Kā jau to varēja gaidīt, arī 2023. gadam ir tapis izaicinājums. Tā nosaukums "Pilsētnieks" un tā doma - ar velosipēdu apbraukāt visas Latvijas pilsētas, sākot ar tavai dzīvesvietai tuvāko. Ar piemēru mēģināšu paskaidrot, kā tas darbojas:

Nezinu, vai par Viestura Kairiša filmu "Janvāris" ir iespējams rakstīt, nepadaloties tajā, kur un kā tu pats biji 1991. gada janvārī. Protams, ja tu tajā laikā jau biji piedzimis. Es biju, un līdz ar to kaut kādas atmiņas par barikādēm man, protams, ir. Cita lieta, ka savos septiņos gados es pasauli uztvēru visai aptuveni, līdz ar to man bija švaki ar izpratni par lietu "lielo bildi" (vienlaikus - cik gan skaidra tā patiesībā bija arī pieaugušajiem, tas ir cits jautājums). Kā lai arī nebūtu, mans barikāžu stāsts (kuru esmu stāstījis daudzviet, un droši vien kādas dažas reizes arī blogā) ir manai vecuma grupai atbilstošs. Proti, tā bija svētdiena, kurā, neskatoties uz barikādēm Vecrīgā un nebūt ne to mierīgāko situāciju Latvijā kopumā, es kopā ar vienas manas mammas draudzenes dēlu (kurš par mani ir/bija trīs gadus vecāks, neko par viņa tālāko likteni nezinu) braucu no Pārdaugavas uz zīmēšanas pulciņa nodarbībām, kuras notika pie tolaik 21. trolejbusa galapunkta Baznīcas ielā. Taču Ričards (tā viņu sauca) mani savaņģoja, ka daudz interesantāk būtu nevis doties zīmēt, bet gan apskatīties uz barikādēm. Un tā mēs arī izdarījām - Ričards salīdzinoši ar mani labāk orientējās Rīgā, mēs aizgājām uz Vecrīgu, apskatījāmies uz tur notiekošo, tikām uzcienāti ar tēju, kādu laiku vēl paslaistījāmies un tad devāmies mājās. Plāns bija ziņot, ka uz zīmēšanu nebijām tikuši no mums neatkarīgu iemeslu dēļ (lieki teikt, ka pārbraucām mēs arī vēlāk nekā paredzēts), taču meļi izrādījāmies sliktas kvalitātes un mūsu stāstījums par to, kā uz Vanšu tilta autobusam bija nokritusi štanga (laikam jau sapināmies tālab, ka mājās reāli pārbraucām ar 38. autobusu, nevis plānoto trolejbusu) ticamības pārbaudi neizturēja. Un, kā izrādās, no zīmēšanas bija zvanīts (kaimiņiem, mums pašiem telefona mājās nebija), ka neesam ieradušies (vai arī ka pulciņš nenotiek, tik precīzi neatceros), un mana mamma bija uzreiz izspriedusi - nu, jā, puikas noteikti aizgājuši apskatīties uz barikādēm. Tiesa, pa mizu droši vien tāpat dabūju. Vispār jāatzīmē, ka līdzās ne pārāk lielam satraukumam par to, ka tādi kopumā sīkaļas kā es un Ričards vazājāmies vieni pa pilsētu šajos apstākļos, tajā periodā mana māte bija stipri kareivīgā noskaņojumā un tiku tobrīd audzināts ar vērtību modeli: "Ar vairogu vai uz vairoga".

Gaidot rindā uz pases formēšanu, laika īsināšanas labad iegāju turpat PMLP blakus esošajā bibliotēkā, lai paņemtu kādu vieglu lasāmvielu laika īsināšanai. Par to kļuva Andžila Remesa viens no pēdējiem publicētajiem darbiem - sporta pastāstu krājumu "Sporta smaidi un grimases". Savā būtībā tas ir kaut kas ļoti līdzīgs tam, ko Rutku Tēvs (Arveds Mihelsons) Latvijas teātrim deva ar "Latviešu teātris anekdotēs. No 1804. līdz 1940. gadam" (1943), tikai, protams, par sportu un nevis teātri. Dažādi īsi vairāk vai mazāk patiesi stāstiņi iz Latvijas sporta dzīves sākot ar 20. gadsimta sākumu un beidzot ar mūsdienām (par pēdējām gan par laimi nav sevišķi daudz, jo tur jau tāpat esmu gana informēts).

Andrusa Kivirehka daiļrade nenoliedzami ir plaša un daudzšķautnaina, bet pilnīgi noteikti viens no tiem virzieniem, kurā viņš ir rakstījis salīdzinoši daudz, tā ir variācija par igauņu mitoloģiju (tam lielākā vai mazākā mērā atbilst, piemēram, romāns "Zilais, ragainais dzīvnieks" un filma "November"). "Vīrs, kas zinājā čūskuvārdus" patiesībā ir jau gana sen klajā nākusi grāmata, kas turklāt vismaz divreiz iestudēta Latvijas teātros, pēdējo - pavisam nesen Nacionālajā, taču izrādei nebija ilgs mūžs un tā jau ir ārā no aprites.

