Kazhes pierakstu burtnīca

Grupā "DJ Krankenwagen" man patīk teju viss, līdz ar to apzinos, ka viņu jauno albumu vērtēšu no absolūti partejiskām pozīcijām. Bet, ja ņem vērā, ka rakstu to, kas man tīk, par to, kas man tīk, problēmu te neredzu. Tomēr vispirms nepieciešama sūkstīšanās par to, kas man šajā grupā nepatīk. Protams, ka tas ir nosaukums. Pat nav īsti svarīgi, kāds tieši bija tas stāsts, kālab šai grupai tik ļoti piemērotajam vārdam "Krankenwagen" priekšā nonāca tie divi burti, kas rada pilnīgi nepareizas asociācijas par to, kā varētu izklausīties šī grupa un kāda varētu būt tās mērķauditorija. Vai pat precīzāk, rodas iespaids, ka tev ir darīšana ar vienu konkrētu indivīdu, kas labākajā gadījumā skrečo plates, bet sliktākajā - vienkārši pārslēdz dziesmas ar crossfade funkciju. Un nav svarīgi, vai tev ir darīšana ar dīdžeju Bobo vai ar to personāžu, par kuru vēsta "Last Night a DJ Saved My Life" - tā gluži vienkārši nevarētu būt mūzika man. Un tad kaut kur nejauši tu izdzirdi kādu šī izpildītāja dziesmu un saproti - "Sasodīts, tā ir štelle! Apfelsaft!" Nu, jā, tātad man nepatīk šīs grupas nosaukums vai pareizāk, tā pirmā daļa.

Mana līdzšinējā pieredze ar Egila Venteri daiļradi bija drīzāk negatīva: "Radio Luxembourg" šķita esam totāls sviests, kamēr "Āgenskalns" varbūt nebija gluži tik baiss sviests, tomēr manai gaumei pārāk nesakarīgs. Vai es no "Šķirotavas stāsta" gaidīju kaut ko diži vairāk? Droši vien, ka nē, tomēr saturs, kas vēsta par Rīgas apkaimēm man pēc definīcijas šķiet izlasīšanas vērts un līdz ar Rīgas ielu izskriešanu arī Šķirotava man tagad ir kaut cik pazīstama. Fakts, ko nebiju ņēmis vērā - šis tomēr ir mazliet cita laikmeta darbs, tapis savus 15 gadus vēlāk nekā divas iepriekš lasītās Ventera grāmatas.

Pirms vairāk kā desmit gadiem itin lielu popularitāti ieguva filma par simtgadnieku, kas izkāpa pa logu un pazuda. To noskatījos un atzinu par tīri labu. Fakts, ka tai pamatā bija grāmata, kas Zviedrijā kļuva par dižpārdokli, man vai nu bija zināms vai arī nē, bet īsti manu prātu tas nekad nebija nodarbinājis. Līdz pagājušajā nedēļā bibliotēkā šo grāmatu ieraudzīju un padomāju: "Hei, varētu droši vien to izlasīt!" Tā tad arī izdarīju, un secināju - ir līdzīgi kā ar filmu, šis tas ir labs, šis tas - ne tik ļoti.

Sen nebiju neko lasījis angļu valodā. Kaut kā pēdējā laikā galvenokārt "pārtieku" no bibliotēku piedāvājuma, bet angliski tur lielākoties pieejami dāmu romāni, krimiķi un/vai apšaubāmas kvalitātes bestselleri. Arī no "The Foundling" (kuru tomēr paņēmu bibliotēkā) neko fenomenālu negaidīju, bet grāmatai vismaz ir patīkams vāka attēls, kas parasti no absolūtām sēnalām ļauj izvairīties. Arī šoreiz. Starp citu, "Wikipedia" saitē "The Foundling (novel)" piedāvā divus citus šāda nosaukuma romānus, līdz ar to nav brīnums, ka atsevišķās valstīs grāmata izdota ar citu nosaukumu: "The Lost Orphan" (šāda nosaukuma šķirškļa Wikipedia nav). Tiesa, romānu "Pazudusī bārene" es diez vai būtu lasījis.

Silvija Brice noteikti ir viena no zināmākajām mūsdienu Latvijas tulkotājām. Tā gan gluži nav, ka es, pirms izvēlēties grāmatu lasīšanai, noskaidroju, kas to tulkojis (protams, ja tā nav jau sākotnēji rakstīta latviešu valodā), taču itin bieži viņas vārdu lasītās grāmatās esmu redzējis. Un izrādās, ka viņa arī pati raksta. Šogad iznāca viņas otrā eseju grāmata "Piktais sentiments", bet pagaidām esmu iepazinies tikai ar tās priekšgājēju - "Baigās piezīmes".

