Gatis Šmits - Desmit iemeslu apciemot Kauci

Apciemot Kauci vispirms devās Marina, bet pēcāk arī es. Jāatzīst, ka man kaut kā bija stingra pārliecība, ka tā ir par Kauci - kaut kādu čali (vai ticamāk - onkuli), kuru kāds dodas apciemot. Īsti trāpīts tas nav - Kauca ir (iedomāta) Latvijas mazpilsēta, kurā risinās Gata Šmita režisētās un Justīnes Kļavas uzrakstītās izrādes darbība. Izrādē gan konkrētie desmit iemesli Kauces apciemošanai netiek uzskaitīti, turklāt atbilstoši Internetā dominējošajiem sarakstiem, skaitlim nevajadzētu būt tik apaļam, un vispār to vajadzētu saukt "14 iemeslu apciemot Kauci (numur 8 tevi patiešām pārsteigs!)". Viena no izskanējušajām versijām ir, ka šie desmit iemesli patiesībā ir desmit aktieri, kas piedalās izrādē, bet te būs mans saraksts nevis tam, kāpēc tev vajadzētu redzēt izrādi, bet tam - kālab apciemot šo iedomāto Kauci:

Agatha Christie - The Murder of Roger Ackroyd

Gadās reizes, kas man nav noskaņojuma lasīt kaut ko pārāk nopietnu un sarežģītu, un vienā šādā reizē izvēle krita par labu Rodžera Ekroida slepkavībai. Kā tas ir raksturīgi, ja darīšana ir ar Agatas Kristijas darbiem, gan jau kaut kad iepriekš šo romānu esmu lasījis, tagad gan nepateikšu, latviešu vai krievu valodā, bet nule izlasīju to arī oriģināla, kas gan diez vai būtiski ietekmēja manu viedokli par konkrēto romānu.

Frēdriks Bakmans - Nervozie ļautiņi

Viesojoties Tallinā, iemaldījāmies lielveikalā, bet tur - lielā grāmatnīcā ar plašu grāmatu piedāvājumu angļu valodā. Ieraudzīju vairākas grāmatas, kuras mani ieinteresēja, bet, sekojot saviem principiem neaizrauties, iegādājos tikai vienu - Frēdrika Bakmana grāmatu, kuru lasīju kā "Anxious people", bet latviešu valodā tā izdota ar nosaukumu "Nervozie ļautiņi.

Kad piesaukt krānisimusu ir un kad nav vietā

Atslēgas vārdi: ikdiena futbols
Futbola spēļu kontekstā šogad atkal aktualizējies jautājums par to, vai futbola spēļu laikā fani drīkst vai nedrīkst skandēt "putin - huilo". Viedokļu spektrā tipiski ietilpst šis:

Alexandre Dumas - Les Trois Mousquetaires

Trīs musketieri noteikti ir apjomīgākā grāmata, ko līdz šim esmu izlasījis franču valodā, taču vienlaikus tā, protams, bija daļēja blēdība, jo man bija viens būtisks faktors, kas lasīšanu atviegloja - laba pazīšanās ar konkrēto tekstu. Nezinu, cik reizes es šo grāmatu bērnībā biju lasījis latviski, bet pareizā atbilde noteikti ir - gana daudz, līdz ar to vismaz ar izsekošanu sižetam problēmas vispār nebija iespējamas. Cita lieta, ka tagad šo grāmatu lasīju kā cits cilvēks nekā iepriekš, un arī mani spriedumi dažādos jautājumos noteikti nesakrīt ar to, kādi tie bija senāk.

Ch.-m. Des Granges - Morceaux Choisis Des Auteurs Francais Du Moyen Age a Nos Jours

Patiesībā jau šī grāmata bija mazliet uzmetiens - paņēmu to līdzi braucienā uz Budapeštu, īsti nenopētījis, kas tieši par izdevumu tas ir, jo normālos apstākļos neko tādu lasījis nebūtu. Tur, savukārt, man nebija citas lasāmvielas, un tā nu vien es sāku lasīt šo izdevumu, pabeidzu gan jau mājās. Kāpēc tas bija uzmetiens, un kāpēc parasti šādas grāmatas nelasu - tālab, ka tā ir skolēniem paredzēta franču literatūras antoloģija, dažādu fragmentu apkopojums, brīžiem ar garākiem komentāriem, paskaidrojot, kālab konkrēto fragmentu skolā vajadzētu lasīt un ar ko tas īpašs. Normāli es pat grāmatām tipa "dažādu autoru stāstu krājums" eju ar līkumu, bet te - reāli drupačas lasīju. Neko darīt, tāda dzīve.

