Kazhes pierakstu burtnīca

Šis, ja pareizi saprotu, ir pēdējais no Anšlava Eglīša darbiem, kas tapa, viņam vēl esot Vecajā kontinentā, tajā aprakstot vairāk vai mazāk paša pieredzēto pēckara gados kādā vācu mazpilsētiņā Alpos. Mūsdienās šādu stāstu krājumu visticamāk dēvētu par romānu, jo vienota te ir ne vien vide, bet ir arī viens centrālais tēls, kurā ir sava deva paša autora (ar to atšķirību, ka Eglītim vienmēr līdzās bija viņa sieva Veronika Janelsiņa, kamēr varonis ir viens kā pirksts), vienota ir arī vide (pa vidu starp ciematu un mazpilsētu), arī pārējie tēli te daļēji atkārtojas, turklāt vēl darba ievads un noslēgums tam dod ļoti skaidru ietvaru un pabeigtības sajūtu. Taču, ja jau Eglītis to sauca par stāstu krājumu, tātad tas ir stāstu krājums.

Vācu televīzijas dokumentālā filma par Die Toten Hosen koncertiem Austrumberlīnē mani uzrunāja pirmkārt tādēļ, ka Arnis padalījās ar saiti uz to (tā vēl dažas dienas, līdz 28. novembrim, būs publiski pieejama resursā ardmediathek.de), bet otrkārt tālab, ka šī gada vasarā apmeklētajā grupas koncertā notika tās kopīga uzstāšanās ar grupas "Planlos" dalībniekiem, par kuriem gana daudz tiek stāstīts arī šajā filmā.

Anšlava Eglīša leģendas "Čingishana gals" rašanās iemesli un prototipi galīgi nav tālu jāmeklē. Asinskāru diktatoru, kuru mērķis bija nevis vienkārši iekarot jaunas zemes, bet arī iznīdēt to iedzīvotājus, teksta tapšanas laikā netrūka (ok, viens no viņiem uz to brīdi jau bija izbeidzies, bet otrs gan turpināja plosīties uz pilnu jaudu). Stāsta nozīmīgākie elementi, varoņi un totikumi ir sekojoši: pie Čingishana ierodas kaimiņu daudz civilizētākās Hijas valsts sūtnis, kuru vispirms pazemo, bet pēc tam arī nogalina, jo Čingishans ir izlēmis iznīcināt Hivu. Viens no viņa galvenajiem mērķiem ir iegūt Hijas valdnieka skaisto sievu. Vienīgais, kas (ļoti netiešā veidā, jo viņam paša galva ir dārga) Čingishanu no kārtējā slaktiņa izraisīšanas atrunāt, ir viņa ministrs ķīnietis, kurš gan neko nepanāk.

Noveļu krājums (kas gan apkopotas vienlaidus tekstā) "Kazanovas mētelis" veido tādu kā robežšķirtni starp Anšlavu Eglīti - Rīgas dendiju, un trimdas rakstnieku. Uzrakstīts, šķiet, vēl lielākoties dzimtenē, bet izdots jau trimdā, tas vēsta par tiem pašiem aizgājušajiem laikiem kā "Līgavu mednieki" un "Homo Novus", taču kaut kas tev šajā tekstā liek nojausta, ka tas ir atskatīšanās uz pagātni, nevis tagadnes liecība. Kā jau tas ir raksturīgi Eglīša darbiem, kas risinās Rīgā, viņa aprakstītais laiks ir maksimāli nekonkrēts, tik vien tu saproti, ka runa ir par brīvvalsts laiku, bet nekādu aktuālu notikumu, nekādas politikas. Un "Kazanovas mēteļa" gadījumā jau tas nav brīnums - ja pat lielās formas darbos autors vairās vērtēt laiku, kālab lai tas notiktu šeit?

Pat neatceros, kad pēdējo reizi biju uz kino, taču pagājušajā nedēļā man bija izsniegta brīva sestdiena (ar Marinu bija vienošanās, ka viņai ir brīvsolis svētdienā, man sestdienā), un, tā kā pēdējā brīdī nevarēja tikt ne uz vienu tādu teātra izrādi, kādu man attiecīgajā dienā gribētos skatīties, aizgāju uz kino "Bize", lai noskatītos JRT jaunās paaudzes aktieru veidoto filmu "Sēklis", kurā vēl turklāt bija solīta tikšanās ar filmas režisoru Tomu Harjo.

