Kazhes pierakstu burtnīca

Nākamajā dienā pēc "Citu dziesmu svētku" apmeklēšanas es uzzināju, ka šis pasākums patiesībā bija raisījis ļoti pretrunīgas atsauksmes vēl pirms savas notikšanas. Proti, kā izrādās, vārdu savienojums "dziesmu svētki" ir kaut kas tik svēts un neaizskarams, ka ir neiedomājami, ka tas tiktu attiecināts uz pasākumu, kurš kanonam nu nekādi neatbilst. Nejūtos tiesīgs vērtēt, kā ir un kā nav pareizi, no savas puses varu teikt, ka man pat prātā nebija ienācis, ka kāds šo priekšnesumu būtu varējis uztvert kā mērķi piesmiet vai nolaupīt dziesmu svētku jēdzienu. Bet ko nu es saprotu.

Rītu tradicionāli sāku ar skrējienu. Zināmā mērā tas jau ir tik tradicionāli, ka man pašam sāk šķist bezjēdzīgi par to ziņot, bet - precizitāte pirmajā vietā. Šī konkrētā skrējiena atmiņā paliekošākais elements bija tāds, ka saņēmos aizskriet līdz Ostravas centram, kas bija teju piecu kilometu attālumā - tīri ķeksīša pēc, ka tas ir izdarīts. Un tad nu tas tika izdarīts. Neko daudz gan tur neuzturējos, aizskrēju līdz nosacītajam centrālajam laukumam un tad atpakaļ, tiesa, pa citu - daudz mazāk urbānu ceļu kā turp. Atceļā arī bija viens izteikts “Nebūs!” tipa moments. Proti, skrēju pa taku jau gandrīz Landek park teritorijā, kartē ieraudzīju, ka nākamā līmeņa takas malā ir skatu tornis. Apskatījos uz kalnu, kurā jāskrien, un izlēmu: nē!

Ko tev izsaka pilsētas vārds Jīhlava? Laikam vienīgais, ko es varētu pateikt (un arī to - ne uzreiz), Jīhlavas futbola klubā “Vysočina” sastāvā visai sekmīgas divas sezonas aizvadīja Latvijas uzbrucējs Dāvis Ikaunieks. Tiesa, Visočina galīgi nav viens no slavenākajiem čehu klubiem, lielākoties tas spēlējusi pēc spēka otrajā Čehijas līgā, nekad nav tikusi eirokausos. Tas laikam arī viss - neko iespaidīgi, vai ne? Ja vēl ļoti painteresējas, var uzzināt, ka Jīhlavā kādu laiku dzīvojis komponists Gustavs Mālers, bet tas laikam tiešām būs viss, ko par pilsētu varētu zināt cilvēks no malas.

Nebiju lasījis nevienu grāmatu krieviski kopš šī gada februāra, un arī tagad man bija diezgan grūti saņemties kaut ko lasīt šajā valodā. Vienlaikus Boriss Akuņins ir viens no tiem krievu literātiem, par kuriem nav šaubu, kurā pusē viņi ir. Ne velti viņš putinzemi pameta 2014. gadā, un arī tagad galīgi neslēpj savu viedokli par to, ar ko nodarbojas viņa dzimtene. Jāatzīst, ka man pat šobrīd nav skaidrs - cik daudz vispār ir tādu krievu rakstnieku, kuru darbi man šķiet pieņemami. No dzīvajiem un man zināmajiem laikam vēl tikai Vladimirs Sorokins, Ludmila Uļicka un Viktors Šenderovičs atbilst šim kritērijam.

Rītu sāku ar nelielu tuvējās apkārtnes iepazīšanu skrējiena veidā. Neko sevišķi ievērības cienīgu gan neredzēju, un neko citu tādos pāķos kā Kalnu Kazenē arī gaidīt nevarēja. Vai pareizāk - savā ziņā es biju vienā ievērojamā vietā, tikai tajā brīdī vēl nenojautu, ka šī vieta mums kļūs ievērojama - proti, apmeklēju metro staciju Černy Most (Melnais tilts). Par tās nozīmi - mazliet vēlāk šajā pašā tekstā. Vēl noskrēju gar pāris ūdenstilpēm, no kurām viena izskatījās potenciāli piemērota peldēšanai, otra - absolūti nē, kā arī apmeklēju Kazenes parku. Tad, protams, atkal uz kempingu, dušā un - kārtīga ģimeniska diena.