Nick Mason's Saucerful of Secrets - Koncerts Alexela Kontserdimaja

Uz jautājumu - kurš no bijušajiem Pink Floyd dalībniekiem 2022. gadā būtu tas, kuru jāskatās uzstājamies dzīvajā, lai izbaudītu maksimāli autentisku Pink Floyd sajūtu, atbilde ir acīmredzama: Niks Meisons! Kamēr Rodžers Voterss ir aizgājis vispirms pa politizācijas, bet pēc tam pa putinizācijas taku, bet solo Deivids Gilmors galvenokārt ir viņš pats un nevis Pink Floyd (lai arī koncertos viņš gana daudz spēlē PF dziesmas, tomēr tikai tādas, kurās viņam pašam bijusi centrāla loma), Niks Meisons ar savu pavadošo kolektīvu "Saucerful of Secrets" izpilda tikai Pink Floyd skaņdarbus, turklāt tādus, kuri tapuši pirms grupas lielākajiem grāvējiem, proti, gan Sida Bareta ēras kompozīcijas, gan skaņdarbus no tiem laikiem, kad Pink Floyd vēl tikai meklēja savu tālāko ceļu un nebija sākusies Rodžera Votersa dominance.

Leon Bloy - Le Pèlerin de l'Absolu

Franču rakstnieks Leons Blojs lielā mērā ievērojams bija ar savām dienasgrāmatām, un viens šo dienasgrāmatu sējums arī ir šis teksts, kuru atradu grāmatu plauktā. Interesantākais šajā konkrētajā materiālā ir laiks, kad tas tapis un izdots. Proti, tās ir autora dienasgrāmatas, kas vēsta par laika periodu no 1910. līdz 1912. (un daļēji - līdz pat 1914. gada sākumam), proti, tā ir ēra, ka Pirmais pasaules karš ir jau gaužām tuvu, taču tas vēl nav sācies un cilvēce nenojauš, cik būtiskas pārmaiņas to gaida jau visdrīzākajā laikā.

Tēvs nakts

No visām pēdējo gadu latviešu filmām "Tēvs nakts" bija tā, ko man bija droši vien visgrūtāk saņemties skatīties. Ne tāpēc, ka es baidītos, ka filma izrādīsies totāls mēsls vai atkal, ka no tās kaut ko satriecošu gaidīju, bet gluži vienkārši uz konkrēto tēmu esmu diezgan jūtīgs. Pēc analoģijas ar veco joku par (veco) Latvijas prezidentu Andri Bērziņu to, kā viņš, skatoties "Sapņu komandu 1935" bija cerējis ieraudzīt sevi tribīnēs, filma par Rīgas geto ir tā, kur varu teiktu - mani senči tur ir, protams, ne jau mākslas filmā, bet vai nu Rumbulā vai Biķerniekos bedrē savu mūžu beidza gan mana vectēva sieva ar diviem maziem bērniem, gan mana vecvecmāmiņa.
2022-05-12 | Tēvs nakts

Sparks - Koncerts Hanzas peronā

Brāļu Rona un Rasela Meilu grupa Sparks Latvijā ieradās pēc desmit gadu pārtraukuma. Atgriezās citā pilsētā (toreiz viņi viesojās Ventspilī, šoreiz - Rīgā), citā formātā (toreiz viņi bija divatā, pozicionējot tūri ar "two hands, one mouth - that's all I need to satisfy you") un citā pasaulē (laikā, kad neviens nerunāja par koronavīrusiem un vates pat vēl neskandēja "Krim naš"). Taču viena lieta nav mainījusies - kā Sparks atbrauc uz Latviju, tā es eju uz Sparks.