Tas bija nopietns pārsteigums, bibliotēkā uziet Murakami grāmatu, kas paredzēta vairāk vai mazāk Esteres vecuma lasītājiem. Nebiju piefiksējis, ka viņš kaut ko ir rakstījis arī bērniem, bet - ja jau ir, tad noteikti jāizlasa! Pārsteidzošā kārtā arī Estere necēla ne mazākos iebildumus, tad nu iepazināmies ar Aituvīra Ziemassvētkiem. Vispār šī grāmata ir Murakami kopdarbs ar mangas mākslinieku Maki Sasaki, kurš arī itin bieži zīmējis vākus Murakami darbiem pieaugušajiem, taču te man jāsaka - grāmatas ilustrācijas, kuru ir ļoti daudz, mani galīgi neaizgrāba - lai arī mangas pasaulē Maki Sasaki skaitās alternatīvs autsaideris, manai neko no tā nejēdzošajai eiropieša acij viņa zīmējumi izskatās pēc... vienkārši zīmējumiem, nesaprotu, kas tajos īpašs.

Pirms pāris nedēļām uzrakstīju par Andreja Eglīša saistību ar futbolu (viņš bija kaismīgs līdzjutējs), pie reizes apsoloties iepazīties arī kaut ko no viņa daiļrades. Un, re, esmu izlasījis vienu no viņa dzejoļu krājumiem, kurš šobrīd ir (lai arī mazliet citādi) ne mazāk aktuāls kā pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū, kad Eglītis to rakstīja.

Mana liekākā cemme ar biogrāfiskām filmām (vai arī filmām, kas vēsta par patiesiem notikumiem) ir saistīta ar to, ka mani ļoti kaitina faktoloģiskas neprecizitātes (it īpaši - jautājumos, kurus labi pārzinu), un teju jebkura šāda filam ir faktoloģiskām neprecizitātēm pilna. Ok, es neesmu tik fanātisks, lai satrauktos par pagātnei veltītā filmā parādošos automašīnas modeli, kas nācis tirgū pusgadu pēc filmas notikumiem vai arī par to, ka tradicionāli Leonardo da Vinči pieņemts attēlot kā baltādainu, bet, piemēram, dramatiskā sižeta līnija par "Queen" izjukšanu uz vairākiem gadiem "Bohemian Rhapsody" man ļoti krita uz nerviem. "Weird: The Al Yankovic Story" kā biogrāfisks stāsts par "parodijas princi" Dīvaino Elu Jankoviku ļoti labi izvairās no šādiem pārmetumiem, jo ir jābūt galvā sistam vairāk nekā kādreizējā prezidenta Bērziņa piesauktajiem žurnālistiem, lai pieņemtu, ka jebkas šeit notiekošais ir patiesos faktos balstīts. Vai varbūt tā tikai Jankoviks grib, lai mēs domājam un patiesībā tas viss tomēr ir noticis?

Kad pagājušā gada decembrī pasludināju Rīgas ielu izaicinājumu, man bija minimāla ticība tam, ka es pats to varētu gada laikā izpildīt, taču procesā atklājās, ka tas nemaz nav tik neiespējami, un tā nu līdz oktobra beigām esmu visas Rīgas ielas izskrējis. Dalīšos ar saviem novērojumiem, pārdomām un mazliet ieteikumiem Rīgas domes atbildīgajiem departamentiem par to, kādi uzlabojumi šķiet īpaši aktuāli.

Šeit apkopoti teksti faktiski ir jau stāsti, nevis esejas. Reizēm pat personāži no stāsta uz stāstu atkārtojas, radot iespaidu, ka Eglītis apraksta pats savu dzīvi un sevis reāli novērotus cilvēkus, bet skaidrs, ka daudz te ir autora fantāzijas (un kā gan citādi?). Atšķirībā no "Neierastās Amerikas", kurā Eglītis galvenokārt dalās ar vispārīgiem novērojumiem, šie ir konkrēti stāsti ar konkrētiem varoņiem, no kuriem liela daļa turklāt vēl ir amerikāņi, nevis latvieši. Domājams, ka to tapšanas laikos Anšlavs Eglītis vēl ticēja tam, ka viņam pašam izdosies kļūt par amerikāņu vidū atzītu rakstnieku (lai gan - jau ar savu devu vilšnaās, jo ne reizi vien viņš uzsver to, ka Amerikā rakstnieku uzskata par kaut kā vērtu vienīgi tad, ja viņš ir uzrakstījis kādu bestselleru, proti, tevi par rakstnieku padara nevis literatūras kvalitāte, bet gan pārdošanas apjoms).