"Hot Rats" ir otrais Zappas soloieraksts (pirmais - Lumpy Gravy), lai gan es patiešām nevaru ar īstu pārliecību teikt, ka atšķirības starp Zappas solo daiļradi un viņa grupas veikumiem būtu tik ļoti dramatiskas. Kā nekā - "The mothes of invention" tāpat gandrīz visas dziesmas rakstīja neviens cits kā Zappa. Taču tāpat nevaru noliegt, ka "Hot Rats" īsti pēc "Mammu" albumiem neizklausās. Proti, šajā ierakstā nav ne miņas no Zappam tik ļoti mīļā "doo wop" un piecdesmito gadu popmūzikas elementiem. Tā vietā "Hots Rats" piedāvā masīvu sešu kompozīciju krājumu, no kurām piecas ir instrumentālas un sestajā dzied Captain Beefheart. Ievērojamākā šī ieraksta kompozīcija ir "Peaches en Regalia", ko pieņemts uzskatīt par vienu no Zappas augstākajiem punktiem džeza virzienā, taču šī nav vienīgā ļoti baudāmā kompozīcija šajā albumā. Patiesību sakot - tas viss ir kopumā ļoti kvalitatīvs un baudāms, vienīgi jāatzīst, ka mana "Hot Rats" klausīšanās sakrita ar brīdi, kad mani pievarēja gripa, līdz ar to pagājušo ceturtdien, braucot no darba, sāku šajā ierakstā saskatīt psihodēliskas iezīmes un just, cik ļoti tas ir trippy, lai gan, protams, tas tāds nemaz nav.

Pagājušas jau pāris nedēļas, kopš noskatījāmies šo brīnišķīgo multfilmu, bet sanāca, ka tikai tagad rakstu tās aprakstu.

Pēdējā laikā kaut kā sanācis (apzināti), ka skatāmies gandrīz tikai "alternatīvās" filmas - visbiežāk Eiropā tapušas un ne sevišķi ordināras. Ir, protams, arī izņēmumi, bet "500 days of Summer" pilnīgi noteikti ir vismazāk "alternatīvā" filma, ko noskatījāmies mūsu gripas epidēmijas laikā.

Lusilas Hadžihalilovičas "Nevainība" ir viena no visgrūtāk novērtējamajām filmām, ko man ir pēdējā laikā nācies redzēt. Tā ir viena no tām noslēpumainajām filmām, kurās tu no pirmās minūtes jūti - tiks atklāts kaut kas baiss, kaut kas pretīgs, bet tas mirklis kā nenāk, tā nenāk, un pēc kāda laika tev jau sev jāvaicā - vai tik es pats kā skatītājs neesmu samaitāts un perverss, ka šeit saskatu kaut ko sliktu? Bet varbūt tieši to vajag saskatīt un es neuztveru pietiekami tiešus mājienus? Galvenais filmas triks ir - atstāt situācijas karājamies gaisā - tā ka tu nesaproti, vai neparādītais ainas noslēgums ir kaut kas labs vai kaut kas ļauns.

Džima Šeridana "My left foot" diezgan labi atbilst motivējošā kino kategorijai. Kā nekā - filmas varonis (pilnīgi reāla personība) Kristijs Brauns patiešām ir viens no tiem cilvēkiem, kas ir pelnījis, lai par viņu tiktu uzņemta filma. Brauns piedzima ar ļoti smagu veselības traucējumu - cerebrālo trieku, kuras rezultātā viņš nespēja kontrolēt nevienu sava ķermeņa daļu, izņemot kreiso kāju (tāpēc arī nosaukums). Turklāt vēl arī viņa dzimšanas apstākļi nebija nekādi izcili - divdesmitā gadsimta pirmās puses Dublinas trūcīgie slāņi, viņš bija viens no bērniem ģimenē, kurā to kopumā bija 22 (izdzīvoja gan tikai 13), un no sākta gala visi, izņemot Kristija māti, bērnu uzskatīja arīdzan par mācīties nespējīgu dārzeni. Un bija jau arī pamats šādam uzskatam: ja puika nespēj izdvest artikulētas skaņas un vispār jebkādi tikts no pārējo puses (izņemot māti) saprasts, grūti gaidīt no viņa lielas lietas. Taču izrādījās - varēja gan gaidīt. Izrādījās, ka čalim bija nopietna interese un talants glezniecībā, turklāt kad šim bija kādi 10 gadi, atklājās, ka arī ar apziņu viņam viss ir kārtībā, viņš iemācījās lasīt un tad pamazām - arī runāt. Vēlāk viņš kļuva visnotaļ slavens ne tikai ar savām gleznām, bet arī ar pašrakstīto grāmatu "My left foot" (kuru īsti nesaprotu - viņš vai nu rakstīja uz rakstāmmašīnas ar to pašu kreiso kāju, vai arī nē). Taču šaubu nav - izrādījās, ka viņam bija arī literāta talants un grāmata kļuva par grāvēju.

