Kazhes pierakstu burtnīca

Ikviens, kas kaut ko raksta par Oskara Rupenheita jauno filmu "Tumšzilais evaņģēlijs", sāk ar vārdiem "šis nav Kriminālās ekselences fonda turpinājums, bet pavisam cita filma", un tad aprakstā turpina rakstīt par KEF. Domājams, arī es nebūšu izņēmums. Kā nekā, laikmets un tēma kopumā sakrīt - joprojām Rupenheits pievēršas pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem un noziedzībai, mainījušies tikai akcenti. Kamēr KEF šai noziedzības tēmai pievērsās no komēdijas leņķa, mazliet Tarantino manierē, tad "Tumšzilais evaņģēlijs" ir daudz drūmāka filma, daudz pietuvinātāka dzīves realitātei, un līdz ar to - sāpīgākas emocijas raisoša. Tomēr ir jautājumi, kuros Rupenheits palicis uzticīgs sev. Arī šajā filmā velti meklēt pazīstamus aktierus, vismaz, ciktāl tas attiecas uz vārdu "aktierus". Domājams, ka tieši "pazīstamus" daudzi te var saskatīt, jo iesaistīto cilvēku skaits ir liels, cilvēku Latvijā - maz. Es gan droši vien apgrozos nepareizās aprindās, līdz ar to vismaz runājošo "aktieru" vidū nevienu zināmu seju nesazīmēju.

Paņēmu bērnam grāmatu bibliotēkā. Kaut kas par rūķu ceļojumu apkārt pasaulei. Noformējums tāds, ka Esterei varētu patikt. Neko baigi iepriekš nepētīju. Sāku lasīt priekšā. Sākas viss kā normālā bērnu grāmatā - kaut kādi rūķi, dzīvo krūmā, divi slinki, trešais čakls (grāmatas gaitā gan autors par šo aizmirst un varoņu raksturi novienādojas). Visi galīgi bez naudas, dzīvo uz krīta. Bet tad notiek lielās Podniekkalna skriešanas sacensības, kur piedalās dažādi vietējie iemītnieki. Rūķi gan konkrēti nē, viņi nedrīkst. Bet viens no viņiem trennē sacensību uzvarētāju. Gliemezi, kurš uzvar, jo pārējie izstājās. Kā Olivjē Panī 1996. gada F1 sacensībās Monako. Nu, labi, tur patiesībā finišēja trīs braucēji, bet tu domu uztvēri. Saņēmuši lielo piķi (75 santīmus), rūķi izlemj doties ceļojumā apkārt pasaulei. Tiktāl viss bērnu grāmatai atbilstoši, vai ne?

Turpinu ceļu Vizmas Belševicas dzīves laikā neizdoto darbu iepazīšanā. Arhīva burtnīcas manās rokās gan nonāk aplamā secībā - sāku ar trešo (dienasgrāmatas), tagad izlasīta otrā - nepabeigti prozas darbi. Neesmu drošs, ka literatūrā man iepriekš ir gadījies saskarties ar to, kas ir ļoti izplatīts mūzikas pasaulē - pēc mākslinieka nāves tiesību mantinieki rakājas pa neizdotajiem materiāliem un mēģina no tiem salipināt kaut ko, kas būtu izdošanas vērts. Arī mūzikas pasaulē šādu darbību rezultāti mēdz būt visdažādākie, līdz ar to varu pieņemt, ka literatūras lauciņā Vizmas Belševicas burtnīcas būs tikai viens no piemēriem, un no tā nevajadzētu spriest, vai šāda prakse principā ir laba vai slikta.

Blēžu romāns ir posms Dzintara Soduma autobiogrāfisko romānu ķēdē starp "Savai valstij audzināts" un "Taisām tiltu pār plašu jūru". Proti, tajā apskatīts laiks, kad viņš bija iesaukts latviešu leģionā un vēl nebija no tā dezertējis. Protams, kā jau Sodumam raksturīgi, galvenais varonis atkal saucas citā vārdā, šoreiz viņš ir Vāvulis, taču nevienu brīdi autors nemēģina iestāstīt, ka tas nav tas pats Labiaudzināts un topošais Ego, kādu reizi refelktējot arī par savu vārdu/uzvārdu un vismaz vienu reizi lietojot arī vārdu Labiaudzināts. Jā, dažu reizi viņš atsaucas uz epizodēm, kur kāds interpretē, ka viņa vārds - Dzintars - patiesībā taču ir žīdu uzvārds Bernšteins. It kā jau tas par izcelšanos neliecina, bet šaubīgi tomēr esot (ne paša Soduma skatījumā, bet no aizdomīgi noskaņotu apkārtējo puses).

Šī noteikti ir Regīnas Ezeras personiskākā grāmata, ko lielā mērā nosaka tas, ka tā vispār nav bijusi šādi iecerēta. Vienlaikus, Ezera esot devusi savu svētību tam, lai pēc viņas nāves šie teksti kļūtu publiski. Starp citu, atšķirībā no nesen lasītajām Vizmas Belševicas dienasgrāmatām. Un tomēr tā nenoliedzami ir ieskatīšanās aiz priekškara un tā reize, kad starp vārdu Autore un Regīnas Ezeras personību ir liekama vienādības zīme.

