Alix Teillard de Kerdrel - Contes de ma bruyère

Reti gadās uziet grāmatu, par kuras autoru gandrīz neko nav iespējams noskaidrot, un vēl jo vairāk tas šķiet neticami, lasot grāmatu kādā no "lielajām" valodām. Taču par Aliksu Teijāru no Kerdrelas internets faktiski klusē - šī konkrētā grāmata ir atrodama Google Books indeksā, kur tā, domājams, nonākusi no ibook.lv, kur pirms kāda laika domājams viens šīs grāmatas eksemplārs ir bijis pārdošanā.

NeimoM - Juku gadi

Kas tas tāds - NeimoM? Līdz dienai, kad sāku klausīties šīs grupas debijas albumu, pat tādu nosaukumu nekad dzirdējis nebiju. Kā izrādās - tas nav nekas diži dīvains, jo kolektīvs pastāv neilgu laiku, sākotnēji vispār bija viena cilvēka solo projekts (šo cilvēku sauc Mārtiņš Neimanis, no tā domājams arī atvasināts nosaukums), bet dzīvās spēlēšanas vajadzībām tas pārtapis par grupu, kas pērn ieguva otro vietu LU jauno grupu konkursā "Hadrons". Pozitīvais - kolektīvs pārstāv Datorikas fakultāti. Sākotnēji NeimoM mūzika esot bijusi vairāk sintpopa noskaņās, bet pamazām notikusi virzīšanā indie virzienā, tā apgalvo paši dalībnieki. Līdzās jau piesauktajam Mārtiņam Neimanim (vokāls, taustiņi, ģitāra) grupā spēlē arī Jānis Kašs (ģitāra), Sandis Elsts (bass) un Ansis Mežsargs (bungas).
2019-01-13 | NeimoM - Juku gadi

Vilcieniņu meistarība piestāj Šveicē

Atslēgas vārdi: vilcieniņi
Speciāli "Restorānvagonam" ziņo mūsu jaunākā praktikantu pieveduma pārstāvis Digmārs Juliāns Kapelāns - lielisks puisis no Līvāniem, šobrīd bez draudzenes. 19 gadi, augums metrs septiņdesmit astoņi. Brīvajā laikā spēlē handbolu un mazliet repo. Mīļākais izpildītājs: Chance the Rapper. Otrais mīļākais izpildītājs - mātesbrālis Atis Auzāns, kurš Daugavpils oranžā kora sastāvā 2008. gadā uzvarēja "Koru karos", bet 2012. gadā ar viņa sacerēto dziesmu "You are a star" Elizabete Zagorska piedalījās Eirodziesmas pusfinālā. Digmāram Juliānam vairāk par visu garšo kotletes un Madonas alus. Vēlas iepazīties ar kārtīgu meiteni ar dzīvesvietu Rīgā, vēlams bez kaitīgiem ieradumiem.

Haruki Murakami - Men Without Women

Grāmatas ievadā tās autors apgalvo, ka stāstu rakstīšana viņam esot kā atslodze no lielās formas darbiem, un "Vīriešu bez sievietēm" lasīšanas procesā es šim Murakami apgalvojumam varēju piekrist. Tas ir it īpaši tiesa tālab, ka Murakami īsstāstu režīmā necenšas vienmēr savilkt visu beigās kopā vienotā pavedienā, itin brīvi pieiet stāstu nobeigumam un reizēm arī to struktūrai. Stāstu krājuma koncepts gan ir diezgan stingrs un sakarīgs, kā pats autors apgalvo, tas ir kā konceptalbums, bet vienlaikus konceptalbums - tas tomēr ir daudz vienkāršāk nekā simfonija.

Klāvs Knuts Sukurs - Par normālu čali

Iztēlosimies situāciju: tu esi vīrietis, tev ir 35 gadi (tiktāl ar mani sakrīt perfekti), tev ilgstoši (iespējams, nekad) nav bijis pastāvīga darba, tu dzīvo garāžā, ko nosacīti īrē kopā ar savu bērnības draugu, tu daudz tusē ar meitenēm Vecrīgā, pastāvīgi esi pālī vai appīpējies, un tad, kādu dienu tevī dzimst doma - es varētu uzaudzināt puiku par normālu čali. "Paņemšu sīko no bērnunama un izaudzināšu viņu par normālu čali," tieši tā tu domā.

