Kazhes pierakstu burtnīca

Grāmatas ievadā tās autors apgalvo, ka stāstu rakstīšana viņam esot kā atslodze no lielās formas darbiem, un "Vīriešu bez sievietēm" lasīšanas procesā es šim Murakami apgalvojumam varēju piekrist. Tas ir it īpaši tiesa tālab, ka Murakami īsstāstu režīmā necenšas vienmēr savilkt visu beigās kopā vienotā pavedienā, itin brīvi pieiet stāstu nobeigumam un reizēm arī to struktūrai. Stāstu krājuma koncepts gan ir diezgan stingrs un sakarīgs, kā pats autors apgalvo, tas ir kā konceptalbums, bet vienlaikus konceptalbums - tas tomēr ir daudz vienkāršāk nekā simfonija.

Iztēlosimies situāciju: tu esi vīrietis, tev ir 35 gadi (tiktāl ar mani sakrīt perfekti), tev ilgstoši (iespējams, nekad) nav bijis pastāvīga darba, tu dzīvo garāžā, ko nosacīti īrē kopā ar savu bērnības draugu, tu daudz tusē ar meitenēm Vecrīgā, pastāvīgi esi pālī vai appīpējies, un tad, kādu dienu tevī dzimst doma - es varētu uzaudzināt puiku par normālu čali. "Paņemšu sīko no bērnunama un izaudzināšu viņu par normālu čali," tieši tā tu domā.

Tas ir vienkārši kaut as prātam neaptverams - pēdējo reizi es Mantas koncertā biju 2017. gada decembrī. Es, kas savulaik pats sevi dēvēja par šī ansambļa stalkeri, veselu kalendāro gadu nebiju apmeklējis nevienu tā koncertu! Protams, nav tā, ka 2018. gadā "Manta" būtu spēlējusi vai katru nedēļu. Precīzi pētījis neesmu, bet diez vai tur summāri pat piecas uzstāšanās reizes savāktos, un vismaz pāris no tām (kā 18. novembra koncerts "Ļeņingradā" būtu bijis ļoti grūti apvienot ar citiem maniem plāniem). Lai kā arī tur nebūtu, vismaz par 2019. gadu šajā ziņā esmu mierīgs - šogad es "Mantu" jau esmu redzējis spēlējam.

Kā jau tas ir ierasts, ap Jauno gadu Restorānvagona redakcijā sāk valdīt tik laisks noskaņojums, ka rakstu iesniegšana praktiski apstājas, gaisā jūtams svētku Hektora aromāts, un reportāžas par Vilcieniņu meistarības norisēm ienākas tik lēni, cik vien vispār tas ir iespējams. Šajā situācijā izliksimies, ka mēs neko vēl nezinām par ceturtās kārtas spēlēm, kuras patiesībā jau visas ir noslēgušās tajā brīdī, kad top šis ievadraksts, un pieņemsim, ka nekā aktuālāka par trešās kārtas mačiem pasaulē nemaz nav. Pozitīvais ir tas, ka meistarības oficiālajā mājaslapā arī nav nekādu rezultātu, šajā ziņā starp Restorānvagonu un mājaslapas uzturētājiem veidojas brīnišķīga sinerģija. Iespējams, ka praktikanti tiek smelti no viena un tā paša avota. Vienlaikus redakcijas vecāku darbinieku vārdā izsaku mūsu atvainošanos par izdevuma tik aizkavētu nonākšanu pie kavētājiem, taču lūdzu lasītājus būt iecietīgus - tas jau ir zināms, ka tā nakts starp Ziemas saulgriežiem un pareizticīgo Ziemassvētkiem ir ļoti gara un miglaina, un jauniešiem, kas bez mazākās atlīdzības vergo mūsu redakcijā, jo it īpaši.

