Pār Latviju decembris ir atnesis ziemu, pirmo reizi piecu gadu laikā nodrošinot normālus baltus Ziemassvētkus. Tikām vilcieniņu noskaņā šis decembris ir atnesis disciplīnas trūkumu dalībnieku pašorganizācijā, kavētu kalendāru un stresainas cīņas. Un, protams, valstiskā līmenī šis decembris ir atnesis politiķu nespēju vienoties jaunas valdības izveidei, kam pie vainas ir aiz partijām stāvošās naudas un veco komunistisko korumpantu intrigas.

Kristians Roiters ir autors, par kuru vācu literatūrā man skolā nemācīja. Tas gan nav nekāds brīnums, jo tur vispār neko daudz nemācīja, bet Roiters ir no tiem rakstniekiem, kuriem ir patiešām tālu līdz vidusskolas programmai, lai arī viņš ir piederīgs itin senam literatūras laikmetam un savā specifiskā ziņā skaitās ļoti ievērojams. Astotais bērns zemnieku ģimenē, Roiters pamanījās izskoloties Leipcigas universitātē un izsisties dzīvē (skološanās gan viņam, cik var saprast, aizritēja galvenokārt krogos, bet tas nekas - arī tolaik studenti dzīvoja studentu dzīvi). Grāmata par Šelmufski mūsdienās ievērojama ir kaut vai ar to, ka pret to lielu cieņu izjutis Ginters Grass, no tās ietekmējoties rakstot arī "Skārda bungas".

Karls Etlingers diez vai ir uzskatāms par vienu no izcilākajiem vācu 20. gadsimta literātiem, taču ir sagadījies tā, ka viņa romāns "Der Widerspenstigen Zähmung" ("Spītnieces savaldīšana" - atsauce uz Šekspīru) ir pieejams Gūtenberga bibliotēkā un ir viens no nedaudzajiem darbiem, kas tur vācu valodā atrodas plauktiņā ar nosaukumu "satīra". Un zināms, ka man šis žanrs ir tuvs, tālab esmu ķēries pie tā iepazīšanas.

Novērojumi liecina, ka Vladislava Nastavševa izrādes mani pamatīgi uzrunā uzreiz vai arī pamazām pēc noskatīšanās. Ja pirmajā vakarā vēl neesmu sajūsmināts, tad ar katru nākamo dienu parasti sāku pārskatīt savu viedokli uz pozitīvo pusi, līdz pamazām esmu teju jebko no viņa darbiem atzīt par šedevru. Pašu pat šobrīd šokē - kā es varēju "Tumšās alejas" novērtēt tikai uz 8.0, "Asins kāzas" uz 7.0 un "Cerību ezers aizsalis" - uz 7.5? Tās visas izrādes taču bija tik kvalitatīvas, tik ļoti nastavševīgas, tik ļoti drosmīgas! Un tagad jautājums - vai tas pats notiks ar "Jaunības putnu ar saldo balsi"?

Kas īsti tāds ir Kapteinis Reinis? Lai aptuveni to nojaustu, iepazinos ar kādu mākslinieka interviju, kur Kapteinis Reinis apgalvo, ka viņa primārais mūzikas darbības virziens ir triphops, lai arī albuma klausīšanās procesā tik ļoti tu to nejutīsi, taču Kapteinis Reinis arī neslēpj to, ka albuma skanējums apzināti ir visnotaļ šlāgerisks. Tāpat šajā intervijā uzzināju, ka šis albums ir domāts kā ieguldījums nākotnē ar dziesmām, kuras laika gaitā kļūs populārākas un ievērojamākas.

Sestdienas vakarā radās iespēja apmeklēt kādu teātri. Tā kā šī iespēja radās pietiekami neilgi pirms konkrētā vakara, teātru piedāvājums bija ierobežots ar izrādēm, uz kurām bija pieejamas biļetes. Un tā kā mums jau nesen bija sanākusi itin laba pieredze ar pirmizrādi ("Cīrulīši"), tad izlēmām mēģināt vēlreiz - šajā piegājienā izvēlējāmies Ģertrūdes ielas teātra jaunāko iestudējumu "Vingrinājumi ar ābolu un loku".

Viss tas ļembasts ap simtgadi, kas vismaz beidzot ir garām, protams, bija izcili kaitinošs. Dīvainos veidos izmantotas naudas summas, kuru vidū mega dārgā 18. novembra uguņošana bija tikai viena no daudzajām petardēm, ir atstājušas ne tās patīkamākās nogulsnes. Un tomēr konkrēti kino jomā tā nauda, ko pienesa klāt simtgade, noteikti ir bijusi svētīga. Protams, vienlaikus mani priecē, ka ir tādi ļaudis kā "Kriminālā ekselences fonda" veidotāji, kas iztiek bez valsts naudas un spēj savu budžetu atpelnīt pašu spēkiem, taču šaubu nav, ka Eiropā kino ļoti bieži ir dotēts pasākums un jo īpaši - mazākās valstīs, kur vienkārši nav pietiekami daudz potenciālo skatītāju, lai kino varētu būt peļņas māksla. Un viena no simtgades filmām ir arī šī - "Mērijas ceļojums".

Ir gan pienākuši laiki - brāļi Koeni veido filmas Netflix vajadzībām! Tā bija mana pirmā reakcija, uzzinot par šo filmu. Ja apdomā mazliet labāk, varbūt arī īsti nav pamata sašutumam. Ignorējot to, cik jaudīgus un dārgus seriālus Netflix producē, kino jau tāpat ļoti daudz ko nosaka tas, cik tā veidotājiem ir pieejams naudas, un ar ko tāds "Netflix" būtu ilgtermiņā sliktāks par "Universal", es nemaz nezinu. Tradīciju trūkums? Nav jau tā, ka tradīcijas būtu tas, kas veidotu labu kino. Līdz ar to - nevajag sašust, vajag noskatīties. Un ja filma nepatīk, tad gan var sašust.

Pusmūža vīrs pamostas slimnīcā. Sākotnēji viņš īsti nezina, kas viņš tāds ir un kā tur ir nokļuvis. Viņa stāvoklis ir bijis ļoti smags, bet pamazām viņš sāk atlabt. Kā izrādās, viņš ir iekritis upē pēc tam, kad viņu notriekusi mašīna, nevis mēģinājis izdarīt pašnāvību, kāda versija arī viņam pašam pamazām ir. Grāmatas gaitā viņš sāk atcerēties pats savu dzīvi, kura lielākoties nav bijusi sevišķa maiguma pilna, un pamazām uzzināt kaut ko jaunu par pasauli, kuru līdz šim viņš ir ignorējis.

Ar Tomasu Bernhardu es tiekos visai neregulāri - laiku pa laikam es pievēršos kārtējai viņa grāmatai, un vēl ne reizes nav atgadījies tā, ka kaut viena no tām mani sevišķi aizrautu. Kaut kādā mērā tas varētu būt mazohisms - kālab es lasu autoru, kurš mani neinteresē? Laikam jau atbilde ir vienkārša - jo viņa grāmatas mājo manā Kindle, un situācijās, kad slinkums tur ielādēt kaut ko jaunu, sāku lasīt kaut ko jau priekšā esošu.