Viesojoties Izraēlā, manos plānos noteikti bija apmeklēt kādu vietējā futbola spēli. Tā kā bāzēšanās bija paredzēta Jeruzalemē, tur arī būtu visloģiskāk iet uz futbolu. Pilsētas populārākā komanda Beitar gan nav tāda, uz kuras mačiem baigi gribētos iet. Beitar ir "slavens" ar to, ka tas ir vienīgais Izraēlas klubs, kurā nekad nav spēlējis neviens arābs, kam par pamatu ir tas tas, ka kluba ultras ir izslavēti rasisti. Protams, nešaubos, ka šie fani ir skaļi un atmosfēra kluba spēlēs ir jaudīga, bet pārmērīgi šāds variants mani nepriecēja. Taču pēcāk sev par pārsteigumu atklāju, ka pirms pāris gadiem Izraēlas augstākajā līgā ir atgriezusies Jeruzalemes "Hapoel" komanda, kura šo līmeni bija pametusi pirms 20 gadiem. Un tad nu izlēmu - iešu uz "Hapoel".

Nozīmīga daļa šajā mūsu ceļojumā bija iepazīšanās ar vietējām tradīcijām un to ievērošana, cik nu tas bija mūsu spēkos. Pieņemot, ka tas, kādas ir jūdaisma noteiktās uztura un uzvedības normas, nav vispārzināma informācija (cilvēkiem, kas par to neinteresējas), izstāstīšu par tām, cik nu to ļauj mana kompetence. Te jāņem vērā, ka nepastāv vienots standarts iz kategorijas "visi ebreji dara tā" - ir tonnām dažādu faktoru, kas nosaka to, cik stingri vai brīvi konkrētais cilvēks interpretē to, kas viņam ir atļauts un aizliegts, līdz ar to pilnīgi iespējams, ka citā ģimenē mēs būtu novērojuši gluži atšķirīgas no šoreiz pieredzētajām ieražas.

Viesojoties Izraēlā, mājas saimnieku grāmatplauktā ieraudzīju grāmatu ar nosaukumu "Kā uztaisīt ebreju filmu". Tā kā grāmatas apakšvirsrakstā bija pieminēti Džons Veins, Frenks Sinatra, pieci miljoni dolāru un Izraēlas armija - izlēmu, ka šī izskatās pēc gana saistošas lasāmvielas (un labas atsoldzes pēc stipri smagās "The Human Stain"), līdz ar to pēdējās trīs ceļojuma dienās šo grāmatu patiešām izlasīju.

Zigmunda Skujiņa pēdējais izdotais darbs - grāmata "Aplikācija par rakstnieku un laikmetu", kuru kopā ar rakstnieku veidoja viņa meita Inga Skujiņa, aptver teju visu šī ievērojamā latviešu rakstnieka mūžu, skatās mazliet arī tam apkārt - par norisēm Latvijā (un ārpus tās), līdz ar to tas noteikti var kalpot kā vērtīgs papildmateriāls, iepazīstot Skujiņa literāro mantojumu.

Rakstīt par jebko, kas ir saistīts ar Dž. K. Roulingas vārdu, šobrīd nav sevišķi vienkārši. Vai arī ir ļoti vienkārši - atkarībā no tā, kā tu sevi vēlies pozicionēt. Līdz ar to, lai uzturētu pārliecinošu sniegpārslas reputāciju sākšu ar apgalvojumu, ka "Fantastiskās būtnes — un kur tās meklēt" ir grāmata, kas paredzēta tikai un vienīgi tādiem īpatņiem, kuru krājumā ir ne tikai visai grāmatas par Hariju Poteru un visu filmu DVD, bet arī vismaz divas Grifindora šalles, kādi pāris zižļi, Dobijam pasniegtās zeķes kopija un kolekcija ar deepfake videorullīšiem, kuros attēlota Daniela Redklifa un Ralfa Fainsa mīlestība. Proti, šī grāmata ir pilnīgi bezjēdzīga "cilvēkam parastajam". Taču, ja tev no tā kļūst vieglāk ap sirdi, varu teikt, ka man šī grāmata nepatika, jo Roulinga ir transfobe, antisemīte un kas tik vēl ne (būtu rakstījis - putiniste, bet par šiem jautājumiem es nejokojos).

