Kazhes pierakstu burtnīca

Sen nebiju neko lasījis angļu valodā. Kaut kā pēdējā laikā galvenokārt "pārtieku" no bibliotēku piedāvājuma, bet angliski tur lielākoties pieejami dāmu romāni, krimiķi un/vai apšaubāmas kvalitātes bestselleri. Arī no "The Foundling" (kuru tomēr paņēmu bibliotēkā) neko fenomenālu negaidīju, bet grāmatai vismaz ir patīkams vāka attēls, kas parasti no absolūtām sēnalām ļauj izvairīties. Arī šoreiz. Starp citu, "Wikipedia" saitē "The Foundling (novel)" piedāvā divus citus šāda nosaukuma romānus, līdz ar to nav brīnums, ka atsevišķās valstīs grāmata izdota ar citu nosaukumu: "The Lost Orphan" (šāda nosaukuma šķirškļa Wikipedia nav). Tiesa, romānu "Pazudusī bārene" es diez vai būtu lasījis.

Silvija Brice noteikti ir viena no zināmākajām mūsdienu Latvijas tulkotājām. Tā gan gluži nav, ka es, pirms izvēlēties grāmatu lasīšanai, noskaidroju, kas to tulkojis (protams, ja tā nav jau sākotnēji rakstīta latviešu valodā), taču itin bieži viņas vārdu lasītās grāmatās esmu redzējis. Un izrādās, ka viņa arī pati raksta. Šogad iznāca viņas otrā eseju grāmata "Piktais sentiments", bet pagaidām esmu iepazinies tikai ar tās priekšgājēju - "Baigās piezīmes".

Grāmatu, kas veltīta Krustpils un Jēkabpils ebreju kopienu vēsturei (būtiski - tās patiešām bija divas kopienas, nevis viena, ilgāku laika periodu tās Daugavai nošķirot ne tikai fiziski, bet arī administratīvi, it īpaši laikos, kas tās atradās dažādās Krievijas impērijas guberņās) iegādājos un izlasīju vismaz diva veida motivāciju vadīts. Pirmkārt, tīri no profesionālā viedokļa, jo mani interesē labāki un sliktāki paraugi tam, kā pasniegt lokālu vēsturi. Otrkārt, tālab, ka ar Krustpils ebreju kopienā savulaik ietilpa arī mani senči, šajā miestā dzimis mans vectēvs. Sevišķa pamata pieņemt, ka no šīs grāmatas varētu uzzināt kādus jaunus faktus tieši par savu dzimtu man nebija, jo patiesībā Krustpilī mani senči dzīvoja diezgan neilgu laiku (šajā ziņā ticamāk kaut ko būtu atrast krājumā "Ebreju Rēzekne"), bet kontekstam tāpat šķita interesanti.

Šīs izrādes apmeklējums sanāca smags, un Artūra Skrastiņa nogurumam tur nebija nekādas nozīmes. Kārtis iekrita stipri neveiksmīgi - uz papīra foršā iecere Marinas dzimšanas dienas vakaru pavadīt "Kvadrifrona" izrādē sabruka līdz ar Marinas saslimšanu, bijām jau noskaņoti atrast citus gājējus, bet tādi neatradās, līdz ar to apņēmāmies iet vien paši. Un tad pēdējā brīdī kritušajiem pievienojos arī es. Jau no rīta jutos stipri čābīgi, iepļāvu ibumetīnu, lai izturētu darba dienu un neatklātu Marinai, cik tieši slikti man ir. Tā nu uz teātri aizbraucām, iepazīstinājām Rūdolfu Gediņu, kas bija "Kvadrifrona" bārmenis šajā reizē ar to, ka melnais balzams ir pilnīgi pieņemams "jumtiņš" tējai. Labi, ka šī teātra politika ļauj dzērienus ienest skatītāju zālē, līdz ar to nenācās steigties ar dzērienu patērēšanu, bet varējām to pavilkt uz ilgāku laiku, līdz ar to gandrīz izdevās izturēt izrādi bez klepus lēkmēm. Gandrīz - jo pēdējās desmit minūtes gan pārvērtās par ciešanām. Un vēl jo vairāk par tām pārvērtās vakars, jo, atgriezies mājās, drīzumā sev konstatēju temperatūru 38.7 grādu līmenī. Teātrī tik slikti noteikti vēl nebija, bet tāpat pieredze bija tāda - būtu bijis baigi stulbi šādā kondīcijā iet uz vāju izrādi un mocīties pašpārmetumos, ka labāk būtu bijis pavadīt laiku gultā.

