Kazhes pierakstu burtnīca

Daba pamazām mostas no ziemas miega, saule lēni, bet neatlaidīgi laužot savu ceļu pretim pavasarim. Šajā nedēļā biezi miglas vāli savilkās pār Daugavu, latviešu tautas likteņupei iegrimstot liriskā dūmakā, kas tā vien neviļus liek domāt par Aleksandra Čaka vārsmām, sagurušiem ormaņiem, piesmēķētiem Rīgas priekšpilsētu krogiem, kuros dūšīgi vīri dungriņos un nospeķotās naģenēs tukšo pēdējo mēriņu, pirms doties uz šauro pagalma puses dzīvoklīti pie Mērijas un bērniem. Un, protams, Vilcieniņu meistarībā aizvadītas visas otrās kārtas spēles un pamazām iezīmējas, ka tukšie gadi neko nav mainījuši - Gustavs joprojām ir top suns (vienīgais ar divām uzvarām divās spēlēs).

Iepazinos ar kārtējo grāmatu par Latvijas sporta vēsturi - šoreiz no trimdā tapušajiem izdevumiem, vienu no tandēma "Arnolds Šmits un Vilis Čika" krājumiem. Šis darbs tapis vēl pirms vērienīgās "Latvijas sporta vēstures", šajā reizē abi autori pievērsušies, viņuprāt, nozīmīgākajiem Latvijas sporta sasniegumiem līdz pat sešdesmito gadu vidum, turklāt atšķirībā no padomijā tapušajiem darbiem viņi neignorēja arī tos latviešus, kas bija otrpus dzelzs priekškaram. Tiesa, hronoloģiskais grāmatas sadalījums ir savdabīgs, un arī piesaukto atlētu saraksts ir dīvains. Iziešu cauri grāmatas nodaļām.

Valtera Sīļa jaunākā izrāde "Konference visumā labiem cilvēkiem" ir darbs, kas neizbēgami nonāk absolūtā Latvijas teātra panorāmas perifērijā un kam nav nekādu reālistisku perspektīvu uzrunāt plašas skatītāju masas, līdzīgi kā tas ir ar vairumu reālās pasaules konferenču, kas labākajā gadījumā ir svarīgas tikai to dalībniekiem, bet itin bieži pat tiem ne. Un izrāde, kurā nepiedalās neviens aktieris, diez vai var kļūt par dižpārdokli, ja vien... nē, nav pat vērts šādu "ja vien" pārspriest.

Reinu Raudu iepazinu ar lielisko "Perfektā teikuma nāvi", tagad manās rokās (no bibliotēkas plaukta) nonāca "Saulesraksts", viņa agrīnāks darbs, ar lielāku apjomum, bet ne mazāk aizraujošs. Pagājušā gadsimta otrā-trešā desmitgades, darbības vietas no Igaunijas caur Petrogradu līdz pat Japānai. Centrā ir divi nozīmīgākie tēli - igauniete Lilī un japānis Cuneo. Viņa ir spēkasieva, kas vēl pirmā pasaules kara laikā ar cirka trupu devusies uz iekškrieviju, nonākusi revolucionāro notikumu ja ne epicentrā, tad tuvu tam, un beigu beigās sasniedz Japānu, kur kļūst par sumo cīkstoni. Viņš tikām ir svētvietas glabātāja dēls, kas dodas cauri visai Āzijai, lai Petrogradā sastaptu vīru, kas ir nozīmīga traktāta par valodu autors (Cuneo ne tik ļoti satrauc tas, ka pasaule ap viņu ir absolūti nemierīga, plosās kari un revolūcijas, jo viņam ir mērķis apvienot saulesrakstus). Pa vidam viņi iepazīst dažādus vēsturiskus, mazāk vēsturiskus un pilnīgi izdomātus personāžus (kā arī pa vidam starp šiem - piemēram, Lilī vilcienā sastop kādu jaunu bālu krievu meitenīti, jo viņa sauc par Nasteņku, bet sasniegtajā Vladivostokā visādi bijušie aristokrāti ar milzīgu godbijību uzrunā kā Anastasiju Ņikolajevnu - zināms, ka pasaku par imperatora vecākās meitas izglābšanos no sarkanajiem bendēm bijis daudz).

Sākot aprakstu par Valmieras teātra izrādi "Sēras piestāv Elektrai", kuru skatījos kā viesizrādi Dailes teātrī, vietā būs anekdote, ar kuru pēc tās noskatīšanās padalījās Iveta: "Brālis ar māsu guļ gultā, atviegloti uzpīpē... Māsa saka: - Tu tomēr esi daudz foršāks gultā, nekā tētis. - Jā, es jau zinu! Mamma arī tā saka." Lai atstāsītu izrādes sižetu, ar šo varētu būt gana, tomēr ir man arī citi iespaidi.

Vilcieniņu meistarība savas gaitas izbeidza 2020. gadā līdz ar pandēmijas iestāšanos. Domājams, ka vairums savulaik uzticīgo un uzticamo "Restorānvagona" lasītāju vairs neticēja, ka viņiem vēl kādreiz būs iespēja lasīt par blokiem Dānija - Lindau maršrutā, garšīgajiem Raita burgeriem un laikraksta praktikantu piedzīvojumiem netīrākajos Rīgas bāros. Un tomēr tas ir noticis - līdzīgi kā Fenikss ar partijas "Latvijas attīstībai" svētību, arī VM ir atpakaļ no pandēmijas izraisītās dīkstāves un gatava iepriecināt kā savus dalībniekus, tā arī sekotājus un, protams, nest Latvijas vārdu pasaulē.

