Kazhes pierakstu burtnīca

Ārpus Valmieras vasaras teātra festivāla man, šķiet, līdz šim nebija gadījies vienā dienā apmeklēt divas teātra izrādes, tagad šāda pieredze ir gūta, lai gan - vai Traci Ņujorkas zoo patiešām var saukt par teātra izrādi, tas vēl ir jautājums. Bet, ja tomēr var, tad vienas dienas laikā ne tikai divreiz būts teātrī, bet pat divreiz būts muzikālā teātrī, jo Klāva Meļļa režisētie "Meža gulbji" ir tīrais mūzikls. Un, kas ir vēl šokējošāk - abas šīs izrādes sākas ar dzimšanas dienas svinībām. Tālākā attīstība gan ir drusku atšķirīga, bet, ja ņem vērā, ka viena ir izrāde bērniem, bet otra - izrāde, kurai pamatā ir pasaka, joprojām var mēģināt meklēt kopīgo. Par laimi, uz izrādes kvalitāti tas gan neattiecas.

Šodien sanāca pilnīgi nebijusi pieredze teātrī: apstākļi iegriezās tā, ka ar abiem bērniem bijām uz izrādi ar nosaukumu "Tracis Ņujorkas zoo". Nezinu, vai katram ar šo nosaukumu būs gana, lai saprastu, kāda tipa šī izrāde ir, tāpēc pievienoju tās anotāciju:

Vēstījums par to, kā ar Rajona ultrām devos uz Londonu, skatīties futbola spēli Anglija - Latvija.

Toms Stopards ir dramaturgs, par kura darbiem fanoju vēl kopš pagājušās tūkstošgades un JRT pirmās "Arkādijas". Par Stoparda pēdējo lugu "Leopoldštate" un tās iestudējumu Dailes teātrī bija dzirdētas dažādas atsauksmes, un uz teātri gāju ar savu devu piesardzības. Šī bija tā reize, kur man bija daudz konteksta un daudz priekšzināšanu tēmā, kas mēdz izrādīties pamatīgs traucēklis. Vienlaikus, protams, diez vai es bažītos, ka Stopards būs pieļāvis pārmērīgas vaļības attiecībā uz vēsturisku notikumu atainošanu - tas īsti nebūt viņa stilā, jautājums vairāk bija par to, vai es spēšu noticēt veidam, kā šī vēsture tiek pasniegta, vai man nešķitīs, ka viss ir pārāk pareizs, didaktisks un tamlīdzīgi.

Šampētera bibliotēkas apmeklējuma ietvaros plauktā ar teātrim veltītajām grāmatām ievēroju kādu līdz šim nedzirdētu Anšlava Eglīša darbu ar nosaukumu "Trešais zvans. Skatuves strādnieka piezīmes". Izlēmu to lasīt, pat nepainteresējies, kurā savas dzīves periodā Eglītis iejuties skatuves strādnieka ādā un kāpēc, pārnesu grāmatu mājās, un tagad varu dalīties iegūtajās zināšanās.

Ja esi Londonā, vajag aiziet uz kādu mūziklu. Tā mēdz apgalvot cilvēki, kas Londonā uz mūziklu jau ir bijuši. Mēs (Edijs, Mārtiņš, Raitis, es) šajā pilsētā bijām, lai skatītos futbolu (un suņu skriešanu), bet bija arī viens vakars, kurā obligāto plānu nebija. Sākotnēji bija domāts par vienu teātra izrādi, bet tur nobremzējām ar biļetēm, tad nu izvēle krita uz variantu: "Kur varam aiziet šovakar, nemaksājot komiski daudz par biļetēm?" Un tā nu mēs nonācām vietā ar nosaukumu Southwark Playhouse Elefant, lai novērtētu muzikālu izrādi, kurai pamatā ir Tima Bērtona filma par Edvardu Šķērroci.

Ceļi, kas mani aizved pie konkrētām grāmatām, mēdz nebūt taisnākie. Tā Valentīnas Freimanes memuārus "Ardievu, Atlantīda!" lasīt sāku tālab, ka Valentīnas tēvs Leopolds Lēvenšteins, iespējams, bija viens no pirmajiem Rīgas ebrejiem, kas spēlēja futbolu. Šī hipotēze gan ne tuvu nav pierādīta, jo avotu futbolam cara laika Rīgā ir gaužām maz un nekur tālāk par hipotēzes līmeni arī man nav izdevies tikt. Nekādu racionālu cerību, ka Freimanes grāmatā varētu būt jebkādas norādes, kas ļautu šo hipotēzi apstiprināt vai arī pierādīt kā aplamu, man nebija, un tomēr - vienmēr jau var mēģināt starp rindām atrast kaut ko, kas vai nu palīdz hipotēzes stiprināšanā vai gluži otrādi.

Pirmais, ko vērts zināt, pirms lasīt grāmatu "Sestklasnieki neraud", ir tas, ka tās lasītāji gan raud, neatkarīgi no tā, vai viņi ietu sestajā vai manā gadījumā apmēram trīsdesmit sestajā klasē (proti, sestklasnieks biju pirms plus-mīnus 30 gadiem). Otrais, ja nu tu sadomā šo grāmatu lasīt, publiska vieta, piemēram, meiteņu futbola turnīrs, nebūs labākā izvēle lasīšanai. Vismaz - ja tev nepatīk raudāt citu priekšā. Turklāt tieši futbols un tieši meiteņu galīgi nebūs tie apstākļi, kas aizsargās pret raudāšanu šīs grāmtas gadījumā.

Februāra sākumā pavadīju nedēļu Lisabonā, un tās ietvaros sanāca arī apmeklēt vienu Portugāles futbola līgas spēli, kā arī paviesoties uzreiz divos Lisabonas futbola stadionos. Dalīšos ar iespaidiem par redzēto.

Cilvēkus, kuri gājuši Santjago ceļu, protams, zinu itin daudzus, citu labāk, citu ne tik labi - un arī viņu iešanas pieredzes ir dažādas. Man pašam šāds aicinājums nav radies, prioritāšu sarakstā tas šobrīd ir gaužām zemā vietā, līdz ar to visa mana personīgā pazīšanās ar to ir padsmit kilometri netālu no Bilbao pa "Ziemeļu ceļu", ko nočāpoju pagājušogad, kad biju Spānijā cita veida svētceļojumā - uz Bilbao Athletic futbola komandas spēli. Lai vai kā - arī lasījis par Santjago gājējiem neko daudz neesmu - man nav sevišķas intereses par citu cilvēku piedzīvojumiem ceļojumos, līdzīgi kā es apzinos, ka citiem cilvēkiem diez vai ir baigā interese par to, ko ārpus Latvijas sadaru es pats, kas gan man neliedz visas šīs pieredzes dokumentēt, jo pašam gan mēdz būt interesanti kādus gadus vēlāk atskatīties un pašūpot galvu - ak, kāds naivulis gan bija Raimonds, kas šo toreiz rakstīja!