Kazhes pierakstu burtnīca

Otto Fišers bija futbolists no Vīnes, kas atstājis gana nozīmīgu nospiedumu Latvijas futbola vēsturē. Viņš ne tuvu nebija pirmais ārzemnieks, kas trenēja kādu futbola komandu Latvijā, taču pilnīgi noteikti - viens no nozīmīgākajiem, un ne tikai sava Latvijas perioda dēļ. Diez vai citādi Austrijā iznāktu Fišeram veltīta grāmata. Šis Aleksandra Juraskes darbs apjomā gan nav liels, taču ne vienmēr grāmatas lappušu skaits ir pielīdzināms tās vērtībai, pretējā gadījumā mans grāmatu plaukts būtu pilns ar telefonu grāmatām.

Juris Riekstiņš bija manas vecvecvecmāmiņas Annas vīrs. Jāatzīst, ka par Juri zinu daudz vairāk nekā par viņa sievu, kurai nezinu ne dzimšanas, ne miršanas gadu. Dzimis Ļaudonas Ķepšos 1863. gada aprīlī. Jura tēva vārds bija Jānis, par viņa sievas īsto vārdu skaidrības nav, baznīcas vārds - Jevdokija. Arī par Juri ir tā, ka no mammas stāstītā un radu vēstulēm viņš visur sanāk "Georgijs Ivanovičs", taču patiesībā, protams, bija Juris Jāņa dēls (atminos kaut kad muižu revīziju dokumentos pat novērojis Jāņa Riekstiņa pārtapšanu par Ivanu līdz ar pāreju pareizticībā). Pirmo izglītību noteikti guvis kādā no tuvējām skolām, tur neko precīzu noskaidrojis neesmu, bet nozīmīgāks dzīves posms viņam bija Baltijas skolotāju seminārs - tā pabeigšana ļāva izsisties dzīve par kādu līmeni augstāk. To Juris Riekstiņš pabeidza 1884. gadā un uzreiz arī sākas savas gaitas kā skolotājs.

Kā tas itin bieži gadās, uz šo izrādi Marina un es gājām ar 24 stundu nobīdi. Šī gan varētu būt bijusi tā reize, kad vajadzēja kaut ko sabīdīt un iet kopā. Ar šampanieti, lašmaizēm un pavieglāku attieksmi pret dzīvi. Ir izrādes, kuras labāk baudīt vienam, vari, piemēram, pats savā nodabā izraudāties, un ir tādas, kur vajag kaut kādu kopības sajūtu, un šī noteikti ir otrajā kategorijā. Ko, protams, vajadzēja zināt jau iepriekš.

Pagājušajā gadā nevienu reizi nebiju šeit kaut ko rakstījis par apmeklētu Grēcīgo partizānu koncertu. Tomēr vienā tādā biju gan, taču tas bija pārāk nepublisks pasākums, lai man šķistu pareizi par to izplūst vārdos. Arī tagad būšu lakonisms - risinājās tas Rozulas skolā, un es biju tas cilvēks, kas sadunāja grupas uzstāšanos. Bija forši, bet ne par to šoreiz.

Latviešu seriāli ir viena no tām izklaidējošās mākslas formām, pret kurām izturos arī lielu piesardzības devu. Īpaši, ja nav dzirdētas bagātīgas atsauksmes, pastāv risks iebraukt pamatīgās auzās. Pozitīvais - ja ir krimināli slikti, var pēc vienas sērijas izkāpt un izlikties, ka nekā tāda nav bijis. No "Paradīzes šķēles" arī neko grandiozu negaidīju, taču treileris vismaz nebija dramatiski slikts, līdz ar to šķita - var mēģināt dot šim iespēju.

Pirmā reakcija, kad izziņoja šo izrādi, bija: "Wow! Izklausās ļoti interesanti. Noteikti gribu to redzēt." Padalījos ar informāciju draugu čatā, tur reakcijas bija sekojošas (rūpējoties par personas datu aizsardzību, protams, nevienu vārdā nesaukšu): "Es plānoju iet 7-dec, ja kādam vēlme pievienoties", "Izklausās riktīgi labi", "Izskatās ļooti labs. Būs jādara kā parasti - jāsagaida brīdis, kad biļetes ir izpirktas un stipri jānožēlo, ka nenoreaģēju ātrāk". Nezinu, kāds bija viedolis pēc 7. decembra apmeklējuma (pirms esmu pabeidzis šo aprakstu, nejautāšu, lai neietekmētos), tomēr tad ienācās manas māsas viedoklis par šo izrādi. Viņai, maigi izsakoties, tā nepatika. Cik saprotu - sen nebija bijis tā, ka viņai kaut kas tik ļoti būtu nepaticis. Arī māsas draudzene (arī vārdā, protams, nesaukšu, esmu maksimāli diskrēts) par izrādi nepavisam nebija sajūsmā. Kā viņa teica - viņa saprata to, kas tur notiek un kāpēc tas notiek, bet viņai tāpat nepatika. Sajūsmas termometrs man sāka kristies. Un tad vēl pāris nedēļas pirms noliktā datuma e-pastā saņēmu ziņu, ka tehnisku iemeslu dēļ būs aktiera nomaiņa. Es, sasodīts, speciāli izvēlējos datumus (ar Marinu gājām ar vienas dienas nobīdi), lai izrādē piedalītos Ģirts Krūmiņš, bet šeku reku - tomēr būs Regnārs Vaivars. Nu, mīļie cilvēki, kā tā var?

