Romānu sērija "Es esmu...", kurā mūsdienu latviešu autori iejūtas vietējo klasiķu ādā, ir patiešām interesants projekts, kas gan palīdz aktualizēt autorus, kuri konkrēti man parasti nav dienaskārtībā, gan paši par sevi kļūst par savdabīgām mūsu laikmeta liecībām, spēlējoties ar robežām starp laikmetiem, tekstiem un to autoriem. Pagaidām gan esmu izlasījis tikai divus šādus darbus - Ingas Gailes "Rakstītāju" un Andra Akmentiņa "Meklējot Ezeriņu", bet iespaidi līdz šim bijuši pozitīvi.

Tas sākās pirms vairāk nekā pusotra gada: 2021. gada 26. aprīlī saņēmu epastu no Sporta muzeja galvenās krājuma glabātājas ar saturu: "Pārsūtu Tev vēstuli no Smiltenes muzeja kā futbola pētniekam. Vai Tevi tas varētu interesēt, ja nē, varbūt zini kādu, kurš būtu ieinteresēts?" (ceru, ka nepārkāpju kādas autortiesības, publicējot šo dokumentu, kas nesatur personīgi identificējamu informāciju. Tad nu es sazinājos ar Smiltenes novada muzeju un uzzināju, ka doma ir par Smiltenes futbola simtgadei veltīta bukleta uzrakstīšanu. Tad pamazām šī iniciatīva pārtapa domā par grāmatu, kuras rakstīšana man šķita jau nopietns izaicinājums, tā pagāja vasara, un augusta pēdējā sestdienā es Neoficiālā Vienības brauciena ietvaros piestāju Smiltenē, kur no vietējā futbola trenera, fotogrāfa un vēstures apkopotāja Gata Samučonoka dabūju zibatmiņu ar viņa savāktajiem materiāliem, pēc kuru iegūšanas sākās jau nopietnāks darbs.

Šis teātra gads nebija gluži tik intensīvs kā pirms kovid ēras sākuma, bet kaut cik pieklājīgs izrāžu apmeklējuma saraksts beigās sanāca (18 gabali, ne visas no tām gan gluži tradicionālas teātra izrādes). Gluži kā senākos laikos, sarindošu šogad baudītās izrādes atbilstoši tam, cik tās man gājušas pie sirds, sākot ar vismazāk uzrunājušo. Jāatzīmē, ka visās izrādēs, izņemot "Branda māju", bija šis tas labs un par absolūtu vilšanos tās nekļuva.

Doma pavisam vienkārša: 2023. gadā apmeklēt dažādus publiskos peldbaseinus Latvijā. Viens apmeklēts baseins - viens ieskaites punkts. Kas apmeklējis vairāk baseinu - tam augstvērtīgāks rezultāts. Vienu un to pašu baseinu apmeklēt vairākkārt ir atļauts, bet papildu punktus tas nedod. Reģistrācija un atzīmēšanās - primitīva, Google dokumentā.

Bibliotēkā bērnu grāmatu plauktā ieraugot izdevumu, kura autors ir Pēteris Blūms, uzreiz bija skaidrs - ar šo mēs iepazīsimies! Pārliecināties, ka tas ir īstais Pēteris Blūms, nebija grūti - vesela grāmata, kas veltīta ekskursijai vienā pilī, diez vai to varētu radīt kāds cits kā viens no vēsturiskumu visvairāk mīlošajiem Latvijas arhitektiem. Un tā nu mēs nonākam pie Rīgas pelēm Ēdolē.

Turpinu Esteri bez loģiskas secības iepazīstināt ar Muminelejas grāmatām. "Vēlu novembrī" ir pēdējā grāmata par muminiem, ko Tūve Jansone uzrakstīja, un patiesībā tajā neviens mumins nepiedalās, līdz ar to tā maksimāli loģiskā veidā iezīmē atvadas no iemīļotajiem personāžiem. Grāmatas noskaņa arī ir daudz sērīgāka kā visiem iepriekšējiem Muminielejas stāstiem (ar visu to, ka tajā neparādās balti zuši). Par pamatu tam kļuva autores mātes nāve. Turpinājumā Jansone vairs neesot varējusi ieraudzīt Muminieleju tādu līksmu kā iepriekš, tāpēc jaunas grāmatas par to vairs netapa.