Lielākā un faktiski arī vienīgā drāma, ko šajā reizē pieredzējām, mūs piemeklēja pašā brauciena sākumā. Telavivas lidostā, kad krāmējām Annas mašīnas bagāžniekā mūsu daudzās mugursomas, Marina bija blakus kādam stabam novietojusi savu mazo mugursomu, kurā atradās visas mūsu pases. Īsti neviens no mums nebija piefiksējis brīdi, kad šo somu kāds ielika mašīnas bagāžniekā, taču, pirms izbraukšanas apskatot apkārtējo teritoriju, šo somu nemanīju, arī atpakaļgaitas spoguļos Anna to neredzēja, līdz ar to pieņēmām - gan jau, ka soma ir mašīnā. Kad ieradāmies Jeruzalemē un nesām somas, pēkšņi Marina pavaicāja: "Bet kur ir mana mugursoma?" Un izrādījās, ka tās nav. Sākās šādā situācijā neizbēgamā panika, mēģinājumi saprast, vai kāds ir tomēr redzējis to nonākam mašīnā, bet neko jaunu neizdomājām. Izlēmām, ka Marina un bērni paliks ar Šaulu, kamēr Anna un es dosimies atpakaļ uz lidostu dzīt pēdas pazudušajai somai. Tikai vēl vajadzēja, lai es ienesu mājā lielāko no visām mugursomām - savējo. Un ko es ieraudzīju mājas viesistabā? Marinas somu, kuru Anna neapzināti bija ienesusi mājās uzreiz pēc mūsu atbraukšanas, kamēr es biju sācis celt laukā ratus un lielās mugursomas. Tā šī dramatiskā situācija atrisinājās bez nepieciešamības kaut kur atkal braukt, un varējām tik vien kā pasmieties par ne no kā radīto stresa pilno situāciju.

Šī gada februārī notikušais ceļojums uz Izraēlu bija tik ļoti citādāks kā visi iepriekšējie, kuros esmu devies, ka arī apraksts tam nav iespējams standarta veidā. Standarta ceļojuma aprakstu sāku ar plānoto maršrutu, kaut kādām iecerēm un motivācijām, bet turpinājumā dokumentēju katrā dienā notikušo un pieredzēto. Šī ceļojuma gadījumā šāds apraksts būtu gaužām garlaicīgs, jo uzsvars galīgi nebija uz iespējami bagātīgāku apskatīto vietu skaitu, ātrāku traukšanos uz katru dienu citām, iepriekš neredzētām, vietām, tā vietā laikam varētu teikt, ka šis stāsts bija par attiecībām, nevis piedzīvojumiem. Līdz ar to, ja šī būtu filma, tad tas būtu tāds lēns Eiropas kino, kurā varbūt gadās pa kādam jocīgam notikumam, bet ar varu neviens skatītāju nekutina.

Pirmajā vakarā, esot Izraēlā, pa tumsu (jo sabatu ievērojošā namā naktī uz sestdienu gaismas ir pieejamas vien tur, kur tās paliks ieslēgtas līdz pat sestdienas pēcpusdienai) no grāmatu plaukta paķēru Filipa Rota romānu "Cilvēka nospiedums". Amizantā kārtā, nupat atklāju, ka vienreiz šo grāmatu jau esmu lasījis - pirms vairāk nekā 10 gadiem, bet atmiņā man nekas par to palicis nebija (tas laikam gan nav rādītājs tam, ka tā uz mani būtu atstājusi jebkādu iespaidu). Vienlaikus šī būs īstā situācija, lai salīdzinātu to, kā pasauli redzu 2023. gadā un kā to redzēju tolaik. Lūk, mans tās reizes apraksts.

Diezgan biedējoši, ka kopš esmu sācis patērēto saturu dokumentēt blogā (pirms teju divdesmit gadiem) nebiju lasījis nevienu Alberta Bela grāmatu - kā nekā vidusskolas laikos viņš bija viens no maniem iecienītākajiem latviešu literātiem, vajadzēs kaut kad bibliotēkā paņemt “Būri”, “Cilvēkus laivās” un noteikti arī “Bezmiegu”, kuru, manuprāt, neesmu lasījis, tai skaitā - lai Marina var ar šiem darbiem iepazīties. Bet, kā lai arī nebūtu, tagad vismaz esmu izlasījis viņa pēdējo grāmatu - romānu “Vientulību masu sarīkojumos” (nezinu, cik ticami, ka tā varētu pārstāt būtu viņa pēdējā grāmata, vismaz paša Bela dzīves laikā).

Kaislības labirints ir viena no Pedro Almadova agrīnā perioda filmām, un jāsaka - agrīnais Almadovars ir divtik Almadovars!