Kazhes pierakstu burtnīca

Jura Zvirgzdiņa grāmatas par lāci Tobiasu (un patiesībā arī citas, galvenokārt arī par rotaļu lāčiem) ir Esteres mīļāko bērnu grāmatu vidū, bet man tās lielākoties sevišķu sajūsmu neraisa, tāpēc par vairumu no tām arī neko šeit rakstījis neesmu. Te uzskaitījums ar viņa bērnu grāmatām, kuras esam lasījuši pilnā garumā (ir arī tādas, no kurām Estere lasīšanas gaitā atteikusies):

Viesošanās kluba "Depo" tradicionālajā pirmssvētku pasākumā ar nosaukumu "Solīds pasākums" man un Marinai, domājams, kļuva par pirmo un pēdējo (jo drīz "Depo" te vairs nebūs, un vai būs kaut kur citur - to arī vēl laiks rādīs). Marinai - patiesībā arī par pirmo paša "Depo" apmeklējumu. Par pašu gājienu uz pasākumu šaubu nebija - iespēja svinīgā gaisotnē vērot "Grēcīgos partizānus" komplektā ar Baibas gatavību šajā vakarā pieskatīt mūsu jauno paaudzi nav laižama garām.

Varbūt vecums, varbūt šodien nav garīgais, bet es laikam tomēr vairs nemāku novērtēt "joku mūziku", vai kas tas par žanru. Tā nesen rakstīja kāds no ievērojamākajiem soctīkla Mastodon lietotājiem, ne es. Pilnībā viņam piekrītu, tālab trešdienas vakarā devos nevis uz ākstu kolektīva "Pupociklu vasara" koncertu klubā Depo, bet gan uz nopietnas grupas ar tādu pašu nosaukumu uzstāšanos tajā pašā vietā. Kā nekā, nav jau 2012. gads, kad "Pupociklus" iesildīja jauniešu kolektīvs "Ko gan Jēzus darītu". Laiks iet uz priekšu, mūziķi kļūst profesionālāki, viņu attieksme pret pasauli nopietnāka, un tagad pat dziesmā par Nazālo slieku ieskanas muzikāla intermēdija, kas veltīta "putin - huilo!"

Daces Rukšānes "Romāniņš" nekādi nav rakstīts man un arī ne vīriešiem vispār. Protams, tas, ka portālā Goodreads visas atsauksmes par to ir rakstījušas sievietes, nav pats stiprākais rādītājs, jo attiecīgajā interneta resursā vispār lietotāju dzimumu attiecība varētu būt 90/10 līmenī, taču "Romāniņa" gadījumā tas šķiet absolūti loģiski.

Pirms pāris nedēļām atklāju, ka man ir attāla radiniece (trešās pakāpes māsīca) - franču valodā rakstoša rakstniece. Apzinos, ka vairums cilvēku tādu radniecību vispār ignorē, bet specifika ir tajā, ka tuvu radu pārbagātības man nav (pirmās pakāpes brālēnu un māsīcu skaits ir vienāds ar nulli). Par to, ka man ar lasīšanu franču valodā neiet sevišķi gludi, rakstījis esmu katru reizi, kad izlasu kādu grāmatu šajā valodā, tomēr izlēmu mēģināt izlasīt kādu no Beatrises Šalitas grāmatām. Kā nekā vismaz stereotipiski šķiet, ka sieviešu rakstītas grāmatas biežāk ir apveltītas ar skaidru sižetu un kaut kādu darbību, nekā tas ir autoru - vīriešu gadījumā, un franču mēlē rakstītām grāmatām man sižets ir īpaši nepieciešams (uztvert spēles ar valodu ar manām trūcīgajām valodas zināšanām nav iespējams). Starp citu, sen nebiju pircis lietotas grāmatas caur AbeBooks, un bija patīkams pārsteigums, ka šis serviss joprojām pastāv, turklāt vismaz konkrētā piecu grāmatu piegāde no Francijas prasīja ne vairāk kā nedēļu laika, kas ir atzīstams rezultāts.

Gunars Janovskis un Osvalds Zebris varētu būt divi tie vārdi, ar kuriem man varētu visvairāk saistīties literārie atklājumi 2024. gadā. Ar to domāju apstākli, ka ne viena, ne otra grāmatas līdz šim lasījis nebiju, bet šogad esmu ja ne gluži pamatīgi viņus iepazinis, tad vismaz izlasījis vairāk kā vienu attiecīgā autora grāmatu. Oficiāli bilance gada beigās sanāk 3:3 par labu Zebrim, taču par šo var pastrīdēties, jo "Mežakaijas" autors grāmatas ievadā to nodēvē par Gunara Janovska romānu un pasludina, ka ir grūti noteikt - cik daudz no šīs grāmatas ir uzrakstījis Zebris, bet cik - Janovskis, kuram Zebris centies tuvoties sērijas "Es esmu..." ietvaros. Līdz ar to "pēc mazajiem punktiem" Janovskis sanāk drusku tā kā priekšā. Savukārt, pēc pavisam lielajiem - proti, kura autora daiļrade uz mani atstājusi lielāku iespaidu, Janovska pārsvars ir vēl lielāks. Te gan atkal jau nav pārsteigumu - ne velti Janovski uzskata par teju vai nozīmīgāko latviešu trimdas literātu, kamēr Zebris, lai arī šaurās aprindās labi zināms, tomēr nekādi neatbilst kritērijam "šī brīža spožākā zvaigzne latviešu literatūrā".

