Kazhes pierakstu burtnīca

Augusta otrajā nedēļas nogalē trīs dienu garumā notika pasākumi, pieminot lībiešu virsaiti Ako un viņa vadīto līvu cilšu apvienošanos cīņā pret krustnešiem, kuras rezultātā pats Ako galvu zaudēja, bet bīskaps Alberts to ieguva kā patīkamu suvenīru. Arī man bija tā laime un prieks šajos pasākumos piedalīties. Šķiet, ka nu jau vairs nav vērts piebilst, ka Ako pasākumos dalību ņēmu Marinas sabiedrībā, jo - kā gan citādi, ja ne ar mīļoto sievieti?

Šķiet, ka Žanpjēra Ženē slavas virsotnes laiks ir aiz muguras - katrā ziņā man šķiet gandrīz neiespējami, ka viņam vēl kādreiz izdosies atkārtot to maģiju, kas bija "Amēlijā" un viņa agrīnajās filmās. Tomēr manī bija gana daudz nepacietības, pirms skatījos viņa jaunāko veikumu - angļvalodīgo "T.S. Spivet" lenti, kurā uz ekrāna redzama allaž īpatnēji valdzinošā Helēna Bonema Kārtere (tiesa - ne galvenajā lomā).

Turbofolka ansambļa "Oranžās brīvdienas" debijas plate "Evribadi tancevaķ" dienas gaismu ieraudzīja 2011.gadā, lai gan vairums ierakstā dzirdamo dziesmu bija zināmas jau iepriekš. Pilnā garumā šo plati noklausījos tikai 2014.gadā, tālab tagad par to mazliet pastāstīšu arī tev, manu mazo lasītāj!

Man ir grūti paiet garām grāmatai par sportu, pat tad, ja zinu, ka no tās neko izcilu nevar gaidīt - kaut vai kārtības labad uzskatu par savu pienākumu iepazīt teju katru plašāku apcerējumu, kas veltīts sporta norisēm Latvijā, lai gan reti gadās, ka šādi izdevumi ir izcili aizraujoši. Jāņa Kvēpa autobigrāfija "Es atradu sevi hokejā" nav patīkams izņēmums.

Jau pāris nedēļas es to vien daru, kā dzeru van Hutena kakao. Nē, ne gluži - klausos ierakstu, kas veltīts tā dzeršanai, jo kakao vasarā tik ļoti neprasās, bet bērnības milicija gan.

Beidzot man izdevās tikt pie vēl vienas Šāndora Mārai grāmatas. Diemžēl ir tā, ka šī es nebaidītos teikt izcilā ungāru autora darbi ir visai minimāli tulkoti man pieejamajās valodās un vismaz pagaidām šķiet, ka man nav iespēju šo sarakstu papildināt.

Labu Dabu apmeklēju otro gadu pēc kārtas, šogad, jau labi zinādams, ko no šī festivāla var sagaidīt. Piektdienas pirmo cēlienu nostrādāju mājās, centrā paķēru Marinu, Vimbu un Zaksi, iebraucām Juglas Rimi pēc pārtikas festivālam un jau ap pieciem-sešiem bijām Ratniekos.

Sen nav klausīts Sēržs Geinsbūrs! Kaut kā radās vēlme nobaudīt kaut ko no viņa vēlīnajiem ierakstiem, un tā pienāca "Love on the Beat" kārta. Kā jau tas Geinsbūra daiļradei raksturīgs, lielāko ažiotāžu šis ieraksts nesacēla skaņdarbu kompozicionālā satura dēļ, bet mazliet citādi.

Dāņu režisora Kristofera Bē pilnmetrāžas debija viņam varbūt neatnesa tādu pasaules slavu un bagātību, lai viņš varētu visu atlikušo mūžu pavadīt Maiami pludmalē krūtīm apdāvinātu meiteņu sabiedrībā (vai zēnu - neesmu interesējies par šo viņa personības aspektu), taču līdzās "Zelta kamerai" par labāko debiju Kannu kinofestivālā tā tika iekļauta arī Rietumas/Naumaņa grāmatā ar 365 dienas filmām. Un - pamatoti.

Šo filmu skatījāmies pludmalē Rojā kinofestivāla "RojaL" ietvaros, pēc brīnišķīgā slēpņotāju pasākuma vārdā "Ar mani atkal runā kaijas". Par Rojas festivālu bija dzirdēti labi vārdi no Ivetas un Edija, kas tur bija arī pagājušogad, tālab ar mēs devāmies to izbaudīt.