Kas tas īsti bija, ko es izlasīju? Šāds jautājums šķiet neizbēgams, kad esi pieveicis Artūra Snipa stāstu krājumu "Stāsti laika logos". Iespējams, lai viss kļūtu, ja ne gluži skaidrs, tad vismaz mazāk neskaidrs, mazliet jāpastāsta par to, kas tāds īsti bija Artūrs Snips un ar ko viņš bija ievērojams.

Visai trūcīgo koncertdzīves ziņā 2022. gadu noslēdzu (domājams, diez vai vēl uz kaut ko aiziešu, lai gan izslēgt to, protams, nevar) ar grupa JUUK koncertu "Aleponijā". Apliecinājums tam, kā nāk vecums, ir tajā, ka par šo koncertu biju uzzinājis tās pašas dienas rītā, klausoties Radio "Klasika". Nezinu gan, par kura vecumu tas liecina vairāk - manējo (ka klausos Klasiku) vai Šubrovska (ka par viņu Klasikā ziņo). Kā lai arī nebūtu, varu būt tikai pateicīgs tam, ka šis paziņojums par koncerta norisi sasniedza manas ausis, jo - bija nudien labi!

Iepriekšējā grāmata, ko mēģināju lasīt, kļuva par to ļoti reto gadījumu, kad es padodos grāmatas lasīšanā un atzīstu - nē, es neesmu gatavs tajā investēt nepieciešamo laika daudzumu (Zigumnda Freida "Sapņu interpretācija"), līdz ar to kā nākamo izvēlējos kaut ko gana drošu, ka vismaz ar tā pieveikšanu līdz galam sarežģījumiem nevajadzētu rasties. Tā nu es nonācu pie Paula Bankovska stāstu krājuma "Zvēru zvaigznājs". Vispār jāatzīst, ka lai arī neesmu sevī līdz šim atradis pārmērīgu sajūsmu Bankovska daiļradē, droši vien varētu saņemties un visas viņa publicētās grāmatas izlasīt (diemžēl, jaunas priekšlaicīgi mirušais autors vairs neradīs), un jā, te nu es esmu "Zvēru zvaigznājā".

Kad pirku biļeti uz politiski erotisko kabarē "Bez morāles. Ar lellēm", es neesmu drošs, ko tieši es sagaidīju no šīs Leļļu teātra izrādes. Droši varu teikt - izrādi pieaugušajiem un izrādi ar lellēm. Šogad bija plāns apmeklēt lielāku skaitu teātru kā dažus iepriekšējos gadus, un tā kā uz "Kiosku" ar Esteri Leļļu teātrī aizgāja Marina, tad sev izvēlējos kaut ko, kā man šķita - no šerpā gala. Iespējams, man vajadzēja rūpīgāk izlasīt aprakstu un noskaidrot, cik tieši šis kabarē būs muzikāls un ka tajā daudz skanēs apdarinātas latviešu estrādes dziesmas. Proti, ja es arī īsti nezināju, ko tieši es gaidīju no šī iestudējuma, es noteikti negaidīju to, ko tas sniedza.

Paula Bankovska romāns "18" ir viens no darbiem, kas tapuši sērijas "Mēs. Latvija. XX gadsimts" ietvaros, gatavojoties Latvijas simtgadei. Man visai interesanti sanāca ar kontekstu tā lasīšanai - "18" es pievērsos kā nākamajam darbam pēc Īvandes Kaijas "Iedzimtā grēka", kurš rakstīts un risinās Pirmā pasaules kara priekšvakarā, kamēr "18" vēsta jau par notikumiem šī kara laikā. Atšķirība gan, protams, ir tajā, ka Īvande Kaija rakstīja par savu laiku, kamēr Bankovskis - par teju 100 gadus senu pagātni. Un, kā jau to varētu gaidīt - Bankovska tekstā mēs atgriežamies pie 700 verdzības gadiem un latviešiem, kuriem nekas šai zemē nepieder. Tiesa, ar tādu īpatnību, ka pagātnes stāsta galvenais varonis ir labi izglītots un viņa vecāki pārvalda muižu.

Īvandes Kaijas ievērojamākais literārais veikums "Iedzimtais grēks" ir reizē izcils un ne visai labs romāns. Tas sagrāva virkni manu stereotipu, daudzkārt pārsteidza, rosināja uz pārdomām un visādi citādi varu teikt - šī grāmata man paliks spilgtā atmiņā. Vienlaikus tā literārās kvalitātes labākajā gadījumā var raksturot kā nevienmērīgas.