Kazhes pierakstu burtnīca

Manas attiecības ar karaoki nav pašas tuvākās, es pat teiktu - tādu vispār nav. Līdz ar to situācija nokrāpt kādu ar karaokes džeku man nekad nav gadījusies. To saku pilnīgi godīgi, jo melot es jau vispār nemāku. Orientācija līdz ar to šajā jautājumā pat nav noteicošā. No tā var secināt, ka ar šo izrādes "Love Is a Stranger" elementu man nav personīgā stāsta. Protams, tik pašpārliecināts, lai apgalvotu, ka nekad pats neesmu ticis nokrāpts ar karaokes džeku, gan es nebūšu - jo kas gan to lai zina. Nezinu, kādi parasti ir tie karaokes vakaru vadītāji, bet ja līdzīgi Reinim Boteram, kas šajā izrādē atveido 50% no karaokes džeka - tad es noteikti censtos būt maksimāli vērīgs, lai pārliecinātos, ka mana otra pusīte vakarus nepavada kādā no viņu mītnes vietām. Tā jau ir - nevari tu cilvēkus pazīt pilnībā. Kas zina - varbūt kāds tikai izmanto ērtu ieganstu, ka "ir tāds Ikdienas golfa izaicinājums, es pa vakariem pildu tā punktus", bet patiesībā varbūt kādā shady bārā dzied "Wicked Game" by Chris Isaak, "Material Girl" by Madonna vai "Kurtizāņu ugunskurs" by Dakota. Ceru, ka tu saproti, ka "visi tēli un situācijas ir izdomāti un sakritības ar reāliem cilvēkiem uzskatāmas par nejaušībām, kuras radījis apstāklis, ka LLM moduļi savas zināšanas ievāc Internetā, bet tas ir pilns ar sūdu".

Mācītāja dēls - anarhists, kuram divreiz piespriests nāvessods. Manas vecvecvecmātes Jevdokijas Grāvītes (dz. Žuravska) brāļa dēls. Žuravski ir manu senču krieviskā daļa (patiesībā gan, protams, nezinu - vai tur precīzāks vārds nebūtu baltkrievi, jo atbilstoši tam, kas man zināms, nāca viņi no Polockas), faktiski - 1/16 daļa, proti, ne pārāk daudz.

Tas, cik ļoti Zanes Daudziņas grāmata "Bērnudienas komunālijā" ir kļuvušas par dižpārdokli, vislabāk izjūtams, apskatoties Rīgas centrālās bibliotēkas kopkatalogā. Bibliotēkās kopā ir 35 šīs grāmatas eksemplāri. Tas, ka neviens no tiem patlaban nav pieejams lasītājiem, būtu sīkums. Būtiskākais ir pieraksta rinda. Ja tev ikurāt 2024. gada 6. decembrī sagribētos tikt pie šīs grāmatas bibliotēkā, vistātrāk rinda varētu pienākt, ja to rezervēsi Jaunciema filiālē - tur priekšā tikai pieci lasītāji, pa sešiem cilvēkiem pirms tevi jau gaida Bolderājā un Sarkandaugavā, tikām Centrālajā bibliotēkā rindā pēc tās iestājušies 45 cilvēki. Kārtīga deficīta prece, gluži kā grāmatā aprakstītajos laikos.

"DJ Krankenwagen" ir viena no manām top 2 šobrīd tuvākajām aktīvajām latviešu grupām līdzās "Grēcīgajiem partizāniem", kuri, starp citu, arī bija šī koncerta skatītāju vidū (vismaz trīs no viņiem: Pūķis, Anete un Arno), līdz ar to viņu jaunā albuma prezentācijas koncertu gaidīju ar nepacietību. Šo veicināja arī apstāklis, ka digitāli "Lēnās palīdzības" ieraksts kļuva pieejams jau pāris nedēļas iepriekš un biju to atzinis par labu esam. Līdz ar to, sekojot prezentācijas koncerta reklāmas saturam, "vienreiz dzīvē pieņēmu patstāvīgu lēmumu un iegādājos biļeti tagad". Vispirms uzstājās Effekts, un arī tas nebija slikts, bet pamatēdiens, protams, bija "Diskžokeja Ātrā palīdzība" uzstāšanās.

Par grupas "Effekts" eksistenci es uzzināju, kad "DJ Krankenwagen" izziņoja sava otrā albuma prezentācijas koncertu kopā ar šādu kolektīvu. Kā izrādījās, pilnīgi no nulles šī iepazīšanās nebija jāsāk, jo grupas dalībnieki reizi nedēļā dzirdami Radio Naba "Smagajā rītā", kuru vada personāži vārdos Rektors, Vektors un Sektors (trūkst informācijas, vai kā viesis tajā mēdz piedalīties arī Hektors). Un viens no šīs trijotnes (neesmu pieviksējis, ar kādu burtu sākas viņa vārds) - ārpus "Effekta" ir zināms kā Leļļu teātra aktieris Rihards Zelezņevs (plašākai sabiedrības daļai varētu būt zināms kā Anšlavs Eglītis seriālā "Pansija pilī"). Pirms gaidāmā koncerta pietiekami daudz reižu noklausījos "Effekta" debijas albumu, lai "Angārā" ierastos ar sajūtu, ka šī grupa man ir zināma un - pat vēl vairāk - ka man šī grupa patīk. Protams, tik traks fanbojs, lai pasludinātu šo par vienu no manām mīļākajām grupām, es neesmu kļuvis, bet gaidīju no koncerta visai daudz.

Kaut kur Čehijā, neilgi pēc Otrā pasaules kara beigām. Vizionārs režisors (tā neoreālisma laikmetā bija modē) uzņem filmu, kuras aktieriem sižets nav zināms. Patiesībā nav zināms gandrīz nekas. Aktrise atveido Terēzi. Tiesa, patiesībā viņa nav Terēze. Tāpat viņas vīrs Tomašs nav Tomašs. Un nav viņas vīrs. To gan līdz galam arī skatītāji uzreiz nesaprot. Aktrisei daudz kas nepatīk uzņemšanas laikā. Režisors mēģina izmantot savu varas pozīciju, neveiksmīgi. Kas tieši tur notiek, mums nav līdz galam skaidrs.

Pēdējos gados Latvijā nākuši modē miniseriāli vai daudzsēriju mākslas filmas, un "Padomju džinsi" to plejādē izceļas ar labo piemērotību ārzemju skatītājam, līdz ar to mani nebūt nepārsteidz, ka tiesības uz tā izrādīšanu ārvalstīs iegādājušās vairākas lielas kompānijas (tai skaitā HBO). Protams, laba atbilstība starptautiskajam skatītājam automātiski negarantē kvalitāti vietējai publikai.

Manas vecvecmātes brālis. Jurists. Miris divdesmit astoņu gadu vecumā Krievijā ar spāņu gripu.

Vlada Spāres pirmais un līdz šim vienīgais vienpersoniski uzrakstītais romāns "Tu nevari dabūt visu, ko gribi" ir spilgts un oriģināls teksts, kurā acīmredzami jaušamas gan "Odu laika" atskaņas, gan arī no tā atšķirīgas notis un par kuru man diez vai izdosies kaut cik sakarīgi uzrakstīt, tālab jau pirmajā rindkopā ietveršu nozīmīgāko par šo grāmatu sakāmo: "Tā ir lasīšanas vērta!"

Neko daudz (faktiski - pilnīgi neko) par Ilzi Lāci nezinot, iepazīstot viņas stāstu krājumu "Sarunas uz sētas kāpnēm" kaut kāds ieskats tajā, kas viņa par cilvēku, ir gūstams. Pirmkārt, Ilze Lāce noteikti jau ilgāku laiku dzīvo kaut kur Rietumos, līdz ar to uz situācijām Latvijā var skatīties ar zināmu distanci (tomēr ne no tāda skatupunkta kā Vilim Lācītim, stroiku jautājumos viņa diez vai ir zinoša). Viņas redzējums par dzīvi Latvijā līdz ar to ir ar savu devu līdzjūtības, brīžam diezgan skarbs (kā stāstā par sievieti, kas ierodas Latvijā, lai apciemotu savas atvases, kurai katrai ir sava veida problēmas - ar atkarībām, naudas trūkumu utt). Un arī vispār kā risinājumu dzīves problēmām Lāce noteikti saskata tieši dzīvi ārpus Latvijas, jo šeit viss ir pārāk smagi. Ok, ne visos stāstos, ir šur tur arī sava deva ticības tam, ka šeit viss nav pilnīgi auzās, tomēr nekāda dzīvespriecīgā šī grāmata nav. Un, lai arī stāstu krājums kopumā man patika, jāatzīst, ka mēnesi pēc tā izlasīšanas, kad beidzot esmu saņēmies par to kaut ko uzrakstīt, neko daudz no tā vairs neatceros - tik vien kā noskaņas, bet mazāk - konkrētus stāstus, konkrētus notikumus tajos. Līdz ar to secinājums, ka nekādu spilgto iespaidu uz mani šī grāmata neatstāja.