Kazhes pierakstu burtnīca

"Kamilu, kurš skatās ar rokām" paņēmām no bibliotēkas, jo šī grāmata iekļauta bērnu žūrijas darbu sarakstā, mazliet gan lielākam vecumam nekā Estere, bet ne tik tālu, lai viņa nevarētu šo grāmatu klausīties. Patiesībā sākotnēji viņa gan bija noskaņota negatīvi (jo grāmatu izvēlējos es, nevis viņa), taču jau pēc pirmajām pāris nodaļām viņai grāmata ļoti iepatikās un vismaz kaut kādu daļu tās viņa lasīja arī pati (nezinu - vai to, ko biju jau lasījis priekšā vai arī nē).

Man bija šķitis, ka "Voiceks Voiska" savu muzikālo darbību pirms dažiem gadiem izbeidza. Tagad neesmu gan drošs, kālab man tas tā šķita. Lai vai kā, teikt, ka VV būtu super aktīva grupa, arī nevar. Kad viņiem pēdējo reizi ir bijusi kāda jauna dziesma? Un fakts, ka "Ansamblī" var iegādāties uz šo brīdi svaigāko VV albumu - 2011. gada "Augšā strādā" - šo iespaidu tikai pastiprina. Bet, kā lai arī nebūtu, uzzinājis, ka šāds koncerts būs - noskaņojos, ka uz to jādodas!

Osvalda Zebra stāstu krājums "Šaubas" ir grāmata, kur autors pievērsies desmit sev tuviem literātiem un veltījis katram no viņiem pa stāstam. Taču nav tā, ka Zebris būtu ķēries pie turpinājumiem ("Meistars un Margarita 2" vai "Joprojām bads") vai pat pie stilistiskas imitācijas, tad jau drīzāk to var nosaukt par "šis autors man liek domāt par šādām tēmām", pat laikmets, kurā risinās konkrētam autoram veltīts teksts, nebūs obligāti tas, kurā konkrētais autors dzīvojis.

Šī bija tā reize, kad vēl pirms izrādes skatīšanās un nedzirdējis par to nekādas atsauksmes, biju pārliecināts - būs labais! Vispār jau tā ir droša recepte katastrofai - tev ir pārāk augstas ekspektācijas, un tas noved pie vilšanās. Bet racionāli vērtējot - cik gan ticami būtu, ka no lieliskās grāmatas Kurš sasēdēja brūno sieru? Paula Pļavniece, kas ir viena no top bērnu izrāžu režisorēm ar "Kvadrifrona" aktieriem - ar kuriem viņa ir labi sastrādājušies un kuri man patīk - varētu uztaisīt sliktu izrādi? Nav ticami.

Izlasījis Svena Kuzmina romānu par Kārli Skalbi "Skaistums un nemiers", guvu pārliecību, ka man tuvākajā laikā jāizlasa arī kaut kas no paša Skalbes, konkrētāk viņa publicistikas darbs "Mazās piezīmes". Te gan ir druska neskaidrību par to, kas tieši ir "Mazās piezīmes". Proti, pirmo reizi dienasgaismu šāds izdevums grāmatas formā klajā nāca 1920. gadā, taču jau laikos, kad Latvija bija okupēta, un pēc paša Skalbes nāves, dienasgaismu ieraudzīja jau daudz plašāks "Mazo piezīmju" izdevums, kura pēdējie ieraksti datēti ar pēdējām Skalbes dzīves nedēļām 1945. gada pavasarī. Tādas īstas skaidrības par to, kā atlasīti teksti, kas nonāca šajā galīgajā "Mazo piezīmju" versijā, man nav - vai tas ir bijis paša Skalbes iecerēts izdevums vai arī tajā apkopotas viņa publikācijas presē, nudien nezinu. Vienīgais, par ko esmu pārliecināts - ja izdošanai šo grāmatu būtu rediģējis pats Skalbe, šis tas būtu īsināts, jo teksti, ko dažādos gados viņš veltījis Mirušo piemiņas dienai vai Jāņiem, brīžam ļoti uzskatāmi atkārtojas. Pieņemot, ka tie bija iekļauti "Jaunākajās ziņās", tas šķiet gana sakarīgi - neviens jau nesagaida, ka tu neatsauksies uz kaut ko tādu, par ko rakstīji pirms septiņiem gadiem, jo normāls lasītājs šādas detaļas prātā netur, bet ja tas viss iekļauts vienā grāmatā, mazliet mulsinoši tas šķiet.

