Sveiks, dārgo lasītāj!

Kamēr Džārmuša jaunākā lente "Only Lovers Left Alive" Latviju vēl nav sasniegusi, izmantoju iespēju noskatīties kādu no viņa vecajām filmām - no pieciem savstarpēji īpaši nesaistītiem stāstiem veidoto "Night on Earth".

Amsterdama to pilsētu, kuras noteikti vajadzētu apmeklēt, manā sarakstā bija jau vairāku gadu garumā. Kā nekā - Eiropa izbraukāta, ja ne krustu-šķērsu, tad visai pamatīgi noteikti, bet visa mana pieredze Nīderlandē aprobežojās ar pāris stundām lidostā 2007.gadā - diez vai to varētu skaitīt.

Pēdējā laikā kaut kā bija sagadījies, kā viss bija labs. Interesantas filmas, vērtīgas grāmatas, laba mūzika, baudāmi koncerti, garšīgi ēdieni, aizraujoši piedzīvojumi, atmiņā paliekoši slēpņi, jautras galda spēles, saturīgi ceļojumi, patīkamas dejas un skaistas sievietes. Un tad nāca New Kids Turbo.

Vai tu atceries, ko tu darīji 1994. gada 5. aprīlī? Pilnīgi iespējams, ka tu uz šo jautājumu nevari atbildēt tāpēc, ka tobrīd sevi neapzinājies vai pat vispār nepastāvēji. Es gan, protams, šaubos, ka mana bloga demogrāfijā dominē deviņdesmitajos gados dzimušas meitenes (neesmu drošs - ir vai nav kaitīgi sapņot), bet skarbā realitāte ir tāda, ka naktī, kad top šis teksts, līdz Kurta Kobeina nāves 20. gadadienai ir atlicis mazāk nekā trīs nedēļas. Un tas biedē.

Šī, ja nekļūdos, ir apjomīgākā Ē.-Ē. Šmita grāmata, un tās lasīšana man paņēma daudz laika. Ļoti daudz laika. Kā tā? Jo lasīju to franču valodā, un nav tā, ka tajā man lasīšana padotos izcilos tempos. Taču noteikti nenožēloju, ka iepazinos ar šo romānu, kurš gan ne tuvu nav Šmita izcilākais darbs.

Larss fon Trīrs ir režisors, kura filmas man zināmā mērā vienmēr ir bijušas mīkla. Nekad neesmu varējis saprast, kas tieši viņu interesē vairāk - vēstījums, kuru pārraida viņa filma, vai veids, kā tas tiek pasniegts. Proti - vai viņam vispār ir svarīgs stāsts, vai arī viņš primāri domā par to, kā šokēt savu auditoriju. "Nimfomāne" nebūs tā filma, kas darīs šo lietu skaidrāku.

Pasen nebiju klausījies neko kobajiešu valodā, un vispār Magma bija drusku piemirsusies. Līdz ar to "Félicité Thösz" man kļuva par vienu no pēdējā laika patīkamākajiem pārsteigumiem.

Dokumentāla filma par dokumentālām izrādēm. Tā varētu teikt. Vai tā ir filma par Alvi Hermani, kā liek domāt tās anotācijas? Ne gluži. Hermanis te ir drīzāk vērotājs, kamēr varoņi ir aktieri viņa izrādēs un aktieru atveidoto tēlu prototipi. Ja divas no izrādēm, kurām filma pieskaras, ir iestudētas Vācijā un ir maz ticams, ka tu tās būsi redzējis, tad "Vectēvu" gan tev droši vien ir sanācis noskatīties. Ja nav - pēdējais laiks to izdarīt!

Skarbākos vārdus par šo filmu es dzirdēju no kāda man pilnīgi nepazīstama cilvēka LMA karnevālā. Uz kādu brīsniņu sanāca iepauzēt karnevāla aktivitātes un pavadīt laiku auditorijā, kur tika rādīta "Lubene". Netālu sēdēja manāmi jautrā prātā esošs vīrietis, kurš savam blakus sēdētājām visai skaļā balsī skaidroja, ka viņš nesen esot noskatījies "Her" un tā esot sliktākā filma, ko viņam ir gadījies redzēt. Izklausās iespaidīgi, ja ko šādu dzirdi par filmu, kas nominēta vairākām Oskara balvām? Nav tā, ka es īpaši uzticētos man nepazīstamu cilvēku autoritatīviem spriedumiem, bet vismaz atmiņā tas iesēdās. Tālab nācās vien šo filmu noskatīties.