Kazhes pierakstu burtnīca

Cilvēkus, kuri gājuši Santjago ceļu, protams, zinu itin daudzus, citu labāk, citu ne tik labi - un arī viņu iešanas pieredzes ir dažādas. Man pašam šāds aicinājums nav radies, prioritāšu sarakstā tas šobrīd ir gaužām zemā vietā, līdz ar to visa mana personīgā pazīšanās ar to ir padsmit kilometri netālu no Bilbao pa "Ziemeļu ceļu", ko nočāpoju pagājušogad, kad biju Spānijā cita veida svētceļojumā - uz Bilbao Athletic futbola komandas spēli. Lai vai kā - arī lasījis par Santjago gājējiem neko daudz neesmu - man nav sevišķas intereses par citu cilvēku piedzīvojumiem ceļojumos, līdzīgi kā es apzinos, ka citiem cilvēkiem diez vai ir baigā interese par to, ko ārpus Latvijas sadaru es pats, kas gan man neliedz visas šīs pieredzes dokumentēt, jo pašam gan mēdz būt interesanti kādus gadus vēlāk atskatīties un pašūpot galvu - ak, kāds naivulis gan bija Raimonds, kas šo toreiz rakstīja!

Valtera Sīļa un Jāņa Baloža tandēms dokumentālā teātra radīšanā jau ilgākus gadus ir top līmenī, un, kas man īpaši priecē, viņi regulāri spēj ne tikai atrast jaunus sižetus (ar tiem jau problēmu nav), bet arī formas. Šī konkrētā izrāde, piemēram, ir mūzikls, kas diez vai būtu pašsaprotams veids, kā ilustrēt 2011. gadā notikušo spēļu zāles aplaupīšanu Jēkabpilī. Atkarībā no sava vecuma, tu vai nu šo atgadījumu atceries vai nē, bet tolaik tas bija ļoti skaļš - laupīšana, kuru veica "Alfā" dienošie, kura turklāt vēl beidzās ar policista nāvi. Vienlaikus jāatzīst, ka nav tā, ka es būtu šai lietai ļoti sekojis, un, kā izrādās, tur pat bijušas dažādas versijas, kas patiesībā bija noticis, bet Sīlis un Balodis šajā izrādē jau nenodarbojas ar pētniecisko žurnālistiku, bet gan ar audzinoša stāsta pasniegšanu.

Kad gada nogalē apgādājos ar vairākām grāmatām franču valodā, kaut kāda iemesla dēļ to vidū nokļuva arī viens Frederika Beibgedera romāns. Man šķiet, ka esmu pirms vairāk kā desmit gadiem redzējis viena viņa romāna ekranizāciju: filmu "Mīlestība ilgst trīs gadus", bet vienlaikus pilnas pārliecības man par to nav, jo šādu ierakstu blogā neatrodu. Taču tā tomēr vajadzētu būt - ne jau tāpat vien man ir nepatīkamas asociācijas saistībā ar šo filmu, nevar taču būt, ka tās radušās no zila gaisa. Vienlaikus gan, protams, tas nav sevišķi svarīgi.

Sākot aprakstu par izrādi Leļļu teātrī, kā uzzināju "Leģendārajā izrādē", nepieciešams pieminēt, ka uz to nedevos kopā ar meitu un ka gaisa temperatūra bija apmierinoša, tāpat piedāvājums teātra bufetē. Izrādi "Interlellis '67", kura daļēji kalpojusi par izejas materiālu "Leģendārajai izrādei", diemžēl, man nesanāca noskatīties, jo tās slavas laikos biju aptuveni mīnus sešpadsmit gadus vecs. Apvaicājos savam tētim, vai viņš šādu izrādi bija redzējis, taču nē - arī viņš neko par to nezināja. Par laimi, režisori Vija Blūzma un Edgars Kaufelds, veidojot "Leģendāro izrādi" netēmēja tikai uz 1967. gada auditoriju, līdz ar to bez priekšzināšanām te var iztikt.

Ne tik sen gan es, gan Marina izlasījām Andrusa Kivirehka tāda nosaukuma stāstu, un tas, kā jau var gaidīt no Kivirehka, bija labs. Līdz ar to, kad cita teātra apmeklējuma ietvaros ieraudzīju uz tā bāzes veidotas izrādes reklāmu, divu domu nebija - gribu šo redzēt. Mans tētis laipni piekrita pieskatīt mūsu bērnus (faktiski, protams, mēs viņu stādījām fakta priekšā vien iepriekšējā dienā, bet lietas būtību tas nemaina - Paldies tētim!), un tā nu sestdienas vakarā devāmies uz Zirgu pastu.