Ir izrādes, kuras tevi spēcīgi uzrunā, jo tās ir par tevi, par tavām dzīves pieredzēm, par situācijām, kuras tu jūti ar kaulu smadzenēm un kuras liek just fantomās sāpes tajā rokā, kuru briesmonis norāva pirms divdesmit gadiem. Tāpat ir izrādes, kuras tevi sagrābj aiz čupra un liek skatīties uz kaut ko tādu, no kā tu, būdams vieglākā ceļa gājējs, labprātāk būtu izvairījies, izlicies, ka nekas tāds šajā pasaulē nenotiek, ka tā nav tada darīšana un tava problēma. "Tēvs klusums" īsti nav ne viens, ne otrs gadījums - šis stāsts nav par mani un tas nav arī tik ļoti traumatisks, lai svešais stāsts tevi novestu līdz asarām, kas nebeidzas līdz ar priekškara aizvēršanos. Un tomēr arī šīs izrādes vēstījums izrādījās tāds, ka kaut kādas emocionālās stīgas manī ieskaņotu.

Tā man bija jauna pieredze - vizīte Liepājas leļļu teātrī. Sākotnēji bija paredzēts, ka turp dosies Estere, nevis Jurģis, taču mūsu meita paziņoja, ka viņa izrādi par Sarkangalvīti un vilku nekādi neesot gatava skatīties. Beigās nācās atzīt - viņai bija absolūta taisnība, uz izrādi vecuma kategorijai 3+ viņai nudien nebūtu bijis vērts iet. Tas gan nenozīmē, ka viņai izrāde nebūtu patikusi - Estere itin labi uztvers saturu, kas domāts mazākiem bērniem, taču tas nenozīmē, ka no šādas izrādes viņa varētu kaut ko vērtīgu mācīties. Vai Jurģis varētu? Tas arī ir labs jautājums.

Ir noticis prātam neaprakstām noziegums - kāds ļaundaris ir dzīvu sadedzinājis Dzejnieku. Un tikai Izmeklētājs, kurš gan ir dzīves nogurdināts, spēs atrisināt šo baiso noziegumu, kas pāršalcis ar nemiera sajūtu it kā tik mierīgo mazpilsētu ar zīmīgu nosaukumu Vakari. Bet - vai Izmeklētājs patiešām spēs atšķetināt šo noslēpumu, kurā nekas nav tāds, kā varētu šķist? Uz šo un citiem būtiskiem jautājumiem tiecas atbildēt Klāva Meļļa un Matīsa Budovska radītā izrāde "Rītausma vakaros". Svarīgs jautājums, ko uzreiz aktualizēt - vai Vakaros vispār rītausma var pienākt?

Par galda tenisa sākuma atskaites punktu Latvijā, līdzīgi kā tas ir ar citiem sporta veidiem un ne tikai, pastāv dažādas versijas. Padomju laikā tam izmantoja 1929. gadu, ko dēvēja par Latvijas galda tenisa federācijas dibināšanas gadu, kas turklāt bija nebija precīzi, lai 1979. gadā svinētu galda tenisa piecdesmito dzimšanas dienu. Domājams, ka tam pamatā bija tas, ka Latvijā galda tenisu sāka spēlēt ātrāk nekā PSRS (vai precīzāk – pirms 1930. gada, kad padomijā izlēma, ka šis sporta veids esot kaitīgs redzei un tāpēc ierobežojams) Nacionālā enciklopēdija apgalvo, ka galda tenisa sākums Latvijā datējams 1924. gadā. Trimdā izdotajā "Latvijas sporta vēsturē" lasāms, ka "Galda teniss jeb kā to sākumā sauca ping-pongs ātri izpelnījās lielu populāritāti neatkarīgajā Latvijā jau tūlīt divdesmito gadu sākumā, īpaši skolu jaunatnes vidū." un ziņo par pirmajām eksternajām sacīkstēm 1925. gada decembrī (ar to domājot – pirmo reizi, kad notika oficiālas sacensības starp dažādu sporta klubu pārstāvjiem).

Šī grāmata ir jau trešais izdevums sērijā "Vizmas Belševicas arhīva burtnīcas", kuras pēdējos gados izdošanai sagatavojis un nodevis viņas dēls Jānis Elsbergs. Kā var saprast no nosaukuma, šajā konkrētajā grāmatā publicētas dienasgrāmatas, ko Belševica rakstīja gados pēc Otrā pasaules kara līdz ~1960. gadam. Kaut kādā mērā es apbrīnoju Jāņa Elsberga uzdrīkstēšanos šo materiālu nodot atklātībai (ieskaitot to, ka zināms, ka pati Belševica absolūti nevēlējās, lai viņas nepublicētie darbi, it īpaši dienasgrāmatas, jebkad ieraudzītu dienasgaismu). Un, nē, runa nav par to, ka dienasgrāmatās to autore pārāk daudz atklātu kaut ko no savas privātās dzīves, gluži otrādi - no tās tur ir stipri maz, šajā gadījumā vairāk atkailināšanās notiek caur iekšējās pasaules un tās uztveres atklāšanu, tādu, kas galīgi neiet kopā ar to Vizmu Belševicu, par kuru Nacionālajā enciklopēdijā lasāms sekojošais: "Vizma Belševica tiek dēvēta par savas paaudzes rakstniecības sirdsapziņu, godīguma, nelokāmības, nepakļāvības un garīgas neatkarības simbolu. Viengabalaina, bezkompromisa personība ar augstu sāpju slieksni gan personīgos pārdzīvojumos, gan tautas likteņa izjūtā. Tautas mīlēta un padomju okupācijas režīma neieredzēta dzejniece, kuras dzīvi un radošo darbību virzījis iekšējās brīvības gars un patiesības meklējumu centieni visa mūžā garumā. Dzejnieces nepakļāvība politiskajam režīmam un atšķirīga poētiskās domāšanas perspektīva uzrāda disidentisma tendences radošajā darbībā."