Kazhes pierakstu burtnīca

Gatavojoties skatīties filmu par Dovlatovu, izlasīju vēl vienu viņa grāmatu. Vai nu es kļūstu vecāks (noteikti kļūstu) vai kas cits, bet katra nākamā Dovlatova grāmata (un tās lasu ar pietiekamiem intervāliem) man patīk arvien labāk. Šī konkrētā grāmata varētu saukties arī "Mana ģimene un citi zvēri", jo katra nodaļa veltītam kādam viņa ģimenes loceklim, tipiski Dovlatova manierē šo to noteikti pārspīlējot, šo to padarot komiskāku traģisma vietā.

Šoreiz patiešām - gandrīz tik vien kā daži vārdi*, jo festivālu apmeklējām tik slinkā režīmā kā nekad. Ar visu to, ka bijām tur visas trīs dienas, reāli skatītas tika mazāk grupas nekā 2016. gadā, kad atbraucām tikai uz svētdienu. Iemesli šādai laiskai festivālēšanai bija visadažādākie: mežonīga tveice, bērna faktors, Sēnes muižas patīkamā atmosfēra, iespēja apmeklēt dažas retāk apciemotas Ziemeļlatvijas pilsētas, vecums, neuzrunājošs mākslinieku sastāvs. Droši varu teikt, ka izvēles nenožēloju un pateicoties pēdējā vakara pēdējam māksliniekam festivāls paliks vislabākajās atmiņās.

Diloģijas "Iliona/Olimps" otrā daļa ir vēl apjomīgāka par pirmo, līdz ar to man ir aizdomas, ka tā varētu būt biezākā grāmata, ko esmu izlasījis pēdējo piecu (ja ne vairāk) gadu laikā. Ņemot vērā to, cik kopumā man ir skeptiska attieksme pret garām grāmatām, tas vien jau ir zināms kvalitātes rādītājs, ka es uz kaut ko tādu parakstījos. Un jāsaka - Simonsam labi izdodas noturēt lasītāja uzmanību, neliekot domāt par to, ka varētu jau šo visu pasākumu uz pusi noīsināt.

Negaidīta atklāsme: ir principiāla atšķirība starp "town" un "town". Pirms doties nelielā izbraucienā uz Dienvidiem no Rīgas, izpētīju, ka apdzīvota vieta Suvainiškis Lietuvas pusē tiek saukta par "town", tātad pilsēta. Aizbraucām uz turieni, izrādījās, ka tur nudien ir ļoti maz ko redzēt un pēc pilsētas galīgi neizskatās. Iesmējām par lietuviešiem, kuri visādus ciematus klasificē kā pilsētas. Atgriezāmies mājās, atveru Lietuvas pilsētu sarakstu un nekādu Suvainiški tur neatrodu. Domāju - kā gan tas iespējams? Un tad atklājas tas, ka Lietuvā ir jēdzieni "miestas" un "miestelis". Kamēr pirmo ir 101, otro - pāri par 200, un miestelis ir drīzāk saucams par pagasta centru. Lai gan - tā precīzi apgalvo, ka miesteļi ir tieši pagastu centri, es arī nevaru, tas šķiet kaut kas pa vidu starp pilsētu un ciematu. Un Latvijā par "town" sauc visas tās pilsētas, kas nav republikas pilsētas (proti, piemēram, Cēsis un Ogri). Īsi sakot - braukt uz Suvainiški Lietuvas pilsētu apceļošanas plāna ietvaros īsti vērts nebija, bet vismaz tagad esmu šo to uzzinājis par Lietuvas administratīvo iedalījumu.

