Kazhes pierakstu burtnīca

Vienā no savām jaunākajā dziesmām, kas izskanēja koncertā, Rodžers Voterss dzied "If I had been God" un skaidro, kādos dažādos veidos, ja viņš būtu Dievs, viņš pasauli izveidotu labāku, nekā tā ir tagad (lieki teikt, ka tur ir daudz vietas izaugsmei). Savulaik man pašam Rodžers Voterss noteikti bija dievs - bija manā dzīvē tāds periods, kad es faktiski neklausījos neko citu kā tikai Pink Floyd un pat visus viņa solo ierakstus pārzināju itin labi. Taču laiki mainās un pērn, kad tika izziņota The Wall radītāja uzstāšanās Rīgā, man bija pat kādu laiku jādomā, vai es patiešām to vēlos redzēt. Beigās, protams, izlēmu, ka vēlos gan, līdz ar to piektdienas vakarā biju Arēnā Rīga, lai novērtētu priekšnesumu.

Valda Melgalve labāk bija zināma kā tulkotāja, viņas pašas rakstītais grāmatās izdots netika, un arī šis "kabatas formāta romāns" klajā nāca žurnālā Karogs (1999. gada oktobra numurā). Nelasījis neko citu viņas rakstīto, jau tagad varu teikt - kaut kas viņā noteikti bija (autore mirusi nebūt ne lielā vecumā 2007. gadā, bijusi Andra Zeibota sieva un Ievas Melgalves māte).

Ints Lubējs ir viens no tiem latviešu rakstniekiem, kuru vārdus es labākajā gadījumā esmu dzirdējis kaut kur starp citu izrunātus. Skolas obligātās literatūras programmai par nenozīmīgu, nav ne sevišķi skandalozs, nē pretrunīgi vērtēts. Arī izcili ražīgs ne, un kopš Ēdenes izpostīšanas neko arī nav laidis klajā. Turklāt pat šis miniromāns piedzīvoja diezgan nenopietnu izdevumu - tas bija iekļauts 1999. gada žurnāla Karogs septembra numurā, līdz ar to mūsdienās iespējas pie nonākt nejauša lasītāja tam nav lielas. Taču es tieši šobrīd esmu pievērsies vecāku mājās uzietiem Karogu krājumiem, un tā nu izlasīju arī šo grāmatu.

Albērs Kamī (vismaz ciktāl tas attiecas uz viņa literāro darbību) nekādi nebija jautrulis. Autors, kura slavenākais romāns saucas "Mēris", bet otrais slavenākais ir "Svešinieks", itin loģiski savu karjeru turpināja ar "Krišanu" (vēlāk, vēl pēc viņa nāves klajā nāca arī romāni "Laimīga nāve" un "Pirmais cilvēks"). Atradis vecāku grāmatu plauktā Kamī darbu izlasi, izlēmu, ka mazliet eksistenciālisma nekad nenāk par ļaunu, un tā nu šo darbu izlasīju.

Ja nekļūdos, filmu par Dovlatovu mēs skatījāmies aptuveni mēneša garumā. Nē, tā nav gluži tik gara, bet tā sanāca, ka kaut kad pasen noskatījāmies to līdz pusei, tad ļoti ilgstoši vispār neko neskatījāmies, un šovakar beidzot filma tika pabeigta. Ja ņem vērā, ka filmas laikā darbība rit vienu nedēļu, jāsaka - tas nudien bija lēnām, it īpaši, ja ņem vērā, ka paša Dovlatova teksti galīgi nav lēni.

Pirms vairākiem (patiesībā - vairāk kā desmit) gadiem izlasīju Atvudas romānu "Oryx and Crake". Ķeroties pie "Plūdu gada", pat nenojauta, ka tas ir šīs grāmatas turpinājums. Precīzāk sakot, pat ne turpinājums, bet brālis, jo grāmata faktiski vēsta par to pašu, tikai no citu varoņu perspektīvas.

Vēls svētdienas vakars. Pēc intensīvas nedēļas nogales, kurā gan sešas stundas rogainingots Bauskā, gan daudz staigāts pa Āgenskalnu, novērtējot atdzimušo tirgu un pasaules čempionātu orientēšanās sportā, viņš vēlas tikai vienu - iedzert glāzi atdzesēta smiltsērkšķu vīna un baudīt silto, bet ne vairs karsto vakaru uz balkona. Sauksim viņu par Raimondu, pieņemsim, ka viņš ir orientējoši 35 gadus vecs vīrietis, rīdzinieks. Tam gan šajā stāstā nav pilnīgi nekādas nozīmes.

Ar "Suņu salu" Vess Andersons beidzot ir pilnībā iegājis animācijas pasaulē. Kaut kur netālu no tās robežas viņš visu laiku ir dzīvojis - viņa filmas ir tik tālas no skarbās un pelēkās realitātes, ka šāds pavērsiens šķiet tikai loģisks.

"Re - gī - na! Re - gī - na!" tādas bija manas emocijas pēc sestdienas vakara Positivusā, kur uzstājās arī The Prodigy. Līdz ar to nebija šaubu, ka uz vokāli instrumentālās apvienības Regīna koncertu Kalnciema ielā ir jāiet. It īpaši, ja ņem vērā, ka Marina un Estere toreiz jau bija aizgājušas gulēt, bet aiziet līdz Kalnciema kvartālam nudien nav sevišķi tālu.

Vēl viens Dovlatova darbs - šoreiz apkopojums viņa redaktora slejas rakstiem avīzē "Jaunais amerikānis", kurā rakstnieks nostrādāja divus gadus. Tēmas visdažādākās - gan par emigrantu dzīvi, gan par paša ģimeni, gan par globālo politiku un attiecībām ar Padomju Savienību.