Kazhes pierakstu burtnīca

Sākšu ar atrunu: gudrāk būtu bijis šo tekstu nerakstīt, bet savu viedokli paturēt pie sevis. Mans viedoklis noteikti absolūti nesaskan ar vairuma H sektorā bijušo uzskatiem. Taču reizēm ir tā, ka paklusēt nesanāk. Un te nu būs.

Rakstu krājums, kas tapis pēc šai pašai tēmai veltītas konferences, ir lielisks paraugs darbam, kura konteksts divdesmit gadus vēlāk šķiet pamatīgi izmainījies, daudzu iesaistīto personāžu pasaules uztvere pa šo laiku ir izgājusi vienu vai vairākus pārmaiņu ciklus un ir tēmas, kuras 2025. gadā man šajā grāmatā šķiet nākušas no senas pagātnes, bet citas - super aktuālas arī mūsdienās, tikai drusku citā kontekstā.

Diezgan droši šī ir pirmā manis lasītā grāmata, kuras autors ir dzimis šajā tūkstošgadē. Skaidrs, ka pamazām tādu grāmatu kļūs arvien vairāk, bet Gusta Ābeles debijas romāns "Pasaulē mīļākais klusums" kaut kādā ziņā man kļūst par zīmīgu atskaites punktu. Tas, savukārt, mani noteikti dara par pārāk vecu, lai šo grāmatu varētu pilnībā novērtēt - tā stāsta par gluži citas paaudzes pusaudzību nekā manis pieredzētā, un daudzas Svena, Karla, Aras, Jūlijas un pārējo viņu biedru problēmas mūsu laikos nebija aktuālas. Atsauksmēs Goodreads lasīju, ka šī grāmata dažai lasītājai esot gluži kā cita variācija par "Jelgava '94", bet tas nu gan man nenostrādāja.

Pirms vērtēt "Antigones likumu", ir jāsaprot fundamentālā atšķirība starp to un Valentīnas Freimanes pirmo atmiņu grāmatu "Ardievu, Atlantīda!". Proti, pati grāmatas galvenā varone ne tikai nepiedzīvoja šī darba izdošanu, bet arī nepaspēja iesaistīties šo atmiņu pārtapšanā no audio formātā ierakstītām intervijām rakstītā tekstā. Līdz ar to ir neiespējami teikt, cik lielā mērā šī grāmata sakrīt ar to, kādu to būtu vēlējusies redzēt pati Valentīna un kāds būtu viņas spriedums par tieši šādu versiju. Līdz ar to - ja man ir kādas pretenzijas, tad tās izsakāmas Jolantai Treilei, kura pieticīgi sevi dēvē par grāmatas redaktori, taču viņa ir uzskatāma vismaz par līdzautori. Tas gan nenozīmē, ka man patiešām ir kādas pretenzijas pret šo grāmatu, vienkārši ar to gribu teikt, ka šis teksts ir pilnīgi citāds, nekā pirmajā grāmatā - tur Valentīna pati noteica to, kādu viņa sevi vēlas pasniegt lasītājam, bet te tas palika redaktores ziņā.

Gadās rūpīgāk plānoti ceļojumi un gadās mazāk rūpīgi plānoti ceļojumi. Uz jautājumu: "Kur tu noteikti vēlētos kādreiz aizbraukt?" es nebūtu iedomāties atbildēt: "Uz Orhūsu!" kaut vai tālab, ka par šādas pilsētas eksistenci es biju informēts tikai tādā mērā, ka kaut kad biju tās lidostas vārdu redzējis Ryanair mājaslapā. Un patiesībā tieši tā lapa arī kļuva par iemeslu šim braucienam. Kaut kad agrā pavasarī Ryanair izziņoja kārtējos "lētos lidojumus" un, sev par pārsteigumu, ieraudzīju, ka uz Orhūsu patiešām var aizlidot pa lēto (diviem cilvēkiem turp-atpakaļ - ap deviņdesmit eiro, pēdējos gados šādi piedāvājumi ir retums). Marina, iepazinusies ar izlidošanas un ielidošanas laikiem, pateica, ka viņa no šāda piedāvājuma atturēsies, jo ar Jurģi jau tāpat ceļojumu neizbaudīt (tā ir tiesa), tad nu vienojāmies, ka lidošu es ar Esteri. Viņai gan nācās izlaist divas dienas skolā, bet šo laiku mācību ziņā diezgan godprātīgi kompensējām un... tu jau nevienam to neteiksi, ka viņa tās dienas skolā izlaida, ne?

