Kazhes pierakstu burtnīca

Ja man nebūtu nācies darba vietu, es diez vai jebkad noskatītos "Terminator Salvation". Tas ir neapstrīdams fakts - tikai apstākļu sakritība, kuras rezultātā es nonācu uz divām nedēļām Slovākijā, nodrošināja to, ka es noskatījos šo filmu. No iepriekšējiem "Terminatoriem" esmu redzējis tikai vienu (otro), un īpaši nepārdzīvoju, ka neesmu šajās filmās sevišķi izglītots. Un normālos apstākļos es patiešām būtu izvairījies no šīs filmas, kurā pat Švarcnēgera nav (nekas, ka nepavisam neesmu viņa fans). Taču sanāca tā, ka Prešovas cinemax`ā šo filmu noskatījos.

Vakardienas pēcpusdienā izlēmām aiziet līdz lielveikalam. Tā sanāca kārtīga ekspotīcija, jo ejamais gabals bija ne mazāk kā četri kilometri. Patiesībā nekādas konkrētas vajadzības turp iet nebija (ja nu vienīgi man beidzot vajadzēja nopirkt zobu pastu, bez kuras biju dzīvojis piecas dienas), bet nekā cita vērtīgāka, ko iesākt, arī nebija. Tad nu aizgājām.

Turpinu priecāties par to, cik dzīvespriecīgu kino klāstu paņēmu līdzi uz Slovākiju. Turpinot jautrā kino tēmu, noskatījos vienu no Aki Kaurismeki jaunības dienu filmām. Kā tev šķiet, vai var nosaukt par "gruzonu" filmu, kuras galvenā (un principā - vienīgā) varone:

Lū Rīds patiešām ir viens no tiem mūziķiem, kas uz vecumu ja ne gluži kļūst labāks, tad vismaz sliktāks arī ne. Katrā ziņā "Set the Twilight Reeling" ir viens no viņa karjeras labākajiem ierakstiem, to esmu gatavs apgalvot (lai arī kritiķu acīs tas noteikti nav viens no viņa labākajiem veikumiem). Kā jau tas raksturīgi Rīda ierakstiem, šis ir viens maksimāli atslābināts albums, turklāt tas ir atslābināts pat tajos brīžos, kad Rīds ir tiešs un agresīvs. Protams, var teikt, ka tādas dziesmas kā "NYC Man", "Finish Line" vai "Hang on to Your Emotions" vecais labais Lū ir štancējis tonnām, bet man vienkārši ļoti patīk viņa pieeja. Protams, melodijas šeit lielākoties ir ļoti vienkāršas un galvenais skaistums ir Lū sirsnīgajā vokālā un lieliskajos tekstos (lai arī "Egg Cream" gadījumā es par tekstu lieliskumu varētu pastrīdēties). Un man patiešām patīk kā Rīds gandrīz vai repo "Hang on to your emotions":

Vairākas reizes mēģināju piespiest tautu šo filmu skatīties plašākā skatītāju lokā, taču allaž neveiksmīgi. Tagad, kad filmas skatos vienatnē Slovākijā, mani vairs nekas nevarēja no tās atturēt. Varbūt tomēr vajadzēja.

Vakar pēc mācībām (un standarta darba dienas beigām) bija iespēja aizbraukt uz peldbaseinu. Taču man šim nolūkam nav līdzi pareizā tērpa un tā kā peldbaseins atrodas skolā, cerēt tur iegādāties peldbikses nebūtu īsti pamatoti. Tālab vienojāmies, ka Tomāšs (viņš veda Artjomu uz baseinu) mani ar auto aizsviedīs līdz centram, lai es varētu vismaz kādu posmu no savas kājāmejamās distances ietaupīt.

Filmu krājums, ko paņēmu līdzi uz Slovākiju, nebeidz mani pārsteigt ar savu optimismu un dzīvesprieku. Vispirms bija "Tesis", kurā maniaks ieraksta videokasetēs, kā viņš pastrādā slepkavības, tagad - filma par apbedīšanu.

Alehandro Amenabara ("Open your eyes", "The Others", "Mar Adentro") pirmā ievērojamā filma ir viena no tām kino lentēm, kuras ilgi nevarēju saņemties noskatīties. Varu paskaidrot, kāpēc. No vienas puses - mani interesē spāņu kino, turklāt vēl Amenabars patiešām augstu kotējas šīs valsts režisoru vidū. No otras - izlasot IMDb anotāciju: "While doing a thesis about violence, Ángela finds a snuff video where a girl is tortured until death. Soon she discovers that the girl was a former student in her faculty", īsti vēlme piedāvāt kādam skatīties šo filmu man neradās. Starp citu - ja nemaldos, to lejuplādēt man piedāvāja Movielens, apgalvojot, ka tā būtu viena no tām erotisku tēmu (bet visticamāk - ne skatu) piesātinātajām drāmām, kas man pēdējā laikā ir viens no iecienītākajiem kino žanriem.

Vakar man visai neveiksmīgi beidzās gājiens uz pilsētu. Dienas beigās atkal aizgājām "vakariņās" vai otrajās pusdienās, kā lai to nesauktu. Kaut kā man ne pārāk patika vista, ko ieēdu, bet pieņēmu, ka nekā slikta tajā būt nevajadzētu. Tā laikam nevajadzēja darīt. Pēc ēšanas gandrīz uzreiz aizgāju uz pilsētu (šoreiz - vienatnē), lai apskatītu 1. FC Tatran Prešov - vecākā Slovākijas futbola kluba - stadionu. Līdz stadionam bija tīri laba pastaiga (ilguma ziņā) pa ne pašu interesantāko Prešovas daļu (proti - guļamo rajonu). Stadionu atradu, nekā diža no tā, protams, nebija (manuprāt, pat "Skonto" stadions ir labāks), bet ne par to ir runa.

"Sarkanā vāvere" ir jau trešā Hulio Medema filma, ko esmu šogad noskatījies. Un vai tu zini, kāpēc es tik intensīvi pievēršos šim spāņu režisoram? Galvenokārt tāpēc, ka viņa filmas ir patiešām labas un oriģinālas, turklāt tajās allaž ir kāda neliela piedeva pārdabiskā un neticamā, kas spēj padarīt košāku pat vispelēkāko dienu.