Sekoju savam plānam šogad atsākt praksi dažādot lasāmo grāmatu valodu un bibliotēkā paņēmu vienu no nedaudzajām angliski pieejamajām grāmatām. Ierobežotas izvēles apstākļos svarīgi neuzķerties uz absolūtām sēnalām, bet Marks Hadons šķita gana droša izvēle. Viņa romāns "Savādais atgadījums ar suni naktī" savulaik bija iestudēts Nacionālajā teātrī. Primāri gan Hadons ir zināms kā bērniem rakstošs autors, pirmā viņa grāmata bērniem iznāca 1987. gadā, kamēr pieaugušiem domātajā literatūrā viņš debitēja ar to pašu "Suni naktī" vien 2003. gadā, un par šo grāmatu arī vēl esot jautājumi - kāda īsti ir tās mērķauditorija. Līdz ar to savā ziņā pat sanāk, ka "A Spot of Bother" ir pirmā viņa grāmata, kura pilnīgi noteikti nav domāta bērniem.

Pirmā 2026. gadā izlasītā grāmata ir drusku parāds no pagājušā gada. Parasti cenšos pāri gada robežām šādas sīkās neizdarības neatstāt - ja nevari grāmatas lasīšanu kalendārā gada ietvaros uzsākt, tad labāk to nemaz nesāc. Šoreiz tomēr baigo variantu nebija - izņemot, protams, grāmatai veltīt lielāko daļu no 31. decembra, bet varētu gadīties, ka apkārtējie mani nesaprastu.

Kaut kā sanāca, ka šo Viestura Kairiša filmu nenoskatījāmies tad, kad to rādīja kinoteātros, un pēcāk par to vispār aizmirsām. Bet nule tomēr noskatījāmies. Gunara Janovska romānu, uz kura bāzes filma tapusi, izlasīju pērn, Kairišs, pārtaisot šo saturu kino vajadzībām, itin brīvi apgājies ar Janovska materiālu, bet tādas ir viņa tiesības. Būtiskākā izmaiņa, es pat teiktu, nav darbības vietas maiņa (Janovska Katrīnpilī nolasīt Jēkabpili nebija grūti, kamēr filma risinās dziļi Latgalē), bet gan romantiskās sižeta līnijas transformācija. Jā, arī grāmatā Ansim ir sākotnēji simpātijas pret ebreju meiteni, taču šīs sižeta līnijas nozīmība vispār nav salīdzināma ar to, kādu lomu filmā iegūst čehu aktrises Brigita Cmuntovas atveidotā Zisele. Un, kamēr Janovskim svarīgi bija Kāpēc (tur savu skatījumu uz lietām viņš atklāja Anša sarunās ar veco Bernšteinu), Kairišs šajos jautājumos izvēlas neiet. Drusku dziļumu "Pilsēta pie upes" šādā veidā pazaudē, bet neko darīt.

Vienam gadam noslēdzoties un citam sākoties, vērts atskatīties uz aizvadītajā gadā pieredzēto un paveikto. Padomāt - ko vēlos no nākamā gada. Primārais, protams, ir nemainīgi - miers Ukrainā, un ne uz krievijas noteikumiem (putins joprojām ir huilo). Un vispārējās nestabilitātes apstākļos es cenšos nebūvēt gaisa pilis ilgtermiņā - uz jautājumu "Kur tu sevi redzi pēc pieciem gadiem?" mana atbilde joprojām ir: "Ha ha ha! Pēc pieciem gadiem!" Proti, dzīvoju šodien un rīkojos atbilstoši tam, kas šodien šķiet pareizākais. Kaut kas uz priekšu, protams, ir jādomā, bet rēķinoties ar to, ka var gadīties visādi.