Es varu vien priecāties, ka neesmu Braiena Adamsa cienītājs un vēl jo vairāk, ka viņa jauno ierakstu neiegādājos likumīgā veidā. Pretējā gadījumā mans sašutums par to noteikti būtu daudz lielāks, nekā tas ir šobrīd.

Brodskis/Barišņikovs, tā vismaz šķiet, svarīgāks ir kā notikums, nevis kā izrāde. Līdz ar to nav arī pārsteidzošs tas, cik mežonīga ir/bija ažiotāža ap biļetēm uz šo iestudējumu, un tikai nejaušība (pareizā brīdī kādam citam neizgājušas transakcijas veidā) ļāva mums tikt pie biļetēm. Turklāt, par spīti ap šo notikumu saceltajam furoram, sajūtas, ka šis varētu būt satriecošākais priekšnesums, ko būsim 2015.gadā redzējuši, it nemaz nebija. Prieks un nepacietība bija, bet patiešām sevišķi necerēju, ka šī izrāde varētu kļūt par gada notikumu manā dzīvē. Būsim reālisti - ar dzeju manas attiecības ir itin vēsas (savulaik gan tās bija daudz vēsāks, nekā šobrīd), par baletu it nemaz neinteresējos, līdz ar to Barišņikovs kā personība manās acīs ir interesants, bet ne kaut kas no pilnīgi citas planētas nozīmības ziņā. Un izrāde, kurā viens pats Barišņikovs deklamē Josifa Brodska dzeju - skaidrs, ka pēc definīcijas tai nav īsti potenciāla mani novest līdz agregātstāvokļa maiņai. Jo īpaši, zinot, ka uz teātri devāmies visnotaļ nesvaigi, jo iepriekšējā vakarā Vilcieniņu meistarības spēles bija ļāvušas aiziet gulēt tikai divos.

Aiziet Polijā uz kino - tas bija gandrīz vai pienākums! Jo īpaši, kad izrādījās, ka mums bija iespēja skatīt visnotaļ klasisku filmu - 1962.gadā klajā nākušos "Gangsterus un filantropus" kinoteātrī, kurš pēc sava statusa pie mums būtu tāds kā K-Suns vai kādreizējā Kinogalerija Vecrīgā - vieta, uz kurieni nāk zinātāji un kino mīļi, nevis popkorna stūmēji un pupu čamdītāji. Tiesa - par pēdējiem neko sliktu nevēlos teikt - ja viss notiek uz abpusējas piekrišanas pamata, nebūtu par ko sūdzēties.

7 dziesmas paģirām vilcienā

Nedēļas nogales braucienā uz Varšavu šķita nepieciešams iekļaut arī kādu kultūras programmu. Painteresējos par koncertu iespējām pie mana Polijas (un Francijas) kultūras jautājumu padomnieka Kžištofa, kurš kā labu pasākumu norises vietu rekomendēja kafejnīcu "Kulturalna". Tā kā Marina un es nenoliedzami esam gaužām kulturāli, izlēmām piektdienas vakarā tur apmeklēt koncertu.

Pēteris Kamercinds ir Hermaņa Heses pirmais romāns - tapis laikā, kad domājams, varbūt vienīgi pats Hese sevī saskatīja potenciālu kļūt par vienu no neapstrīdamajiem 20.gadsimta literatūras dižgariem. Cilvēku, kurš ir vairāk nekā tikai skribents, bet gan Dzejnieks - neatkarīgi no tā, vai viņš savus darbus raksta prozā vai pantmērā. Kritikai vienota viedokļa par "Kamercinda" kvalitātēm nebija, lai gan potenciālu autorā vairums vērtētāju saskatīja.

"Kāpēc tieši Kipra?" jautāsi tu. "Vai tad Eiropā nav citu, skaistāku un gardiem sieriem bagātaku vietu, ka jādodas pāri visam kontinentam uz zemi, kuras tuvākās kaimiņienes ir Turcija un Sīrija? Vai tevi nebiedē musulmaņi, kara un islāma valsts tuvums?" Atbildēšu, ka izvēle nebija grūta, jo Kipra bija pēdējā valsts manā Eiropas apceļošanas sarakstā. Jā, vēl neesmu bijis tai reģionā, kur mīt gruzīni, armēņi un azerbaidžāņi, bet viņu zemes vien itin minimāli tiek pieskaitītas Eiropai. Jā, tāpat neesmu bijis ne Menas, ne citās britu salās, kuras dažviet uzskata par suverēnām vienībām, tāpat Ālandu un Fēru salām ir savas UEFA atzītas futbola izlases, un tomēr uzskatu, ka Kipras apmeklējums man noslēdza misiju Eiropa.

Par Altistu Daņilovu uzzināju krievu Wikipedia šķirklī, veltītā Peļevina "Čapajevam un Tukšumam", kāda kritiķa izteikuma veidā, ka Čapajevs esot vēl labāks par Daņilovu. Tā kā esmu pārākais konkrētās Peļevina grāmatas cienītājs, izlēmu iepazītues arī ar grāmatu par alta meistaru.

Bez sevišķas izziņošanas lielākajos plašsaziņas medijos oktobra sākumā startējusi jaunā Vilcieniņu meistarības (VM) sezona. Turpinot sadarbību starp VM un bezpartejisko laikrakstu "Restorānvagons", arī šosezon mūsu lasītājiem būs iespēja sekot un just līdzi ne vien spēļu rezultātiem, bet arī turnīra aizkulisēm un dalībnieku privātajai dzīvei. Varat būt droši, dārgie lasītāji, ja kāds Vilcieniņu meistarības dalībnieks uzsāks netikumīgu sakaru ar kādreizējo Igaunijas prezidenta Henrika Ilvesa sievu, jūs būsiet pirmie, kas to uzzinās. Iespējams, pat ātrāk nekā bijusī Ilvesa kundze!

Pat filmu "Marsietis" es uzzināju ap to laiku, kad tai tikai iznāca pirmais treileris. Nē, es nebūt neesmu sācis vērīgāk sekot Meta Deimona gaitām (kā nekā joprojām viņu uzskatu par pārāk līdzīgu Leo di Kaprio un neesmu ne viena, ne otra fans), un arī grāmatu, kas ir pamatā šai filmai, lasījis neesmu. Toties es regulāri lasu xkcd komiksu, kurā bija apgalvots, ka "Marsietis" vismaz grāmatas versijā esot paredzēts tiem filmas "Apollo 11" cienītājiem (arī šo filmu neesmu redzējis), kuri būtu vēlējušies, kaut visa filma sastāvētu no izvērsuma ainai, kas sākās ar "no lietām, kas atrodas uz šī te galda, mums ir jāizveido tas un tas, citādi visi astronauti ies bojā". Proti, vismaz grāmata ir nosacīti uzskatāma par tādu kā domu eksperimentu par tēmu "kā izdzīvot vienam cilvēkam uz Marsa".