Kazhes pierakstu burtnīca

Diezgan klusi klajā nācis simpātiskā norvēģu multiinstrumentālo meiteņu kvarteta "Katzenjammer" trešais studijas ripulis, kura nosaukums liecina par tā nākšanu no Roka zemes. Jautājums, vai tajā atrodamās dziesmas spēs apburt tikpat labi kā divi iepriekšējie ansambļa veikumi?

Apstākļi, kuros šo izrādi man bija tā iespēja skatīties, bija gaužām ekskluzīvi - īpaši izmeklēta publika, īpaši atlasīts datums, jau pats Zirgu pasta apmeklējums par sevi bija diezgan īpašs piedzīvojums. Kad vēl tā ir gadījies, ka tu skatītāju vidū teātrī atpazīsti aptuveni pusi cilvēku? Ja nu vienīgi skolas ekskursijās vai darba korporatīvajos pasākumos kas tāds iedomājams, bet šī situācija kopumā bija īpašāka. Arī tālab, ka izrādi skatījāmies Starptautiskajā teātra dienā.

Uz grāmatas aizmugurējā vāka var izlasīt, ka tās darbība nenorisinās Amsterdamā un tās varoņiem nav principu. Tad kas īsti ir Amsterdamas princips? Arī to var uzzināt uz grāmatas aizmugurējā vāka. Kā izrādās (nav laikam svarīgi, vai tā ir tiesa), Amsterdamas sarkano lukturu kvartālos līdzās “standartpakalpojumam” pastāv arī piedāvājums lūriķiem, kas novēro “procesu”. Un lūriķiem, kas novēro lūriķus. Cik tālu tas iet, to nevar zināt, bet Amsterdamas princips esot tāds, ka katram lūriķim vienmēr kaut kur atradīsies vēl kāds lūriķis.

Jānim dzīvē ir viss, par ko viņš pusaudža gados bija sapņojis: darbs Labklājības ministrijā, savs divistabu dzīvoklis Purvciemā, sieva Līga, sešgadīgs dēls Pēteris un vidēji lietots Volkswagen Passat. Skolas laikos tā saucamie draugi Jāni bieži apcēla par to, ka viņam trūkst ambīciju un ka viss, ko viņš vēlas, ir kļūt par mietpilsoni un ofisa planktonu - tādu pašu kā viņa vecāki. Tikām Vitauts gribēja kļūt par rokmūziķi - varbūt ne gluži "Depeche Mode" popularitātē, bet vismaz "Jumpravas" līmeni jau nu noteikti. Smuidris savu nākotni saskatīja biznesā un finanšu lietās, skaidri redzot sevi pēc desmit gadiem Latvijas miljonāru topā. Nikolajs tēmēja uz politiku, plānoja līdz divdesmit piecu gadu vecumam iekļūt Saeimā. Oļģerts spēlēja hokeju un sapņoja par miljoniem vērtu kontraktu ar Sanhosē "Sharks" vienību. Lāsma gribēja kļūt par TV diktori, Kintija - par hokejista sievu, kas pavadīs savas dienas dīkā atpūtā dienvidu kūrortos. Guna, būdama feministe un tehnikas cienītāja, sevī saskatīja topošu autoservisa īpašnieci. Oto bija topošais Bils Geitss, IT industrijas ģēnijs. Linda - nākamā Vaira Vīķe-Freiberga. Skaidrs, ka neviens neņēma par pilnu Jāni un viņa sapni par ģimenes auto un ierēdņa darbu.

Jākobs Vassermans tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem vācvalodīgajiem autoriem 19.gadsimta beigās - 20.gadsimta sākumā. Dabiski, ka kādus gadus viņa darbi Vācijā bija aizliegti (pats Vasermans "paspēja" nomirt vēl pirms viņa grāmatu dedzināšanas), bet pēcāk savu statusu viņš atguvis. "Meluzīne" ir Vasermana pirmais romāns un tā saturs, cik var saprast, ir vismaz daļēji autobiogrāfisks.

Vilcieniņu meistarībā pēdējā laikā norises bijušas tik haotiskas, ka pat labākajam "Restorānvagona" korespondentam Engelbertam Grīviņam uz vairākām nedēļām pārtrūka filma, mēģinot izsekot visām šī turnīra aktualitātēm. Beidzot, pateicoties mūsu medicīnas darbinieku smagajiem pūliņiem, Grīviņš ir atgriezies ierindā un gatavs ziņot to, ko nu viņam ir izdevies saprast.

Savulaik man bija raksturīgi visas Oskaram nominētās filmas noskatīties vēl pirms ceremonijas un par neražu uzskatīju, ja kaut vienu no balvām saņēma manis vēl neredzēta filma. Pēdējā laikā tā kaut kā galīgi vairs nenotiek, un šī gada galveno uzvarētāju - filmu par "Putnucilvēku" noskatīties sanāca vien martā un arī, pateicoties tam, ka Z paziņoja, ka vēlās kino vakaru ar projektoru.

Kaut kā ir sanācis, ka ārā jau ir marts, slēpes ieziemotas, plānā jaka atziemota, un es vēl joprojām ne reizes šogad neesmu bijis nevienā "Mantas" koncertā. Daži ir gan bijuši, bet ar plāniem nav sakrituši. Un arī "Buržuāzistiskās filosofijas marasma" prezentācijas pasākumu neapmeklēju, tāpēc par to man ir zināms vien tik daudz, cik atrodams ierakstā.

"Bezdibeņa šķērsošana" bija pirmā grāmata, kas tika nodota infogr.am lasīšanas pulciņa biedriem kā iepazīstamais saturs. Pagaidām vēl nav notikusi kolektīvā tās iztirzāšana, un gadījumā, ja tu esi šī pulciņa biedrs, bet vēl neesi to izlasījis līdz galam, varbūt tev nevajadzētu tagad lasīt manu viedokli par to. Tiesa, tā kā tā nav daiļliteratūras darbs noveles tipā ar negaidītām beigām, īpaša pamata satraukties par iespējamiem spoileriem tāpat nav.

Šo grāmatu lasīju kā pirmo šī gada sarakstā ar "profesionālo literatūru". Ir taču svarīgi sekot tam, kas aktuāls web tehnoloģijās un kas specifiski raksturīgs programmēšanai, koncentrējoties uz mobilajām ierīcēm. Diemžēl jāatzīst, ka izcili noderīga man šī grāmata nešķita.