Kazhes pierakstu burtnīca

LU Akadēmiskā sporta biedrība jeb LUASB būtu uzskatāma par "Akademikum" mantinieci neatkarīgajā Latvijā, tā dibināta 1922. gadā, līdz ar jaunās, visaptverošās organizācijas "Universitātes sports" izveidošanu LUASB iekļauta tajā. Tā aizvadīja divas sezonas Rīgas meistarsacīkšu B grupā, abas sezonas bija vājāko komandu vidū. Sākotnējā iecere bija apvienot tajā labākos sportistus - studentus, taču vismaz futbolā šādu mērķi sasniegt neizdevās, labākajiem futbolistiem izvēloties pārstāvēt spēcīgākas komandas. Draudzības spēlēs gan LUASB sastāvu papildināja studenti, kas oficiālās spēles aizvadīja Rīgas spēcīgāko komandu sastāvā, tādi Latvijas izlasē spēlējuši futbolisti kā Hermanis Saltups, Arvīds Bārda, Rūdolfs Bārda, Pauls Sokolovs, Ādolfs Greble, Kārlis Bone un citi. Interesanti, ka Bone, atšķirībā no pārējiem, dažas reizes LUASB sastāvā piedalījās meistarsacīkšu spēlēs, un par to komanda saņēma tehniskos zaudējumus.

Vispār jau šo grāmatu mēs nopirkām manam tētim, bet izlasīju to arī es, un plānos ir, ka izlasīs to arī Estere un Marina. Jurģis gan nē, jo viņa lasītprasme pagaidām nav pietiekama grāmatām, kurās ir vairāk par desmit teikumiem. Patiesībā arī desmit teikumi - tas ir augstu tēmēts.

Jau izbraucot uz šosejas, uzreiz novērtēju, cik labi, ka tomēr bijām tikuši pie "automāta", bez vajadzības pašam pārslēgt ātrumus. Iekārtošanās intensīvā plūsmā jau vispār svešā vietā pirmajā brīdī nav pats vienkāršākais uzdevums, kur nu vēl valstī, kur mašīnas brauc pa otru ceļa pusi, un ja vēl būtu pašam jāslēdz ātrumi, skaidrs, ka tas būtu īpaši neveikli. Bet arī realitātē šo manevru nekādi nepaveicu tā, ka pašam būtu lepnums par savām prasmēm. Labi, ka turpinājumā itin ātri ar satiksmi apradu un šādu problēmu vairs nebija.

Mūsdienu Latvijas futbolā reizēm par studentiem mēdz dēvēt FK Metta komandu, un arī Mettas Ultras savās dziesmās uz to atsaucas, lai gan faktiski kopš 2019. gada sadarbība starp Futbola skolu "Metta" un Latvijas Universitāti ir beigusises. Vienlaikus, ir pāris citas komandas, tiesa, zemākās līgās, kuras gan šādam statusam atbilst. Un, kas ir būtiski - Latvijas futbolā ir senas studentu komandu tradīcijas. Ieskatīsimies, kādas tieši. Ne vienmēr gan komandās, kas nes studentu vārdu, spēlējuši tikai studenti. Piebilde: rakstā apskatītas tikai komandas, kas spēlējušas Rīgas un/vai Latvijas čempionātos, ignorējot studentu korporāciju komandas, kā arī Studentu izlases, kas veidotas tikai, lai sacenstos ar citu valstu studentiem. Ignorēts telpu futbols, pludmales futbols, augstskolu komandu iekšējās spēles.

Iecere šādam ceļojumam radās vēl pirms pieciem gadiem - kad Liene Leadbetter, ar kuru biju sazinājies Latvijas futbola vēstures tēmā (par šo vairāk rakstā par Pēteri un Hugo Kreicbergiem), mūs uzaicināja sevi apciemot, taču dažādu iemeslu dēļ ilgāku laiku šī iecere tika atlikta. Šogad beidzot šķita, ka gan bērni ir pietiekami lieli, gan Ryanair jūnijā piedāvāja draudzīgas cenas lidojumus, lai varētu šo ieceri īstenot.

