Kazhes pierakstu burtnīca

Esot svešā valstī, ir interesanti un vērtīgi aiziet uz kādu vietējās mūzikas koncertu. Armēnijā diemžēl ir diezgan draņķīgi ar jebkādas informācijas atrašanu internetā, un tā nu sanāca, ka piektdienas vakarā nonācām bārā ar nosaukumu "Stop Club", kurā regulāri notiek dzīvās mūzikas koncerti. Šajā vakarā tur uzstājās grupa ar nosaukumu "Another Story". Kāda bija šī pieredze? Pamācoša.

Operu es apmeklēju vidēji reizi desmit gados, un nekas neliecināja, ka brauciens uz Armēniju būtu saistīts ar operas riskiem. Taču notika tā, ka vēlā pēcpusdienas stundā Vimba painteresējās, vai gadījumā Erevānā nevarētu aiziet uz kādu teātri vai varbūt operu vai, ideālā gadījumā, baletu. Noskaidroju - ir šāda iespēja, pēc pusotras stundas Traviata, biļešu vēl pa pilnam. Iespējams, mums nebija gluži optimālās teātra drēbes (botas, t-krekli, šorti), līdz ar to es biju skeptisks, vai mūs operā ielaidīs, bet Vimba bija kategorisks - jābūt pārliecinošiem, jāiet. Nu, ko, kas jādara - jādara. Izrādījās, ka apmeklētāju vidū tādu kā mēs bija diezgan liels procents, bet apmeklētāju kopējais skaits - pavisam neliels. Ja ņem vērā, ka izrādes sākumā uz skatuves bija ap 60 dziedātājiem, plus vēl prāvs skaits mūziķu bedrē, tad jautājums bija, kāda ir izrādes dalībnieku un skatītāju skaitliskā attiecība - lielāka par 1 pret 2 vai nē. Kas ir visnotaļ bēdīgi, jo - sasodīts, tur nav ko pamatot, skaidrs, ka šādā formātā opera nevar būt ne tikai rentabla, bet pat tikai nedaudz naudu zaudējoša. Bet ne par to ir stāsts.

Reti gadās tā, ka Estere kādai grāmatai pretojas tik ļoti kā Lapsai un zaķim. Manuprāt, pagāja divi gadi kopš pirmā mēģinājuma viņai šo grāmatu lasīt priekšā līdz brīdim, kad beidzot to izlasījām. Iemesli? Pārliecība, ka agrāk vai vēlāk lapsa zaķi apēdīs, nekas, ka grāmatas sākumā šie dzīvo kopā. Sava loģika tur ir, tomēr mēģināju Esteri pārliecināt, ka bērnu grāmatā diez vai gluži tā vis lietas notiks, turklāt rādīju arī bildes, kur vēl pēdējā lappusē zaķis ir redzams un nav apēsts. Tomēr Estere bija nepielūdzama - tikai ne šo grāmatu! Gan jau, ka speciālisti bērnu audzināšanā man aizrādītu, ka prakse laiku pa laikam it kā nejauši paņemt šo grāmatu no plaukta un piedāvāt: "Varbūt izlasām šo?" nav laba, bet lai tie speciālisti paliek savās vietās, es palikšu savējā. Un tad beidzot pienāca vakars, kad Jurģis piekrita klausīties šo grāmatu, un tad arī Estere samierinājās. Un pēkšņi izrādījās, ka viņai šī grāmata ļoti patīk.

Šeit apkopošu būtiskākos novērojumus no šī brauciena, kas, iespējams, kādam varētu noderēt, domājot par braukšanu (vai nebraukšanu) uz Ōlandi ar riteņiem.

Šīs dienas plāns bja atgriešanās Mariehamnā, kam galvenais iemesls bija tāds, ka mums paceļamajā radiusā vairs nebija neviena atlikuša kempinga, kā arī mums bija atlikušas vēl divas naktis - saprātīgs laika daudzums, ko pavadīt vienā kempingā. Mazāk aizraujošā daļa bija tāda, ka pusi no šī ceļa mēs jau bijām veikuši iepriekš - jo ceļš uz Mariehamnu veda caur Godby, kur jau bijām bijuši, kā arī šajā maršrutā nebija nekādu sevišķu apskates objektu, izņemot Kastelholmas pili, kuru mēs jau bijām apskatījuši.

Paula Bankovska grāmatas esmu lasījis diezgan daudz (šī man ir devītā), taču neteiktu, ka esmu sevišķs viņa daiļrades cienītājs - neviena no līdz šim lasītajām mani īsti nebija pārliecinājusi par to, ka Bankovskis būtu "mans rakstnieks". "Čeka, bumba & rokenrols" mani uzrunāja ar nosaukumu, tomēr nebija tā, ka es gaidīju, ka šis romāns mainīs manu kopējo iespaidu par Bankovska daiļradi. Un vilties nenācās - lai arī kopumā romāns man patika, sajūsma tāpat izpalika.

Vispār jau Neoficiālais Vienības brauciens strauji iet uz galu, ne velti šogad tā finiša pasākumā bija četri cilvēki, bet tas īsti neietekmē manis paša iesaistīšanos. Galvenais jau ir iemesls izbraukt ar riteni pieklājīgu distanci.

Septembrī man ar Esteri ir paredzēt iet uz "Kvadrifrona" izrādi "Brūnais siers", tad nu izlēmu, ka vajadzētu vispirms meitu iepazīstināt ar grāmatu, kura ir pamatā konkrētajai izrādei, lai nebūtu satraukuma par to, ka viņai teātrī būs bail, jo ar Esteri gadās visādi. Izrādījās, ka šī bija laba izvēle, jo grāmata Esterei patika tik ļoti, ka pēc tam, kad to viņai biju izlasījis es, viņa arī pati to vēl vairākkārt pārlasīja un arī izspēlēja ar brāli epizodes no grāmatas veicot izmeklēšanu, kurš tieši tad ir vainīgais brūnā siera sasēdēšanā.

No rīta pamodies, secināju, ka mana kāja izskatās mazliet sliktāk kā iepriekšējā vakarā, līdz ar to pamazām nācās secināt, ka neesmu to vis saskrāpējis, bet gan apdedzinājis pret kādu augu. Pagaidām gan vēl dzīvoju cerībās, ka problēna "pati atrisināsies". Kā teikt, ja uzvelc zeķi, neko pat redzēt nevar.

Bija tuvu tam, lai es biļeti uz "Stulbo dzīvi" nebūtu nopircis - par šo pasākumu man atgādināja kāds Mastodon lietotājs. Protams, biļetes pirkšanas brīdī par to, kas tieši šajā "Stulbajā dzīvē" notiks, sevišķi lielas nojautas man nebija, taču pietika ar informāciju par to, ka tur piedalās grupa "The Tiger Lillies". Te jāpiebilst, ka mana pazīšanās ar šo grupu nemaz nav sena, lai gan emocionāli šķiet, ka Tīģerlilijas ir kā radītas man - tā Brehta/Vaila maniere komplektā ar absolūti melnu humora izjūtu un brīvību no jebkādiem tabū man ir ļoti tuva. Ukraiņu "The Dakh Daughters" pirms izrādes/koncerta tā arī nepaklausījos, bet paļāvos - gan jau būs labi.