Atšķirībā no iepriekšējās grāmatas par Loti no Izgudrotāju ciema, ko lasīju Esterei (Lote un Mēnessakmens noslēpums), šai teksta autors atkal ir Andruss Kivirehks, nevis ilustrāciju autors Heiki Ermits, un to uzreiz var just. "Mēnesakmens" radikāli cieta no pārmērīgas liekvārdības, pārāk gari izvērstām neinteresantām tēmām un arī kopumā neadekvāta grāmatas apjoma, kā dēļ man personīgi bija ļoti grūti tikt līdz attiecīgās grāmatas beigām. "Ceļojums uz Dienvidiem", protams, lielā mērā seko tiem pašiem spēles noteikumiem, kas Lotes pasaulē darbojas jau kopš pirmās grāmatas (proti, nekas nav neiespējams, pasaules estētika kopumā atbilst stīmpankam, par jebkuru dīvaini vienmēr atradīsies vēl cits, dīvaināks, dīvainis).

Kā jau tas man ir raksturīgi, katra gada decembrī ir jānokopj dažādi parādi, it īpaši blogā, un obligāta sastāvdaļa te ir kāds nepabeigts ceļojuma apraksts. Par to, kā braucām uz Die Toten Hosen koncertu Berlīnē, biju iesācis rakstīt, kad tapa Berlin Calling: 1. daļa, un re - ir arī otrā!

Par Paula Bankovska pēdējo romānu "Pasaules vēsture" biju lasījis labus vārdus žurnālā "Ir", un arī citu nopietno literatūras ekspertu viedoklis par to, šķiet, ir visnotaļ pozitīvs. Līdz ar to grāmatai pieķēros ar augstām cerībām, lai arī līdz šim lielākoties ar Bankovska grāmatām man bijis tā, ka man pašam ir žēl, ka tās mani nav uzrunājušas. Pamatīgais apjoms - 600 lappuses - mazliet biedēja, jo jau daudz īsāko "18" līdz beigām izlasīju ar lielu piespiešanos, un kopumā sekoju principam, ka es autoram esmu gatavs uzticēties, ka viņš spēj uzrakstīt biezu grāmatu vienīgi tad, kad viņš mani ir jau pārliecinājis ar plānajām, un Bankovska gadījumā īsti tā nav.

Riharda Pīka (tā paša, kurš bijis Kultūras ministrs Šķēles pirmajās valdībās un Ārlietu ministrs Emša valdība; starp citu, interesanti, ka tajos laikos viņa uzvārdu lielākoties pierakstīja bez garumzīmes - gan jau lai nebūtu lieka latviskuma) režisētā filma "Ja nebūtu šī skuķa" ir lielisks uzskates materiāls dažādu jautājumu pārspriešanai, kuri ne obligāti būs tieši saistīti ar pašu filmu. Taču, pirms doties šajā virzienā, mazliet faktoloģiskas informācijas. Filmas pamatā ir igauņu bērnu rakstnieka Enno Rauda (vislabāk mūspusē zināms kā "Naksitrallīšu" radītājs) stāsts "Lidojošie šķīvji", uzņemta filma ir Sabilē un Abavas senlejā ap to. Visās galvenajās lomās ir bērni, no kuriem neviens (šķiet) savu profesionālo dzīvi vēlāk ar aktiera profesiju nav saistījuši. Tāpat filmā piedalās viena no septiņdesmito - astoņdesmito gadu populārākajām igauņu mūzikas grupām (spēlēja džezroku, vēlāk arī metālu) "Magnetic Band" Gunara Grapa vadībā. Jā, un filmas komponists bija Mārtiņš Brauns. Stāsts ir par Sabilē mītošu puiku Kārli, kurš (būdams atvērts visam kam šajā pasaulē) paša attīstītās fotogrāfijās saskata lidojošo šķīvīti, un Hertu - meiteni no Rīgas, kas uz mātes - profesores - komandējuma laiku nosūtīta uz Sabili pie radiem. Starp jauniešiem (kuri ir aptuveni 5. klases vecumā) veidojas draudzība, kura neiet pie sirds vietējam spicākajam čalim - Reinim, kurš pats noskatījies smalko pilsētnieci.