Kazhes pierakstu burtnīca

Šī romāna nosaukums latviešu valodā - "Partiarha rudens" - man primāri saistās ar teātra festivālu, kura ietvaros, manuprāt, nekad nevienu izrādi neesmu redzējis. Bet vārds bieži dzirdēts. Vispār jau biju domājis lasīt kaut ko citu no Garsijas Markesa darbiem, bet bibliotēkā uz vietas, turklāt kā jaunieguvums, bija tieši šis romāns. Tad nu ķēros pie tā. Uzreiz jāsaka - viegli negāja.

Par Ingas Gailes lugu "Sliktā māte" vispirms es uzzināju no radio - tā vispār es itin bieži iepazīstu kādas grāmatas, kas nesen izdotas latviešu valodā. Par Asju Lācis iepriekš neko daudz nezināju, kaut kur pa ausu galam vārds bija dzirdēts, bet ne vairāk. Jā, par Maskavas teātri "Skatuve", kurā viņa bija darbojusies un no kura teju visi "latviešu operācijas" ietvaros tika nošauti, dzirdēts ir vairāk, taču no tur iesaistītajiem cilvēkiem vienīgais vārds, ko atcerējos, ir Marija Leiko. Par vīriešiem, kuru dzīvē Asjai bija reizēm pat izšķiroša loma, tāpat sanācis dzirdēt vairāk: Jūlijs Lācis, Bernhards Reihs, Valters Benjamins. Bet, kā bijis, bijis.

Šī, šķiet, ir pirmā reize, kad kādu grāmatu lasu, jo par to ir dzirdēts Rozulas skolas Literārajā kafejnīcā. Te gan specifika tāda, ka dzirdēts par vairākkārt, proti, viens izreklamēja un citi turpināja reklamēt. Tik daudz vēl runāts vien par "Bērnudienām komunālijā", bet tur drusku cits gadījums, vairāk mārketingā balstīts. Lai gan - kaut kas kopīgs šīm grāmatām ir.

Šis apraksts ir iesākts 13. augustā, dienu pēc Keiva koncerta, bet dažādu iemeslu dēļ (galvenokārt, protams, slinkuma) pabeidzu to vien 27. novembrī, proti - tik ļoti vēlāk, ka tas jau ir uzskatāms par retro aprakstu, un vispār - sen jau iegādātas biļetes uz Keiva un the Bad Seeds uzstāšanos 2026. gada vasarā Viļņā. Labi, ka vismaz līdz tam brīdim šis teksts būs gatavs (cerams).

Pirmā lieta, ko pateikšu par izrādi "Viss bumbās", būs pietiekama, lai saprastu manu viedokli par to. Tajā pat vakarā pēc izrādes noskatīšanās iegādājos biļetes uz to savam tētim un... sev pašam atkārtotam apmeklējumam. Un, kad nākamajā dienā izlēmu, ka jāpaaicina arī māsa un viņa piekrita, bet izrādījās, ka izvēlētais datums jau izpirkts, paņēmu vēl trīs biļetes citā dienā, nešauboties, ka pirmajam datumam atradīšu pielietojumu. Ar to vajadzētu pietikt, lai saprastu, ka izrāde man patika.

Mūsdienu Latvijas futbolā katras sezonas noslēgumā nozīmīgs pasākums ir pārspēles starp Virslīgas un 1. līgas komandām, lai noteiktu nākamās sezonas Virslīgas sastāvu. 2025. gadā šīs spēles noslēdzās ar dramatiskiem notikumiem laukumā un ārpus tā, savstarpējiem apvainojumiem, rādīšanu ar pirkstu un runām par to, kā Latvijā ir ar futbola un ne tikai futbola kultūru. Apskatīšos: kā tad bija pirmskara Latvijā? Latvijas meistarsacīkstes pirmās neatkarības periodā risinājās no 1921. līdz 1940. gadam. 1921. gada turnīru nepabeidza, 1937. gadā notika pāreja uz formātu rudens-pavasaris, līdz ar to Latvijas meistaru noskaidroja 18 reizes. Kaut kāda komandu pāreja starp līgām notika gandrīz katru gadu, taču mūsdienām pietuvinātais variants izmantots neregulāri.

Pirms kāda laiciņa par šo grāmatu stāstīju Rozulas literārajā kafejnīcā, lai gan tobrīd lasīšanas procesā biju iesprūdis. Kāda cita dalībniece teica, ka tā viņai esot palikusi atmiņā kā šausmīgākā grāmata, ko nācies lasīt. Runa, protams, nebija par grāmatas kvalitāti, bet gan par tās saturu. Vai gluži būs tik radikāli, ka tā liekama arī man šajā ziņā pirmajā vietā, neesmu drošs, bet šaubu nav - tā ir diezgan smaga lasāmviela, un galīgi nebija tā, ka es ar nepacietību gaidīju, kad man atkal būs kāds brīvs brīdis, lai varētu pievērsties tās lasīšanai. Līdz ar to nav pārsteidzoši, ka tās lasīšanas laikā pamanījos izlasīt pāris citas, ne tik smagas grāmatas.

Nezinu, kas Jurim Simanovičam noticis, bet koncertā Vagonu hallē viņš galīgi neuzvedās tā, kā es to no šī mūziķa būtu sagaidījis. Viņš komunicēja ar publiku. Nē, ne jau gluži tā kā visu laiku, pirms katras dziesmas viņš jokus neplēsa, taču "Paldies" teica mikrofonā, nevis garām tam, apvaicājās par publikas viedokli par viņa jauno ģitāras vadu, kā arī koncerta beigās apspriedās ar mums, ko viņš vēl varētu uzspēlēt. Tiesa, "Pussabrukšanas periodam" viņš izteiksmīgi teicā Nē. Ā, un viņš sevi stādīja priekšā formā: "Es esmu grupa Juris Simanovičs." Pēc Simanoviča standartiem - absolūti ekstraverta performance.

Par grupas "Trīsas" eksistenci, līdzīgi kā tas ir ar lielu daļu citas jaunās latviešu mūzikas, uzzināju pirms kāda laika caur Radio Naba latviešu mūzikas topu. Šķiet, ka tā bija dziesma "pareizi nepareizi", kas tajā brīdī bija topā. Pēcāk noklausījos arī albumu "21.gs. bērniņš", man patika. Iedevu noklausīties Marinai, viņai pietika ar vienu dziesmu, lai saprastu, ka tas nav viņai. Iespējams, dziesmu teksti nav gluži viņas gaumē. "Tikai ne vārdiņu bļaģ", izskan jau pirmajā ieraksta skaņdarbā. Bet es šajā ziņā neesmu jūtīgs, man ta kas.

Kārtējais vērienīgais projekts: manas vecvecmāmiņas Marijas Znotiņas (dzimusi Grāvīte) korespondence. Iespēju robežās sakārtota hronoloģiski, pārrakstīta datorā (protams, drukas kļūdu tur būs ļoooti daudz, apjoms arī milzīgs). Pirmā vēstule: 1909. gadā, pēdējās - zīmītes no slimnīcas 1928. gadā. Interesantākais materiāls: ikdienas raksturojums tuberkulozes sanatorijā Lielbātes muižā (četru mēnešu periods 1925. gadā). Tur ir gan aprakstīta dienaskārtība, gan raksturoti citi pacienti, gan, protams, sava deva pašas Marijas pārdzīvojumu un vientulības (kas, manuprāt, varētu būt sliktākā šīs jau tāpat ļoti apšaubāmās "ārstēšanas" daļa).