Sākotnēji man šķita, ka šī grāmata ir Noras Ikstenas un mākslinieka Vilipsōna kopdarbs. Taču, ieskatoties rūpīgāk, var secināt, ka nav vis - jo Vilipsōns tur rakstīts lielākiem burtiem un Ikstena - mazākiem (ja kas - Nora Ikstena ir Vilipsōna sievas Indras māsa, kas varētu izskaidrot, kālab vispār šāds kopdarbs tapis). Līdz ar to jāatzīst, ka pilnvērtīga šīs grāmatas lasīšana man nesanāca tālab, ka par Vilipsōnu zinu gaužām maz. Precīzāk - zināju gaužām maz, jo caur Ārprātiju kaut ko uzzinājis, šķiet, būšu. Cik lielā mērā tas, kas ir šajā grāmatā stāstīts, ir patiess, tas jau ir cits jautājums, un droši vien tas nemaz nav būtisks.

Nemanot ir sākusies jaunā sezona lieliskajam raidījumam Teatris.zip, kurā reizēm iespējams noskatīties kādu izrādi, kuru nepaspēji notvert uz skatuves. B_Ž_S savas gaitas sāka Valmieras vasaras teātra festivālā vēl 2019. gadā (pirmajā reizē, kad mēs tur bijām), pēc tam izrāde bija skatāma arī "Kvadrifrona" normālajā repertuārā, bet nu jau kādu laiku tā publiski izrādīta vairs netiek, lai gan tagad Estere ir sasniegusi vecumu, kurā to jau varētu skatīties. Vienlaikus mājas apstākļos sajūtas bija tādas, ka tāpat drošāk šo saturu bija patērēt attālināti, jo bailīga viņa ir un vai Estere būtu gatava šo izrādi par bailēm un to pārvarēšanu skatīties mazāk pierastā vidē un bez sava amuleta, neesmu pārliecināts.

Reiņa Suhanova režisētā objektu teātra izrāde "Pieņemt savu nevarību" mani ar savu anotāciju reizē uzrunāja un darīja piesardzīgu. Izrādes koncepts šķita intriģējošs, tomēr zinu, ka līdzās mīlestībai pret sviestu manī ir arī atkarība no vārda, un saturs bez teksta pēc noklusējuma nav tas, kas mani noved līdz katarsei. Un tomēr ziņkārība izrādījās spēcīgāka par bažām un apgādājos ar biļetēm uz šo izrādi gan sev, gan Marinai. Ne reizē gan, bet ar vienas dienas nobīdi. Un tā ceturtdienas vakarā atrados DDT telpās Talsu ielā, lai mācītos pieņemt savu nevarību.

Reti man un Marinai sanāk uz teātri aiziet kopā, bet šī šķita tam piemērota reize - izrāde brīvdienā trijos dienā, tie ir apstākļi, kur itin ērti var sarunāt, ka mūsu jauniešus pieskatīs mans tētis, turkkāt vēl no rīta bijām paviesojušies IKEA un apgādājušies ar plauktu, ko vectētiņš ar mazbērniem kopā varētu likt. Vispār jau "Sibīrijas haiku" ir izrāde vecuma auditorijai 10+, līdz ar to loģiski būtu turp iet kar kādu bērnu, bet septiņgadīgā Esterei tai noteikti vēl nav gatava, un neviena piemērotāka jaunieša mums padomā nebija, tad nu gājām divi vien, un neba mēs vienīgie bijām tādi, kas teātrī ieradās bez bērniem.

Ar faktu, ka Anšlavs Eglītis savos trimdas gados Amerikā darbojās kā kino recenzents latviešu laikrakstam "Laiks", es, protams, biju pazīstams, taču ar viņa rakstīto par kino gan nē. Septiņdesmito gadu sākumā tapušais darbs "Lielais mēmais" stāsta gan par to, kā Eglītis redzēja kino pasauli, gan šo to arī par viņa paša dzīvi līdz šim punktam.