Grāmata "Rīga sporto gadsimtu griežos" izrādījās mazliet citādāks izdevums, nekā es biju cerējis. Uzmetis tai paviršu skatienu, es secināju, ka tas būs izdevums par laika gaitā pārmaiņas piedzīvojušajām sporta būvēm Rīgā. Pēc principa - stāsts par Hipodroma izaugsmi un sabrukumu, VEF stadiona, Rīgas sporta pils un tamlīdzīgu objektu vēsturi, proti, vietām, kurās Rīgā varēja un var sportot. Daļēji šo uzdevumu šī grāmata patiešām mēģina veikt, bet daudz lielāku daļu tās, nekā es biju cerējis, aizņem stāsti par cilvēkiem, kas Rīgā ir sportojuši un turpina sportot. Šis saturs ir dīvains kaut vai ar to, ka Rīgas gadījumā vispār man šķiet pretdabiski izcelt tos Latvijas sportistu, kuri ir bijuši saistīti ar galvaspilsētu - jo tāds ir lielumlielais vairums, un tas, ka te izceļ "dzimušos rīdziniekus", tad viņiem līdzās liek sportistus, kuri dzīves laikā pārcēlušies uz Rīgu, plus vēl pieplusē iebraucējus no padomijas, tai skaitā tādus, kas Rīgā ilgstoši neuzkavējās, lai man galīgi nebūtu skaidrs, kāpēc šis ir vajadzīgs. Šāds koncepts strādā itin labi, ja tu gribi izstāstīt, piemēram, Liepājas sportošanas vēsturi - tur ir kaut kāds lokālpatriotisms, kas liek cilvēkiem domāt, ka "Anastasija Sevastova ir mūsējā", kamēr Rīgas gadījumā - vai tiešām kāds reāls rīdzinieks lepojas, ka Igors Vihrovs ir dzimis ar viņu vienā pilsētā (ne tādā ziņā, ka man būtu kaut kas konkrēti pret Vihrovu, bet ka rīdzinieki par sportistiem nedomā kategorijās "rīdzinieks" / "nerīdzinieks"). Līdz ar to liela daļa šīs grāmatas mani gluži vienkārši ne pārāk interesē - un atkal jau te ir īpatnēja izpratne par sasniegumu nozīmīgumu, ja Ernesta Gulbja top 10 pasaules rangā tenisā ir piesaukts kā attaisnojums tam, ka vispār jau viņam te nebūtu jābūt, jo Gulbis nav uzvarējis Grand slam turnīros, tikām Ilmāra Briča godalgotas vietas Eiropas čempionātā biatlonā (kas patiesībā bija nesalīdzināmi mazāk prestiži nekā Maļuhina uzvara pasaules kausa posmā) te ir pieminētas.

Izlasījis Laura Gundara grāmatu par Gunāru Astru, devu viņam tādu uzticības kredītu, kādu parasti autoram no manis izpelnīties ir ļoti grūti, proti, es atzinu viņu par gana labu esam, lai ķertos pie citas viņa grāmatas ar vairāk kā 500 lappusēm. Parasti es šajā ziņā esmu ļoti aizspriedumains - autoram ar vairākām ne tik biezām grāmatām ir mani jāpārliecina, ka man ir darīšana ar vienu no tiem literātiem, kas spēj noturēt manu interesi par savu vēstījumu tik lielā lappušu skaitā. Un tā mēs nonākam pie "Apglabāt uz valsts rēķina".

Kāds saguris Kosmonauts jau ilgāku laiku sēž kafejncījā, jo viņam negribas doties uz dzīvokli, kur neviens viņu negaida. Visi viņu atpazīst, bet neviens viņu nepazīst - katrs ir lasījis avīzēs par viņa ceļojumiem, zina vai nu par krāsainajām nūjiņām, ko viņš ir atvedis no Mēness vai par kādiem citiem niekiem, kam vispār nav nozīmes, bet Kosmonautu kā cilvēku neviens ne tikai nepazīst, bet man nevēlas pazīt. Grāmatas gaitā viņš gan sastapsies ar vairākiem (skaitā septiņiem) cilvēkiem, kuri viņu kādreiz pazinuši un pat ar Lielo pelēko vilku, taču arī visi šie runās par visu ko, bet galīgi ne par Kosmonautu. Patiesībā tieši par viņu mēs grāmatas gaitā uzzināsim vismazāk, lai arī ne mirkli viņš nebūs ārpus mūsu redzesloka.

Linas Žutautes grāmatas par "Kiku Miku" mūsu mājās ir bijušas grāvējs, kopš ar tādām iepazināmies pirms nu jau saviem četriem gadiem noteikti. Par Kiku Miku "fano" gan Estere, gan Jurģis, līdzās standarta grāmatām iegādātas arī pāris Kikas Mikas enciklopēdijas un nesen - arī puzles. Uzzinot, ka lietuviešu bērnu literatūras dižpārdoklis tagad pieejams arī multfilmu veidā, sapratām - būs jāskatās. Un te nu jāsaka - grāmatas ir labākas. Patlaban pieejamas astoņas sērijas, vai nākotnē gaidāmas vēl - patiesībā man ir gluži vienalga.