Manas attiecības ar karaoki nav pašas tuvākās, es pat teiktu - tādu vispār nav. Līdz ar to situācija nokrāpt kādu ar karaokes džeku man nekad nav gadījusies. To saku pilnīgi godīgi, jo melot es jau vispār nemāku. Orientācija līdz ar to šajā jautājumā pat nav noteicošā. No tā var secināt, ka ar šo izrādes "Love Is a Stranger" elementu man nav personīgā stāsta. Protams, tik pašpārliecināts, lai apgalvotu, ka nekad pats neesmu ticis nokrāpts ar karaokes džeku, gan es nebūšu - jo kas gan to lai zina. Nezinu, kādi parasti ir tie karaokes vakaru vadītāji, bet ja līdzīgi Reinim Boteram, kas šajā izrādē atveido 50% no karaokes džeka - tad es noteikti censtos būt maksimāli vērīgs, lai pārliecinātos, ka mana otra pusīte vakarus nepavada kādā no viņu mītnes vietām. Tā jau ir - nevari tu cilvēkus pazīt pilnībā. Kas zina - varbūt kāds tikai izmanto ērtu ieganstu, ka "ir tāds Ikdienas golfa izaicinājums, es pa vakariem pildu tā punktus", bet patiesībā varbūt kādā shady bārā dzied "Wicked Game" by Chris Isaak, "Material Girl" by Madonna vai "Kurtizāņu ugunskurs" by Dakota. Ceru, ka tu saproti, ka "visi tēli un situācijas ir izdomāti un sakritības ar reāliem cilvēkiem uzskatāmas par nejaušībām, kuras radījis apstāklis, ka LLM moduļi savas zināšanas ievāc Internetā, bet tas ir pilns ar sūdu".

Mācītāja dēls - anarhists, kuram divreiz piespriests nāvessods. Manas vecvecvecmātes Jevdokijas Grāvītes (dz. Žuravska) brāļa dēls. Žuravski ir manu senču krieviskā daļa (patiesībā gan, protams, nezinu - vai tur precīzāks vārds nebūtu baltkrievi, jo atbilstoši tam, kas man zināms, nāca viņi no Polockas), faktiski - 1/16 daļa, proti, ne pārāk daudz.

Tas, cik ļoti Zanes Daudziņas grāmata "Bērnudienas komunālijā" ir kļuvušas par dižpārdokli, vislabāk izjūtams, apskatoties Rīgas centrālās bibliotēkas kopkatalogā. Bibliotēkās kopā ir 35 šīs grāmatas eksemplāri. Tas, ka neviens no tiem patlaban nav pieejams lasītājiem, būtu sīkums. Būtiskākais ir pieraksta rinda. Ja tev ikurāt 2024. gada 6. decembrī sagribētos tikt pie šīs grāmatas bibliotēkā, vistātrāk rinda varētu pienākt, ja to rezervēsi Jaunciema filiālē - tur priekšā tikai pieci lasītāji, pa sešiem cilvēkiem pirms tevi jau gaida Bolderājā un Sarkandaugavā, tikām Centrālajā bibliotēkā rindā pēc tās iestājušies 45 cilvēki. Kārtīga deficīta prece, gluži kā grāmatā aprakstītajos laikos.

"DJ Krankenwagen" ir viena no manām top 2 šobrīd tuvākajām aktīvajām latviešu grupām līdzās "Grēcīgajiem partizāniem", kuri, starp citu, arī bija šī koncerta skatītāju vidū (vismaz trīs no viņiem: Pūķis, Anete un Arno), līdz ar to viņu jaunā albuma prezentācijas koncertu gaidīju ar nepacietību. Šo veicināja arī apstāklis, ka digitāli "Lēnās palīdzības" ieraksts kļuva pieejams jau pāris nedēļas iepriekš un biju to atzinis par labu esam. Līdz ar to, sekojot prezentācijas koncerta reklāmas saturam, "vienreiz dzīvē pieņēmu patstāvīgu lēmumu un iegādājos biļeti tagad". Vispirms uzstājās Effekts, un arī tas nebija slikts, bet pamatēdiens, protams, bija "Diskžokeja Ātrā palīdzība" uzstāšanās.