Kazhes pierakstu burtnīca

Sākšu šo aprakstu ar dramatisku epizodi no savas bērnības. Kā nekā Kristīnes Ulbergas romāns lielā mērā ir par dažāda veida traumām, gan bērnībā, gan jau pieaugušā stāvoklī gūtām. Un te nu būs manējā, proti, saistīta ar zaļo vārnu. Tik maz es noteikti nebiju, skolā gan jau gāju, bet precīzāku pieturas punktu man nav. Biju ar tēti laukos, kur viņš bija pavadījis savas bērnības vasaras, Zosnas pusē. Tētis tobrīd jau kādu pusgadu, kā vismaz es uzskatīju, nesmēķēja, taču tur man gadījās ieraudzīt viņu smēķējam. Pēc tam viņš cītīgi man mēģināja iegalvot, ka es esmu pārskatījies, neko viņš nav smēķējis, un vispār - vai es biju ievērojis zaļo vārnu? Kādu vēl zaļo vārnu? Un tad manu uzmanību vai nu sekmīgi vai nesekmīgi novērsa ar tēmu par zaļo vārnu. Kā šis viss beidzās, neatceros, gan jau, ka vēlāk Rīgā pasūdzējos mammai, ka tētis smēķēja, un kopš tā brīža viņš pārstāja slēpt, ka atmešana nav izdevusies. Reāli tētis no smēķēšanas tika vaļā vien krietni vēlāk, piedzīvojis infarktu, nekāda zaļā vārna tajā reizē gan nebija iesaistīta. Un nu - pie Kristīnes Ulbergas grāmatas!

Kārtīgi apskatījuši to vienu gleznu, cēlāmies kājās un vēl mazliet pastaigājām pa galeriju, līdz varētu teikt, ka vairāk vai mazāk viss tajā bija apskatīts. Izņemot pagrabu, kurā bija skatāmas īpaši senas gleznas, izlēmām bez tām iztikt.

Izkāpjot no lidmašīnas, Raitis pavēstīja, ka naktsmītnes ziņā mums viss kārtībā. Izīrētājiem mājā, kur mums paredzēta palikšana, pieder vēl citi dzīvokļi un viens no tiem būs mums sagatavots, it kā pat plašāks par sākotnēji rezervēto (tā kā tajā nepaviesojāmies, reāli salīdzināt iespējas nebija). Nu, ok - labi, ka tā.

Ārpus Valmieras vasaras teātra festivāla man, šķiet, līdz šim nebija gadījies vienā dienā apmeklēt divas teātra izrādes, tagad šāda pieredze ir gūta, lai gan - vai Traci Ņujorkas zoo patiešām var saukt par teātra izrādi, tas vēl ir jautājums. Bet, ja tomēr var, tad vienas dienas laikā ne tikai divreiz būts teātrī, bet pat divreiz būts muzikālā teātrī, jo Klāva Meļļa režisētie "Meža gulbji" ir tīrais mūzikls. Un, kas ir vēl šokējošāk - abas šīs izrādes sākas ar dzimšanas dienas svinībām. Tālākā attīstība gan ir drusku atšķirīga, bet, ja ņem vērā, ka viena ir izrāde bērniem, bet otra - izrāde, kurai pamatā ir pasaka, joprojām var mēģināt meklēt kopīgo. Par laimi, uz izrādes kvalitāti tas gan neattiecas.

Šodien sanāca pilnīgi nebijusi pieredze teātrī: apstākļi iegriezās tā, ka ar abiem bērniem bijām uz izrādi ar nosaukumu "Tracis Ņujorkas zoo". Nezinu, vai katram ar šo nosaukumu būs gana, lai saprastu, kāda tipa šī izrāde ir, tāpēc pievienoju tās anotāciju:

Vēstījums par to, kā ar Rajona ultrām devos uz Londonu, skatīties futbola spēli Anglija - Latvija.

Toms Stopards ir dramaturgs, par kura darbiem fanoju vēl kopš pagājušās tūkstošgades un JRT pirmās "Arkādijas". Par Stoparda pēdējo lugu "Leopoldštate" un tās iestudējumu Dailes teātrī bija dzirdētas dažādas atsauksmes, un uz teātri gāju ar savu devu piesardzības. Šī bija tā reize, kur man bija daudz konteksta un daudz priekšzināšanu tēmā, kas mēdz izrādīties pamatīgs traucēklis. Vienlaikus, protams, diez vai es bažītos, ka Stopards būs pieļāvis pārmērīgas vaļības attiecībā uz vēsturisku notikumu atainošanu - tas īsti nebūt viņa stilā, jautājums vairāk bija par to, vai es spēšu noticēt veidam, kā šī vēsture tiek pasniegta, vai man nešķitīs, ka viss ir pārāk pareizs, didaktisks un tamlīdzīgi.

Šampētera bibliotēkas apmeklējuma ietvaros plauktā ar teātrim veltītajām grāmatām ievēroju kādu līdz šim nedzirdētu Anšlava Eglīša darbu ar nosaukumu "Trešais zvans. Skatuves strādnieka piezīmes". Izlēmu to lasīt, pat nepainteresējies, kurā savas dzīves periodā Eglītis iejuties skatuves strādnieka ādā un kāpēc, pārnesu grāmatu mājās, un tagad varu dalīties iegūtajās zināšanās.

Ja esi Londonā, vajag aiziet uz kādu mūziklu. Tā mēdz apgalvot cilvēki, kas Londonā uz mūziklu jau ir bijuši. Mēs (Edijs, Mārtiņš, Raitis, es) šajā pilsētā bijām, lai skatītos futbolu (un suņu skriešanu), bet bija arī viens vakars, kurā obligāto plānu nebija. Sākotnēji bija domāts par vienu teātra izrādi, bet tur nobremzējām ar biļetēm, tad nu izvēle krita uz variantu: "Kur varam aiziet šovakar, nemaksājot komiski daudz par biļetēm?" Un tā nu mēs nonācām vietā ar nosaukumu Southwark Playhouse Elefant, lai novērtētu muzikālu izrādi, kurai pamatā ir Tima Bērtona filma par Edvardu Šķērroci.

Ceļi, kas mani aizved pie konkrētām grāmatām, mēdz nebūt taisnākie. Tā Valentīnas Freimanes memuārus "Ardievu, Atlantīda!" lasīt sāku tālab, ka Valentīnas tēvs Leopolds Lēvenšteins, iespējams, bija viens no pirmajiem Rīgas ebrejiem, kas spēlēja futbolu. Šī hipotēze gan ne tuvu nav pierādīta, jo avotu futbolam cara laika Rīgā ir gaužām maz un nekur tālāk par hipotēzes līmeni arī man nav izdevies tikt. Nekādu racionālu cerību, ka Freimanes grāmatā varētu būt jebkādas norādes, kas ļautu šo hipotēzi apstiprināt vai arī pierādīt kā aplamu, man nebija, un tomēr - vienmēr jau var mēģināt starp rindām atrast kaut ko, kas vai nu palīdz hipotēzes stiprināšanā vai gluži otrādi.