Kazhes pierakstu burtnīca

Paņēmu bibliotēkā vienu no Anšlava Eglīša kopoto rakstu sējumiem. Tajā ir teksti no diviem rakstu / stāstu krājumiem, kuri it kā būtu skatāmi kopā, bet es tomēr skatīšu atsevišķi. Tātad, "Neierastajā Amerika" ir apkopoti trimdas avīzē "Laiks" publicēti Eglīša novērojumi par viņa pirmajiem dzīves gadiem Amerikā - daļa vēl no laika neilgi pēc iebraukšanas, mitinoties Ņujorkā, tad Oregonā un visubeidzot Losandželosā, kur viņš dzīvoja līdz mūža beigām. Jāatzīst, ka visai saprātīgi man šķiet, ka šis krājums sākotnējo izdevumu piedzīvoja nevis Eglīša mītnes zemē, bet gan Zviedrijā - jo tas, par ko raksta Eglītis, Amerikas latviešiem varētu būt bijis pārmērīgi pazīstams. Savā ziņā šos tekstus var nosaukt par feļetoniem - bet tam tie nav gana asi, savukārt kā laikmeta novērojumi tie varētu šķist vairāk aktuāli latviešiem teju jebkur citur, nevis tieši Amerikā.

Šī grāmata noteikti nav paredzēta lasīšanai no vāka līdz vākam. Bet es jau citādi nemaz nemāku. Kur nu vēl ar bibliotēkas grāmatām. Tālab nedēļas garumā izlasīju to pilnībā. Tad nu dalīšos savos iespaidos par šo monumentālo izdevumu, kuru izveidojis autoru kolektīvs: Edīte Tišheizere, Ieva Rodiņa, Dita Jonīte un Lauma Mellēna-Bartkeviča.

Grāmatas bērniem reizēm ir dīvainas. Un līdz ar to interesantas, jo tev kā pieaugušajam vismaz galīgi nav skaidrs - ar ko šis beigsies, un kāda ir stāsta morāle. Ne vienmēr tas nozīmē, ka grāmata ir laba, bet vismaz tev ir sajūta, ka esi izlasījis kaut ko vairāk par vienkāršu multfilmas atstāstījumu vienkāršiem vārdiem. Huana Arhonas darbs "Ēzelis (Kā viss sākās)" noteikti ir dīvaina grāmata.

Tēmā latviešu dižgari un futbols noteikti savu nodaļu būtu pelnījis dzejnieks Andrejs Eglītis. Dzejnieks, kuram lielāko mūža daļu nācās nodzīvot trimdā Zviedrijā, vislabāk ir zināms kā 1943. gadā tapušās Lūcijas Garūtes kantātes "Dievs, tava zeme deg" vārdu autors, taču dabiski, ka Andreja Eglīša daiļrade neaprobežojās ar to vien, viņš radījis ap trīsdesmit dzejas grāmatām, kuras kļuva par nozīmīgu latviskās identitās daļu svešatnē (un - aizliegto literatūru savā dzimtenē, kura slepeni te tomēr nonāca). Jau krājumu nosaukumi vien izsaka daudz: "Uz vairoga", "Audiet mani karogā sarkanbaltisarkanā", "Svešais cirvis cērt un cērt". Ar kaunu jāatzīst - neko neesmu lasījis, bet tagad droši vien saņemšos ar kaut ko vismaz iepazīties, te galvenais nopelns ir pirms dažām dienām pa LR3 klausītajam raidījumam, pieminot Andreja Eglīša 110. dzimšanas dienu.

Tā bija ilgstoša drāma - mana nespēja nokļūt pilnvērtīgā DJ Krankenwagen koncertā. Viss sākās pagājušā gada rudenī, kad grupas uzstāšanās Noasā notika pēdējā dienā pirms mājsēdes sākuma. Toreiz es biju ticis vistuvāk koncerta apmeklējumam - ieradies AB Dambī, atklāju, ka man bija tikai šķitis, ka es biju iegādājies biļeti uz šo koncertu, bet reāli to izdarījis nebiju. Un, ievērojot stingros apmeklētāju skaita ierobežojumus, labākais, kas man tajā reizē bija pieejams, būtu koncerta klausīšanās no ārpuses, kas, protams, mani ne sevišķi uzrunāja. Šogad grupa spēlēja Salaspilī "Kartupeļpalmā", bet tad es biju uz Toten Hosen Berlīnē. Vēl viņiem bija koncerts tajā pašā Noasaā, bet tur es gan nepaspēju nopirkt biļeti, gan vēl arī pats saslimu koncerta dienā. Līdz ar to vienīgā reize, kad biju redzējis viņus spēlējam, bija atvērtais mēģinājums, kurā grupa pusotras stundas garumā izpildīja divas dziesmas. Īsti par koncertu to nenosauksi. Biju jau gandrīz samierinājies, ka man gluži vienkārši nav lemts šo grupu redzēt. Un tad pēkšņi, apmeklējot Āgenskalna ģimnāzijas (mūsdienās manā izpratnē pilnīgi nevietā sauktas par Rīgas Valsts vācu ģimnāziju) absolventu salidojumu, vakara programmā ieraudzīju DJ Krankenwagen uzstāšanos. Urrā!

