Kazhes pierakstu burtnīca

Māsa un brālis, kas visu līdzšinējo dzīvi aizvadījuši Eiropā, ierodas Bostonā ar mērķi apmesties pie saviem tur mītošajiem radiem. Šie radi gan par gaidāmajiem viesiem nav informēti un pat tikai daļēji apzinās tādu eksistenci. Tomēr baronesei Eugēnijai un viņas brālim Fēliksam ir ticība, ka viss saies. Īpaši jau gados jaunākajam Fēliksam, kurš ir ļoti vieglprātīgs un allaž optimistisks, patlaban viņš specializējas ne sevišķi labu portretu glezniecībā, bet iepriekš ir bijis arī ceļojošs aktieris un mūziķis, allaž, kā viņš pats uzsver, nepaceļoties virs amatiera līmenim.

Semjuels Batlers mūsdienās vislabāk zināms tieši šī sava romāna dēļ, kas gan izdots pēc autora nāves, jo tā saturs bija pārāk pretrunīgs, lai Batlers būtu gatavs pats pieredzēt tā publicēšanu. Turklāt būtiski ir tas, ka ne tikai tēmas un uzskati, ko autors te pauž, neatbilda Viktorijas laikmeta Anglijai, bet lielā mērā grāmata ir par pašu autoru un viņa ģimeni, un to, ko viņš uzskatīja par galveno iemeslu tam, kālab tā bija draņķīga.

Romānā "Putekļi smilšu pulkstenī" Arno Jundze brīvi pārvietojas laiktelpā vairāku desmitgažu garumā, ik pa brīdim pievēršoties te vienam, te citam tēlam, te vienam, te citam notikumam, kas ilgstoši neveido vispār nekādu kopīgu bildi, bet pamazām tad viss sāk saslēgties un kaut kāda skaidrība par notiekošo veidojas, taču tas, kā tieši tu saliec to bildi kopā, ir atkarīgs no tavas uzmanības pakāpes. Proti, tā kā romāns nav strukturēts hronoloģiski, kaut kādas detaļas tu vari palaist garām un līdz ar to nolasīt mazliet citādu stāstu - šis nav varbūt gluži "create your own adventure" tipa romāns, bet varētu teikt, ka tas seko līdzīgam principam kā "Blade Runner" datorspēle, kur atkarībā no tavas vērības varēja mainīties gala iznākums un varoņa izdarītie secinājumi.

Projektā "BikiGRUPA" apvienojušies pieci gados jauni mūziķi, kas reizē ir arī mūzikas pedagogi bērniem, līdz ar to viņiem (pēc idejas) vajadzētu saprast, kāda mūzika ir piemērota bērniem, turklāt šajā gadījumā - galvenokārt pirmsskolas vecuma bērniem, kas ir "Bikibuku" dzejoļu grāmatu galvenā mērķauditorija. Un lielā "Bikibuku" popularitāte noteikti ir galvenais iemesls, kālab šāda grupa radusies - tā mēģina ieiet tajā nišā, kur jau darbojas Laura Polence (saistībā ar bērnu raidījumiem "Tutas lietas" un "Ukulele"), kā arī Lauris Reiniks ar "Ričiju un Rū". Tiesa, muzikālais risinājums bieži ir tāds, ka, ja kādam tas patiks, tad tie būs drīzāk bērnu vecāki, nevis paši bērni. Mēģināšu pamatot, kāpēc.

Tā ir sanācis, ka joprojām neesmu noskatījies Viestura Kairiša filmu, kas tapusi pēc šīs grāmatas motīviem (negribu to saukt par ekranizāciju, ko Kairišs darbību tomēr pārnesis no Jēkabpils uz dziļu Latgali, kas šo to noteikti izmainījis darba noskaņā), bet tagad esmu saņēmies vismaz izlasīt pašu grāmatu. Te uzreiz varu piebilst, ka tieši konkrētā darbības vieta šajā gadījumā man ir būtiska - Krustpilī bija dzimis mans vectēvs, un Kaķīšu mežā, kurā noslepkavoja Krustpils ebrejus, nošāva arī, piemēram, mana ceturtās pakāpes brālēna tanti (šķiet, ka nekādi Rivošu dzimtas pārstāvji Krustpilī uz to laiku vairs atlikuši nebija, viņu vairumu likvidēja tepat Rīgā vai Pierīgā). Līdz ar to atsevišķos jautājumos mans skatījums uz grāmatā aprakstītajiem procesiem varētu mazliet atšķirties no Janovska aprakstītā (no grāmatas var nojaust, ka latviešu iesaiste Jēkabpils un Krustpils ebreju iznīcināšanā bijusi minimāla, viss tīri vācu rokām darīts, kamēr vietējie pat ar ebreju māju izlaupīšanu neaizrāvās, to darīja netālās krievu sādžas iedzīvotāji). Un tomēr man jāatzīst, ka veids, kā Janovskis raksta par visu šo, ir sakarīgākais, kādu es latviešu autoru darbos esmu redzējis. Mēģināšu pamatot, kāpēc.

Turpinu iepazīt dažādas grāmatas par Latvijas sporta vēsturi. Šoreiz kārta pienākusi volejbolam - vienam no tiem sporta veidiem, kuri nekad nav bijuši sevišķi manā radarā, līdz ar to manas zināšanas par "Radiotehniķa" un "Auroras" spožākajiem gadiem ir aptuveni nekādas, un pat par neatkarīgās Latvijas volejbolu manas zināšanas aprobežojas ar diviem uzvārdiem: Vilde un Celitāns. Un, ja man vajadzētu kaut ko detalizēti izstāstīt par viņu karjerām, es tāpat neko pateikt nevarētu.

Viens no plāna punktiem, ko parasti mēģinu iekļaut ceļojumos, ir kādas futbola spēles apmeklējums. Arī vizīte Bergamo nebija izņēmums. Patiesībā gan mana pieredze patiešām augsta līmeņa futbolā ir gaužām zema, līdz ar to spēle Atalanta - Hellas Verona kļuva par vienu no nopietnākajiem klubu mačiem, ko līdz šim esmu apmeklējis. Kā nekā Itālijas Serie A ir vismaz top 3 Eiropas līga (laikam jau šobrīd vidējais līmenis Spānijā un īpaši Anglijā ir augstāks). Līdz šim manā kontā no tā sauktā Eiropas lielā piecinieka līgām bija tik vien kā Vācijas Bundeslīgas lejasgala spēles apmeklējums pirms 25 gadiem, vēl tuvu šim līmenim bija Nīderlandes augstākās līgas mačs starp "Groningen" un "Ajax" (galvenokārt viesu komandas dēļ).

Atgriešanās diena Bergamo kļuva par šī ceļojuma laiskāko. Manā gadījumā tur nekā pārsteidzoša nebija - pēc iepriekšējā vakara skrējiena mana pašsajūta joprojām bija tāla no optimālas, līdz ar to nekādu sevišķu ambīciju mums šajā dienā nebija. Mazliet man par to bija škrobe tādā ziņā, ka ceļojumos vienmēr gribas, lai katru dienu būtu kāds "dienas galvenais notikums", bet šeit nekā īsti tāda nebija - no Morbenjo te atbraucām bez jebkādām pieturvietām pa ceļam, ko veicināja apstāklis, ka galveno apskates punktu - Leko - bijām izmantojuši jau turpceļā. Protams, gan jau būtu bijis iespējams atrast kādu citu pieturvietu, bet šajā dienā man galīgi nebija noskaņojuma pastaigai ar mugursomu, tālab braucām vien pa taisno uz Bergamo.

Attālums, ko mums šajā dienā vajadzēja veikt ar vilcienu, nebija no lielajiem: Tirano no Morbenjo šķir mazliet vairāk kā 50 kilometru, proti, pat reģionālās nozīmes vilciens šādu attālumu veic mazāk kā stundas laikā, un tomēr es biju izdomājis, ka šo posmu varētu sadalīt uz pusēm. Ne tālab, ka mēs nevarētu nosēdēt vilcienā, bet tāpēc ka man nešķita nepieciešams maksimāli ātri ierasties Morbenjo, kur tāpat nekā ļoti daudz interesanta nebūs (ja jau skrējienā nepiedalos), turklāt rezervētajā dzīvoklī ātrāk kā divos mūs tāpat iekšā nelaistu. Apskatījis mūsu maršrutu kartē, ievēroju, ka tieši šī dzelzceļa posma vidū atradās relatīvi lielāka pilsēta ar nosaukumu Sondrio. Šādu vārdu iepriekš dzirdējis nebiju, bet tas jau nevarētu būt šķērslis kādas vietas apmeklēšanai.

No Bergamo devāmies prom ar autobusu, kas veda uz Ponte San Pietro. Apdzīvota vieta, kas nes "Svētā Pētera tilta" nosaukumu, šķiet vismaz mazliet dīvaina, un kaut kādā mērā man pat ir žēl, ka mums nesanāca to apskatīt (pilsētas statusa šai vietai gan nav, tomēr šajā tiltā dzīvo vairāk kā 10'000 cilvēku), bet gan pārkāpt nu jau īstā vilcienā, nevis tikai autobusā, kas pilda vilciena funkcijas (mūsu pseido vilciens tikām bija paspējis nobraukt gar vismaz vienu dzelzceļa staciju, kurā neviens no autobusa neizkāpa un neviens tajā arī neiekāpa).