Mana literatūras izvēle mēdz būt īpatnēja un reizēm - ne sevišķi loģiska. Kā gan citādi lai izskaidro to, ka saņēmos izlasīt trīs sējumos izdotu Viktorijas laikmeta Anglijas dižpārdokli, kas pieskaitāms tādam lieliskam literatūras paveidam kā "sensation fiction". "Kas ir sensation fiction?", tu man vaicāsi. Tātad, tas bija literatūras žanrs, kas bija populārs Lielbritānijā 19. gadsimta otrajā pusē, kur svarīga pievēršanās tēmām, kas bija tabū un šokējošas lasītājiem. Faktiski - tieši tas, ko varētu sagaidīt no žanra nosaukuma. Sekojošas tēmas šādā literatūrā bija bieži sastopamas: laulības pārkāpšana, laupīšana, maskēšanās, atriebība, cilvēku nolaupīšana, vājprāts, bigāmija, viltošana, pavedināšana un slepkavība. Būtiska šādas literatūras pazīme: šiem visiem tumšajiem notikumiem jārisinās "normālās" aprindās un sadzīviskā vidē. Nozīmīgākais autors šajā žanrā bija Vilkijs Kolinss (slavenākais darbs - "Sieviete baltā"), Wikipedia sarakstā no 27 ievērojamiem sensāciju romāniem Kolinsa spalvai pieder astoņi, otro vietu (5 darbi) pelnījusi Marija Elizabete Bredona, bet kā trešais šajā sarakstā ar trim darbiem ir neviens cits kā "Grifina Ganta" autors Čārlzs Rīds.

Pirmās brīvvalsts Latvijas futbolā bija diezgan daudz ģimeņu, kur divi vai pat vairāki nekā divi brāļi bija slaveni futbolisti. Latvijas izlasi pārstāvēja četri brāļi Plades (bet futbolu spēlēja, šķiet, seši), trīs brāļi Bārdas (un arī ceturtais bija futbolists), divi brāļi Levitanusi. Izlasē vai tās tuvumā bija arī brāļi Kabuli, Lindenbergi, Skadiņi, Kaci, Sokolovi, Buzarovi, Grebles, šo sarakstu varētu turpināt. Katrs stāsts, protams, ir ar savu unikālo elementu, bet konkrēti brāļu Kreicbergu gadījums ir ievērības cienīgs ar to, ka viņi abi bija ne tikai ievērojami futbolisti, bet arī futbola tiesneši.

Sekojot tradīcijām, ja vietā, kur es nakšņoju, man pa rokai gadās kāda grāmata, cenšos to izlasīt. Mūsu laipnāki uzņēmējai Anglijā (par to vairāk ceļojuma aprakstā, kas vēl taps) ļoti tuvi ir krimiķi, līdz ar to nav brīnums, ka istabā, kurā guļam, atradās viens Agatas Kristi stāstu krājums. Dalīšos savos iespaidos par tajā iepazīto.

Par šo Markesa stāstu krājumu uzzināju vienas nedēļas laikā uzreiz divos veidos: par to stāstīja viens no Rozulas skolas literārās kafejnīcas apmeklētājiem, kā arī Radio mazajā lasītavā. Tā kā latviskais krājuma nosaukums ir "12 stāsti ceļinieki", bet oriģinālvalodā - "Doce cuentos peregrinos", nav pārsteigums, ka krājumā patiešām iekļauti divpadsmit stāsti. Tie tapuši ilgākā laika periodā, grāmatas ievadā pats autors izstāsta, kā krājis idejas, tad tās pazaudējis, tad apkopojis no jauna, pamazām daļu no stāstiem pabeidzis, citi nonākuši papīrkurvī, un arī šiem, krājumā nonākušajiem stāstiem likteņi bijuši dažādi. Kopīgais visos stāstos ir tas, ka tie vēsta par svešiniekiem - latīņamerikāņiem, kas nonākuši Eiropā, dzīvojuši tur ilgāku vai īsāku laiku, un piedzīvojuši labāku vai sliktāku iznākumu.

Dainas Tabūnas vārds man ir zināms no romāna "Raganas" un tāda pat nosaukuma teātra izrādes, abi šie darbi gan radušies ilgi pēc "Pirmās reizes". Tas patiesībā arī loģiski - kā gan citādi tā būtu pirmā reize, ja pirms tās būtu bijušas jau kādas citas grāmatas. Šis ir vizuāli neuzkrītošs un saturā neliels stāstu krājums, kas savulaik nonāca "Vecāku žūrijas" uzmanības lokā, balsojumā tas ieņēma trešo vietu (uzvarēja Māris Bērziņš ar "Svina garšu"), bet 2015. gadā es par tādu Vecāku žūriju neko nezināju, un arī neatbildu kritērijiem, lai tādā varētu piedalīties. Šķiet, ka šis ir no tiem jautājumiem, kur pat paši progresīvākie prāti turās pie kritērija - lai sauktos par vecāku, tev ir nepieciešams kāds bērns (suns, tamogoči un fikuss neskaitās). Bet tagad gan viss legāli - bērni ir, Vecāku žūrijas grāmatas lasīt varu.