Kazhes pierakstu burtnīca

Grāmatu "Tartu. Pēterburga. Rīga" ievēroju plauktā bibliotēka. "Hā," es padomāju, "izrādās, ne tikai Lottes tēvs Tālis raksta grāmatas, bet arī viņas māte. Būs jāizlasa." Un tā es arī izdarīju, līdz ar to kļūdams par domājams vienu no nedaudzajiem, kas šo uzdevumu paveicis. Kā nekā, lai arī Adas Tisenkopfas vārds atrodams ne tikai uz šīs, bet arī uz vēl vienas grāmatas (ar nosaukumu "Dārzs"), informācijas par šīm grāmatām Internetā ir tikai nedaudz vairāk kā nulle. Proti, Latvijas Radio raidījumā "Grāmatu stāsti" pati Ada ir viesojusies un stāstījusi par "Tartu. Pēterbuga. Rīga" tapšanu, taču pat neviens Goodreads lasītājs nav ielicis kādu skaitu zvaigznīšu šai grāmatai, kamēr "Dārzs", lai arī atrodams Jāņa Rozes internetveikala sarakstos, pat pie anotācijas tur nav ticis. Līdz ar to varu teikt, ka esmu devies ekskursijā zemē, kur cilvēks vēl nav spēris kāju un tagad varu dalīties ar saviem iespaidiem par tur redzēto.

Līdzīgi kā Terijam Giljemam vajadzēja gandrīz 30 gadus filmas "Vīrs, kas nogalināja Donu Kihotu", tā arī man vajadzēja ļoti ilgu laiku, lai šo filmu noskatītos. Un runa nav tikai par to, ka uz ekrāniem tā iznāca pirms vairākiem gadiem, bet gan par apstākli, ka no brīža, kad sāku šo filmu skatīties, līdz dienai, kad to noslēdzu, pagāja savi seši mēneši. Un, līdzīgi, kā Giljemam šo gadu laikā mainījās filmā iesaistītie cilvēki, tā arī es filmu sāku skatīties kopā ar Marinu, bet pabeidzu viens. Te gan paralēles beidzās, jo mums mājās viss kārtībā, vienkārši es kaut kad atcerējos, ka bijām sākuši tās skatīšanos, bet piedāvāt Marinai turpināt filmu, par kuras eksistenci viņa visticamāk ir aizmirsusi, šķita bezjēdzīgi, tad nu finišēju to, kamēr viņa bija sporta zālē (protams, arī šo procesu es tāpat sadalīju pāris piegājienos).

Lai arī grāmatas nosaukums ir "Odas skumjām", patiesībā šīs odas ir tikai daļa no konkrētā izdevuma, kas dienasgaismu ieraudzīja neilgi pēc Regīnas Ezeras nāves. Te apkopoti fragmenti no tetraloģijas "Pati ar savu vēju" trešās daļas "Esamība", kā arī jau piesauktais cikls "Odas skumjām", kura teksti lielākoties iepriekš bija publicēti žurnālā "Karogs" un kuri patiesībā daļēji sasaucas arī "Esamības" fragmentiem. Tāpat te ir atmiņas un pārdomas par Regīnu Ezeru, ko rakstījuši trīs cilvēki, kam viņa bijusi tuva un nozīmīga (Māra Svīre, Ēriks Hānbergs un Tālivaldis Margēvičs).

Šis gads man būs aizritējis īso ārzemju izbraucienu zīmē, un par pēdējo šajā sarakstā kļuva brauciens uz Helsinkiem. Šis plāns tapa vēl vasarā, kad viena no manām iecienītākajām indie popgrupām "The Magnetic Fields" izziņoja savu rudens tūri pa Eiropu. Toreiz biju izvēlējies starp diviem variantiem: Helsinkiem un Stokholmu, Somijas galvaspilsētai uzvarot ērtāka datuma dēļ - svētdiena, pēc dzimšanas dienas, nevis pirms, un kā vēlāk izrādījās, arī pirmdiena pēc koncerta man bija brīva. Iespējams, racionālākais veids nokļūšanai Helsinkos būtu bijis ar lidmašīnu, tomēr izvēlējos komplektu autobuss un prāmis, kā arī rezervēju sev nakti viesnīcā Helsinkos, ar kuru man saistās īpašas atmiņas.

Andruss Kivirehks nebeidz patīkami pārsteigt. Arī šī pavisam mazā grāmatiņa (protams, ka Guntara Godiņa tulkojumā) savās nedaudzajās lappusēs vairākas reizes apmet kažoku uz citu pusi, ievelkot lasītāju mazliet absurdā, bet nenoliedzami aizraujošā pasaulē. Ļoti veiksmīgs ir Guntara Godiņa risinājums pirms paša Kivirehka teksta iekļaut stāstījumu par šo grāmatu, kā arī Frīdriha Reinholda Kreicvalda pasaku, kura kalpojusi par iedvesmu Kivirehka versijai. Tā kā ar Kreicvalda pasaku pazīstams nebiju, bez tās es Kivirehka tekstu būtu lasījis pavisam citādāk un atklāsmes tās gaitā būtu citādākas.