Kā jau rakstīju iepriekšējās daļas nobeigumā, nevajadzēja man tajā rītā iet skriet, nudien nevajadzēja. Sākās gan viss salīdzinoši nevainīgi - Golfa punkts bija pietiekami viegli pieejams, nekādas problēmas neradīja, tāpat noskrēju gar stadionu, kurā iepriekšējā vakarā Latvija bija dabūjusi pa snuķi. Bet tad man radās doma - ja jau nebūs lemts Armēnijā izbraukt vilcienu, vismaz līdz centrālajai dzelzceļa stacijai gan es varētu aizskriet. Maršruts veda pa sānielām un pagalmiem, un tad es pieļāvu fundamentālo kļūdu - skriešanas laikā pārmērīgi ieskatījos telefonā. Kas notika tālāk? Straujš lidojums uz priekšu un sāpīga piezemēšanās. Tādā pilsētā kā Erevāna, kur ielu un trotuāru kvalitāte ir izteikti zemāka kā Rīgā, pieļaut vaļības koncentrēšanās jautājumā nekādā ziņā nedrīkst. Kādas bija šī pasākuma sekas? Pirmkārt, pušumi uz plaukstas, ceļgala un potītes (par pēdējo pat nesaprotu, kā to vietu varēja tik smagi sasist), otrkārt labi atsists gurns. Treškārt, pamatīgs zirneklis uz telefona, kurš izlidoja no rokām. Vismaz seju šoreiz nesasitu, kaut kas pozitīvs taču šajā situācijā jāsaskata.

Paķēru bibliotēkā pamatīgu izdevumu, kurā kopdarbā Latvijas Sporta muzeja darbinieki un trimdas sporta aktīvisti apkopojuši būtiskāko informāciju par piecdesmit gadiem trimdas latviešu sportā. Te uzreiz jāpiebilst, ka šī būs tā retā reize, kad par grāmatu rakstu, lai gan visu tās apjomu izlasījis neesmu. Kāpēc tā? Tālab, ka teksta ir sasodīti daudz (šķiet, ap 800 lappusēm, un grāmata ir liela formāta izdevums, proti, vienā lappusē ir stipri daudz teksta), un liela daļa no tā ir ārpus mana primārā (un pat sekundārā) interešu loka.

Jau ceturto reizi patērēju "Jelgavu 94". Pirmā bija, protams, grāmata. Tad - amatierteātra izrāde "Jelgavā". Tad - filma. Un visubeidzot - Leļļu teātra izrāde. Vai būs šīs grāmatas iespaidota floristikas izstāde un sieviešu stendaps, to rādīs laiks.