No kempinga devāmies taisnā ceļā uz Lodzu, turklāt šajā reizē apņēmāmies neparkoties lielveikalā, bet doties apskatīt pilsētu, turpat arī ieēst brokastis. Uzgājām tīri jauku cukierņu, kurā nobaudījām dzērienus un kūciņas. Taču iet tālāk izrādījās problemātiski, jo Estere pavēstīja, ka viņai vajag uz tualeti, bet kafejnīcā tādas nebija. Ko šādā situācijā labākais darīt? Protams, aiziet uz kādu muzeju. Tas, šķiet, nebija sevišķi mērķtiecīgi, ka aizgājām uz Dabas muzeju, bet - kālab nē?

Reizēm gadās tādi pasākumi, kuros ierodoties, tu ātri saproti, ka tie nav domāti tev, bet gan tikai iniciētajiem. Pirms teju divdesmit gadiem biju šādā pasākumā iniciētajiem - Septītās dienas adventistu kāzās. Ir gadījies būt arī koncertos, kur šaubu nav - es neesmu mērķauditorija. Izrādie "Tuvie tālie" izrādījās mazliet uz šo pusi. Nē, nebija tik viss tik traki, bet mani ne mirkli nepameta sajūta, ka šis iestudējums, izrāde un/vai performance man daudz labāk patiktu, ja man būtu vairāk informācijas. Piemēram, ja es personīgi pazītu kādus no tajā iesaistītajiem cilvēkiem - sajūta vismaz bija tāda, ka itin liela publikas daļa bija ar Kirilu Ēci, Gerdu Lapošku un pārējiem iesaistītajiem māksliniekiem daudz tuvākās attiecībās nekā "esmu viņus redzējis uz skatuves".

Ceturto gadu pēc kārtas augusta sākumā devāmies uz Valmieru, lai apmeklētu Valmieras vasaras teātra festivālu. Šis bija pirmais gads, kurā arī mūsu jaunā paaudze tika pie kādas izrādes noskatīšanās, un šī izrāde bija tieši Hamoka komūna. Jāatzīst gan, ka šogad arī diži daudz variantu, kurp vest bērnus festivālā nebija - VVTF pārmaiņus ir gadi, kad vairāk izrāžu ir vairāk domātas bērnie, un gadi, kad vairāk domā par pieaugušajiem. Šis nebija bērnu gads, bet vienlaikus - viņiem jau uzreiz arī nevajag sākt ar četrām izrādēm vienā nedēļas nogalē, iesim šo ceļu pamazām un prātīgi. Protams, ar labu gribēšanu bērnus varēja aizvest arī uz citām izrādēm, taču "Hamoka komūna" patiešām bija viņiem domāta.

Viesojoties Čehijā, šķita prātīgi apgādāties ar kādu vietējo literatūru, un viens no tiem autoriem, kuru kādu grāmatu bija motivācija nopirkt, bija Bohumils Hrabals. Šis vīrs tiek uzskatīts par vienu no čehu divdesmitā gadsimta dižgariem, lai arī lielu daļu savas rakstnieka karjeras viņš bija vai nu aizliegts vai vismaz nevēlams, kas Čehoslovākijā pēc Prāgas pavasara apspiešanas ar padomju tankiem nebija nekāds brīnums.

Mūsdienās, izdzirdot vārdu Rainis, vairumam latviešu šis vārds galvenokārt ies kopā ar vārdu Dzejnieks. Iespējams, dažs labs vēl iedomāsies par politiķi, kāds īpaši skolā Raini mīlēt iemācījies indivīds pat atcerēsies, ka Rainis bija arī laikraksta redaktors, kamēr dumpinieciskāk noskaņots piesauks vārdu Revolucionārs. Un tikai retais nojauš, ka savos ziedu laikos Rainis plašās aprindās bija zināms pilnīgi citu iemeslu dēļ.