Mūsu nokļūšana "Cīrulīši" pirmizrādē lielā mērā bija nejaušība, jo patiesībā šajā vakarā bija paredzēts iet uz JRT un skatīties "Dieviņu pillā", taču dienu pirms noliktā datuma izrādījās, ka ir saslimusi aktrise un steidzami bija nepieciešams plāns B (līdzīgi kā tas ir ar Gobzema valdību). Ātri apzinot citu teātru piedāvājumu 6. decembrim, atzinām, ka pirmizrāde Nacionālajā varētu būt kvalitatīvākais risinājums. Mazliet gan satrauca apstāklis, ka dienu pirms pirmizrādes uz to vēl bija pieejamas biļetes (lai arī ne sevišķi labas) - tas parasti liecina, ka sevišķas intereses par izrādi nav, un interese bieži ir arī kvalitātes rādītājs.

Mana pazīšanās ar Tomasa Manna daiļradi noteikti varētu būt dziļāka, taču šī vācu literatūras klasiķa kontekstā viens apstāklis mani tipiski satrauc - viņa romāniem ir raksturīgs būt ļoti apjomīgiem, un mani nevar saukt par lielu blāķu cienītāju (ok, protams, ir izņēmumi, bet lielākoties ir tā, ka man ir jāmīl autora daiļrade, pirms ķeros pie viņa vērienīgākiem darbiem), līdz ar to, piemēram, Budenbrokiem nekad pat neesmu mēģinājis tuvoties.

Kā fēnikss no pelniem pēc gada pārtraukuma savu darbību ir atsākusi Vilcieniņu meistarība, un līdz ar to pie lasītājiem regulārāk viesosies arī "Restorānvagons" un tā mūžīgi izsalkušie un izslāpušie topošie žurnālisti. Sezonas atklāšanas speciālreportāžu sagatavojis jauniesauktais praktikants Rafaēls Krūmgriezis stingrā galvenā redaktora Eižena Pakša uzraudzībā.

Pagājušajā nedēļas nogalē mēs bijām izbraukuši uz Cēsīm. Gluži mierīgā pastaigā pa pilsētu tās centrā ieraudzīju plakātu ar pingvīnu. Un kas tur rakstīts? Pirmajā decembrī Cēsīs spēlēs Penguin Cafe! Itin ātri bija skaidrs, ka uz Cēsīm būs drīzumā jābrauc vēlreiz. Tas nekas, ka tobrīd es nemaz nezināju, ka tīri formāli "Penguin Cafe" nav tā pati grupa, kas "Penguin Cafe Orchestra", bet gan grupa, kuru desmit gadus kopš oriģinālā kolektīva dibinātāja un līdera Saimona Džefsa nāves izveidoja viņa dēls Artūrs Džefss, spēlējot gan sava tēva, gan paša rakstītas dziesmas. Ne pārāk lielā skaitā biļetes vēl bija pieejamas, sarunāju, ka Anita un Raitis man sastādīs kompāniju, un tā nu sestdienas pievakarē mēs bijām Cēsu koncertzālē, lai baudītu pingvīnu mūziku.

Tā noteikti bija dīvaina izvēle - šis albums kļuva par pirmo, ko klausījos, aizgājis skriešanas treniņā ar jauno muzikālo Garmin pulksteni. Teikt, ka Okudžavas dziesmas Grebenščikova izpildījumā būtu tipiska sportiska enerģiju atbrīvojoša mūzika, būtu liels pārspīlējums - ja nu vienīgi salīdzinoši ar tā paša Grebenščikova interpretācijām par Andreja Vertinska dziesmām šis albums ir straujš un optimisma pilns (vismaz te viņš nedzied lielākoties nedzied par nāvi), bet kopumā tas ir introspektīvs un paredzēts daudz rāmākām dzīves situācijām.

Nieka 27 gadus pēc ievērojamākās Latvijas progroka grupas "Holy Lamb" dibināšanas un knapi 17 gadus kopš es uzzināju par tās pastāvēšanu mūsu ceļi krustojās grupas koncertā "Nemierā" kādā pavēlā sestdienas vakarā. Mana līdzšinējā pazīšanās ar konkrēto iestādi aprobežojās ar tur pirms laba laiciņa skatītu "Pupociklu vasaras" koncertu, un dīvainā kārtā šis tas kopīgs šiem abiem koncertiem bija (tas ir - izņemot visai šķidru apmeklējumu, aptuveni 30 cilvēku sastāvā).

Ilze šogad izvēlējās savu dzimšanas dienu svinēt neparasti - tai vietā, lai viesus piektdienas vakarā uzņemtu Kuģu ielā, viņa izziņoja orientēšanās sacensības City Race Mančesterā, aicinot draugus doties viņai līdzi uz Joy Division un Deivida Bekhema pilsētu. Ilgi nedomājām un pieteicāmies braucējos. Kad izziņoja oficiālu pieteikšanos uz City race, tieši “Darba rezervju” pārstāvji bija pirmie, kas pieteicās, līdz ar to rezervējot sev pirmos vienpadsmit starta numurus. Ceru, ka organizētāji vismaz pacentās iegūglēt un censties noskaidrot, kas tas īsti ir par dīvainu sporta klubu no Latvijas.

Alvis Hermanis, gatavojot jaunos aktierus darbam JRT, izvēlējies visnotaļ skarbu metodi, kā jaunos cilvēkus rūdīt darbam uz skatuves - vien divus mēnešus pēc tam, kad viņi uzsākuši studijas, jaunieši (skaitā 12) jau ir uz JRT skatuves un prezentē Jāņa Akuratera "Kalpa zēna vasaru".

Pusatklātais rogainings Bolderājā notika galvenokārt tādēļ, ka pusatklātais rogainings nenotika Iļģuciemā. Tāda bija mana sākotnējā doma - kaut kad 2018. gada rudenī likt tautai paskraidīt pa Marinas dzimto apkaimi. Taču izrādījās, ka Iļģuciema izskraidīšana jau notika Simtgades pastnieka ietvaros, un otra reize tik īsā laikā vienā apkaimē nešķita pareiza (un vēl jo vairāk - interesanta). Tā kādā brīdī radās doma - varbūt Bolderāja? Šī apkaime nu gan ir viena no interesantākajām Kreisajā krastā, un, domājams, arī ne tik labi iepazīta, jo tā tomēr ir patālu no centra un nebūt nav izslavēta ar tur regulāri notiekošiem sporta un kultūras pasākumiem, ja vien par tādu neuzskatīt Gvatar kebabnīcas apmeklējumus pēc Magnēta Buļļu salā.

Pagātnē ir bijuši laiki, kad man Rods Stjuarts šķita esam lielisks dziedātājs (un viņš tāds patiešām kādreiz bija, taču ne tajā laikmetā, kas man sākotnēji patika). Atceros bija tāda brīnišķīga izlase "AutoMotoRox", kurā viņš bija pārstāvēts ar "Some Guys Have All the Luck" (šo kaseti biju nokopējis no sava klasesbiedra Nika). Pēc tam nāca RBS TV, no kuras videokasetē ierakstīju vairākus viņa klipus: "Sailing", "Passion", "The Motown Song" (man ļoti patika animētais videoklips), "Tom Traubert's Blues" (tolaik vēl nezinot, ka īstais tās izpildījums ir Toma Veitsa oriģināls), "Ruby Tuesday" (Rolling Stones dziesmas, abas pēdējās - no MTV akustiskā koncerta), "All for Love", "You're a Star". Varbūt vēl kādas, bet uz sitiena neatceros.