Kazhes pierakstu burtnīca

Reizēm, bet tikai reizēm man patīk uzorganizēt kādu mazliet dīvainu pasākumu. Labi, ka man pēdējā laikā ir radušies tādi draugi, kuri ne tikai nevīpsnā par dīvainiem pasākumiem, bet pat iesaistās tajos ar sirdi, dvēseli un sarkano bereti. Šis būs pastāsts par vienu no šādiem pasākumiem.

Atceros, bērnībā man gadījās redzēt dažas animācijas filmas, kas bija paredzētas pieaugušo auditorijai. Nē, nebija tā, ka tajās būtu rādīta vardarbība vai pretdabiskas dzimumattiecības (ko lai arī es nebūtu domājis ar šo vārdu savienojumu), vienkārši to saturs nebija paredzēts sīkaļām, kurus saistīja rupjš smēķējošs garmatains vilks uz motocikla. Gadi ir aizskrējuši kā stirnas pavasarī, un tagad es skatos tieši tādas multfilmas pēc paša gribas.

Tieši ar šādu domu nenopietnā trīs cilvēku kompānijā, kur līdzās man ietilpa Marina un biedrs Vimba (BV), devos tūrē uz Latgali pa svētajiem ūdeņiem. Startu uzņēmām piektdienas vakarpusē, uzreiz dodoties pēc pirmajiem burtiem. Sākām šo pasākumu mēs ar vienu no skarbākajiem latviešu alfabēta burtiem, proti, Ģ. Kaut kur virzienā uz Ērgļiem biju noskatījis tādu diženu upi kā Ģērdiņstrauts. Droši gan nezinājām, cik tajā daudz atrodams ūdens, bet paļāvāmies ka kājstarpi gan jau iegremdēt būs iespējams. Faktiski tieši tā arī izrādījās, strauts atklājās esam visai pabriesmīga paskata grāvis, kurš pa caurteku gāja zem ceļa. Kas bija interesanti, ka caurtekā bija elektriskais gans, tiesa, bez elektrības. Kārtības labad sekoju Vimbam, izlienot pa caurteku uz grāvja lejstāvi otrpus ceļam, kur tad arī veicu rituālo iegremdēšanos, kamēr Marina šo pienākumu veica bez liekas līšanas. Grāvis bija gana pretīgs, lai bez liekas domāšanas mēs turpat blakus ielīstu Noru dīķī noskaloties, lai gan šis dīķis mūs sagaidīja ar prāva izmēra beigtu zivi.

Savulaik mana dzīve ietilpa konkrētos rāmjos. Darbs, mājas, slēpņošana (DMS), tā to varētu raksturot. No deviņiem līdz sešiem tu godprātīgi sēdi birojā, tad aizbrauc mājās un no turienes - pēc vienas vai divām kastītēm. Nedēļas nogalē - geotūre pa Latviju vai Baltiju, un lielāks kastīšu daudzums. Viss sistemātiski un prognozējami. Jāatzīst - visai garlaicīga rutīna. Tagad katra nedēļas nogale ir citāda - vienu nedēļu tā var būt lībiešu virsaiša Ako piemiņai veltītu pasākumu ķēde, citu - brauciens uz Poliju uz rokfestivālu, vēl citu - šaha turnīrs Miķeļtornī, mēģinājums (nesekmīgs) noskriet maratonu, 20 alfabēta peldes divarpus dienu garumā, vai pat - līdzdalība salsas kluba vasaras ballītē Gulbenes novadā, kā tas notika augusta trešajās brīvdienās.

Ir ļoti grūti vērtēt kaut ko tādu, ko esi ilgi gaidījis, cerējis uz kaut ko īpašu un jau iepriekš ar gaidāmo materiālu esi bijis labi pazīstams. Ansambļa "Manta" debijas ieraksts, kuram laikam gan īsti nav nosaukuma, ir tieši šāds gadījums - domājams, ka katru tā dziesmu esmu koncertos dzirdējis vismaz piecas reizes, tās pazīstamas arī dažādos vairāk un mazāk nelegālos audio ierakstos, no kuriem veiksmīgākais nenoliedzami ir koncerts Latvijas Radio studijā, kur atrodams vienīgais man zināmais ieraksts vienai no man vistuvākajām Mantas dziesmām - "Ai nāve, nāvīte". Tagad, kad ir pieejams arī oficiāls Mantas ieraksts, varu to salīdzināt ar visu iepriekš dzirdēto, bet ir gandrīz neiespējami to vērtēt kā jauna materiāla apkopojumu.

Augusta otrajā nedēļas nogalē trīs dienu garumā notika pasākumi, pieminot lībiešu virsaiti Ako un viņa vadīto līvu cilšu apvienošanos cīņā pret krustnešiem, kuras rezultātā pats Ako galvu zaudēja, bet bīskaps Alberts to ieguva kā patīkamu suvenīru. Arī man bija tā laime un prieks šajos pasākumos piedalīties. Šķiet, ka nu jau vairs nav vērts piebilst, ka Ako pasākumos dalību ņēmu Marinas sabiedrībā, jo - kā gan citādi, ja ne ar mīļoto sievieti?

Šķiet, ka Žanpjēra Ženē slavas virsotnes laiks ir aiz muguras - katrā ziņā man šķiet gandrīz neiespējami, ka viņam vēl kādreiz izdosies atkārtot to maģiju, kas bija "Amēlijā" un viņa agrīnajās filmās. Tomēr manī bija gana daudz nepacietības, pirms skatījos viņa jaunāko veikumu - angļvalodīgo "T.S. Spivet" lenti, kurā uz ekrāna redzama allaž īpatnēji valdzinošā Helēna Bonema Kārtere (tiesa - ne galvenajā lomā).

Turbofolka ansambļa "Oranžās brīvdienas" debijas plate "Evribadi tancevaķ" dienas gaismu ieraudzīja 2011.gadā, lai gan vairums ierakstā dzirdamo dziesmu bija zināmas jau iepriekš. Pilnā garumā šo plati noklausījos tikai 2014.gadā, tālab tagad par to mazliet pastāstīšu arī tev, manu mazo lasītāj!

Man ir grūti paiet garām grāmatai par sportu, pat tad, ja zinu, ka no tās neko izcilu nevar gaidīt - kaut vai kārtības labad uzskatu par savu pienākumu iepazīt teju katru plašāku apcerējumu, kas veltīts sporta norisēm Latvijā, lai gan reti gadās, ka šādi izdevumi ir izcili aizraujoši. Jāņa Kvēpa autobigrāfija "Es atradu sevi hokejā" nav patīkams izņēmums.

Jau pāris nedēļas es to vien daru, kā dzeru van Hutena kakao. Nē, ne gluži - klausos ierakstu, kas veltīts tā dzeršanai, jo kakao vasarā tik ļoti neprasās, bet bērnības milicija gan.