Kazhes pierakstu burtnīca

Likumsakarīgs turpinājums dažādajiem pēdējā laikā notikušajiem sportiskajiem pasākumiem: sacensībām, turnīriem, meistarībām, rogainingiem, kausu izcīņām un tā tālāk bija Miķeļtorņa 1. Spartakiāde. Tai bija lemts kļūt par garantēti viskvalitatīvāk pavadītajām Jāņu brīvdienām manā līdzšinējā dzīvē.

Rolanda Kalniņa filma "Spēle notiks tik un tā" bija iekļauta Miķeļtorņa Spartakiādes kultūras nama kino programmā kā viena no labākajām LPSR tapušajām filmām par futbola tēmu. Vairākas Kalniņa režisētās spēlfilmas iegūlušas Latvijas kino zelta fondā, tikām par šo filmu pat dzirdējuši nebija arī lielākie futbola un latviešu kino cienītāji mūsu Spartakiādes dalībnieku vidū. Tad nu skatījāmies to ar mērķi saprast - pamatoti vai nepamatoti tā grimusi aizmirstībā?

Tīrās šausmas - teju divus mēnešus nebija būts teātrī! Zini, kā gadās - kāzas, ceļojums un visādas citas padarīšanas liedz izsekot visām Rīgas (un ne tikai Rīgas) teātru aktualitātēm. Un patiesībā jau vasarā tik ļoti uz teātri arī negribās - gribās pie jūras, ar saldējumu, vīnu un tā tālāk. Protams, dienās, kad pretīgi līņā un termometra stabiņš par spīti varonīgām pūlēm nesasniedz 15 grādu atzīmi, šī vēlme pēc atpūtas pie dabas krūts nav tik spēcīga. Un tad var arī aiziet uz teātri.

Šāds virsraksts ziņai par aizvadītām sacensībām varētu likt domāt: "Tas tik bijis viens nopietns starptautisks pasākums. Žēl, ka man nebija iespējas tādās piedalīties!" Un zināmā mērā jau tā būtu arī patiesībā - vismaz uz karstām pēdām pēc pasākuma sajūtas kā organizatoram ir labas.

Kādu laiku nebija nekur braukts ar laivu, un šodien beidzot pienāca laiks to labot. Vienkāršības un ērtības labad nolīgām Lūzumpunkta laivu ar mērķi izbraukāties pa Daugavas salām (kā nekā viens jautrs tuvās Daugavas brauciens mums jau pirms pāris gadiem bija. Maršruts ne no grūtākajiem un ne no ambiciozākājiem, bet pasākums tāpat sanāca ar savu odziņu un devu adrenalīna.

Nonākt koncertos man gadās dažādos veidos. Gadās, ka iegādājos biļetes pusgadu pirms koncerta un nepacietībā gaidu, kad tas beidzot pienāks. Gadās, ka koncertā nonāku gluži spontāni, padzirdējis no kāda: "Vai tu zināji, ka šovakar uzstājas X?" Vēl citu reizi palīdz sociālie tīkli vai sekošana jaunumiem mūziķa mājaslapā. Šoreiz tikām uz "Vilkaču" jaunākā ieraksta prezentāciju devos tālab, ka informāciju par to izlasīju pielīmētu uz staba gandrīz pie mājām. Un tas tikai loģiski - koncerts notika Botāniskā dārza teritorijā.

Sen nebija būts kino. Un dabiski, ka uz kino jāiet uz Latvijas filmām. Par Ieva Ozoliņas tēvu baņķieri bija dzirdēts gana daudz, lai būtu skaidrs - šī filma ir jāredz! Dokumentāls kino ar detektīva elementiem - tas vienmēr ir interesanti. Ne velti "Searching for Sugarman" ir vispār viena no labākajām pēdējos gados skatītajām filmām.

Kā jau tas iegājies, reizi trīs gados "Muse" laiž klajā jaunu ripuli ar dziesmām. Un tāpat ir iegājies, ka viņu materiāls ir gaužām pompozs un ambiciozs. Dziesmiņas par pašu prieku vai par pupiem arī šoreiz no viņiem sagaidījuši neesam.

Tabletes nebija. Viss kārtībā. Apskatījos savus šī gada rezultātus. 19'104 patīki. Pagājušogad bija knapi 17 tūkstoši. Ir progress. Bet faktors X šoreiz tikai 0.65 līmenī. Bija - 0.72. Kaut ko es nedaru pareizi. Gribētos saprast - ko tieši. Bet vismaz satraukums tagad norims. Uz kādu laiku. Vismaz mēnesi. Varbūt diviem.

Biju ar Klāru pie jūras. Skatījāmies uz saulrietu. Jūra bija nemierīga. Viļņi sitās pret krastu. Pēkšņi izdzirdējām kliedzienus. Izmisīgi ūdenī ķepurojās meitenīte. Gadu desmit, ne vairāk. Nenovilku drēbes, metos palīgā. Meitenīte manī iekrampējās. Viļņi bija spēcīgi. Rāva mani iekšā. Cīņa bija patiešām par dzīvību. Pirmo reizi mūžā es izglābu cilvēku. Sajūtas neaprakstāmas. Jūties kā varonis. Rebekas, tā viņu sauc, vecāki man pateicās ilgi un gari. Zaudēt bērnu - tās ir šausmas. Labi, ka viss beidzās labi.