Kazhes pierakstu burtnīca

Ir noticis prātam neaprakstām noziegums - kāds ļaundaris ir dzīvu sadedzinājis Dzejnieku. Un tikai Izmeklētājs, kurš gan ir dzīves nogurdināts, spēs atrisināt šo baiso noziegumu, kas pāršalcis ar nemiera sajūtu it kā tik mierīgo mazpilsētu ar zīmīgu nosaukumu Vakari. Bet - vai Izmeklētājs patiešām spēs atšķetināt šo noslēpumu, kurā nekas nav tāds, kā varētu šķist? Uz šo un citiem būtiskiem jautājumiem tiecas atbildēt Klāva Meļļa un Matīsa Budovska radītā izrāde "Rītausma vakaros". Svarīgs jautājums, ko uzreiz aktualizēt - vai Vakaros vispār rītausma var pienākt?

Par galda tenisa sākuma atskaites punktu Latvijā, līdzīgi kā tas ir ar citiem sporta veidiem un ne tikai, pastāv dažādas versijas. Padomju laikā tam izmantoja 1929. gadu, ko dēvēja par Latvijas galda tenisa federācijas dibināšanas gadu, kas turklāt bija nebija precīzi, lai 1979. gadā svinētu galda tenisa piecdesmito dzimšanas dienu. Domājams, ka tam pamatā bija tas, ka Latvijā galda tenisu sāka spēlēt ātrāk nekā PSRS (vai precīzāk – pirms 1930. gada, kad padomijā izlēma, ka šis sporta veids esot kaitīgs redzei un tāpēc ierobežojams) Nacionālā enciklopēdija apgalvo, ka galda tenisa sākums Latvijā datējams 1924. gadā. Trimdā izdotajā "Latvijas sporta vēsturē" lasāms, ka "Galda teniss jeb kā to sākumā sauca ping-pongs ātri izpelnījās lielu populāritāti neatkarīgajā Latvijā jau tūlīt divdesmito gadu sākumā, īpaši skolu jaunatnes vidū." un ziņo par pirmajām eksternajām sacīkstēm 1925. gada decembrī (ar to domājot – pirmo reizi, kad notika oficiālas sacensības starp dažādu sporta klubu pārstāvjiem).

Šī grāmata ir jau trešais izdevums sērijā "Vizmas Belševicas arhīva burtnīcas", kuras pēdējos gados izdošanai sagatavojis un nodevis viņas dēls Jānis Elsbergs. Kā var saprast no nosaukuma, šajā konkrētajā grāmatā publicētas dienasgrāmatas, ko Belševica rakstīja gados pēc Otrā pasaules kara līdz ~1960. gadam. Kaut kādā mērā es apbrīnoju Jāņa Elsberga uzdrīkstēšanos šo materiālu nodot atklātībai (ieskaitot to, ka zināms, ka pati Belševica absolūti nevēlējās, lai viņas nepublicētie darbi, it īpaši dienasgrāmatas, jebkad ieraudzītu dienasgaismu). Un, nē, runa nav par to, ka dienasgrāmatās to autore pārāk daudz atklātu kaut ko no savas privātās dzīves, gluži otrādi - no tās tur ir stipri maz, šajā gadījumā vairāk atkailināšanās notiek caur iekšējās pasaules un tās uztveres atklāšanu, tādu, kas galīgi neiet kopā ar to Vizmu Belševicu, par kuru Nacionālajā enciklopēdijā lasāms sekojošais: "Vizma Belševica tiek dēvēta par savas paaudzes rakstniecības sirdsapziņu, godīguma, nelokāmības, nepakļāvības un garīgas neatkarības simbolu. Viengabalaina, bezkompromisa personība ar augstu sāpju slieksni gan personīgos pārdzīvojumos, gan tautas likteņa izjūtā. Tautas mīlēta un padomju okupācijas režīma neieredzēta dzejniece, kuras dzīvi un radošo darbību virzījis iekšējās brīvības gars un patiesības meklējumu centieni visa mūžā garumā. Dzejnieces nepakļāvība politiskajam režīmam un atšķirīga poētiskās domāšanas perspektīva uzrāda disidentisma tendences radošajā darbībā."

Ir dažādi veidi, kā atskatīties pagātnē un noteikt, kad tieši sākās šis divdiennieks Oslo. Lai neietu pārmērīgi garā loģikas ķēdē, par atskaites punktu ņemšu 2015. gada 2. maiju. Tas ir datums, kad Marina un es viens otram teicām "Jā" Kuldīgas dzimtsarakstu nodaļā. Pārceļamies desmit gadus uz priekšu - tas pats datums, tikai gads jau 2025., un vieta arī cita - Rozulas skola un mūsu kāzu desmit gadu jubilejas ballītē (tam pasākumam atskaite netapa, man personīgi svarīgākā daļa - tur spēlēja "Grēcīgie partizāni"). Šajā ballītē mēs saņēmām kādu īpašu dāvanu: aviobiļetes ceļojumam ar nezināmu galamērķi, un bez bērniem. Nedēļas nogale septembrī. Marinai bija drusku lielāka kā man ziņkāre noskaidrot - kur tad tieši mēs lidosim, bet es (kā jau to varētu no manis sagaidīt) biju noskaņots necensties atšķetināt mīklu par gaidāmo ceļojuma virzienu un vai tajā vispār saplānots jebkas vairāk kā pats lidojums.

