Kazhes pierakstu burtnīca

Manas attiecības ar Juri Šķudīti un viņa daiļradi ir senas un sarežģītas. Labi, varbūt ne gluži sarežģītas, bet vismaz - kaut kādā mērā eksistējošas. Pirms nu jau vairāk kā divdesmit gadiem kaut kādā studentu literārajā žurnālā (iespējams, ka tas saucās "Vārti") publicēja manu stāstu sēriju ar nosaukumu "Stāsti par Jāni", bet kļūdas pēc kā to autors bija norādīts Juris Šķudītis. Neatceros, kas tieši bija rakstīts stāstos par Jāni (viņš bija datoriķis, tas ir vienīgais, ko par viņu zinu) un vai kāds no tiem bija kaut cik labs, līdz ar to nezinu, kurš no mums šajā situācijā bija lielākais zaudētājs. Taču par vienu gan esmu drošs - sajaukt manus tekstus ar Jura Šķudīša radītajiem varētu vien cilvēks ar daudz biezākām brillēm, nekā datoriķim Jānim (kurš, starp citu, noteikti nebija reāla persona, jo tolaik es vispār gandrīz nevienu cilvēku nepazinu).

Jana Egle iepriekš bija iepazīta kā autore, kas raksta grāmatas pieaugušajiem, turklāt - diezgan drūmas grāmatas. Bet te - "Bovijs un 12 putnēni", kuras noformējums nerada ne mazākās šaubas, ka tās mērķauditorija ir kaut kur pa vidu starp Jurģi un Esteri, proti - lasīšanai derēs. Un patiešām der. Vēl neieidziļinoties smalkumos, pirmajā rindkopā uzreiz deklarēju - šī ir no manas puses rekomendējama grāmata.

Savulaik, pirms itin daudziem gadiem, biju pamatīgs Ērika Emanuēla Šmita daiļrades cienītājs. Protams, nav daudz sanācis šo saturu pārlasīt, bet tādi darbi kā "Egoistu sekta", "Pilāta evaņģēlijs", "Oskars un rozā dāma", "Noasa bērni", "Ibrahīma kungs un Korāna ziedi", "Daļa no otra", "Kad es domāju, ka Bēthovens ir miris, kamēr daudzi kretīni dzīvo", un droši vēl citi man joprojām šķiet nozīmīga manas identitātes sastāvdaļa. Savās labākajās izpausmēs Šmits spēj runāt par sarežģītiem jautājumiem vienkārši, palīdzēt rast mierinājumu situācijās, kad tas visvairāk nepieciešams, esot reizē dziļš un saprotams, un neiebarojot tev vispārzināmas patiesības kā augsto mākslu (kā to darītu Koelju). Taču arī viņam gadās mazāk labas dienas, un "Mīlestības inde" ir viena no tām.

Turpinot gan dzimtas koka izpētes tēmu, gan allaž cerot uzķert kādu drumstalu par futbola tēmu, iegādājos vēl vienu grāmatu par Latvijas ebreju vēsturi. Šajā reizē - izdevumu "Ebreju Rēzekne", kas radīts komplektā ar Rēzeknes Zaļās sinagogas restaurācijas projektu. Uzreiz jāatzīst, ka primārie jautājumi, kuru dēļ grāmatu nopirku, nekādi tajā neatklājās, lai gan potenciāls nudien bija. Proti, kamēr neviens no maniem tiešās līnijas senčiem tieši Rēzeknē dzimis nav, deviņpadsmitā gadsimta gaitā viņi tur dzīvoja gan, un pat Latgales Kultūrvēstures muzejs atrodas ēkā, kuru (kā izlasīju "Latgales Laikā") būvējis mans vecvecvectēvs Bere Rivošs. Un, kas attiecas uz futbolu - bija laiks, kad Rēzeknes "Hakoah" bija pilsētas stiprākā futbola komanda, bet tās audzēknis Zamuels Garbers pēc pārcelšanās uz Rīgu pat uzspēlēja Latvijas futbola izlasē. Taču, kā jau teikts - šajā grāmatā par to nekā nav. Eh.

Gada pēdējās dienās devāmies nelielā izbraucienā uz Tartu. Iemesls braucienam bija vizīte vietējā vēstures arhīvā. Reiz tas jau bija darīts - 2019. gada pavasarī apskatīju divu savu senču pa Grāvīšu līniju lietas Tērbatas universitātes arhīvā, bet tagad atklāju, ka tur ir vēl daudz cita potenciāli interesanta satura par dažādiem citiem maniem tuvākiem un tālākiem radinikiem. Pamata problēma arhīvam kā jebkurai valsts iestādei ir tajā, ka tā nestrādā brīvdienās. Līdz ar to ir divi varianti, kā arhīvā nonākt - vai nu tam tērēt savu atvaļinājumu (ko man parasti negribās darīt) vai arī izmantot situācijas, kad Latvijā nav darba diena, bet Igaunijā ir. Iepriekšējo reizi šādā nolūkā izmantoju 4. maiju, šoreiz - 30. decembri. Ok, patiesībā jau diena, kad mēs devāmies uz Tartu, proti, 28. decembris, Latvijā bija vismaz valsts iestādēs strādājama tā paša 30. decembra vietā, bet ne Marina, ne es tajā nestrādājām, un 30. decembrī arī nē.