Turpinot apvienot ceļojumus ar futbola spēļu apmeklējumiem, sanāca paviesoties Dānijas Superlīgas spēlē. Patiesībā šis nebija pats vieglākais uzdevums: Dānijā bijām no ceturtdienas līdz svētdienai, un visas supelīgas spēles notika tieši svētdienā (sākotnēji man bija cerības, ka kādas spēles varētu būt sestdien). No loģistikas viedokļa sakarīgākais variants būtu apmeklēt Orhūsas AGF spēli pret "Randers", taču tur viss izrādījās slikti. Kālab tā? AGF normālais stadions jau kādu laiku ir rekonstrukcijā un šobrīd savas mājas spēles AGF aizvada priekšpilsētā ar nosaukumu Veljby stadionā, kurā ir vien daži simti sēdvietu un daudz stāvvietu. Vai es gribētu ar Esteri skatīties futbolu no stāvvietas? Nē. Tad pārgāju pie plāna B - spēles starp Silkeborg un Sønderjyske. No Orhūsas līdz Silkeborgai ir kādi 50 kilometri, ar vilcienu šis attālums bija paveicams. Nopirku divas biļetes ģimeņu sektorā (tāds atrodas aiz vieniem no vārtiem), un tad atlika vien tikt uz spēli. Par biļešu cenām: lētajā sektorā biļete pieaugušajam izmaksā 120 kronas, bērnam 60 (summā tie ir 24 eiro - manuprāt, sakarīga summa šī līmeņa futbolam).

Entonija Trolopa romāns "Orlija ferma" ir tik apjomīgs, ka iesāku to lasīt martā, lidojumā uz Londonu, bet pabeidzu maijā, ceļojumā uz Orhūsu. Protams, pa vidu ir lasītas citas grāmatas, bet šis monumentālais darbs (vairāk nekā 800 lappuses) noteikti ir viens no apjomīgākajiem literārajiem veikumiem, ko esmu izlasījis pēdējo desmit gadu laikā.

Beidzot esmu ticis līdz populārākajam Osvalda Zebra darbam - romānam "Gaiļu kalna ēnā", kas uzsāka grāmatu sēriju "Mēs. XX gadsimts". Tajā Zebris (kas šķiet loģiski sērijas pirmajai grāmatai) divdesmitā gadsimta sākumam un latviešu dzīvei 1905. gada revolūcijas laikā un pēc tās. Iepriekš bija pieņemts teikt, ka par šo periodu maz rakstīts un radīts satura (neitrālā, nevis politiģitācijas formā), bet pēdējos gados, manuprāt, šī tēma ir izpelnījusies lielāku ievērību (tai skaitā caur filmām "1906" un... kā sauca to filmu par Pēteri Mālderi, kura gan izrādījās manai gaumei pārmērīgi arthausīga un līdz ar to - ne pārāk saistīta ar konkrētiem cilvēkiem un konkrētiem vēsturiskiem notikumiem). Bet Osvalds Zebris savā romānā tāpat pamanās šo pavērst mazliet citā gaismā.

Aprakstu sākšu ar stāstu par manām attiecībām ar Jāni Poruku. Tā varētu būt kāda desmitā klase, kad skolā literatūras stundās lasījām "Pērļu zvejnieku" (tak ne jau "Kauju pie Knipskas") un literatūras skolotāja visu klasi savā tradicionālajā manierē aizfīrēja uz Meža kapiem apskatīt vietu, kur apglabāts šis literāts, lai mēs visi pie Poruka kapa rakstītu esejas ar savām pārdomām. Kaut kādu tehnisku iemeslu dēļ sanāca tā, ka es šo braucienu izlaidu, iespējams, to veicināja mana dziļā vienaldzība pret dižgaru kapavietām, taču no esejas rakstīšanas tas, protams, neatbrīvoja. Tad nu es savā tradicionālajā stilā kaut ko sadzejoju vai nu mājās vai arī uz vietas skolā un iesniedzu skolotājai. Viņa tomēr ar manu veikumu nebija apmierināta, saņēmu savu tekstu atpakaļ ar komentāru: "Uzrakstīts labi, bet tur viss ir par tevi un nekā nav par Poruku!" Taisnība viņai bija vien daļēji - tolaik es galīgi nebiju cilvēks, kuram piemistu vēlme mēģināt iejusties svešā ādā, līdz ar to par Poruku es noteikti nerakstīju, taču gan jau, ka arī par sevi ne - labākajā gadījumā par kādu no savas personības viltus šķautnēm, jo tā tik vēl trūka - ņemt un atklāt savu kodolu kaut kādā esejā par Poruku! Saņēmis norādījumu uzrakstīt no jauna, es mazliet ieņēmu pozu (kas atkal jau bija mazāk daļa no manas personības - dumpojos es ne tālab, ka biju dumpiniecisks, bet tālab, ka tā bija maska, kuru man patika nēsāt) un sāku tekstu ar apgalvojumu formā: kālab gan man jāraksta par Poruku, nevis par sevi, kas zina - varbūt es esmu pārdzimis Poruks! Tagad, vairāk nekā 25 gadus vēlāk, man par šo ir kauns - bet ne to iemeslu dēļ, kā varētu gaidīt. Runa ir par to, ka es tobrīd patiešām nebiju pacensties iepazīties ar to, kas īsti bija Poruks, jo pretējā gadījumā es nekad un nemūžam nebūtu teicis, ka varu ar viņu identificēties. Proti, kauns man ir nevis par bezkaunību, bet par nezināšanu.

Ne visas grāmatas, kuras tulkoja padomju okupācijas laikos, bija draņķīgas. Un pat vēl vairāk - ne visas grāmatas, kuras uz latviešu valodu tulkoja ar krievu valodas starpniecību, bija draņķīgas. Tomēr somu rakstnieka Marti Larni romāns "Daiļā cūkkope" tāds nenoliedzami bija. Turpmākajās rindkopās - izvērstāk.