Pēc ilgās sēdēšanas ar vīnu un sarunām no rīta piecelties nebija viegli, bet zināms, ka sava deva rakstura man ir, un devos vien skriet. Plāna punkti divi - paķert Golfa punktu, un uzskriet augšā pie Kaskādēm, lai apskatītos - varēs redzēt Araratu vai nevarēs. Šīs abas divas lietas pat izrādījās relatīvi labi apvienojamas, jo punktu man iedeva tādā virzienā, ka noskriet gar Kaskādēm pat bija tīri pa ceļam. Protams, tas nozīmēja, ka atšķirībā no iepriekšējā piegājiena, man visi pakāpieni bija jāveic paša spēkiem, un nebūt neteiktu, ka tas būtu bijis ļoti viegli. Tomēr kaut kā līdz augšai tiku, un varēju secināt, ka Araratu... gandrīz aptuveni varēja mēģināt saskatīt. Proti, ar neapbruņotu aci kaut kādas kontūras bija redzamas, bet fotogrāfijās - totāla nulle. Tiesa, ievērojot to, ka es jau vispār neesmu nekāds baigais bildētājs, nav tā, ka tā būtu tik liela bēda, un ar acīm es vismaz varu teikt, ka Araratu redzējis esmu. Jā, blāvu, jā, galīgi ne tā kā pastkartēs, bet - vismaz redzēju to vairāk nekā Raitis. Atkal noskrēju arī gar Māti Armēniju, pa šķībām ieliņām aizlīkumoju līdz Golfa punktam. Šķiet, ka bija mēģinājums skriet arī pēc otra punkta, bet tur nācās secināt, ka ielas bija pārāk šauras, pārāk mašīnainas un pārāk brīvas no trotuāra, tālab devos vien atpakaļ pilsētā. Kopumā par šo skrējienu gan vairāk atceros, ka tā laikā klausījos Edmunda Patreonā tradicionālo piektdienas uzrunu, kur nozīmīga tēma bija Latvijas Jaunatnes izlases spēle pret Norvēģiju un Dario Šita konflikts ar tās galveno treneri. Tagad, kad top šis apraksts, pagājis pusotrs mēnesis, un Dario pa šo laiku ne vien paspējis debitēt pieaugušo izlasē, bet arī gūt tās sastāvā savus pirmos vārtus. Ko no tā var secināt? Galvenokārt, ka reizēm konfliktēt ir vērts.

Rīts Erevānā, kas pienāca pusdienlaikā, mūs izveda ārā no dzīvokļa virzienā uz brokastīm. Kur tādas meklēt, zināja Raitis, vai pareizāk - ļāvu viņam par šo jautājumu domāt. Raitim vismaz bija kaut kāda izpratne par to, kur tieši Erevānā mēs atradāmies (kā izrādījās - gandrīz pašā pilsētas centrā). Pirmais variants, kur varētu ēst, bija "Garšīgi un tīri" tepat pie mūsu dzīvokļa durvīm, tomēr izlēmām meklēt kaut ko autentiskāku (beigās gan atradām kaut ko galīgi neautentisku, bet par to - dažus teikumus vēlāk). Pirmie iespaidi par Erevānu - neskaidri. Lielas mājas, galvenokārt izskatās pēc Eiropas, bet šur tur arī pa tādam graustam, ka jūties nonācis normālā trešās pasaules valstī. Šiks un bomzība sadzīvo itin labi. Nespējot atrast neko pēc definīcijas atbilstošu brokastu iestādei (lai arī reāli nav nekāds brokastu laiks, bet mums diena ir nupat sākusies), un tad nu nonācām visnotaļ smalkā iestādē, kas varētu būt viesnīcas brokastu restorāns (varbūt bija arī, mana pieslēgšanās realitātei vēl nebija pietiekami augsta, lai es spētu kaut ko pilnvērtīgi novērtēt). Dabūjām tur pilnvērtīgas brokastis - Raitis vairāk angļu gaumē, es - drīzāk kontinentālas (jo man jau tās gaļas lietas nevajag). Kad Raitis mēģināja palūgt krāna ūdeni, viņš saņēma atbildi, ka viņi tādu nepiedāvā, bet beigās tomēr pie krāna ūdens viņš tika.

Pirms RFS līdz šim lielākās spēles uz Eiropas skatuves - sacensības Frankfurtē pret vietējo "Eintracht" (kā solīts - apmēram 55'000 skatītāju klātbūtnē), atcerēsimies pirmo reizi, kad Latvijas futbola komanda spēlēja Vācijā pret kādu vietējo grandu (vismaz man tā šķiet, ka tai vajadzētu būt pirmajai reizei - neatminos savos pierakstos manījis, ka pirmās brīvvalsts gados kāds klubs būtu aizvadījis spēli pret kādu no Vācijas futbola grandiem). Domāju, ka šis no tiem faktiem, par ko vien retais būs dzirdējis.