Manta - Koncerts Republikā

Tas ir vienkārši kaut as prātam neaptverams - pēdējo reizi es Mantas koncertā biju 2017. gada decembrī. Es, kas savulaik pats sevi dēvēja par šī ansambļa stalkeri, veselu kalendāro gadu nebiju apmeklējis nevienu tā koncertu! Protams, nav tā, ka 2018. gadā "Manta" būtu spēlējusi vai katru nedēļu. Precīzi pētījis neesmu, bet diez vai tur summāri pat piecas uzstāšanās reizes savāktos, un vismaz pāris no tām (kā 18. novembra koncerts "Ļeņingradā" būtu bijis ļoti grūti apvienot ar citiem maniem plāniem). Lai kā arī tur nebūtu, vismaz par 2019. gadu šajā ziņā esmu mierīgs - šogad es "Mantu" jau esmu redzējis spēlējam.

Vilcieniņu meistarībā nenotiek līderu maiņa

Atslēgas vārdi: vilcieniņi
Kā jau tas ir ierasts, ap Jauno gadu Restorānvagona redakcijā sāk valdīt tik laisks noskaņojums, ka rakstu iesniegšana praktiski apstājas, gaisā jūtams svētku Hektora aromāts, un reportāžas par Vilcieniņu meistarības norisēm ienākas tik lēni, cik vien vispār tas ir iespējams. Šajā situācijā izliksimies, ka mēs neko vēl nezinām par ceturtās kārtas spēlēm, kuras patiesībā jau visas ir noslēgušās tajā brīdī, kad top šis ievadraksts, un pieņemsim, ka nekā aktuālāka par trešās kārtas mačiem pasaulē nemaz nav. Pozitīvais ir tas, ka meistarības oficiālajā mājaslapā arī nav nekādu rezultātu, šajā ziņā starp Restorānvagonu un mājaslapas uzturētājiem veidojas brīnišķīga sinerģija. Iespējams, ka praktikanti tiek smelti no viena un tā paša avota. Vienlaikus redakcijas vecāku darbinieku vārdā izsaku mūsu atvainošanos par izdevuma tik aizkavētu nonākšanu pie kavētājiem, taču lūdzu lasītājus būt iecietīgus - tas jau ir zināms, ka tā nakts starp Ziemas saulgriežiem un pareizticīgo Ziemassvētkiem ir ļoti gara un miglaina, un jauniešiem, kas bez mazākās atlīdzības vergo mūsu redakcijā, jo it īpaši.

Imants Daksis - Ass

Imants Daksis pamanījies izspēlēt viltīgu triku - man jau šķita, ka tagad kādu laiku Evijas Vēberes balsī neklausīšos, taču kā iepriekšējo gadu pabeidzu, tā šo sāku - pirmajā ierakstā, ko šogad klausos, atkal dzirdama Evija Vēbere. Tiesa, viņa nav galvenā persona Dakša jaunākajā albumā, tik vien kā bekvokāliste divās dziesmās, taču viena no tām ir skaņdarbs, kas Radio Naba 2018. gada topā ieņēma pirmo vietu, proti, dziesma "Idiots", līdz ar to gluži par nemanāmu Eviju Vēberi te nosaukt nevar.
2019-01-04 | Imants Daksis - Ass

Pasaka par Mašu Šapočkinu un vilku

Atslēgas vārdi: stāsti
Mašas Šapočkina jeb Sarkangalvīte ļoti lepojās ar savu tēti. Un ne bez pamata - viņas tētis bija viens no cienījamākajiem un mīlētākajiem rajona pilsētas N iedzīvotājiem. Vasīlijs Šapočkins pildīja atbildīgus uzdevumus pilsētas komitejā, vadīja brīvprātīgās milicijas vienību un piedalījās pilsētas pūtēju orķestrī. Arī pati Sarkangalvīte sapņoja par to dienu, kad viņu uzņems oktobrēnos un viņa varēs līdzās tētim iet pa diženo Ļeņina ceļu, taču līdz tam vēl bija jāaug.

Melissa Dahl - Cringeworthy. A theory of awkwardness

Gadu sāku ar grāmatu, ko saņēmu pērn no kolēģiem kā dāvanu dzimšanas dienā. Te noteikti būtu vietā mazliet konteksta: mūsu kolektīvā pastāv zināmas tradīcijas, kas saistītas ar neveiklām/neērtām situācijām un sajūtām, ko tās raisa, un tā ir izveidojies, ka kaut kādu iemeslu dēļ es tieku uzskatīts par tādu kā šī neveikluma pravieti. Kaut kādā mērā man pašam tas šķiet mulsinoši (ne gluži neērti/neveikli), jo tā galīgi nav, ka es sevišķi ciestu no šīm situācijām un tās pārdzīvotu. Taču laikam jau kaut kāda neveiklu situāciju eksperta reputācija man ir, tad lai nu tā paliek.