Kaut kā pēdējos gados izteikti novērojams, ka Latvijas hokejā vadošo sportistu vidū arvien pieaug latviskas izcelsmes hokejistu procents. Deviņdesmito gadu otrajā pusē, kad sāku intensīvāk sekot hokejam līdzi, mūsu izlases līderu vidū bija tādi ļaudis kā Kerčs, Znaroks, Tambijevs, Panteļejevs, Semjonovs, Grigorjevs, Fanduļs, Beļavskis, Žoltoks, Maticins, Čudinovs, Ignatjevs. Tikām tagad no vadošajiem hokejistiem krievvalodīgi ir vien Ņiživijs, Širokovs, Pujacs un Jeforejevs. Un vēl šokējošāk - tikai viens no šiem četriem hokejistiem pārstāv Rīgas "Dinamo", kamēr pārējie ir pieprasīti citās KHL komandās. Vai tā ir sakritība, vai arī "Dinamo" vadība nevēlas komandā Latvijas krievvalodīgos hokejistus? Kā nekā pagājušogad gan Širokovs, gan Pujacs rīdzinieku rindās bija, bet tagad Aleksejs ir prom, kamēr, piemēram, Armands Bērziņš joprojām ir komandā.

Kad esi saslimis ar gripu, vienmēr ir labi skatīties kādas vismaz nedaudz gruzoniskas filmas. Vai varbūt tas nav gluži labi, bet vismaz man pagaidām tā sanāk. Tā Džona Kārnija režisētā "On the edge" ir filma, kuras darbība norisinās psihiatriskajā slimnīcā pašnāvnieku mājā.

Šīs "Bīstamo sakaru" ekranizācijas režisors Rožē Vadims (īstajā vārdā Rožē Vladimirs Pļemjaņņikovs) varētu pretendēt uz viena no 20.gadsimta slavenākajiem baltkrieviem statusu. Protams, jāpiezīmē, ka Vadima māte bija francūziete un Baltkrievijā viņš visticamākais nekad nebija bijis, bet, manuprāt, tas nav iemesls slēpt šī režisora baltkrievu saknes. Jāatzīst gan, ka vēl vairāk nekā ar savām filmām Vadims bija pazīstams ar savām sievām - diezgan īsā laika periodā viņš paspēj vīra statusā apbūt Bridžitai Bardo, Katrīnai Denēvai un Džeinai Fondai (pa vidu vēl bija Anete Stoiberga, kura arīdzan tolaik bija skaistule, bet ne tāda kalibra zaigzne kā pārējās trīs Vadima sievas.

Jāatzīst, ka mani mēģinājumi iepazīt latviešu modernās literatūras aktualitātes visbiežāk sagādā tikai nepatīkamus pārsteigumus. No šogad lasītajām latviešu autoru grāmatām pozitīvs iespaids radies vien par dažām Bankovska grāmatām, kā arī par "Gūtenmorgenu", kamēr vairums lasīto grāmatu labākajā gadījumā var pretendēt uz statusu "izlasīju-aizmirsu".

Denijs Boils ir unikāls ar to, ka katra viņa filma ir ļoti ievērojami atšķirīga no pārējām. Uz doto brīdi esmu redzējis sešas no deviņām viņa režisētajām filmām: