Kazhes pierakstu burtnīca

To, ka Netflix miniseriālu par Deividu Bekemu (centīšos rakstīt viņa uzvārdu bez "h", bet gan jau kādu reizi tāpat aizmirsīšos) ir vērts redzēt, dzirdēju gan no tādiem cilvēkiem, kuriem futbols ir nozīmīga dzīves daļa, gan tādiem, kuri man galīgi nesaistās ar premjerlīgas faniem. Marinai to piedāvāju no pretējā skatu punkta - ka tas ir seriāls par vienas no Spice Girls dalībniecēm vīru, kā nekā garšvielu meitenes bija viņas skolas laiku mīļākā grupa. Marina brīdi padomāja un piekrita. Tad nu dažu dienu laikā (netipiski ātri mums, ievērojot to, ka lai arī sērijas ir tikai četras, bet katra no tām ir garāka par stundu) šo saturu noskatījāmies.

Pēdējā laikā tā bija sanācis, ka bibliotēkā ņēmu tikai latviešu autoru grāmatas, bet te ieraudzīju vienu čehu uzvārdu un izlēmu - jāpamēģina pārmaiņas pēc kaut kas cits. Kā nekā čehu kultūra man allaž bijusi visai tuva, lai arī nedaudz, bet esmu mācījies arī čehu valodu. Un tā nu iepazinu Jiržīja Hājīčeka "Buriniekus uz etiķetēm". Uzreiz, lai neturētu burinieku zem etiķetes, paskaidrošu, kas par buriniekiem un kas par etiķetēm - runa ir par stiprā alkohola pudelēm, kuras tukšojis galvenās varones tētis un pēc tam tās metis sausā akā savas lauku mājas pagalmā - burinieki patiešām bijuši uz pudeļu etiķetēm. Un šis stāsts lielā mērā ir par noklusēšanu, bet ne tikai par to.

Ievas Strukas monogrāfija par Anšalvu Eglīti man bija lasāmo grāmatu sarakstā kopš brīža, kad uzzināju par tādas eksistenci. Esmu regulārs Strukas vadīto "Šņorbēniņu" klausītājs, kas turklāt ir gana daudz lasījis Anšlava Eglīša darbus. Protams, ne visus Eglīša darbus uzskatu par ģeniāliem un, cik saprotu, ne visus tos vispār var uzskatīt par viņa darbiem - šur tur roku pie rakstīšanas pielika arī viņa dzīvesbiedre Veronika Janelsiņa, kamēr Eglītis pildīja zīmola funkcijas. Bet tas nemaina lietas būtību, ka Anšlavu Eglīti uzskatu par vienu no man tuvajiem latviešu autoriem, kā arī - par gana interesantu (lai arī ne visos jautājumos man pilnīgi pieņemamu) personību.

Lasot Ievas Strukas monogrāfiju par Anšlavu Eglīti "Par skaisto un aplamo dzīvi", vēstījuma par Ameriku, ievēroju kādu dzirdētu uzvārdu - Vegers. Proti, runa par vienu no retajiem Eglītša tuvajiem draugiem Amerikā, ārstu Pēteri Vegeru. Pēteris Vegers bija gana interesanta personība - farmakologs, pirmajā padomju okupācijas gadā - LU Medicīnas fakultātes docents un dekāns, gana sekmīgi darbojies arī vācu okupācijas gados, kara beigās devies bēgļu gaitās vispirms uz Vāciju, tad izceļoja uz ASV, kur 1950. gadā kļuva par pirmo latviešu ārstu ar prakses tiesībām ASV, praktizēja Losandželosā un Santa Monikā. Mazliet interesants apstāklis ir saistīts ar ārsta Vegera tautību - atbilstoši Strukas grāmatai, viņš bija dzimis vācbaltieša un krievietes ģimenē, kas gan neliedza Vegeram pašam būt latvietim (arī LU studiju lietā atrodams viņa pases noraksts, kurā arī tautība norādīta - latvietis). Šim Vegera kungam bijusi gana liela loma ne tikai Anšlava Eglīša dzīvē, bet arī viņa literārajos darbos - galvenokārt jau tālab, ka viņš lielā mērā kalpoja gan par iedvesmas, gan izziņas avotu romānam "Misters Sorrijs", kam pamatā bija Vegera pieredzētais, dzīvojot pasauleslavenās aktrises Ingrīdas Bergmanes un viņas tā laika vīra Pētera Lindstrēma villas dārza namiņā un pieredzot drāmu saistībā ar šīs laulības pajukšanu. Un, kas nav mazsvarīgi - iemesls, kālab Vegers tur vispār mitinājās, bija viņa paša bezcerīgā un nelaimīgā mīlestība pret Bergmani (un šī visa rezultātā viņš bija nozīmīgs liecinieks skaļā šī pāra šķiršanās prāvā). Tāpat šis tas no Vegera nonāca Longīna Laukmaņa tēlā romānā "Bezkaunīgie veči", kur (protams, visai pārveidotā veidā) nozīmīgs tēls ir arī Vegera brāļadēls - mākslinieks Pēteris Ļaškovs (tur gan - kā bezkaunīgs hipijs).

Ģirta Krūmiņa monoizrādi "Vientuļās planētas sala" Marina un es skatījāmies ar vairāk kā nedēļas intervālu, bet vienlaikus izrādījās, ka ar savu devu mijiedarbības starp mūsu skatīšanās reizēm. Proti, Marina tieši gribēja uzzināt, vai ievads vienmēr ir viens un tas pats, vai arī tas ir atkarīgs no konkrētās situācijas. Un man izstāstīja, ka viņas skatīšanās reizē aktieris bija runājis par to, kā viņš, nesen par autovadītāju kļuvis cilvēks, uz izrādi brauc no savas mītnes vietas Kuldīgā un parko mašīnu Ģertrūdes ielas teātra pagalmā. Arī šajā reizē Krūmiņš to stāstīja, bet ar niansi - ka pēc iepriekšējās izrādes (proti, sanāk, ka tās, kurā bijusi Marina) viņam atgadījies apskrāpēt blakus novietotu mašīnu, un cik grūti viņam nācies sadūšoties risināt šī notikuma sekas. Līdz ar to secinājām - ievadi variē. Tiesa, varbūt arī šis ievadu komplekts ir sagatavots un inscenēts, līdz ar to objektīvisma labad man vajadzētu uz šo izrādi aizsūtīt vēl kādu informācijas ievācēju. Un, ja ņem vērā, ka izrāde gan man, gan Marinai patika, droši varam to ieteikt vēl neredzējušajiem.

Liepājas teātra izrādi "Kur pazuda saimnieks" skatījāmies konservētā veidā ar Teātris.zip starpniecību. Diez vai tā būtu nokļuvusi mūsu redzes lokā, ja mums būtu gadījies Liepājā, kad tā bija teātra repertuārā, bet ar ekrāna starpiniecību var jau noskatīties arī kaut ko tādu, par ko tev nebūtu pārliecības, ka to ir vērts redzēt arī dzīvajā.

Vilis Lācītis atgriežas sava ceļa sākumpunktā vai vismaz kaut kur tā tuvumā - savā jaunākajā romānā "Oxforda ar skatu uz Universitāti" viņš ne tikai atdzīvina to Vili Lācīti, kurš pirms vairāk kā desmit gadiem ar "Stroiku ar skatu uz Londonu" bija savaldzinājis lasīt protošo latviešu publiku (bet īstie "mantas" zinātāji, protams, jau iepriekš bija pazīstami ar viņu vēl mazliet citā tēlā un veidolā kā eirobomža sūrā ceļa autoru). Proti, stāsts ir par gana intelektuālu latvieti, kuram dzimtenē kaut kas īsti labi nav sanācis un tā rezultātā viņš nonācis britu salās, kur intelektuālo darbu aizstājis ar fizisko, vienlaikus joprojām paliekot gana cinisks, gana erudīts un ar tieksmi uz augšu. Kaut kāda deva visā šajā stāstā, protams, ir no paša tā autora biogrāfijas, bet lielākā daļa noteikti ir "variācijas par tēmu".

