Kazhes pierakstu burtnīca

Pirms kāda laiciņa par šo grāmatu stāstīju Rozulas literārajā kafejnīcā, lai gan tobrīd lasīšanas procesā biju iesprūdis. Kāda cita dalībniece teica, ka tā viņai esot palikusi atmiņā kā šausmīgākā grāmata, ko nācies lasīt. Runa, protams, nebija par grāmatas kvalitāti, bet gan par tās saturu. Vai gluži būs tik radikāli, ka tā liekama arī man šajā ziņā pirmajā vietā, neesmu drošs, bet šaubu nav - tā ir diezgan smaga lasāmviela, un galīgi nebija tā, ka es ar nepacietību gaidīju, kad man atkal būs kāds brīvs brīdis, lai varētu pievērsties tās lasīšanai. Līdz ar to nav pārsteidzoši, ka tās lasīšanas laikā pamanījos izlasīt pāris citas, ne tik smagas grāmatas.

Nezinu, kas Jurim Simanovičam noticis, bet koncertā Vagonu hallē viņš galīgi neuzvedās tā, kā es to no šī mūziķa būtu sagaidījis. Viņš komunicēja ar publiku. Nē, ne jau gluži tā kā visu laiku, pirms katras dziesmas viņš jokus neplēsa, taču "Paldies" teica mikrofonā, nevis garām tam, apvaicājās par publikas viedokli par viņa jauno ģitāras vadu, kā arī koncerta beigās apspriedās ar mums, ko viņš vēl varētu uzspēlēt. Tiesa, "Pussabrukšanas periodam" viņš izteiksmīgi teicā Nē. Ā, un viņš sevi stādīja priekšā formā: "Es esmu grupa Juris Simanovičs." Pēc Simanoviča standartiem - absolūti ekstraverta performance.

Par grupas "Trīsas" eksistenci, līdzīgi kā tas ir ar lielu daļu citas jaunās latviešu mūzikas, uzzināju pirms kāda laika caur Radio Naba latviešu mūzikas topu. Šķiet, ka tā bija dziesma "pareizi nepareizi", kas tajā brīdī bija topā. Pēcāk noklausījos arī albumu "21.gs. bērniņš", man patika. Iedevu noklausīties Marinai, viņai pietika ar vienu dziesmu, lai saprastu, ka tas nav viņai. Iespējams, dziesmu teksti nav gluži viņas gaumē. "Tikai ne vārdiņu bļaģ", izskan jau pirmajā ieraksta skaņdarbā. Bet es šajā ziņā neesmu jūtīgs, man ta kas.

Kārtējais vērienīgais projekts: manas vecvecmāmiņas Marijas Znotiņas (dzimusi Grāvīte) korespondence. Iespēju robežās sakārtota hronoloģiski, pārrakstīta datorā (protams, drukas kļūdu tur būs ļoooti daudz, apjoms arī milzīgs). Pirmā vēstule: 1909. gadā, pēdējās - zīmītes no slimnīcas 1928. gadā. Interesantākais materiāls: ikdienas raksturojums tuberkulozes sanatorijā Lielbātes muižā (četru mēnešu periods 1925. gadā). Tur ir gan aprakstīta dienaskārtība, gan raksturoti citi pacienti, gan, protams, sava deva pašas Marijas pārdzīvojumu un vientulības (kas, manuprāt, varētu būt sliktākā šīs jau tāpat ļoti apšaubāmās "ārstēšanas" daļa).

Beidzot esmu Belševicas arhīva burtnīcās sasniedzis pirmo ierakstu, līdz šim virzoties aplamā virzienā. Šajā grāmatā apkopoti tie teksti, kas bijuši vistuvāk publicēšanas gatavībai. Tiesa, jāapzinās, ka pati Belševica šos tekstus nebija vēlējusies publicēt, kas nozīmē - pati viņa tos neuzskatīja par gana labiem, lai tie ieraudzītu dienasgaismu. Līdz ar to diez vai pēc analoģijas ar mūziku šo varētu uzskatīt par "The great lost Belševica album", proti, krājumu ar kaut kur neviļus zudumā aizgājušajiem stāstiem.

Tā gluži nav, ka es būtu bijis regulārs klubā "Depo" notikušo koncertu apmeklātājs, taču sava deva nostaļģijas, šim leģendārajam klubam izbeidzot darbību (vismaz Vaļņu ielas pagrabā), protams, pārņēma. Sava laikmeta liecinieks šis klubs bija, un savu devu pasākumu arī es tur biju apmeklējis. Protams, jāņem vērā, ka šī nebija pirmā "Depo" pēdējā ballīte, bet nule šķiet, ka šoreiz tas bija pa īstam - ne velti gaidāma kluba mēbeļu izsole (tik nostaļģisks es gan noteikti neesmu, lai neko no tām vēlētos iegādāties). Līdz pēdējam brīdim gan šaubījos par to, kuru no sestdienas vakara variantiem īstenot (Depo, R.A.P. Jelgavā vai Leevon PPK sezonas pēdējā spēle). Beigās izvēli izdarīja Raitis, un abi devāmies uz "Depo".

