasīšana nemaz nav nozīmīgākā daļa, jo izdevums ir ļoti vizuāls. Tas ir iesiets spirālē filmas (vai arī tas ir domāts seriāls - nav būtiski) scenārijs, turklāt ar domu, ka tas ir scenārija eksemplārs, kas ir papildināts ar zīmējumiem, piezīmēm ar dažādiem rakstīkļiem, labojumiem, skaidrojumiem, kur un ko filmē kamera, svītrojumiem un tā tālāk. Izdevuma vāks vēsta, ka lasītājs arī ir aicināts ieviest savas korekcijas eksemplārā. Tā kā manās rokās nonāca bibliotēkas eksemplārs, nojaušu, ka šādas darbības no manas puses netiktu vērtētas atzinīgi, lai gan tas tieši vēl vairāk atbilstu grāmatas idejai, bet visai iespējams, ka bibliotekārei būtu atšķirīgs viedoklis.