Šī ir viena no izrādēm, kuras man ne prātā sākotnēji nebija nācis skatīties. Es varbūt neesmu pirmais, kas metīs Čulpanai Hamatovai ar akmeni par viņas pagātnes izvēlēm un es lieliski saprotu, cik viegli ir demonstrēt savu morālo pārākumu situācijā, kad tev pašam nekādas grūtas izvēles nav nācies izdarīt, un es varu iztēloties, cik viegli ir aizslīdēt pa slīpo virsmu, kad tu sāc ar kompromisiem ar savu sirdsapziņu no kategorijas "šis nav nekas traks", tad pārej uz "šis nav īpaši trakāk kā iepriekšējais", līdz kādā brīdī atklājas, ka tu esi sen jau šķērsojis visas tās robežas, kurām sākotnēji tu pat neapsvērtu domu tuvoties. Un šobrīd jebkurā gadījumā primāri cilvēkus vērtēju pēc tā, kurā pusē viņi nostājās 2022. gada 24. februārī - dienā, kad arī "esmu neitrāls, man nav viedokļa" bija kļuvis par skaidri definētu viedokli. Bet - tas tāpat mani nemotivēja iet skatīties, kā Hamatova spēlē, cik lieliska aktrise lai viņa arī nebūtu. Un, tad, protams, saslēdzās kaut kādi faktori - JRT piedāvāja ļoti draudzīgas cenas neizpārdotajām oktobra izrādēm, sākumā tāpat izlēmām, ka "Post scriptum" un "Sliktos ceļus" neesam gatavi skatīties (atšķirīgu iemeslu dēļ), tad Iveta uzrakstīja, ka "Post scriptum" tomēr ir jānoskatās, un beigu beigās Marina teica: "Ok, iedzeršu šampanieti un iešu raudāt Sliktajos ceļos." Un kas tad atlika man? Nācās vien iet uz "Post scriptum".

Gundegas Repšes romāns "Jauki ļaudis", lai arī apjomā neliels, nebūt nav viegla lasāmviela, laikam jau tā nevarētu būt Repše, kas rakstītu viegli. Sākotnēji man ar to reāli nācās cīnīties, grāmata negribēja iet uz priekšu, bet pamazām kaut kā tā atslēdzās un grāmatas beigās vairs nebija sajūtas, ka man ir sanākusi darīšana ar kaut ko robustu un nelasāmu. Mēģināšu kaut cik atšķetināt, kas īsti ir tie "Jaukie ļaudis".

Vispār jau "Nasing spešal" joprojām var noskatīties arī Ģertrūdes ielas teātrī uz vietas, bet ja jau izrāde bija pieejama "Teatris.zip" ietvaros, izlēmām - lai nu būtu, skatīsimies šādā veidā. Turklāt no ĢIT repertuāra izrādēm šī īsti nebija tā, kuru būtu sevišķi liela interese iet skatīt klātienē - pat es neesmu tāds politiskās virtuves cienītājs, lai vienai konkrētai Saeimas sēdei veltīta izrāde būtu kaut kas tāds, ko man patiešām gribētos redzēt. Ar skatīšanos gan sanāca sarežģīti - vakarā, kad sākām to skatīties, bērni aktīvi trobelēja, un Marina it ne pavisam pēc pirmajām 20 izrādes minūtēm neizskatījās pārliecināta, ka viņa vēlas redzēt, ar ko šis "Nasing spešal" turpināsies. Beigās sanāca tā, ka atlikušo izrādes daļu es noskatījos telefonā, braucot ar vilcienu no Cēsīm uz Rīgu - ne tas loģiskākais veids izrādes baudīšanai, bet patiesībā nebūt arī tas sliktākais (ņemot vērā, ka šī nav izrāde ar grandiozu skatuvisko risinājumu, kam nepieciešams maksimāli liels ekrāns, kamēr tās izteiksmīgāko pusi - audiālo - austiņu veidā varēju novērtēt pilnvērtīgi).