Kopš iepriekšējās reizes, kad biju "Hospitāļu ielas" koncertā, daudz ūdeņu aiztecējis. Ne tikai es gan, arī neviens cits ilgus gadus viņus spēlējam nebija redzējis, jo HI savu darbību izbeidza vēl laikos, kad Krima nebija okupēta un kad diez vai kāds iztēlojās, ka ASV varētu valdīt Tramps. Ir gan aspekti, kuros es noteikti teiktu, ka tagad ir labāki laiki (mana personīgā dzīve), līdz ar to nav tā, ka manī būtu simtprocentīga nostaļģija pēc tām dienām, kad Šubrovskis nēsāja dredus un koncertos mēdza dziedāt par to, ka es nekad vairs nebūšu laimīgs. Kas zina - varbūt tieši tajā ir atslēga, ka viņš to pārstāja darīt. Kā lai arī nebūtu, kad Baiba pavēstīja negaidīto jaunumu, ka Hanzas peronā notiks Hosielas koncerts, pārdomu, vajag vai nevajag, nebija. Un piektdienas vakarā Marina uzsēdās uz sava melnā velosipēda (manējais patlaban ir zils) un mēs devāmies uz peronu.

Androīdi sapņo par elektriskām aitām, tikām pelēki suņi sapņo par zelta zivtiņām. Par ko sapņo tu? Es - par Latvijas valsti, kurā vienu reizi pieņemtu Stambulas konvenciju nebūtu vajadzība pieņemt otro reizi. Diemžēl realitāte saslēgusies tā, ka labāk gan es būtu sapņojis par zelta zivtiņām, tādām, kas šo vēlēšanos varētu piepildīt.

Raiņa "Jāzepu un viņa brāļus" nebūt ne tik sen skatīju Ingas Tropas režijā JRT, taču tā vien šķiet, ka Ineses Mičules iestudējums izpelnījies daudz labākus vērtējumus un lielāku atzinību no kritiķiem. Sāksim ar faktiem: Tropas "Ekspedīcija Jāzeps" pirmizrādi piedzīvoja 2022. gada 16. martā, bet pēdējo reizi rādīts tā paša gada 13. septembrī. Proti, starp pirmo un pēdējo izrādi - mazāk kā seši mēneši, un pa vidu vēl vasaras pauze. Mičules "Jāzeps un viņa brāļi" pirmo reizi rādīts 2023. gada 5. oktobrī, mēs to skatījāmies 2025. gada 19. oktobrī. Proti, izrādei aiz muguras jau divi gadi. Protams, ja ņem vērā, ka Valmieras teātra izrādi spēlē "Kurtuvē", kura izrāde ir priekšā absolūtajā skatītāju skaitā, neņemos teikt, taču izrādes mūžs noteikti kaut ko liecina par to, vai to var vai nevar uzskatīt par veiksmīgu. Spēlmaņu naktī Tropas "Jāzepam" viena nominācija - Tomam Harjo kā labākajam jaunajam aktierim. To pašu atkārtoja Aksels Aizkalns Mičules izrādē - arī viņš atveido Jāzepu, bet pie balvas tika. Tāpat Reinis un Krista Dzudzilo tika pie balvas scenogrāfijā, bet Linda Mīļā - kā kustību māksliniece. Un vēl piecas nominācijas: gada lielās formas izrāde, gada režisore, gada aktieris (arī par Jāzepa lomu, bet Mārtiņam Meieram), gada aktrise otrā plāna lomā (Inese Pudža) un gada jaundarbs mūzikā (Rihards Zaļupe). Proti, visnotaļ atzinīgi vērtēta izrāde.

Atkal jau viņš pārtapis. Vairs ne Labiaudzināts. Arī ne Vāvulis. Un ne Ego. Bet Tebe. Tebe Kartons. Nonācis Zviedrijā, visai ātri viņš apsievojas un sāk apjaust, kā tas ir - būt jaunam trimdā. Gan tādā ziņā, ka esi gados jauns nonācis trimdā, gan, ka esi šajās trimdas lietās jauniņais. Seko rūpes par ikdienu, bērnu ienākšana un mēģinājumi savilkt kopā galus, grūtības iederēties svešajā sabiedrībā un vienlaikus piederības trūkums trimdas latviešu sabiedrē. Pakāpeniskā pārvēršanās par patiešām pieaugušu cilvēku, ieslīgšana darba rutīnā, mēģinājumi kļūt piederīgiem vidusslānim, vienlaikus sadzīvojot ar to, ka bērni, kas dzimuši trimdā, sevi vairāk uzskata par zviedriem, nekā par latviešiem. Joprojām pastāvošās ekonomiskās raizes. Iekšēji pretrunīga attieksme pret to, kādā mērā trimdinieks drīkst interesēties par okupētajā Latvijā notiekošo.