Tas, cik daudz pēdējos gados ir izdots dažādu grāmatu bērniem (patlaban man aktuāls vien materiāls, kas paredzēts sākumskolniekiem un vēl jaunākiem lasītājiem / grāmatu klausītājiem), zināmā mērā šķiet pārsteidzoši: kā tādā mazā valstiņā kā Latvija, turklāt vēl ar gaužām bēdīgu demogrāfisko stāvokli un procentuāli lielu iedzīvotāju daļu, kurai grāmatas latviešu valodā vispār nav aktuālas, var būt pieprasījums pēc tik liela daudzuma bērnu literatūras? Turklāt nav jau tā, ka izdotu tikai vietējas izcelsmes grāmatas, arī tulkojumu ir pārpārēm. Līdz ar to grūti iedomāties, kā šādos apstkākļos, lai tu savam bērnam lasi lielu daļu to grāmatu, kas bija obligātajā literatūras sarakstā tavā paša bērnībā? Protams, nekāda konkurence (vismaz manās acīs) neliks no lasāmā saraksta pazust Vinnijam Pūkam, muminiem, "Vējam vītolos", Doktoram Dūlitlam un citiem bērnu literatūras zelta fonda, bet padomju laikos izdotajām grāmatām no sērijām "Āfrikas tautu pasakas", kā arī "Latviešu tautas teikas un pasakas" un tamlīdzīgi izdevumi, par kuriem arī savā bērnībā nebiju izcilā sajūsmā, bet lasīju tālab, ka tādas bija pieejamas, gan diez vai maniem bērniem sanāks iepazīt.

Nupat sapratu, ka manā apziņā bija apvienojošies divi savstarpēji ne gluži saistīti sākumskolniekiem paredzēti darbi bērniem - Luīzes Pastores "Mākslas detektīvu" grāmatas un TV raidījums "Mazā Mula lielajā mākslas pasaulē". Un nav jau brīnums - abos darbos ir rudmataina meitene, kas risina noslēpumus, kas saistīti ar Latvijas izcilāko mākslinieku darbiem. Man nav līdz galam skaidrs, kurš radās pirmais - Mākslas detektīvu Poga vai Mazā Mula. Vienlaikus, kurš no šiem diviem lai arī nebūtu nācis pirmais, tas ir diezgan tipiski jebkurai jomai Latvijā, ka jebkuram oriģinālrisinājumam komplektā nāk kāds pārītis pakaļdarinājumu. Pēc tam gan nav svarīgi, kurš bijis pirmais: "Brum brum" vai "Dip dap" riteņi, kurš no kafijas kioskiem pie Vērmaņdārza, Printful vai Printify (šajā reizē gan tiešām abiem ir atradies gana vietas tirgū), kvalitātes sacensībā ne vienmēr uzvar tas, kurš bijis pirmais, vairāk te runa par to, ka jau tāpat mazajā tirgū allaž jebkuram labam risinājumam parādās kloni. Vispār gan laikam tā nav tikai Latvijas problēma - "Bolt" pret "Wolt", šķiet, ka nav Latvijā radusies neskaidrība.

ūtu liels pārspīlējums mani nosaukt par gangsterfilmu cienītāju - tā nebūt nav, ka es šim kino žanram jebkad būtu veltījis pastiprinātu uzmanību, ne velti es pat Kopolas "Krusttēvam" esmu redzējis tik vien kā pirmo daļu. Un tomēr nākas atzīt, ka brāļu Koenu "Millera krustceles" ir viena sasodīti baudāma filma.

Par Aivara Ozoliņa ievērojamāko literāro veikumu - grāmatu "Dukts" - rakstīt ir reizē ļoti viegli un ļoti sarežģīti. Viegli - jo ko tu lai tu par to nepateiktu, tu īsti neko nebūsi pateicis par Duktu. Grūti - tā paša iemesla dēļ.

Pats esmu pārsteigts, kā tas sanāca, ka pāris no agrīnajām brāļu Koenu filmām bija izkritušas cauri manam filmu skatīšanās sietam tajos laikos, kad kino patērēju milzīgos daudzumos. Tai skaitā pati pirmā brāļu uzņemtā filma "Tikai asinis". Viņu pilnmetrāžas debijā var redzēt itin daudz ko no tā, kas raksturojis brāļu daiļradi arī turpmākajos nu jau teju četrdesmit gados. Scenāriju viņi rakstījuši kopā, kā režisors skaitās Džoels Koens, kamēr viņa brālis Ītans ir producenta lomā. Un jau šajā filmā parādās Koenu liktenīgā aktrise Frānsisa Makdormanda. Tas gan laikam nav sevišķi sensacionāli, jo kopš tā paša 1984. gada, kad tapa "Blood Simple" Frānsisa ir precējusies ar Ītanu Koenu.