Kazhes pierakstu burtnīca

Bija laiki, kad katra jauna Tima Bērtona filma bija notikums. Arī "Mars Attacks!". Šī filma gan bija pirmais piemērs, kas apliecināja - arī Bērtons var uztaisīt kaku. Un ko gan citu, ja ne šo kaku lai es izvēlētos skatīties kā vienu no pirmajām filmām pēc grāmatas "Planēta neHolivuda" izlasīšanas?

Pētera Pūrīša vārds man līdz šim saistījās ar divām lietām: Twitteri un Pēdējo partiju. Ja par pirmo jautājumu nav, tad par otro droši vien tikai retais atcerās, ka bija tāds savdabīgs veidojums pirms mazliet vairāk nekā desmit gadiem, kuru savā būtībā jau arī bija Twitter partija, līdz ar to viss saskan ar pirmo faktu par Pūrīti. Tolaik PP (Pēdējā partija, nevis Pēteris Pūrītis) kā savu ministru prezidenta amata kandidātu pieteica Laimes lāci un lielā mērā izcēla absurdu Latvijā. Vēl kāda kolorīta detaļa - vismaz sākotnēji Pēdējās partijas viens no vadošajiem dalībniekiem bija dziesminieks Ansis Ataols Bērziņš, kurš vēlāk kļuva nosacīti slavens kā "moceklis" sev par tizlumu piešķirtā kriminālsoda iesaistīšanās Saiemas grautiņos dēļ. Taču šī grāmata vismaz tiešā veidā nav par to, lai gan - kaut kāda saistība tam visam ir atrodama.

Lidoju es mierīgi uz Rīgu no Budapeštas, un ieraudzīju sievietei otrpus ejai rokās grāmatu “Planēta neHolivuda”. Tā mani ieintriģēja, apskatījos, ka šis Ditas Rietumas darbs izdots pirms teju divdesmit gadiem, proti, diez vai to vajadzētu meklēt grāmatnīcās, bet bibliotēkās gan. Un tā nu ar Esteri aizbraucu uz Āgenskalna bibliotēku un tiku pie šīs grāmatas.

Tā vien šķiet, ka Kaurismeki filmas es galvenokārt skatos Ditas Rietumas grāmatu iespaidā. Iepriekšējā manā sarakstā bija “I Hired a Contract Killer” pirms nieka astoņiem gadiem, bet šoreiz pienākusi kārta stāstam par to, kā Ļeņingradas kovboji devās uz Ameriku. Vispār ar Leningrad Cowboys un, iespējams, arī šo filmu esmu bijis pazīstams jau iepriekš, lai gan man pat nav skaidrs, kā un kad notikusi mūsu pirmā pazīšanās (un diez vai tas ir svarīgi).

Ieraugot šo grāmatu bibliotēkā, Esterei bija bažas, vai Jura Zvirgzdiņa grāmata “Tobiass un neparastais ciemiņš” nebūs pārāk baisa (jāatzīst, ka Esteres izpratne par to, kas ir un kas nav baiss, ir ļoti īpatnēja. Tomēr pārliecināju, ka nekā “bailīga” tur nebūs, un tad nu dažos vakaros šo grāmatu izlasījām.

Dienu pirms Saeimas vēlēšanām aizgāju uz rasola “Vēlēšanām”. Izrādes nosaukums gan, kā vērts ievērot, ir “Vēlēšanās”, nevis “Vēlēšanas”, bet precīzi saprast, vai tas nozīmē, ka esmu ieradies vēlēšanās, vai arī, ka notiek vēlēšanās, lai kaut kas izpildītos, man nav lemts (un patiesībā - atšķirība ir tieši tik nebūtiska, ka es būtu varējis par šo pat nesākt domāt). Izrāde primāri paredzēta izrādīšanai Latvijas skolās, kur vecāko klašu audzēkņiem uzskatāmā veidā argumentēt to, kālab dalība vēlēšanās ir nozīmīga (turklāt, izdarot to bez pašai skolai raksturīgā sausuma un liekas moralizēšanas), bet 30. septembra vakarā pirmo un, kā solīts, pēdējo reizi to bija iespējams redzēt arī cilvēkiem, kuriem skolas solu deldēšana ir jau tālā pagātnē.

Mana pirmā pazīšanās ar Ežēna Jonesko “Degunradžiem” bija pirms vairāk nekā 25 gadiem Gunta Bereļa stāstā “Bekets ir dzīvs”. Līdz paša Jonesko lasīšanai gan tā arī neesmu ticis (atšķirībā no stāsta nosaukumā piesauktā Beketa, ar kura lugām esmu itin labi pazīstams), tomēr, uzzinājis, ka “Dailē” iestudēti “Degunradži” (un turklāt vēl kritikas visai labi novērtēti), izlēmu, ka gribu tos redzēt. Pirmajā piegājienā gan nekas nesanāca, jo šī gada pavasarī noliktajā datumā izrāde nenotika (tobrīd bija secinājums, ka Covid laikmetā drošāk pirkt biļetes uz mazākas formas izrādēm, jo tīri matemātiski tur mazāks risks, ka kāds no iesaistītajiem cilvēkiem saslims), tad nu izrādes apmeklējumu atliku uz rudeni, un te nu es esmu - “Degunradžus” redzējis.

Teju pusgads pagājis, kopš Esterei izlasīju priekšā Agneses Vanagas “Plastmasas huligānu” otro grāmatu, un nule beidzot esam tikuši arī pie pirmās. Patiesībā jau biju daļu šīs grāmatas izlasījis, kad pavasarī bijām aizgājuši uz Nacionālo bibliotēku, taču vienā piegājienā (un vēl tik interesantā vietā kā LNB) to izlasīt neizdevās, par to principā bijām aizmirsuši, līdz pagājušajā nedēļas nogalē paviesojāmies Āgenskalna bibliotēkā, kuras plauktā šo grāmatu izdevās atrast. Un te nu mēs esam.

Andžils Remess Liepājā bija ne tikai sporta žurnālistikas, bet arī žurnālistikas kopumā absolūts klasiķis, un viņa nesenā aiziešana mūžībā, protams, skumdināja. Ieraudzījis bibliotēkā viņa pēdējo dzīves laikā klajā nākušo grāmatu - "Kur dvēsele cēlās spārnos. Bohēma Liepājas krogos" - daudz nedomāju, un tās pašas dienas laikā grāmatu izlasīju. Nekāds dižais sasniegums gan tas nav - 150 lappuses, tai skaitā daudz fotogrāfiju, pat Esterei priekšā es tādu droši vien trīs vakaros būtu izlasījis, lai arī tā gan es nerīkotos, jo pagaidām Esterei nav nepieciešamības kaut ko uzzināt par krogu dzīvi Liepājā.

Šī droši vien bija pirmā reize, kad lēmums doties uz teātra izrādi bija tik spontāns. Aizgāju ar Esteri uz Āgenskalna bibliotēku un atceļā ieraudzīju, ka Dirty Deal Teatro pēc stundas gaidāma izrāde bērniem ar nosaukumu "Miega peles", kuras radošā komanda: režisore Paula Pļavniece, dramaturģe Linda Rubene, skaņu autors Edgars Šubrovskis un aktieri Ance Strazda, Klāvs Mellis, Jānis Kronis un Ivars Krasts neradīja šaubas, ka gribu to redzēt. Starp citu, liela daļa šī radošā sastāva (Pļavniece, Rubene, Kronis un Krasts) piedalās arī "Ēdenes dārzā", ko pērn skatījos Botāniskā dārza teritorijā.