Grāmatu, kas veltīta Krustpils un Jēkabpils ebreju kopienu vēsturei (būtiski - tās patiešām bija divas kopienas, nevis viena, ilgāku laika periodu tās Daugavai nošķirot ne tikai fiziski, bet arī administratīvi, it īpaši laikos, kas tās atradās dažādās Krievijas impērijas guberņās) iegādājos un izlasīju vismaz diva veida motivāciju vadīts. Pirmkārt, tīri no profesionālā viedokļa, jo mani interesē labāki un sliktāki paraugi tam, kā pasniegt lokālu vēsturi. Otrkārt, tālab, ka ar Krustpils ebreju kopienā savulaik ietilpa arī mani senči, šajā miestā dzimis mans vectēvs. Sevišķa pamata pieņemt, ka no šīs grāmatas varētu uzzināt kādus jaunus faktus tieši par savu dzimtu man nebija, jo patiesībā Krustpilī mani senči dzīvoja diezgan neilgu laiku (šajā ziņā ticamāk kaut ko būtu atrast krājumā "Ebreju Rēzekne"), bet kontekstam tāpat šķita interesanti.

Šīs izrādes apmeklējums sanāca smags, un Artūra Skrastiņa nogurumam tur nebija nekādas nozīmes. Kārtis iekrita stipri neveiksmīgi - uz papīra foršā iecere Marinas dzimšanas dienas vakaru pavadīt "Kvadrifrona" izrādē sabruka līdz ar Marinas saslimšanu, bijām jau noskaņoti atrast citus gājējus, bet tādi neatradās, līdz ar to apņēmāmies iet vien paši. Un tad pēdējā brīdī kritušajiem pievienojos arī es. Jau no rīta jutos stipri čābīgi, iepļāvu ibumetīnu, lai izturētu darba dienu un neatklātu Marinai, cik tieši slikti man ir. Tā nu uz teātri aizbraucām, iepazīstinājām Rūdolfu Gediņu, kas bija "Kvadrifrona" bārmenis šajā reizē ar to, ka melnais balzams ir pilnīgi pieņemams "jumtiņš" tējai. Labi, ka šī teātra politika ļauj dzērienus ienest skatītāju zālē, līdz ar to nenācās steigties ar dzērienu patērēšanu, bet varējām to pavilkt uz ilgāku laiku, līdz ar to gandrīz izdevās izturēt izrādi bez klepus lēkmēm. Gandrīz - jo pēdējās desmit minūtes gan pārvērtās par ciešanām. Un vēl jo vairāk par tām pārvērtās vakars, jo, atgriezies mājās, drīzumā sev konstatēju temperatūru 38.7 grādu līmenī. Teātrī tik slikti noteikti vēl nebija, bet tāpat pieredze bija tāda - būtu bijis baigi stulbi šādā kondīcijā iet uz vāju izrādi un mocīties pašpārmetumos, ka labāk būtu bijis pavadīt laiku gultā.

Kā jau rakstīju iepriekšējās daļas nobeigumā, nevajadzēja man tajā rītā iet skriet, nudien nevajadzēja. Sākās gan viss salīdzinoši nevainīgi - Golfa punkts bija pietiekami viegli pieejams, nekādas problēmas neradīja, tāpat noskrēju gar stadionu, kurā iepriekšējā vakarā Latvija bija dabūjusi pa snuķi. Bet tad man radās doma - ja jau nebūs lemts Armēnijā izbraukt vilcienu, vismaz līdz centrālajai dzelzceļa stacijai gan es varētu aizskriet. Maršruts veda pa sānielām un pagalmiem, un tad es pieļāvu fundamentālo kļūdu - skriešanas laikā pārmērīgi ieskatījos telefonā. Kas notika tālāk? Straujš lidojums uz priekšu un sāpīga piezemēšanās. Tādā pilsētā kā Erevāna, kur ielu un trotuāru kvalitāte ir izteikti zemāka kā Rīgā, pieļaut vaļības koncentrēšanās jautājumā nekādā ziņā nedrīkst. Kādas bija šī pasākuma sekas? Pirmkārt, pušumi uz plaukstas, ceļgala un potītes (par pēdējo pat nesaprotu, kā to vietu varēja tik smagi sasist), otrkārt labi atsists gurns. Treškārt, pamatīgs zirneklis uz telefona, kurš izlidoja no rokām. Vismaz seju šoreiz nesasitu, kaut kas pozitīvs taču šajā situācijā jāsaskata.

Paķēru bibliotēkā pamatīgu izdevumu, kurā kopdarbā Latvijas Sporta muzeja darbinieki un trimdas sporta aktīvisti apkopojuši būtiskāko informāciju par piecdesmit gadiem trimdas latviešu sportā. Te uzreiz jāpiebilst, ka šī būs tā retā reize, kad par grāmatu rakstu, lai gan visu tās apjomu izlasījis neesmu. Kāpēc tā? Tālab, ka teksta ir sasodīti daudz (šķiet, ap 800 lappusēm, un grāmata ir liela formāta izdevums, proti, vienā lappusē ir stipri daudz teksta), un liela daļa no tā ir ārpus mana primārā (un pat sekundārā) interešu loka.

Jau ceturto reizi patērēju "Jelgavu 94". Pirmā bija, protams, grāmata. Tad - amatierteātra izrāde "Jelgavā". Tad - filma. Un visubeidzot - Leļļu teātra izrāde. Vai būs šīs grāmatas iespaidota floristikas izstāde un sieviešu stendaps, to rādīs laiks.