Ilgs miegs Marekam nepadevās - vēl nebija seši no rīta, kad viņš pamodās ar kliedzienu. Labi, ka neviens to nedzirdēja. Par laimi Marekam, jau pēc mirkļa viņš bija aizmirsis, ko tieši viņš bija murgojis. Vieglāka gaidāma diena gan no tā nekļuva. Ko darīt tālāk? Bez naudas, bez plāna, ar telefonu, kuram pat lidmašīnas režīmā drīz beigsies baterija. Vienīgais, kas Marekam bija atlicis, bija skolas soma ar dažām mācību grāmatām un tas stulbais domraksts, kura dēļ viss šis ārprāts bija sācies. Aizmigt vēlreiz nebija cerību, Mareks aiznesa haizivis uz to dabisko dzīvesvietu, iespēju robežās sakārtoja gultu un ielīda atpakaļ skapī. Domāt, ko darīt tālāk.

Valda Klišāna anekdotisko un ne tik ļoti anekdotisko pastāstu krājums "Trakie deviņdesmitie" pārliecinoši uzskatāms par neglītāko grāmatu, ko pēdējā laikā esmu redzējis. Ar prātu es saprotu - tā bijusi apzināta izvēle, grāmatas noformējumu veidot tādu, it kā tas patiešām būtu nācis no trakajiem deviņdesmitajiem - ar apšaubāmu fontu izvēli vāka noformējumam, smailijiem rindkopu ievados, ne vienmēr ar atsaucēm apgādātām fotogrāfijām, manuprāt, ne līdz galam pārdomātu serif un sans serif fontu lietojumu, un tā tālāk. Un tomēr - lai arī šī grāmata ir mērķtiecīgi neglīta, es nespēju no tās neglītuma abstrahēties - ironisks neglītums joprojām paliek neglītums, līdz ar to man nav pārliecības, vai es vēlos šo grāmatu ilgtermiņā redzēt savā plauktā, lai gan saturiski tā vietu būtu pelnījusi.

Kurš no mums gan nav pie sevis domājis: "Viss! Es to vairs nevaru izturēt! Ja ar mani šādi apietas, man nav citas izejas kā aiziet no mājām!" Situācijā, kad mamma tev atkal un atkal atgādina: "Ritvar, sakārto beidzot savu istabu!" Un tu viņai desmito reizi saki: "Tūlīt!" Sasodīts, tev ir trīsdesmit astoņi gadi, tu esi pieaudzis vīrietis un tieši šobrīd tu esi ļoti aizņemts ar "Animal Crossing" spēlēšanu. Nekārtība istabā nekur nepazudīs, tā mierīgi var pagaidīt vēl pāris dienas. Ja nākamnedēļ tev izdosies sarunāt, ka tevi apciemos bijusī klasesbiedrene Sanita, no kuras aizgājis vīrs un kura tagad bēdas slīcina alkoholā, gan jau, ka tu saņemsies sakārtot istabu. Vai arī atļausi to izdarīt mammai, jo viņa to, protams, dara labāk. Bet šobrīd tu esi aizņemts, un punkts. Protams, kā pieaudzis cilvēks tu ātri vien apjaut, ka aiziešana no mājām nav tik vienkārša - tev vajadzēs kaut kur dzīvot, bet naudas tev, protams, nav, pat par Interneta pieslēgumu maksā mamma no savas pensijas. Un tad tu pārkāp pāri visiem saviem principiem un kādu dienu patiešām sakārto to sasodīto istabu, lai arī cik ļoti tev tas neriebtos.

Bernārs Verbērs ir sūdīgs rakstnieks - tur nav divu domu. Viņa personāži mīt primitīvas datorspēles līmeņa pasaulē, kur katru problēmu var atrisināt tikai vienā pareizā veidā, bet kad tā ir atrisināta - tad līdz ar galiem. Viņa valoda ir tik vienkārša un nepretencioza, ka cilvēks, kurš franču valodā nav spējīgs uzturēt virtuves līmeņa sarunu (proti - es), normāla apjoma romānu var izlasīt faktiski bez jebkādām grūtībām. Viņš vienas un tās pašas idejas pārnes no viena romāna uz otru (reizēm - pat no viena romānu cikla uz citu romānu ciklu). Pašsaprotamas lietas viņš pasniedz kā atklājumus un nebūtiskus faktus no Wikipedia - kā izcilus domu graudus.

Varētu padomāt, ka šīs dienasgrāmatas Otrā pasaules kara laikā rakstījusi pasaulslavenā bērnu rakstniece Astrida Lindgrēne (Lindgrēna). Taču tā, protams, nav. Kā nekā Otrā pasaules kara gados pasaulslavenas bērnu rakstnieces ar šādu vārdu nemaz nebija. Šajā laikā Astrida Lindgrēne bija divu bērnu māte, kas pa vakariem piestrādāja darbā ar no ārzemēm ienākoša pasta cenzēšanu. Un līdzās tam viņa rakstīja dienasgrāmatu, kurā dokumentēja kara gaitu, lika iekšā avīžu izgriezumus un arī pārkopēja šādas tādas no ienākošajām vēstulēm (amizanti, ka par šo viņas papilddarbu nezināja viņas ģimene, kamēr dienasgrāmatā no tā nonāca acīmredzami nelegāls saturs).