Parasti gada noslēgumā veidoju apkopojumu saraksta veidā ar gada laikā redzētajām izrādēm (izņemot - ja teātrī būts pārāk maz), tās sarindojot pēc tā, cik ļoti katra no tām man patikusi. Ar 18 izrādēm gada laikā vajadzētu pietikt, tomēr kaut kā šogad sanācis tā, ka nejūtos gatavs šāda saraksta veidošanai - absolūti nesaprotu, kā lielāko daļu no izrādēm vienu ar otru salīdzināt, pārāk liela daļa no tām ir bijušas "neformāts". Piemēram, izrāde bez aktieriem "Konference visumā labiem cilvēkiem". Vai izrāde bez teksta "Pieņemt savu nevarību". Vai izrāde bez darbības "Kaimiņš". Vai izrāde, kas vispār ir koncerts, "Jaunība". Izrāde, kur pirmā daļa ir aktieru monologi sadzīviskos apstākļos, bet otrā - multimediāls priekšnesums "Daudz laimes dzimšanas dienā". Un izrāde, kas risinās uz ielas un kuras tekstu tu klausies austiņās "Ik dienas". Tad vēl izrādes bērniem "Brūnais siers" un "Briesmīgi priecīgas lietas".

Ar Stoparda "Arkādiju", kā vēsta jaunās izrādes programmiņa, sākās JRT izpārdoto izrāžu laiks. Man tikām ar šo izrādi sākās JRT apmeklējumi kā tādi. Vairums izrādes detaļu no atmiņas, protams, ir pagaisis, bet kaut kādas kopējās sajūtas manī joprojām dzīvo - pirms tam visas apmeklētās izrādes bija bijušas "Naciķī", un tās lielākoties bija vieglas un nepretenciozas, bet te - kaut kas tāds, kas burtiski satricināja manu devītklasnieka pasauli. Vēl joprojām kopš tās reizes atceros vārdu savienojumu "Sierpinski triangle", par ko bija rakstīts, šķiet, kaut kur uz informatīvām lapiņām teātra foajē. Divreiz vienā upē, protams, neiekāpsi, jo gan kāpējs ir cits, gan upe, tomēr tas šķiet tikai loģiski, ka arī atjaunotajā JRT ēkā pirmo reizi biju uz "Arkādiju". Jā, patiesībā tā bija vairāk sagadīšanās, nevis mērķtiecīga izvēle (lai gan izrādi patiešām redzēt gribēju) - biļetes uz šo izrādi bija uzdāvinātas manai māsasmeitai Ievai, taču pārim ar pusgadu vecu zīdaini aiziet uz izrādi, kas iet četras ar pusi stundas, ir drusku pagrūti, un tad nu sanāca, ka aizgājām Marina un es.

Jura Zvirgzdiņa grāmatas par lāci Tobiasu (un patiesībā arī citas, galvenokārt arī par rotaļu lāčiem) ir Esteres mīļāko bērnu grāmatu vidū, bet man tās lielākoties sevišķu sajūsmu neraisa, tāpēc par vairumu no tām arī neko šeit rakstījis neesmu. Te uzskaitījums ar viņa bērnu grāmatām, kuras esam lasījuši pilnā garumā (ir arī tādas, no kurām Estere lasīšanas gaitā atteikusies):

Viesošanās kluba "Depo" tradicionālajā pirmssvētku pasākumā ar nosaukumu "Solīds pasākums" man un Marinai, domājams, kļuva par pirmo un pēdējo (jo drīz "Depo" te vairs nebūs, un vai būs kaut kur citur - to arī vēl laiks rādīs). Marinai - patiesībā arī par pirmo paša "Depo" apmeklējumu. Par pašu gājienu uz pasākumu šaubu nebija - iespēja svinīgā gaisotnē vērot "Grēcīgos partizānus" komplektā ar Baibas gatavību šajā vakarā pieskatīt mūsu jauno paaudzi nav laižama garām.

Varbūt vecums, varbūt šodien nav garīgais, bet es laikam tomēr vairs nemāku novērtēt "joku mūziku", vai kas tas par žanru. Tā nesen rakstīja kāds no ievērojamākajiem soctīkla Mastodon lietotājiem, ne es. Pilnībā viņam piekrītu, tālab trešdienas vakarā devos nevis uz ākstu kolektīva "Pupociklu vasara" koncertu klubā Depo, bet gan uz nopietnas grupas ar tādu pašu nosaukumu uzstāšanos tajā pašā vietā. Kā nekā, nav jau 2012. gads, kad "Pupociklus" iesildīja jauniešu kolektīvs "Ko gan Jēzus darītu". Laiks iet uz priekšu, mūziķi kļūst profesionālāki, viņu attieksme pret pasauli nopietnāka, un tagad pat dziesmā par Nazālo slieku ieskanas muzikāla intermēdija, kas veltīta "putin - huilo!"