Dažas lietas šajā animācijas filmā man nešķiet īsti pareizas. Pirmkārt, man galīgi nav skaidrs, kāpēc galveno varoni sauc par Kabaci (Courgette, Zucchini). Tīri vizuāli, it īpaši matu krāsas dēļ šis puika būtu dēvējams par Baklažānu (Aubergine, Eggplant). Tas visu laiku kaut kā mulsināja. Otrkārt, vai patiešām dzīves realitāte Šveicē, kur risinās animācijas filmas darbība tik ļoti atšķiras no Latvijas? Vai var tā būt, ka tur bērnu namā dzīvo tikai astoņi bērni, doties izbraukumos uz kalniem slēpot, pārticībā un teju vai laimē? Nē, tā gluži nav, ka šī multfilma būtu idilles pilna, gluži pretēji - kaut vai tālab, ka tā sākas ar to, ka Kabacis negribēdams nonāvē savu māti alkoholiķi, bet tomēr - tā nav Latvijas realitāte.

Tas bija laikam pirms aptuveni diviem gadiem (varbūt pat trijiem?), kad uzsākām projektu "Lietuva", proti, radās doma apmeklēt visas Lietuvas pilsētas, bet tā kārtīgi - nevis tikai ķekšīša pēc, bet normāli izstaigāt, novērtēt, kas labs katrā no tām atrodams un varbūt pat sastādīt Lietuvas pilsētu topu. Kaut kā gan sanāca, ka neesmu līdz šim kārtīgi dokumentējis to, ko esam tur pieredzējuši, bet tagad centīšos šajā ziņā laboties.

Vai es esmu tiesīgs izteikties par kora mūzikas koncertu Dziesmu svētkos? Protams, ka neesmu. Es nemāku dziedāt, nekad neesmu dziedājis korī, manas zināšanas par kora mūziku kā tādas ir diezgan minimālas. Īsi sakot - esmu prasts desiņrijējs, kuram Dziesmu svētku laikā vajadzētu sēdēt mājās un skatīties futbolu. Labi, ka vismaz uz pašu īsto Zvaigžņu ceļa koncertu netiku, tik vien kā uz ģenerālmēģinājumu, līdz ar to ar savu klātbūtni tikai kādam pusīstam melomānam atņēmu vietu, nevis pilnīgi īstam. Bet tā nu ir tā skarbā realitāte - uz kultūras pasākumiem Latvijā bieži cilvēki iet statusa pēc, nevis tāpēc ka viņiem sirds ir īstajā vietā. Pietiek ar to, ka tev ir kaut kas maciņā, lai tu pēkšņi kļūtu uz kaut ko tiesīgs.

Sociālajos tīklos šis pasākums tika prezentēts kā Igo un Ievas Akurāteres koncerts, izpildot dziesmas no viņu duetu albuma "Klusums starp mums", kas tiekot dēvēts par nozīmīgāko erotikas ierakstu latviešu mūzikā, ko līdzīgu Sērža Geinsbūra un Džeinas Bērkinas kopdarbībai. Jau šāds promo teksts vien mani varētu iekārdināt iet uz koncertu, jo Geinsbūrs ir itin pārliecinoši viens no maniem iecienītākajiem dziedātājiem/dziesmu autoriem. Patiesībā gan vairāk šis pasākums bija ģitārista Aivara Hermaņa koncerts, kurā piedalījās arī solisti Ieva Akurātere un Igo.

Fleims ar saviem Roltoniem uzstājās šī gada Kāpas vakara koncertā un jāsaka - tā bija īstā vieta un īstā grupa, kam izpildīt dažādu ārzemju un pašmāju mūziķu kaverversijas - profesionāli, enerģiski un izklaidējoši, piemēroti gan jaunākajiem orientieristiem, gan tādiem, ko par jaunākajiem vairs nenosauksi. Tad nu izlēmu noklausīties, kā tad skan šī kolektīva pašu radītā mūzika.

Kad 2033. gadā ar jaunu vērienu atsākās Eiropas Savienības struktūrfondu slauktuve, mums, profesionālajiem projektu iesniedzējiem, sākās īsts pļaujas laiks. Naudas iekšā nāca teju vai kosmiskas, nācās strādāt vaigu sviedros, lai apgūtu visus pieejamos līdzekļus. Un mēs strādājām, ai, kā mēs strādājām!