Šī grāmata sava satura ziņā ir pirmā daļa Dzintara Soduma autobiogrāfiskajā tetraloģijā, kas turpinās ar "Blēžu romāns 1943-44", "Taisām tiltu pār plašu jūru" un "Jauni trimdā", taču tapa tā daudzus gadu desmitus pēc tilta pār plašo jūru, līdz ar to autoram līdzās apstāklim, ka daudz nācies rekonstruēt personīgās atmiņas, klāt nākusi bagātīga dzīves pieredze, pārmaiņas pasaulē, un tā tālāk. Proti, skaidrs, ka piecdesmito gadu Dzintars Sodums šo grāmatu būtu rakstījis gluži citādu, nekā deviņdesmito gadu sākuma. No otras puses, patiesībā jau man nav nekādas pārliecības, kad tieši šis teksts tapis - tas, ka tas izdots grāmatā 1993. gadā, nebūt nenozīmē, ka lielāko daļu grāmatas satura Sodums nebija pierakstījis daudz, daudz senāk. Un tagad, kad arī kopš šīs grāmatas izdošanas pagājuši vairāk kā 30 gadi, un pats Sodums pirms vairāk kā 15 gadiem miris, tam arī vairs nav sevišķas nozīmes.

Izlasījis Dzintara Soduma romānu "Savai valstij audzināts", atklāju, ka kaut kādā mistiskā kārtā biju aizmirsis uzrakstīt savus iespaidus par to viņa darbu, ko izlasīju kā pirmo - un tas nemaz nebija sen, un kura dēļ šobrīd turpinu iepazīt Soduma daiļradi.

Lasot Regīnas Ezeras vienu no agrīnajiem darbiem, "Dzilnas sila balāde", man radās būtisks jautājums: cik lielā mērā manu viedokli par mākslas darba kvalitāti drīkst ietekmēt tas, kādā mērā es piekrītu tā saturam? Un - vai grāmatu spēju uzskatīt par labu, ja man tā idejiski absolūti nešķiet pareiza? Te sanāk pamatīgs potenciāls iebraukt auzās, jo ideloģiska saderība starp manu un autora pozīciju it kā nedrīkstētu noteikt to, vai šajā gadījumā grāmata ir vērtīga vai nav, jo ne jau tas nosaka tās kvalitāti. Turklāt, ja darīšana ir ar literāru darbu, kura centrālais tēls ir apzināti veidots kā nesimpātisks (piemēram, Faulza "Kolekcionārs" vai Bereļa "Vārdiem nebija vietas"), tas taču automātiski neliks tev teikt - fui, kaka, grāmata nekam nederīga? Taču tur tu vari aizbildināties, ka ir taču skaidrs - autors nedomā tā, kā grāmatas "varonis" un līdz ar to jūs tomēr varat būt domubiedri. Bet, kad darīšana ir ar literatūru, kur tu jūti, ka autora pozīcija ir, piemēram, slavināt padomiju, vismaz man ir daudz grūtāk nošķirt vēstījuma domu no tā, cik labi konkrētā grāmata ir uzrakstīta un nekļūt par ideoloģijas kritizētāju.

Vispār jau mums ir paredzēts braukt uz Helsinkiem, jo zinām tur kempingu, kurā plānojam palikt pēdējās divas naktis Somijā. Tomēr kursu uzņemam nevis uz Rietumiem, kur atrodas Somijas galvaspilsēta, bet gan gluži pretējā virzienā - uz Kotku.

Kaut kad vasaras sākumā futbola tēmas konkursā tiku pie divām biļetēm uz Tallinas futbola derbiju: "Flora" pret "Levadia". Ar datumiem tur situācija pāris reižu mainījās, bet galu galā īstā reize pienāca 24. septembrī. Jautājums - vai ir vērts braukt uz Tallinu, lai izmantotu divas biļetes, kuru summārā vērtība ir desmit eiro, nav apspriežams, runa jau nav par naudu.

Sākšu ar nožēlas pilno atklājumu - es tiešām biju domājis, ka Rvīna Vardes vecāki bijuši apveltīti ar to stulbo humora izjūtu, kāda piemīt man, kuras dēļ esmu gandrīz nopietni, bet tomēr nē, apsvēris domu nomainīt vārdu, atbrīvojoties no D burta tajā. Tas šķita iespējams - visos Interneta resuros šo cilvēku dēvē tieši šādā vārdā, nekur neparādās "īstajā vārdā", un tā tālāk. Tomēr, kā izrādās, oficiāli viņš tomēr ir Ervīns. Bet nu labi - nevar jau gribēt visu.