Imants Daksis pamanījies izspēlēt viltīgu triku - man jau šķita, ka tagad kādu laiku Evijas Vēberes balsī neklausīšos, taču kā iepriekšējo gadu pabeidzu, tā šo sāku - pirmajā ierakstā, ko šogad klausos, atkal dzirdama Evija Vēbere. Tiesa, viņa nav galvenā persona Dakša jaunākajā albumā, tik vien kā bekvokāliste divās dziesmās, taču viena no tām ir skaņdarbs, kas Radio Naba 2018. gada topā ieņēma pirmo vietu, proti, dziesma "Idiots", līdz ar to gluži par nemanāmu Eviju Vēberi te nosaukt nevar.

Mašas Šapočkina jeb Sarkangalvīte ļoti lepojās ar savu tēti. Un ne bez pamata - viņas tētis bija viens no cienījamākajiem un mīlētākajiem rajona pilsētas N iedzīvotājiem. Vasīlijs Šapočkins pildīja atbildīgus uzdevumus pilsētas komitejā, vadīja brīvprātīgās milicijas vienību un piedalījās pilsētas pūtēju orķestrī. Arī pati Sarkangalvīte sapņoja par to dienu, kad viņu uzņems oktobrēnos un viņa varēs līdzās tētim iet pa diženo Ļeņina ceļu, taču līdz tam vēl bija jāaug.

Gadu sāku ar grāmatu, ko saņēmu pērn no kolēģiem kā dāvanu dzimšanas dienā. Te noteikti būtu vietā mazliet konteksta: mūsu kolektīvā pastāv zināmas tradīcijas, kas saistītas ar neveiklām/neērtām situācijām un sajūtām, ko tās raisa, un tā ir izveidojies, ka kaut kādu iemeslu dēļ es tieku uzskatīts par tādu kā šī neveikluma pravieti. Kaut kādā mērā man pašam tas šķiet mulsinoši (ne gluži neērti/neveikli), jo tā galīgi nav, ka es sevišķi ciestu no šīm situācijām un tās pārdzīvotu. Taču laikam jau kaut kāda neveiklu situāciju eksperta reputācija man ir, tad lai nu tā paliek.

Ir 30. decembris, un man, kā teju katru gadu, ir parāds viena neaprakstīta ceļojuma veidā. Šoreiz gan esmu gumiju nostiepis tik ilgi, ka nāksies būt lakoniskam un konspektīvam. Iespējams, šo ievadu nemaz nevajadzēja rakstīt.

Būtu pārspīlēti teikt, ka es no šīs grāmatas gaidīju sevišķi daudz. Sevišķi interesējies par Jāni Ziemeļnieku un viņa dzeju nekad nebiju, Jāņa Plauža vārds man bija svešs un grāmatas noformējums lika domāt, ka darīšana ir ar kādu patriotiski audzinošu padomju pseidodokumentālās literatūras "šedevru" (proti, sausu zinātniska stila tekstu, kur uzsvērta šķiru cīņas nozīme mākslinieka daiļradē). Patiesība izrādījās mazliet citāda un daudz, daudz intriģējošāka.

Šo igauņu filmu skatījos divos piegājienos, un īsti nevaru teikt, ka kādā no tiem filmu redzēju pilnībā, līdz ar to mani iespaidi ir mazliet fragmentāri (pirmajā reizē biju divatā ar Esteri, otrajā klāt bija arī Marina, bet tajā reizē Esterei bija plāni tieši attiecībā uz mani). Interese par to radās tālab, ka filmai pamatā ir Andrusa Kivirehka tāda pat nosaukuma romāns, un Andruss Kivirehks ir gaužām interesants igauņu džentelmenis. Viņa kontā ir ne vien grāmata "Skaistais dzīvnieks", kuru iestudējot radies "Kvadrifrons", bet vienlaikus viņš arī bērnu grāmatu autors, piemēram, viņš raksta par Loti no izgudrotāju ciema. Bija diezgan skaidrs, ka "Novembra" Kivirehks ir tuvāks tam autoram, kas rakstīja par Romeo un Džuljetu, kur Džuljeta bija stirna, bet Romeo - zemnieks.