Sev par kaunu esmu spiests atzīt, ka manas zināšanas par Gunāru Astru un viņa biogrāfiju pirms šīs grāmatas izlasīšanas bija gaužām zemas - tik vien kā pamata fakti, ka disidents, vairākkārt tiesāts un izsūtīts, viens no latviešu disidentisma simboliem, viņa vārdā nosaukta iela un nesen izveidots arī piemineklis. Un, kā izrādījās, lai lasītu Laura Gundara grāmatu "Svešam kļūt jeb Stāsts par Gunāru A." tieši šādas zināšanas bija ļoti vietā - jo grāmata jau lielā mērā ir par to, kā pats Lauris Gundars bija dzīvojis citā realitātē nekā tā, kuru pieredzēja Gunārs Astra, kurš brīžam atradās turpat rokas stiepiena attālumā.

Rakstīt par pēdējo Miķeļa Rubeņa grāmatu ir grūts uzdevums: tās autors ir nesen miris, nav šaubu, ka viņš bija ļoti nozīmīga persona Latvijas futbola vēsturē, kas daudz darījis futbola labā, turklāt vēl ļoti ilgus gadus. Un tomēr - "Gods kalpot sportam" galīgi nav laba grāmata, un tas apstāklis vien, ka tās autoram nav iespējas aizstāvēties, nedara to labāku. Tiesa, liela daļa vainas te būtu jāuzņemas tās redaktoram Pēterim Karlsonam (kurš kopā ar Rubeni sastādīja arī ne sevišķi veiksmīgo izdevumu Latvijas futbola tiesneši), proti, nekas grāmatas saturā neliecina, ka redaktors vispār būtu tās tekstu izlasījis, ko spilgti raksturo pāris reizes, kad vienas nodaļas ietvaros kāda rindkopa atkārtojas divreiz - droši vien autors nebija varējis izlemt, kurā vietā tā labāk iederētos, rezultātā palika abās. Un arī drukas kļūdu daudzums drīzāk atbilst mana bloga (kura tekstus nemēdzu pārlasīt), nevis papīra izdevuma kvalitātei.

Manā apziņā mūziķi iedalāmi kategorijās pēc principa: cik tālu es būtu gatavs doties, lai redzētu viņu uzstāšanos. Grupa "The Magnetic Fields" atbilst kategorijai - aizbraukšu uz koncertu Eiropā vietā, kur varu relatīvi viegli nokļūt. Tiesa, kad viņi izziņoja Amerikas tūri, kur spēlēs pilnā apjomā "69 Love Songs", bija kārdinājums doties arī pāri okeānam, tomēr man kopumā ir tik maz vēlmes braukt uz Ameriku, ka pat ar Magnētiskajiem laukiem mani tur neaizvilināt (uz turieni es dotos vien tad, ja Toms Veitss izziņotu atvadu tūri). Līdz ar to mana nonākšana Helsinkos uz viņu koncertu bija absolūti loģiska.

Konors Vaits ir jauns īru dziesminieks, kuram drīzumā (2024. gada janvārī) klajā nāks debijas albums un kura uzstāšanos apmeklēju 2023. gada novembrī Helsinkos. Te gan uzreiz jācitē pats mākslinieks, kurš, pateicoties skatītājiem, teica (citāts aptuvens): "Zinu, ka neviens jus te neesat nācis, lai skatītos un klausītos mani, bet Paldies, ka radījāt man sajūtu, ka tā nav." Proti, gan klubā Tavastia, gan citos koncertos šoruden viņš bija iesildītājs pirms "The Magnetic Fields", kuri arī mani bija atvilinājuši uz Helsinkiem. Un ir tikai loģiski, ka man ir interese iepazīt mūziķus, kurus tādi mūziķi, kurus mīlu un cienu (vai vismaz tikai mīlu), izvēlas par saviem iesildītājiem.

Jevgeņija Morozova grāmata "The Net Delusion" jeb "Tīkla maldi" ir ļoti vērtīgs un savā ziņā pravietisks darbs, taču vienlaikus tai netrūkst arī problēmu, kuru dēļ es drīzāk ieteiktu iepazīties ar izvērstu tās kopsavilkumu (patiešām izvērstu, nevis virsējās kārtas skrāpējumu, kādu esmu spējīgs uzrakstīt es), nevis grāmatu pilnā apjomā.